Šodien par Tīringa testa efektivitāti tiek izteiktas šaubas: pirmkārt, eksistē psihiskas novirzes, kas var traucēt reālam cilvēkam veikt testu, otrkārt, ir radīta programmu pakete "Jevgeņijs Gustmans", kas ļoti veikli apiet testu, tēlojot trīspadsmit gadu vecu zēnu. Tādā veidā nav skaidras sapratnes par to, kur novilkt robežu starp sarežģītas programmas darbu un cilvēka domāšanu. Iespējams, ka atbilde ir jāmeklē emociju, nevis loģikas jomā.
Zinātniskajā fantastikā viena no vecākajām sižetu veidojošām idejām bez šaubām jāmin cilvēka un robota attiecību joma. Pirmo reizi tā tika formulēta Karela Čapeka lugā „R.U.R.” (1920) un Friča Langa filmā „Metropole” (1927). Tā kā abi darbi bija ne tik daudz futuroloģiski, cik alegoriski, autorus vispirms interesēja cilvēku ekspluatācijas ideja no citu cilvēku puses visplašākā nozīmē, bet roboti bija tikai efektīgs māksliniecisks tēls.
No tā laika roboti kļuva par pastāvīgiem personāžiem romānos par nākotni. Tekstos parādās gigantiski kaujas roboti, citplanētiešu roboti-iekarotāji, roboti ar cilvēku orgāniem, roboti-pētnieki, roboti-palīgi. Vairums gadījumos tiem nav sejas, un draudzīgumu vai naidīgumu tie parāda tikai darbībā. Nostabilizējies viedoklis par robotiem mainās, pateicoties Aizekam Azimovam, kurš ieviesa apritē terminu „robottehnika” un noformulēja tās trīs likumus, kas ierobežoja mākslīgo radījumu iespējas cilvēku drošības dēļ. Pirmais stāsts no cikla „Melis!”, kas vēlāk ieguva nosacītu nosaukumu „Es, robots”, tika publicēts 1941. gadā. Ja agrīnajos cikla stāstos Aizeks Azimovs robotus attēloja tradicionālā garā – kā sarežģītus mehānismus ar „pozitronu” smadzenēm, kas dažreiz „sajūk prātā” programmēšanas vai ražošanas kļūdu dēļ, tad vēlākajos darbos tie jau iegūst cilvēciskus vaibstus un kaut kādā brīdī tos atšķirt no cilvēka jau ir neiespējami.
1976. gadā Azimovs saraksta garstāstu „Divsimtgadīgais cilvēks”, kas kļūst neparasti populārs: 1992. gadā Roberts Silverbergs paplašina to romānā „Pozitronu cilvēks”, bet 1999. gadā uz ekrāniem iznāk Krisa Kolambusa filma. Garstāstā robots-mājas pārvaldnieks Endrū grib kļūt brīvs, kļūstot par pilnvērtīgu cilvēku, panāk savu, taču izrādās, ka cilvēcība paredz arī nāves neizbēgamību. To pašu ideju iznes arī Stīvena Spīlberga aizkustinošā filma „Mākslīgais intelekts”, kas uzņemta 2001. gadā pēc Braiana Oldisa stāsta „Superrotaļlietas pietiek visai vasarai” (1969) motīviem. Roboti cenšas kļūt cilvēciskāki, taču tieši cilvēciskums tos nogalina.
Zīmīgi, ka mākslīgā intelekta cilvēciskošanā fantasti saredz visai lielus draudus. Pietiek atcerēties klasisko Filipa Dika romānu „Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām” (1968) un pēc tā uzņemto Ridlija Skota kulta filmu „Pa asmeni skrejošais” (1982). Ar laiku roboti pārvērtīsies androīdos, kas faktiski kļūs par cilvēku replikām, taču tādā veidā viņiem kļūs pieejamas arī spēcīgās emocijas, kas vada mūs: mīlestība, naids, niknums. Ja turklāt androīdi būs fiziski attīstītāki, tad tie var izrādīties drauds cilvēkiem cīņā par vietu zem saules. Tāpēc nepieciešams īpašs dienests, kas spēs precīzi atšķirt mākslīgo intelektu no dabiskā: nākotnes pasaulē, ko izdomāja Filips Diks, bet uz ekrāna realizēja Ridlijs Skots, principiāls kritērijs ir empātija, samudžināts „Vouta-Kampfa tests”, kas palīdz medniekiem atklāt izbēgušos androīdus cilvēku vidū.
Starp citu, fantasti uzskata, ka mākslīgais intelekts pārvarēs arī šādu nosacītu barjeru. Ja kaut kas tāds notiks, tad roboti noteikti atradīs kopēju valodu ar saviem radītājiem, un tad slavenais „mašīnu dumpis” pārvērtīsies par sadarbību un pat ģimeņu radīšanu, kā padomju teleseriālā „Elektronika piedzīvojumi” (1979), senā Džona Bedema filmā „Īssavienojums” (1986) vai jaunajā Nila Blomkampa blokbāsterā „Robots vārdā Čapijs” (2015).
Jāatdzīst, ka te ir sava loģika: mēs nezinām citu paņēmienu, kā „audzināt” saprātu, tikai caur sociālām attiecībām, tāpēc attīstot mākslīgo intelektu, neizbēgami būs jāizmanto daudzu gadsimtu uzkrātā, pedagoģiskā pieredze.
Mūsdienu datortehnoloģiju izaugsme spiež futurologus sākt runāt par to, ka daudzi fantastu pareģojumi, kas saistīti ar mākslīgo intelektu, var kļūt par realitāti jau tuvākajā laikā. Turklāt progress notiek uzreiz divos virzienos: psihiskās darbības datoru modelēšanā un pašmācošu sistēmu radīšanā, kas apgādātas ar mākslīgiem maņu orgāniem. Kāds no virzieniem izrādīsies efektīgāks, rādīs laiks.
Taču ir vēl trešais ceļš, par kuru nenojauta pat fantasti.
Nesen ar kārtējo prognozi nāca klajā slavenais datoru laikmeta vizionārs Rejs Kurcveils, kurš strādā kompānijā „Google” par inženierizstrādes direktoru. Viņa prognozes ne vienmēr ir sekmīgas. 1999. gadā viņš ļoti precīzi pareģoja, ka līdz 2010. gadam parādīsies mobilie telefoni, ko vadīs balss komandas. Taču tajā pašā laikā viņa prognoze, ka datori kļūs par apģērba sastāvdaļu, neapstiprinājās: inženieri, protams, var izgatavot apģērbu, kas sastāv no gadžetiem, taču pasūtījums tādām lietām ir tik mazs, ka tāda tehnoloģija paredzamā nākotnē tiks ražota masveidā. Tāpēc pret Kurcveila pareģojumiem ir jāizturas ar zināmu piesardzību. Taču ieklausīties tajos vajag, viņš jau ne tikai fantazē – viņa reālu izgudrojumu vidū ir pirmais planšetskaneris un pirmās iekārtas, lai lasītu tekstu skaļi.
Tāda ir viņa visjaunākā prognoze.
2020. gads. Virtuālās realitātes brilles projicēs attēlu tieši uz acs tīkleni. Dators ar skaitļošanas jaudu desmit teraflopi (kā cilvēka smadzenēm) maksās tikai tūkstoš dolāru. Vairums slimību pazudīs, pateicoties medicīnas nanotehnoloģiju attīstībai. Cilvēka barošanos nomainīs pārstrādājošas nanosistēmas. Automobiļi bez vadītāja pārpludinās ielas; cilvēkiem aizliegs vadīt automašīnas dzīvas kustības šosejās.
2030. gads. Virtuālo realitāti sajūtu līmenī vairs nevarēs atšķirt no reālās pasaules. Notiks pirmie eksperimenti, lai datorizētu apziņu.
2040. gads. Mākslīgais intelekts miljards reižu pārsniegs bioloģiskā (tas ir, mūsējā) iespējas. Pateicoties nanotehnoloģijām, ēdiens un citi fiziskās pasaules objekti tiks radīti no jebkādiem izejas materiāliem.
2045. gads. Arī dabiskais intelekts pacelsies līdz neiedomājamiem augstumiem, pateicoties cilvēka smadzeņu modifikācijai un cilvēka ķermeņa pārvēršanu par nanotehnoloģisku vidi.
2050. gads. Cilvēce evolucionēs radījumos, kas „balstās uz programmu nodrošinājumu”, kas varēs dzīvot virtuālās realitātes tīklā, vajadzības gadījumā projicējot savu apziņu androīdos vai arī mikroskopisku robotu spietā.
Kā redzat, ja ticam Rejam Kurcveilam, jaunā ēra iestāsies pavisam drīz. Piezīmēsim, ka viņa prognozē nav vieta klasiskajiem robotiem-kalpiem ar „pozitronu” smadzenēm, par kuriem mīlēja rakstīt fantasti, tie vienkārši nepaspēs parādīties. Tieši otrādi, informācijas visur sastopamajā vidē integrēs pašu cilvēku. Mākslīgais intelekts tādā gadījumā kļūs par kaut ko līdzīgu simbiontam, kas palīdzēs pilnvērtīgāk apstrādāt datu plūsmas. Pēc tam sāksies cilvēka un mašīnas koevolūcija: mūsu apziņu mācīs jaunām ārējās pasaules uztveres formām un jaunām manipulācijām, kas šodien nav pieejamas fizisku ierobežojumu dēļ. Parādīsies jauni mērķi un tieksmes, jaunas vēlēšanās un sajūtas.
Pastāv viedoklis, ka apziņas „datorizācija” pārvērtīs cilvēkus loģiski domājošos agregātos, kam nepiemitīs empātija. Taču Kurcveils saka, ka mēs kļūsim daudzpusīgāki, kā personības, iemācīsimies labāk saprast viens otru, apgūsim dažādus domāšanas tipus, kas sagādās mums ne ar ko nesalīdzināmu baudu. Gribētos ticēt, ka viņam ir taisnība...