- Kā tu sevi raksturo kādam, kas tevi nepazīst?
- Man joprojām šķiet dīvaini sevi nosaukt par rakstnieci. Kaut arī ir gan grāmatas, gan pieredze, tomēr vēl arvien, kad mani nosauc par rakstnieci, man gribas palūkoties apkārt, lai redzetu, kur tad tā rakstniece īsti ir. Es sevi sauktu par sapņotāju. Es sapņoju uz papīra – mazāk naktī, jo sapņus parasti neatceros, bet sapņoju dienā. Tāda esmju bijusi jau agrā bērnībā un, domāju, tāda būšu līdz sirmam vecumam.
- Neārstējama sapņotāja.
- Jā. To no manis nevar izraut. Tas ir galvenais, kas mani raksturo, sevišķi jau tāpēc, ka rakstu fantāzijas žanrā. Pat ja es mēģinu rakstīt kaut ko reālistisku, piezemētu un normālu, vienā brīdī skapī parādīsies vienradzis, bet bezdeligu vietā sāks riņķot pūķi. Es jau labi sen sapratu, ka nav jēgas secvi mainīt, jo rakstīšu to, ko gribu. Ja kādam interesē lasīt manis uzrakstīto – vēl jo labāk.
- Tu pieminēji “normālo” rakstīšanu. Vai mēģini rakstīt kaut ko normālu tagad?
- Nē, tagad vairs ne. Sevišķi pec studijām gribējās sakrāto sāpi izlikt, un jau nospriedu, ka rakstīšu satīru.
- Gribēji izlikt traumatisko studiju pieredzi?
- Ne gluži. Studēt bija viegli, man palīdzēja Franču liceja vidusskolas programmā apgūtais, kas noderēja Humanitāro zinātņu fakultātē, studējot franču filoloģiju. Es godīgi atzīšos, ka lekcijās bieži vien rakstīju. Es rakstu kladē, un pasniedzējs jau nenojauš, ko es tur rakstu. Es jau sen pasniedzējiem tajā esmu atzinusies.
- Pasaules literatūrā mēs redzam kuplu pulciņu ievērojam fantāzijas un fantastikas autoru, piemēram Tolkīns, Steiplzs Lūiss, ir neskaitāmi lieliski fantastikas autori, Kings, kas balansē uz visām iespejamām šķautnēm. Nevienam šo autou darbi nešķiet nenormāli vai infantili. Kas, tavuprāt, šajā ziņā notiek Latvijā, un vai beidzamajā laikā kaut kas ir mainījies?
- Es domāju, ka pavisam noteikti kaut kas mainās. Kad es pati sāku publicēt grāmatas, jau mainījās attieksme pret fantāzijas un fantastikas žanru. Sāka parādīties vairāk literatūras visā tās daudzveidībā. Kaut vai tika iztulkots tas pats “Harijs Poters”. Tas bija milzīgs grūdiens. Arvien vairāk parādās jauniešu fantāzija. Tad latviešu valodā iztulkoja “Gredzenu pavēlnieku”. Labi, ka toreiz iznāca filma, kas viecināja grāmatas laišanu klajā. Tad nākamais lēciens bija Mārtina “Troņu spēles”. Ap to laiku parādijās izpratne par to, ka fantastika un fantāzija nav tikai bērniem domāts literārais žanrs un tajā var runāt par nopietnām tēmām. Jo, piemēram, Mārtinam – kas viņam no fantāzijas ir? Pūķi, bet pārējais ir kārtīgs vēsturisks romāns. Paldies “Zvaigznei ABC”, “Hekatei” un “Prometejam”, kas šajā sfērā darbojas. Droši vien latviešu lasītājam interese par šo žanru ir bijusi, un tagad beidzot ir pieejams bagātīgs literatūras klāsts.
- Vai tu esi saskārusies ar nievājošu attieksmi pret žanru, kurā darbojies?
- Sākumā nedaudz, bet pārsvarā attieksme bijusi pozitīva. Tādā ziņā mani laiks ir saudzējis, jo manas grāmatas iznāca īstajā mirklī, un man neviens nav klupis krāgā. Protams, mans vectēvs gan vienmēr bija gribējis, lai es rakstu kaut ko nopietnu un reālu. Ja nebūtu pienācis īstais mirklis, kad bjurbulis bija gatavs sprāgt, tad “Zvaigzne ABC”nebūtu paņēmusi manu grāmatu “Pūka dziesma” un tā nešķistu izdevējam interesanta. Ar “Pīķa dziesmu” jau arī netrūka kuriozu. Kad žūrija vērtē konkursam iesūtītos darbus, viņi nezina, kurš ir autors. Man pēc tam stāstīja, ka tad, kad uzzināja, kas ir sarakstījis “Pūķa dziesmu”, bija neizpratne, jo nevar būt, ka grāmatu uzrakstījis kāds, kam ir septinpadsmit gadu. Tad pat meklēja internetā, vai gadījumā sis darbs nav plaģiāts.
- Kad tu rakstīji “Nepabeigto skūpstu”, tur jau pat oficiali izdevējs norādīja par līdzību ar “Krēslu”. Ikviens raksošais jau zina, ka idejas lido kā sporas un vienlaikus spēj atrasties dažādās vietās. Kā tu juties šādā situācijā?
- Sākumā bija jocīgi. Man negribējās, lai salīdzina, ņemot vērā, ka man pašai “Krēsla” nepatīk. Tajā pašā laikā es sapratu, ka salīdzināšana būtu neizbēgama, jo mana grāmata iznāca diezgan drīz pēc “Krēslas”. No salīdzināšanas es nepaglābos, un varbūt labāk, ka jau izdevniecība norādījs par līdzību, jo runas tā vai tā sāktos. Var jau būt, ka “Nepabeigtajam skūpstam” tas nebija veiksmīgākais brīdis, jo salīdzināšana tomēr notika, tacu uz šī “vampīru viļņa” mana grāmata arī labi aizgāja.
- Kā tagad veidojas tava ikdiena un rakstnieces dienas režīms? Tu ne vienā intervijā vien esi uzsvērusi disciplinas nozīmi. Vai tu to ievēro joprojām?
- Bez disciplīnas nekas nenotiek. Ja es gribu kaut kādu mistisku iedvesmu, kad man klēpī pēksņi iekritīd gatava grāmata, tad nekā nebūtu. Rakstīšana man neiet ātri, jo es rakstu ar roku. Es nevaru rakstīt datorā. Esmu mēģinājusi gan bērnībā, gan pusaudža vecumā, bet neiet. Vienīgais, ko uzrakstīju datorā, bija bakalaura darbs. Runājot par dienas kārtību, es esmu tipiska pūcw, vēlu ceļos, vēlu eju gulēt, un vislabākā rakstīšana ir naktī. No tā gan cenšos sevi attradināt, lai tuviniekiem es nebūtu visu laiku paslēpusies aiz rdurvīm. Ap desmitiem no rīta man jau smadzenes ir gatavas strādāt, un dienas pirmo pusi es pārsvarā tulkoju, jo tas ir mans pamatdarbs. Tad kādas piecas, sešas vai septiņas stundas aiziet tulkošanai. Dienas režīmā noteikti iekļauju pastaigu – kaut vai līdz veikalam, un vingrošanu. Vakarpusē varu ķerties klāt radošajai rakstīšanai. Es parasti pat nesāku rakstīr, ka man nav vismaz pusotras stundas. Protams, mēdzu piesēsties kaut vai uz piecpadsmit minūtēm un uzrakstīt kādu uzmetumu, ko vēlāk apstrādāšu. Bet ideāli ir, ja varu kārtigi strādāt pusotru vai divas stundas. Tad es varu gan apskatīt iepriekšējā dienā uzrakstīto, gan iejusties darbā, uzrakstīt kādu atslēgas vārdu. Tagad jau sevi esmu izdresējusi tā, ka atveru kladi u n vienkārši sāku rakstīt.
- Viena no brīvmākslinieku problēmām ir strādāšana brīvdienās un atvaļinājumā, vai arī otra galējība – brīvdienas var nekontrolēti izplesties un aprīt darbam paredzēto laiku. Vai tev izdodas sabalansēy darbu un atpūtu”
- Pēc studijām es sev teicu, ka iespēju robežās brīvdienas ir brīvdienas, un darbu es tur nelikšu iekšā. Arī šogad (mēs ar Lauru tiekamies pirms Ziemassvētkiem – L.B.) Ziemassvētkos esmu izveidojusi grafiku tā, lai es varētu nestrādāt. Kad studiju laikā sāku tulkot, tad gan nebija variantu – visas sestdienas un svētdienas es tulkoju. Tagad gadās, ja ir ieplānotas tikšanās ar lasītājiem, tad gan tajā dienā strādāt nesanāk, jo šādi braucienu ir laikietilpīgi un paņem daudz enerģijas.
- Bet šie braucieni un tikšanās ir vajadzīgas.
- Protams. Agrāk es domāju: cik jauki būt rakstniekam, nav jāiziet sabiedrībā, bet tā jau nav.
- Tu esi introvera?
- Jā, ļoti. Man gan parasti netic, jo es taču eju sabiedrībā, tiekos ar cilvēkiem un ļoti labi jūtos. Bet ir gan sabiedrības seja, gan otra – privāta. Tagad jau pierasts. Bet agrāk bija daudz grūtāk. Īstens ekstraverts jau nesapratīs, cik daudz spēka prasa šādi pasākumi un tikšanās ar lasītājiem.
- Tu kā rakstniece, dzīvojoša 21.gadsimtā, kurā ir gan jēdzīgi, gan nejēdzīgi notikumi, uzskati, ka tev ir par kaut ko jācīnās un jāpauž sava nostāja? Vai tu ieliec aavu sapi darbos vai arī raksti vienkārši to, kas ienāk prātā, un nemēģini mainīt pasauli?
- Es nemēģinu mainīt pasauli. Es ļoti labi jūtos savā burbulī un nejūtu nedz spēju, nedz vajadzību triekties ar krūtim pret šķēpiem un mēģināt kaut ko mainīt. Ja es to mēģinātu, es acumirklī izdegtu, un tad nebūtu grāmatu. Nejūtu cīņas uguni. Ja kāds to jūt - protams, uz priekšu. Arī tad, kad rakstu, es apzināti nesaskaņoju saturu ar reāliem notikumiem. Lai gan man ir gadījies, ka uzrakstu kaut ko, kam parādās paralēles reālajā pasaulē. Piemēram, es uzrakstīmju gramatu “Dejas ar nāvi”, kurā ir moments, kad gaisā pakārtās platformas nogāžas un iet bojā cilvēki, un maģijas ministrs atkāpjas no amata. Tas pats notika Latvijā ar Maxima, un atkapās ministru prezidents. Es to uzrakstīju maijā, bet veikals iebruka novembrī. Tad an bija jocīga sajūta. Bet apzināti es nemēģinu iepīt darbos sabiedrībā sasāpējušus jautājumus. Man pašai nepatīk grāmatas, kur jūtu, ka autors mani māca dzīvot. Es neuzskatu, ka visiem autoriem jābūt taisnības cīnītājiem. Ir ļoti labi, ka ir aktīvi radošie cilveki, kuri skaļi pauž viedokli, bet ne visi to spēj.
- No kā mūsdienās tev ir bail?
- Kad es atveru ziņas, man bieži vien gribas saķert galvu. Vislielākās šausmas man uzdzen ziņas par šaušanu vai pūlī iebraucošu mašīnu. Tas laika mani visvairāk biedē. Tad es domāju, ka mēs tik tālu esam tikuši un vai to kaut kā nevar tomēr atrisināt. Ja es feisbukā ieraugu, ka mana klasesbiedrene ir atzīmējusi, ka viņa ir drošībā, tad man rodas sajūta, ka tā tam nevajadzētu būt. Tas iedzen šausmas.
- Kas tev dzīvē ir vissvarīgākais?
- Vissvarīgākais ir ģimene, tuvinieki. Agrāk es domāju, ka tā ir rakstīšana, ka to es nemūžam nepakārtošu nekam citam, bet – sveiki!
- Jaunības maksimālisms.
- Tieši tā. Tajā brīdi, kad tev blakus ir īstais cilvēks, tad tu pakārtosi gan rakstīšanu, gan visu ko. Ideāli, protams, ir saglabāt līdzsvaru, kad tev ir viss un nekas netiek ierobežots. Taču vissvarīgākais ir ģimene, mājas, lai ir vieta, kur ir tavi cilvēki, kur tu vienmēr esi gaidīts un vienmēr būsi mājās. Bez tā es nevarēšu neko, arī rakstīt. Manis vienkārši nebūs.
- Un kas tev ir rakstīšana?
- Sirdslieta. Tas ir tāpat kā elpot. Nespēju ilgstoši iztikt bez rakstīšanas. Ja pāris nedēļu neesmu rakstījusi, jau jūtu, ka kļūstu kaškiga un neiecietīga. Es nevaru nerakstīt. Nespēju iedomāties situāciju, kad man pēkšņi vairs nebūtu ideju vai arī, lūk, šī ir mana pēdējā grāmata, vairāk nerakstīšu. Domāju, ja pienāks brīdis, kad fiziski vairs nevarēšu noturēt pildspalvu rokā, tad manā vietā pierakstīs kāds cits.
- Vai arī beidzot sāksi rakstīt datorā.
- Kas cits atliks. Vai arī tad jau radīsies citas tehnoloģijas.
- Vai tu labāk jūties reālajā pasaulē vai savā rakstīšanas pasaulē?
- Man vajag abas. Agrāk, īpaši pusaudža gados, man ikdiena bija kaut kas paciesams, bet tad. Kad es rakstīju, tur gan varēja notikt jebkas, un tas bija īstās mājas. Tagad tā vairs nav. Man vajag gan izdomāto pasauli, kur es varu atpūsties no ikdienas, gan ikdienu, kur varu atpūsties no pasaules. Īpaši, rakstot psiholoģiski smagu darbu (šobrīd man tāds ir trāpījies), man vakarā vajag atjēgties no tā, ko rakstu. Ja aizeju gulēt uzreiz, tikko esmu nolikusi pildspalvu, man rādās murgi. Tāpēc man vajag abas pasaules.
- Vai jaunajam darbam tu jau redzi finišu?
- Es gribētu pabeigt darbu gada laikā. Šobrīd ir pietiekami daudz darba, tāpēc nesanāks rakstīt tik daudz, cik gribētos. Pagaidām es esmu izvirzījusi mērķi nedēļā uzrakstīt ap 3000 vārdu. Kad to izdodas īstenot trīs nedēļas pēc kārtas, tad ir gandarījums. Dienā tas varbūt nav daudz, bet tas ir konsekvents darbs. Tūlīt pirmā klade jau būs pabeigta.
- Cik klades tu pietraksti vienai grāmatai?
- Kādas piecas. Protams, tas atkarīgs gan no tā, cik daudz lapas esmu rakstīšanas procesā izplēsusi, cik bieza ir klade tā ir. Piemēram, “Pūķa dziesmai” bija desmit klades. “Zosu mātei” bija piecas vai sešas. Tagad varētu būt līdzīgi.
- Vai tev ir kāds folosofisks vai sportisks satvars? Citi sporto, aizraujas ar jogu, atver čakras un lotosus vai piekopj nez kādas garīgās prakses. Kas tev dod lidzsvaru?
- Es eju staigāt. Aukstumā sevi ir grūtāk piespiest, jo man vienmer ļoti salst. Bet piecus kilometrus es cenšos nostaigāt, tad sakārtojas domas. Seviški tas noder, ja sižetā ir kaut kas samudžinājies. Tad es izeju kārtīgi izstaigāties – nevis mierīgā solī, bet teju skriešus, tad prāts sakārtojas, sižets sevi atrisina un vel atvainojas par sagādātajām grūtībām. Vēl ir mūzika. Pati gan neko nespēlēju, bet klausos mūziku, veidoju topošajām gramatām dziesmu izlases.
- Kas tevi visvairāk uzrunā mūsdienu Latvijas literatūras kontekstā?
- Laikam visvairāk es interesējos, kas notiek fantāzijas un fantastikas jomā un jauniešu literatūrā, jo man ir svarīgi zināt, kas tur notiek, lai netīšām neiekāptu kāda cita kurpēs. Man ļoti patīk, ja grāmatā ir sižets. Ja grāmatai ir saistošs sizets, tad es lasīšu jebkuru žanru, un man visvairāk patīk gramatas, kuras es lasu it kā izklaidējoties, bet kuras tomēr liek domāt. Ja tā ir vienkārši izklaides literatūra, tad tā ir tikai smadzeņu košļene, bet labākās grāmatas ir tās, kuras tu viegli lasi, bet pēc izlasīšanas vēl apdomā, un tevī notiek pāmaiņas. Beidzmais labākais no lasītā ir Māras Zālītes “Paradīzes putni”, kuru var lasīt dažādas vecuma grupas.
- Tu daudz esi runājusi par “Gredzenu pavēlnieku”. Kas tev šobrīd ir nozīmīgo grāmatu sarakstā?
- Tas varētu būt “Harijs Poters”, jo tur ir daudz slāņu. No beidzamām grāmatām vēl Rotfuss, jo viņa izveidotā pasaule ir prātam neaptverama.
- Es ļoti cienu Rotfusu par to, ka viņam ir vienaldzīgs lasitāju viedoklis, viņš vienkārši stāsta savu stāstu.
- Jā, viņš nepielāgojas. Agrāk es būtu pieminējusi arī Mārtinu, taču tagad man priekšplānā ir Rotfuss, jo Mārtina radītā pasaule ir nežēlīga un viņš raksta ļoti klīniski. Vet Rotfusam darbos ir mīlestība. Kaur vai Kvouta mīlestība pret mūziku – tas ir kaut kas taustāms, kas plūst asiņu vietā. Un Rotfusa īstā maģija ir spēt nodot šīs sajūtas uz papīra. Tas es saprotu, uz ko es gribu tiekties, jo šādas emocijas izraisītt vienkārši ar tinti un vārdiem – tas ir augstākais, ko rakstnieks var sasniegt.
