1868. gadā grāfs Nikolajs Tolstojs ieguva korneta dienesta pakāpi [oberoficieru pakāpe kavalērijā – t.p.] un viņu norīkoja huzāru pulka leibgvardē. Taču... par vētraino raksturu viņu drīz izslēdz no pulka un aizliedz dzīvot abās galvaspilsētās. Grāfs pārceļas uz Samāras guberņu, kur arī satiek Aleksandru Ļeontjevnu Turgeņevu, kas kļūst par viņa sievu.
Sākumā dzīve rit diezgan mierīgi: piedzimst trīs bērni – divi dēli un meita. Taču ģimenes dzīve norit visai saspringti: laulāto raksturi praktiski nav mainījušies un viņi joprojām nesaprot viens otru.
Tā tas turpinās līdz tam laikam, kamēr grāfiene Tolstoja Samārā neiepazīstas ar jaunu muižnieku Alekseju Apolonoviču Bostromu, kas augsti novērtē Aleksandras Ļeontjevnas prātu un skaistumu.
Viņa atbild uz viņa jūtām, pamet ģimeni un atklāti aizbrauc dzīvot pie mīļākā – skandāls veidojas grandiozs. Grāfs savukārt sāk rakstīt sievai vēstules, lūdzot piedošanu un to, lai bēgle atgriežas mājās pie vīra un bērniem.
Un... grāfiene atgriežas, taču uzstāda vienu noteikumu: kopā kā laulātie draugi viņi vairs nedzīvos.
Vārgais ģimenes miers noturas tikai divus mēnešus: grāfiene atkal aiziet no vīra. Aiziet, kļuvusi grūta ar ceturto bērnu, kuru Bostroms atzīst par savējo.
Nedēļu pirms dēla piedzimšanas Aleksandra Ļvovna [Laikam tekstā ir drukas kļūda – t.p.] paziņo Samāras baznīcas protoirejam, kas atbraucis viņu samierināt ar vīru, ka negrib vairāk būt laulībā ar viņu un, ka bērna tēvs ir Bostroms. Taču Nikolajevskas pilsētas Predtečenskas baznīcas metriskajā grāmatā parādās ieraksts: “Dzimis 1882. gada 29. decembra dienā. Kristīts 1883. gada 12. genvāra dienā par Alekseju. Viņa vecāki: gvardes pulkvedis grāfs Nikolajs Aleksandrovičs Tolstojs un viņa likumīgā sieva Aleksandra Ļeontjevna, abi pareizticīgie.”
Pēc pusgada baznīcas varas iestādes tomēr dod pārim šķiršanos ar formulējumu, ka iemesls ir “laulības svētuma pārkāpums, ko izdarījusi ar netikumīgu miesaskārību Aleksandra Ļeontjevna”.
Ģimene nepiedod grāfienei. Vecākos dēlus un meitu Aleksandra Ļeonjevna vairāk neredz. Viņi pat atsakās izpildīt viņas pirmsnāves lūgumu, kad viņa slimnīcā mirst – atnākt no viņas atvadīties.
Viņai paliek tikai dēls Aļošeņka un uz visiem laikiem sabojāta reputācija...
Bostroms aktīvi piedalās puisēna audzināšanā. Jaunības gados pats Aļoša par drāmu, kas notika viņam dzimstot, neko nezināja: auga bez rūpēm un bez bēdām, ar mierīgu sirdi uzskatot, ka Aleksejs Apolonovičs ir viņa īstais tēvs.
Grāfa titulu un uzvārdu Aleksejs iegūst 1900. gadā... pēc sava formālā tēva Nikolaja Aleksandroviča Tolstoja mantojuma, kurš, starp citu, atstāj viņam arī visai labu mantojumu – trīsdesmit tūkstošus rubļu. Kāpēc grāfs mūža nogalē pēkšņi atceras Alekseju, paliek noslēpums.
1901. gada maijā pabeidzis Samāras reālskolu, Aleksejs aizbrauc uz Pēterburgu, kur kļūst par Pēterburgas tehnoloģiskā institūta studentu, to atļauj saņemtais mantojums. Par rakstniecību tolaik viņam pat domu nav, kaut gan viņš dzejoļus rakstīt mēģina, lielākoties par mīlestību.
Studenta gadus viņš pavada jautri. Kaut vai tāpēc, ka kopā ar viņu uz Pēterburgu atbrauc arī viņa mīļotā meitene Jūlija Rožanska.
“Es ātri apprecējos – deviņpadsmit gadu vecumā – ar medicīnas studenti, un mēs kopā nodzīvojām parastu studenta darbu dzīvi līdz 1906. gada beigām,” - vēlāk Tolstojs atceras savā īsajā autobiogrāfijā.
Bet 1903. gada janvārī Tolstojiem piedzimst dēls Jura. Abi viņi turpina mācīties, bet valstī kļūst arvien nemierīgāk, tik ļoti, ka Aleksejam rodas doma aizbraukt uz Drēzdeni pie sava kursabiedra Čumakova institūtā.
Tur, Vācijā, 1906. gada pavasarī Tolstojs iepazīstas ar Sofiju Rozenfeldi un, kad viņi atgriežas Krievijā, starp viņiem uzliesmo īsts romāns. Viņi sāk dzīvot kopā. Tajos gados laulības šķiršana bija iespējama tikai ar Vissvētākās Sinodes apstiprinājumu, tāpēc laulības šķiršanas process varēja ilgt gadus. Aleksejs Nikolajevičs laulības šķiršanu gaidīja trīs gadus, taču tam vairs nebija nekādas nozīmes: 1908. gada 11. maijā nomira piecus gadus vecais dēls Jurijs un ar Jūliju viņu vairs nekas nesaistīja.
Tajā pašā gadā, žurnālā “Ņiva” Tolstojs publicē savu pirmo stāstu “Vecais tornis”. Vēlāk viņš atceras:
“...kādā pelēkā dienā manā makā izrādījās tikai simts rubļu uz visu atlikušo dzīvi un nedomājot es metos literatūras duļķainajos ūdeņos. Tālākais jau bija - grūtais cīņas un darba, darba ceļš...”
Romāni “Jocīgie cilvēki” (1911.), “Klibais kungs” (1912.), īsie un garie stāsti, lugas un daudz kas cits - tas viss bija rezultāts nemitīgai sēdēšanai pie darba galda.
Neilgi pirms revolūcijas Tolstojs otro reizi iet cauri nervus bojājošajam laulības šķiršanas procesam, šoreiz jau ar Sofiju. Par viņa trešo sievu kļuva Natālija Krandijevska, grāmatizdevēja meita, visai pazīstama dzejniece, kuru to laiku lasītāji uzskatīja par tāda paša līmeņa autori kā Cvetajeva un Ahmatova.
Ar Krandijevsku Tolstojs laimīgi nodzīvoja divdesmit gadus un viņiem piedzima divi dēli – Dmitrijs un Ņikita.
Ar lielu entuziasmu Tolstojs uztvēra Februāra revolūciju, bet Pagaidu valdība nozīmēja viņu par “preses reģistrācijas komisāru” - Dievs vien zina, kas tas bija par amatu.
Taču eiforija ātri vien pārvērtās nomāktībā un šausmās. Revolūcijas asiņainajā gaļas mašīnā bojā aizgāja viens no viņa brāļiem un māsa, viņa divus tēvočus nošāva boļševiki, daudzi ģimenes locekļi nomira no bada un aukstuma. Izglābties izdevās tikai vecākajam brālim Mstislavam, kas emigrēja burtiski pēdējā mirklī, un arī pašam Aleksejam Nikolajevičam.
1918. gada jūlijā viņš ar ģimeni pārceļas uz Odesu. Liekas, ka Krievijā notiekošie revolucionārie notikumi pilnīgi neskar rakstnieku: tieši Odesā tiek sarakstīts jaukais garstāsts-fantāzija “Grāfs Kaliostro”.
Maskavā Tolstoji neatgriezās, bet caur Konstantinopoli pārcēlās uz Parīzi. Sākās rakstnieka emigrācijas dzīves periods, kas dažādu iemeslu dēļ ilga ļoti maz.
Emigrācijā Tolstojs nepārtrauca rakstīt: šajos gados dienas gaismu ieraudzīja nostaļģiskais garstāsts “Ņikitas bērnība”, kā arī romāns “Moku ceļš” - nākošās triloģijas pirmais romāns, pareizāk sakot, tā pirmā versija, ko ar sajūsmu uzņēma emigranti un kas tika kapitāli pārrakstīta pēc atgriešanās Krievijā.
Parīzē Tolstojs neiedzīvojās un 1921. gada oktobrī pārbrauca uz Berlīni, kur arī nepārtraukti žēlojās par dzīvi. Attiecības ar emigrāciju galīgi sabojājās. Par sadarbošanos ar avīzi “Nakanuņe” Tolstoju izslēdz no emigrantu Krievu rakstnieku un žurnālistu savienības: pret balso vienīgi A. I. Kuprins, bet I. A. Buņins atturas... [Minētā avīze ietur propadomju virzienu – t.p.]
“Emigrācijā, runājot par viņu,” - par Alekseju Tolstoju atceras I. A. Buņins, - “bieži viņu sauca, vai nu nevērīgi – Aļoška, vai arī augstprātīgi un mīļi – Aļoša, un gandrīz visi uzjautrinājās par viņu: viņš bija jautrs, interesants sarunu biedrs, lielisks stāstnieks, savā atklātībā žilbinošs ciniķis: viņam bija liels un ļoti vērīgs prāts, kaut arī viņš mīlēja izlikties par muļķīti un bezbēdīgu jokdari, viņš bija veikls ierāvējs, taču arī dāsns tērētājs, viņa krievu valoda bija bagāta un visu krievisko viņš pazina un juta kā reti kāds...”
Reti kurš zina, ka lielo krievu rakstnieku Bulgakovu atklāja tieši Aleksejs Tolstojs, gandrīz vai katrā “Nakanuņe” [latviski - “Priekšvakarā”? -t.p.] numurā publicējot Mihaila Afanasjeviča darbus. Bulgakovs atmaksāja viņam... ar dzēlīgu naidu, ko izpauda “Teatrālā romāna” lappusēs, ienesot tur Tolstoju, kā tēlu ar vārdu Izmails Aleksandrovičs Bondarevskis, Bet Tolstojs, atgriezies Krievijā, vienkārši pārstāja Bulgakovu ievērot...
Krievijā Tolstojs atgriezās 1923. gadā ar pirmo padomju zinātniski-fantastisko romānu “Aelita”, kuram sekoja “Inženiera Garina hiperboloīds” (1925.-1926.), stāsts “Piecu savienība” (1925.) un unikālais romāns “Ņevzorova piedzīvojumi jeb Ibikuss”. Nu un, protams, turpinājās darbs pie triloģijas “Moku ceļš”, kas kļuva par klasiku vēl autoram dzīvam esot.
Janā vara neskopojās ar dāvanām: Tolstojam bija dzīvokļi Ļeņingradā un Maskavā, vesela muiža Detskoje Selo (kā arī Barvihā) ar lepni mēbelētām istabām, divām-trim automašīnām un personīgo šoferi...
Laimīgais raksturs palīdzēja rakstniekam mierīgi pārciest visus padomju varas līkločus, dažreiz pat tos nepamanot. Viņam nebija kauns par atklāti konjunktūru garstāstu “Maize”, viņš uztvēra to tāpat kā lielisko, visu iemīļoto, pilnīgi neideoloģisko pasaku “Buratino” [“Zelta atslēdziņa jeb Buratino piedzīvojumi”, 1936. -t.p.]. (Starp citu, tā pirmo reizi tika publicēta žurnālā “Smena”, ar kuru Tolstojs ļoti draudzējās.)
Tolstoja personīgajā dzīvē atkal notika pārmaiņas. 1935. gada rudenī viņš atstāj Ļeņingradā 47-gadus veco “Tusju” ar bērniem, bet pats pārceļas uz Maskavu ar jauno sievu – Ludmilu Barševu, kuru bija atvedusi mājās pati Natālija Vasiļjevna kā sekretāri. Kā skumji atzinās Krandijevska, tad jau pēc divām nedēļām Ludmila aizņēma viņas vietu ne tikai pie darba galda...
Tolstojam sākās cita dzīve – akadēmiķa nosaukums, viņš kļuva par Augstākās Padomes deputātu, ordeņi (tajā skaitā, Ļeņina ordenis) un divas Staļina prēmijas. (Trešo, par nepabeigto romānu “Pēteris Pirmais”, jau pasniedza rakstnieka atraitnei.)
Bloks, kas ne visai mīlēja jauno Tolstoju, deva viņam šādu raksturojumu:
“Daudz Tolstojā ir asiņu un tauku, un baudkāres, un aristokrātisma, un talanta.”
Bez rakstniecības darba Tolstojs, kā deputāts un laureāts, daudz laika un spēka patērēja sabiedriskajā darbā: rakstīja rakstus un esejas, lasīja paziņojumus un lekcijas, uzstājās ar runām un aicinājumiem. Un viss tas – neskatoties uz progresējošu slimību un ar to saistītajām patiesi elles mokām: 1944. gada jūnijā ārsti atklāj Tolstojam plaušās ļaundabīgo audzēju.
“Taču viņš palika sev uzticīgs,” - savās atmiņās stāsta K. I. Čukovskis. - “Dažas nedēļas pirms nāves, svinot savu Dzimšanas dienu, viņš sarīko draugiem jautras dzīres, kur daudz joko un ķēmojas kā parasti, tā kā nevienam no viņa tuvākajiem pat prātā neienāk, ka tikai stundu pirms šīm bezbēdīgajām dzīrēm viņam pa kaklu neapturami plūda asinis.”
Aleksejs Nikolajevičs Tolstojs mira 1945. gada 23. februārī.
Fantastisks liktenis... No dzimšanas līdz nāves stundai. Otru tādu rakstnieku grūti sameklēt. Un vai vispār vajag meklēt?
Saites:
http://en.wikipedia.org/wiki/Aleksey_Nikolayevich_Tolstoy
[Jāpiebilst, ka, neskaitot slavenāko no krievu rakstniekiem – Ļevu Tolstoju, krievu literatūrā ir vēl viens rakstnieks Aleksejs Tolstojs, tikai Konstantinovičs (1817.—1875.). Otrās vai trešās pakāpes brālēns Ļevam Tolstojam. Starp citu, atzīmējies arī fantastikā, šausmu fantāzijas apakšžanrā, stāsti: “Amena”, “Vilku audžudēls”, “Tikšanās pēc trīssimts gadiem”, “Vurdalaku ģimene”, “Upirs” (“Vampīrs”).
Un beigās var minēt, ka fantastikā ir atzīmējusies Alekseja Nikolajeviča Tolstoja mazmeita – Tatjana Ņikitična Tolstaja, rakstniece un televīzijas raidījumu vadītāja. Pazīstamākais darbs – etnocentrēta postapokalipses antiutopija “Kisjs”. Romāns rakstīts 14 gadus (!), no 1986. - 2000., atsevišķā grāmatā izdots 2007. -t.p.]