Jubilejas rakstā es netaisos pārstāstīt ciklu par brīnumaino Oza zemi. Bet par tā radītāja un viņa grāmatu dzīvi – atgādināt ir vērts.
Starp citu, viņš ir sarakstījis visu kaut ko: bez 14 grāmatām par Oza zemi Frenka Bauma kontā ir vēl deviņi fantastiskie romāni, trīsdesmit grāmatas citos žanros, vairāk nekā 80 stāsti un gandrīz 200 dzejoļi. Viņš izmēģināja sevi uz teātra skatuves, bija profesionāls žurnālists un izdevējs, viņam bija pašam savs bizness (audzēja mājputnus) un viņš strādāja par komivojažieri, bet dzīves beigās nodibināja pat pats savu kinostudiju Holivudā. Un ar apskaužamu pastāvību katru reizi cieta fiasko. Daudzas reizes Bauma priekšā vīdēja bankrota ēna, un tikai iegājis piektajā gadu desmitā, viņš negaidot, licis uz “zero” - norāva banku! Sacerēja bērnu pasaku, kurai bija lemts padarīt viņu bagātu un slavenu. Un šī slava uz ilgiem laikiem pārdzīvoja pašu autoru...
Nākošais “Oza zemes burvja” autors piedzima 1856. gada 15. maijā Čitenango pilsētiņā (ņujorkas pavalstī). Viņa tēvam bija vācu saknes, mātei – skotu un īru. Frenks bija septītais no deviņiem bērniem veiksmīgā biznesmeņa ģimenē, kas sākumā ražoja mucas, bet pēc tam kapitālu vairoja iegūstot naftu Pensilvānijā. Agri ievērojis, ka viņu jaunulis reālās dzīves vietā priekšroku dod “bezmērķīgiem” sapņiem par pasaku zemēm, vecāki nolemj sūtīt viņu uz prestižu kara akadēmiju, kur no viņa iztaisītu īstu vīrieti. Taču velti: pēc diviem gadiem, neizturējis dzīvi kazarmās, dēls vārda tiešā nozīmē izlūdzās atļauju atgriezties mājās.
Ap šo laiku viņa bērna fantāzijas iemiesojās reālākā lietā – no pragmatisko vecāku redzes viedokļa. Viņu dēls turpināja rakstīt priekš sevis “visādas muļķības”, vienlaicīgi aizraujoties ar daudz nopietnāku un perspektīvāku lietu – žurnāla izdošanu. Uz vecāku uzdāvinātās, lētās iespiedpreses Frenks kopā ar jaunāko brāli sāka drukāt amatieržurnālu, kuru pat pamanījās pārdot, saņemot no kaimiņiem maksas reklāmu!
Par nākošo jaunā Bauma “biznesu” kļuva filatēlija. Un atkal viņš, nevis vienkārši vāca markas, bet arī organizēja to pārdošanu vienaudžu vidū. Un pat izdeva pats savu brošūru, kas bija veltīta kolekcionēšanai. Pēc tam viņu pārņēma vēl viena kaislība, visai neparasta jaunam cilvēkam “nepilnu divdesmit gadu vecumā”: Baums sāka audzēt mājputnus – tolaik Amerikā modē nākušos Hamburgas gaiļus. Un jau kā tradīciju, nodibināja vēl vienu ikmēneša žurnālu, kas bija veltīts viņa jaunajam hobijam. Bet savus trīsdesmit gadus viņš atzīmēja, izdodot savu pirmo grāmatu. Tā gan nebija nekāda fantastika, bet tieši otrādi, darbs visai piezemēts: praktiskā rokasgrāmata “Grāmata par Hamburgas gaili”.
Apmēram tajā pašā laikā Baums “saslima” ar teātri un nesa šo kaisli cauri visai dzīvei. Taču tā ir, kā saka, cita dziesma. Tur bija viss – radošas krīzes, aplausi un izgāšanās, kas draudēja ar bankrotu, darījumu partneri, kas piekrāpa, un paša teātris provinces pilsētiņā – vēl viena bagātā tētiņa dāvana. Starp citu, daudzi uzskata viņa daiļradi par amerikāņu mūzikla priekšteci!...
1882. gada novembrī Baums apprecas ar pazīstamas amerikāņu feministes meitu (toreiz tās sauca par sufražistēm – jo viņas cīnījās tikai par to, lai sievietēm piešķirtu vēlēšanu tiesības). Drīz pēc kāzām nodega teātris – tā pati tēva dāvana. Likteņa ironija, bet ugunsgrēks notika tad, kad uz skatuves spēlēja paša Bauma lugu ar nosaukumu “Sērkociņi”. Palicis vārda burtiskā nozīmē uz krāsmatām, Baums kopā ar sievu dodas uz Tālajiem Rietumiem – kā to toreiz Amerikā darīja daudzi. Dienviddakotā hroniskais neveiksminieks atvēra veikalu, kas tirgojās ar visu ko. Taču arī tas drīz bankrotēja. Pēc tam Baumam atkal uznāca izdevēja nieze un viņš nodibina pilsētas avīzi, kurā pašam katru dienu bija sava sleja. Avīze tūlīt beidza eksistēt un nesekmīgais izdevējs kopā ar sievu un četriem dēliem pārcēlās uz Čikāgu, kur sāka darbu kā ierindas reportieris solīdā izdevumā – avīzē “The Evening Post”. Tomēr naudas nepietika un viņam nācās piestrādāt par izsūtāmo-komivojažieri.
Tikai 1897. gadā neveiksminiekam pirmo reizi dzīvē paveicās. Viņa prozā pārstāstītie populārie dzejolīši par Zosu Māmiņu (to pašu, kas agrāk iedvesmoja pašu Šārlu Pero) ar toreiz modē esošā mākslinieka Maksvela Periša ilustrācijām tika pirkti visai labi. Katrā gadījumā, ienākumu papildinājums bija tāds, kas palīdzēja Baumam beidzot attiekties no piestrādāšanas blakus darbos.
Taču viņš vēl nezināja, ka viņa lielākie panākumi dzīvē ir pavisam blakus. Aizpagājušā gadsimta priekšpēdējā gadā iznāca Bauma pasaka “Apbrīnojamais Oza zemes burvis” (tāds bija nosaukums pirmizdevumam, vēlāk to saīsināja). Pārējais, kā saka, jau ir vēsture.
Šajā gadījumā XX gadsimta bērnu literatūras vēsture un tās kopējā tirāža tikai zemēs ar angļu valodu šodien tiek izteikta ar astoņciparu skaitli. Bauma personāži – meitenīte Doroteja, Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs un Bailīgais Lauva – sekmīgi konkurē ar citiem angliski runājošo bērnu mīluļiem: Alisi, Vinniju Pūku un Pīteru Penu. Vēl lielāku popularitāti atnesa tāda paša nosaukuma mūzikls un vairākas muzikālās filmas. Pats sekmīgākais kinomūzikls, kas uz ekrāniem iznāca jau pēc autora nāves, bija Pirmā Lielās depresijas gada, 1939. gada lente, kur triumfāli debitēja nākošā Holivudas zvaigzne, 17 gadus vecā Džūdija Gārlenda, kas par savu veikumu saņēma īpašu “pusaudzes” oskaru.
Pēc sava pirmā romāna fenomenālajiem panākumiem, sajūsminātais autors uzrakstīja vēl velna duci grāmatu-turpinājumu. [Tomēr tā laika grāmatu biezumu nevar salīdzināt ar mūsdienu “romāniem-ķieģeļiem” - t.p.] Ne vienu reizi vien viņš solīja sev, ka apstāsies. Taču tāpat kā ar citas superpopulāras grāmatu sērijas radītāju Artūru Konanu Doilu, lasītāji to neatļāva! Kaut arī mazi, bet vārds viņiem bija – leģions, un viņi valdonīgi pieprasīja iemīļotās sērijas turpināšanu. Un atteikt viņiem “Oza zemes galma vēsturnieks” nespēja. Viņš pat nodibināja Holivudā pats savu kinokompāniju, lai virzītu savu pasaku ciklu uz ekrānu (tikai nepaspēja, viņa vietā to izdarīja citi).
Protams, ka pie trīspadsmit romāniem viņš neapstātos, taču iemaisījās stihija daudz varenāka un nenovēršamāka par lasītāju diktātu. 1919. gada sākumā rakstnieka veselība strauji kļuva sliktāka un 5. maijā Baumu no kājām nogāza insults. Bet vēl pēc dienas viņš nomira, deviņas dienas pirms savas 63. dzimšanas dienas. Runā, ka pēdējie vārdi, ko viņš pasacīja mirkli pirms savas nāves, bija: “Un tagad mēs šķērsosim tuksnesi, kas ieskauj Oza zemi”.
Vēl gadu pēc viņa nāves iznāca pēdējā viņa pabeigtā grāmata par Oza zemi. Pēc tam, vēl galīgi neizstrādāto dzīslu sāka atrakt citi autori. Īpaši daudz šajā jomā izdarīja jauna žurnāliste no Filadelfijas Ruta Tompsone, kurai Bauma izdevēji lūdza kļūt par oficiālo darba turpinātāju – nevarēja taču pamest tik ienesīgu lietu! Rezultātā Tompsone pat pārspēja pašu cikla autoru: zem viņas vārda iznāca 21 romāns par Oza zemi.
Pirms pāriet pie “Marlezonas baleta otrā cēliena” - fantastisko stāstu par Bauma pasaku “pēcnāves” dzīvi [“Marlezonas balets” – no franču valodas Le ballet de la Merlaison – “Strazdu medību balets” – Francijas karaļa Ludviķa XIII balets 16 cēlienos, galma balets, ko arī dejoja pats galms, pašu karali ieskaitot, tradīcija iestudēt no Anrī III laikiem. Starp citu, Ludviķim XIII bija lieliska muzikālā izglītība un viņš konkrētajā baletā ir sižeta, mūzikas, horeogrāfijas, dekorāciju un kostīmu skiču autors, kā arī piedalās izrādē ar divām mazām lomām: mānekļu tirgotāja un zemnieks. Strazdu medības bija karaļa aizraušanās, tolaik tos arī ēda, bet tas jau ir pavisam cits stāsts – t.p.], jāpasaka daži vārdi par viņa zinātnisko fantastiku.
Jāsāk ar to, ka ar Oza zemes pasakām ir izauguši daudzi “Jesļi” lasītāju iemīļoti autori. Pats, iespējams, slavenākais no dzīvajiem žanra patriarhiem – Rejs Bredberijs – Bauma ciklu salīdzināja ar Lūisa Kerola Alises ciklu, turklāt, pēdējam par labu! Bauma pasakās pēc Bredberija domām ir “vienas vienīgas saldās bulciņas, medus un vasaras brīvdienas”, tajā laikā, kad Kerola Brīnumzeme ir - “atdzisusi biezputra, aritmētika sešos no rīta, apliešanās ar ledainu ūdeni un ilga sēdēšana skolas solā”. Tāpēc, turpina amerikāņu rakstnieks, Kerolu vairāk mīl intelektuāļi, bet baumu – sapņotāji: “Brīnumzeme ir tāda, kādi esam mēs, bet Oza zeme – tāda, kādi mēs vēlētos būt”.
Bez tam, pats Baums, kā uzskata speciālisti, ir sarakstījis pirmo amerikāņu zinātniski-fantastisko romānu bērniem. Romāns “Galvenā atslēga” iznāca 1901. gadā un tam bija kaitinoši garš apakšvirsraksts: “Elektriskā pasaka, kas balstīta un elektrības mīklām un tās pielūdzēju optimismu. Uzrakstīta zēniem, bet to var lasīt arī pieaugušie”. Šajā apbrīnojamā grāmatā, kuras jaunais varonis ceļo pa pasauli ar elektrisko ieroci un antigravitatoru, ir aprakstīti, pēc Rietumu žanra vēsturnieku domām, televizora un pat klēpja datora priekšteči! Bet citos darbos pareģoti mobilie telefona sakari (“Oza zemes pulkstentiņi”), izmaiņas sabiedrībā attiecībās pret sievietēm – piemēram, bīstamas profesijas, kurās sievietes neatpaliek no “stiprā dzimuma” (“Mērija-Lūize aiz pilsētas”), kā arī uzbāzīga reklāma, kas diktē pasūtītājam, ko viņam vilkt mugurā un ko pirkt (“Tantes Džeinas māsas/brāļa meitas darbā”) [Aunt Jane's Nieces at Work – precīzāk nevar iztulkot, jo latviešu valodā nav vārda, kas vienlaikus apzīmētu gan brāļa, gan māsas meitas, vismaz es nezinu, tad jāmeklē arī oriģināls – t.p.]
Parādījās pirmā, sokējošā sleja akurāt deviņas dienas pirms notikumiem, kas saviļņoja visu Ameriku. Toreiz sadursmē pie Vundedni strauta federāļu-kavalēristu vienība bez žēlastības izkāva pusotru simtu siu cilts indiāņu... Citos, publiskajos amerikāņu bērnu mīluļa izteikumos tika “uzbraukts” arī “nigeriem” un “šķībacainajiem” (ķīniešiem). Vispār, pat to laiku kliedzoši “nepolitkorektajā” Amerikā Baums daudzus ļoti saniknoja. Mūsu dienās – rakstnieka pēcnācēji bija spiesti publiski atvainoties Amerikas pamatiedzīvotājiem.
Laikam jau kaut kādi rasistiskie Bauma izteikumi kļuva zināmi arī pie mums. Un bērnu pasaku autors, kas bija kaut ko tādu izteicis, protams, iekļuva neoficiālā “nepublicējamo” autoru sarakstā. Lamāt atklāti viņu neviens nelamāja [ko tad lamās, ja viņš sen jau bija miris – t.p.], taču arī propagandēt nevēlējās. Vienkārši klusēja. Klusēšanas sazvērestība pieņēma pat tādus apmērus, ka pat mūsdienu rakstos un Bauma grāmatu priekšvārdos krievu valodā par šo plankumu gaišā, amerikāņu bērnu iemīļotā rakstnieka tēlā nav neviena vārda. Burtiski.
Bet kāpēc Volkova pasaku izdeva 1939. gadā un mierīgi aizmirsa uz ilgiem divdesmit gadiem? Var veidot visdažādākās versijas, viena no tām man liekas pārliecinošāka. Pat aizmirstot rasistu Baumu, tad padomju rakstnieka Volkova pasaku varēja izlasīt, ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki. Un izlasīt tādas lietas! Pietiek ar vienu utopisko Smaragda pilsētu, kuras visas bagātības un skaistumu tā iedzīvotāji un viesi varēja vērot tikai, uzliekot īpašas, zaļas brilles. Jā, un šo utopiju pārvaldīja diktators un vienlaikus vispārējais labdaris, “lielais un briesmīgais” tikai tiem, kas nēsāja tādas pat maģiskās brilles. Bet bez tām – tukša vieta, viltvārdis...
Vai laba pasaka bērniem?
[Un tomēr: “Slava ir malduguns, kuru satverot, pārliecinies par tās nevajadzību, bet, lūk – dāvāt prieku bērnam – ir laimīga un svēta nodarbošanās, tā sasilda dvēseli un pati par sevi kļūst par balvu”, - L.F. Baums – t.p.]
Par rakstnieku Vikipēdijā:
http://en.wikipedia.org/wiki/L._Frank_Baum
Sekotāji:
http://en.wikipedia.org/wiki/Ruth_Plumly_Thompson
http://en.wikipedia.org/wiki/John_R._Neill
http://en.wikipedia.org/wiki/Jack_Snow_(writer)
http://en.wikipedia.org/wiki/Rachel_Cosgrove_Payes
http://en.wikipedia.org/wiki/Eloise_McGraw