I

Pētnieki mēģina rast atbildi jautājumam par to, kāpēc potenciāli iespējamās ārpuszemes dzīvības pārstāvji tik ļoti kavējas ar savas esamības pieteikšanu. Ja patiešām ir patiess arī tā dēvētās oficiālās zinātnes atzītais Dreika vienādojums, kas paredz to, ka tikai mūsu Galaktikā jeb Piena Ceļā vien, kur it miljardiem zvaigžņu, jābūt simtiem un varbūt pat tūkstošiem saprātīgu civilizāciju, tad šeit ir daudz skaidrojamā un paskaidrojamā.

Šā gadsimta pašā sākumā paleontologs Pīters Vords un astronoms Donalds Braunlijs nāca klajā ar teoriju, kas lielā mērā loģiski pamato šo diženo klusumu, kas no visām kosmosa pusēm mūs ieskauj. Proti, saprātīga dzīve vērojama kā tik reti sastopama anomālija, ka cilvēku civilizācijai ir vienkārši paveicies ar to, ka tā izveidojusies tik unikālos apstākļos, jo nekur un nevienā citā vietā Visumā neesot tik labvēlīgu faktoru sakritības.

Pārlieku neiedziļinoties detaļās, var atgādināt, ka iepriekš pieminētā vienādojuma autors Frenks Dreiks ārpuszemes civilizācijas eksistēšanas problēmu bija sadalījis septiņos nelielos punktos, cenšoties maksimāli ņemt vērā attiecīgajā apdzīvojamā zonā esošo zvaigžņu un planētu skaitu, potenciāli iespējamo civilizācijas eksistēšanas termiņu un daudz ko tamlīdzīgu, savukārt Vords un Braunlijs tam visam pievienoja vēl virkni dažādu, viņuprāt, iepriekš nepamatoti ignorētu kritēriju.

II

1. Apdzīvojamas planētas masai jābūt pietiekami lielai, lai tā spētu saglabāt atmosfēru un šķidros okeānus. Un šeit esot ļoti smalka tā robeža: piemēram, Marss zaudējis atmosfēru un okeānus, lai gan uzskatāms par praktisku Zemes dvīņubrāli.
2. Sarežģīta dzīvība var attīstīties uz planētas, kas atrodas labvēlīgā galaktikas daļā. Proti, tās mātes zvaigznei jābūt bagātai ar minerāliem, jo pretējā gadījumā sistēmā nepietiks materiāla Zemes tipa akmens planētu tapšanai. Tādējādi ir skaidrs: tradicionāli ar metāliem ļoti trūcīgā galaktikas ārējā daļa civilizācijas attīstībai nav noderīga. Savukārt pārāk tuvu galaktikas centram – tas arī nav lāgā, jo tur parasti atrodas sterilizējošā starojuma avoti. Piemēram, mūsu Galaktikas centrā atrodas supermasīvais melnais caurums Strēlnieks A, un līdzās tam acumirklī iznīkst jebkura dzīvība. Par laimi, ir tā, ka Saules sistēma ieņem ārkārtīgi sekmīgu pozīciju 25 000 gaismas gadu attālumā no galaktiskā centra, kas ir aptuveni trešā daļa no centra līdz ārējai malai.
3. Planētai jārotē ap zvaigzni, kurai ir pietiekami ilgs, miljardos gadu mērāms mūžs, taču tā vienlaikus nedrīkst izdalīt pārlieku daudz ultravioletā starojuma. Spektrālās G klases zvaigznes, kāda ir Saule, ir ārkārtīgi reti sastopamas, proti, aprēķināts, ka mūsu Galaktikā tādu esot ne vairāk par 5%.
4. Planetārajai sistēmai sevī jāiekļauj gāzu giganti, kas spēj aizsargāt apdzīvojamības zonā esošās planētas no sadursmes ar kosmisko atkritumu lielajām atlūzām. Aprēķini apliecinot, ka tajā gadījumā, ja nebūtu Jupitera, kas ir 300 reižu masīvāks par Zemi, mūsu planētas iespēja uzņemt komētu un asteroīdu triecienus palielinātos par 10 000 reižu! Tādi asteroīdi kā, piemēram, 10 kilometrus diametrā lielais dinozauru iznīcinātājs tad uz Zemes nokristu vismaz reizi 100 miljonos gadu, un tas nozīmē, ka sarežģīta dzīvība tādos apstākļos vienkārši nepaspētu nekad attīstīties.
5. Absolūti obligāts dzīvības eksistēšanas nosacījums uz planētas ir tās pavadonis Mēness. Un tā izmēriem jābūt pietiekami lieliem, la stabilizētu planētas ass noslieci un nodrošinātu gadalaiku maiņas, okeāna uzplūdus un atplūdus – tieši šajā zonā uz Zemes radās dzīvība. Un Saules sistēmā tikai Zemei ir tik pietiekami liels pavadonis. Marsa pavadoņi Foboss im Deimoss ir ar mazākām masām, savukārt Venerai un Merkurijam vispār nav pavadoņu. Jupitera un Saturna pavadoņi gan paši par sevi ir lielāki par Mēnesi, taču salīdzinājumā ar savām saimniekplanētām tiem tomēr masa ir ļoti niecīga. Lūk, un savā ziņā gigantiskais Mēness, par kura izcelšanos pētniekiem ir uzskats, ka tas izveidojies Zemes un kādas citas aptuveni Marsa lieluma planētas sadursmes rezultātā, nodrošina ideāli nepieciešamo Zemes ass nolieci par 23 grādiem attiecībā pret tās orbītas plakni.
6. Cits obligāts nosacījums ir šķidrā planētas kodola esamība – tas veido un uztur jaudīgu magnētisko lauku, kas aizsargā visas uz planētas esošās dzīvības formas no Saules radiācijas.
7. Mazliet paradoksālā kārtā dzīvības eksistēšanai nepieciešams arī radioaktīvais urāns, ko rada supernovas. Tas uztur planētas iekšējo siltumu, kas savulārt ietekmē planētas atmosfēru, okeānus un augus. Pirmajos Visuma pastāvēšanas divos gadu miljardos šā elementa nebija gana. Un esot zināms, ka turpmāk zvaigznēs veidosies aizvien mazāk urāna, kas nozīmē to, ka Zemes tipa planētām pietrūkst nepieciešamo elementu litosfēras plātņu kustības nodrošināšanai. Un tā ir parādība, kas uz planētas uztur pastāvīgu temperatūru, kas savukārt nepieciešama dzīvības uzplaukšanai un stabilitātei.
8. Orbitālajam attālumam līdz mātes zvaigznei jābūt pietiekami lielam, lai nenotiktu uzplūdu jeb paisuma bloķēšana, kā tas ir tajā gadījumā, kad planēta vērsta pret zvaigzni tikai ar vienu savu pusi (kā Mēness pret Zemi). Griešanās ap savu asi nodrošina Zemei nakts un dienas nomaiņu, kas arī ir ļoti svarīgs sarežģītas dzīvības rašanās faktors.
9. Tuvumā jābūt kaimiņplanētai, kas Zemes gadījumā ir Marss un kas ir spējīga “apmainīties” ar dzīvajiem organismiem – vienkāršā bakteriālā dzīvība kosmosā ir pietiekami izplatīta. Vorda un Braunlija izvirzītā hipotēze pauž, ka baktērijas uz Zemes parādījās uzreiz, tiklīdz planēta bija atdzisusi. Un tās šurp atceļojušas tieši no Marsa, kurš kā planēta jau bija atdzisis agrāk. Marsa baktērijas uz Zemi nogādāja meteorīti, kurus no tā dēvētās Sarkanās planētas virsmas izsita tur nokritušo asteroīdu triecieni. Aprēķini liecinot, ka vismaz 10% Marsa meteorītu varēja sasniegt Zemi (patlaban esot atrasti un pārliecinoši identificēti 266 tādi Marsa meteorīti). Proti, ja Zemei šajā planetārajā sistēmā nebūtu tāda kaimiņa, dzīvība uz Zemes vispār nespētu evolucionēt kaut kādā sarežģītākā formā.

III

Pētnieki atzinuši, ka visi šie argumenti izskatoties visnotaļ loģiski. Tomēr esot jāatceras lieliskā fantastikas rakstnieka Artura Klārka teiktais: “Pastāv tikai divi varianti: vai nu mēs Visumā esam vientuļi, vai arī neesam. Abas šīs iespējas ir šaušalīgas”. Ja Zeme patiešām ir absolūti unikāla, tas nozīmē, ka cilvēce ir lieliskākais, ko Visums iespējis radīt. Un tas ir skumji, jo visu savu apzināto eksistēšanas laiku cilvēce cerējusi, ka kaut kur tomēr pastāv arī kaut kas labāks, pilnvērtīgāks par cilvēkiem. Un itin nemaz nav tik svarīgi, kā šo “kaut ko” dēvē – par dievu, par citplanētiešiem vai vēl kaut kā. Ja patiešām eksistē ārpuszemes saprāts, tas katrā ziņā var būt arī ļoti plēsnoīgs mednieks, kurš varbūt jau tagad slēpnī nogaida izdevīgāko momentu uzbrukumam. Katrā ziņā pirms dažiem gadiem mūžībā aizgājušais izcilais zinātnieks Stīvens Hokings brīdināja cilvēci pirmajiem labāk tomēr nemeklēt kontaktus ar jebko, ko varētu apzīmēt ar jēdzienu “ārpuszemes civilizācija”…