Nākamajā attēlā redzam divas mašīnas, kas brauc caur Mantes pilsētiņu.  Parīzes – Ruānas distance bija 126 km un šajā pilsētiņā pēc nobrauktiem 36 km braucēji apstājās, lai kaut ko uzkostu. Auto ar numuru 61 „Panhard & Levassor, 3,5 KM brauca Emīls Maijāds (Émile Mayade), bet automašīnu “Peugeot” ar numuru 30, 3,5 KM - Michaud– 'Les fils de Peugeot Frères'.

Tālāk redzam “De Dion, Bouton & Trepardoux” tvaika automašīnu no tām pašām sacīkstēm, kas finišēja pirmā.  Grāmatā rakstīts, ka viņa uzvaru negribēja atzīt, jo viņa auto bija piekabe, tāpēc braucamrīku negribēja uzskatīt par automobīli. Vikipēdija min to, ka brauciena rezultātos ņēma vērā arī komforta līmeni, tāpēc pirmo vietu piešķīra ex aequoautomašīnām «Panhard et Levassor» un «Les fils de Peugeot frères». Otrā vietā - «De Dion, Bouton et C^ie», trešajā - «Maurice Le Blant» (n^o 60).

1895. gadā notiek autosacīkstes Parīze – Bordo – Parīze. Šajā attēlā redzam automašīnu “Peugeot” no minētajām sacīkstēm.  Nākamajā attēlā – Benca automašīnu no tām pašām sacīkstēm. 

Te redzams automobilis “Panhard & Levassor” ar iesauku “Pam-Pam” 1895. gadā sacīkstēs Parīze – Bordo – Parīze, ko vada Emīls Levasors.  Auto distance veica pirmais, taču ieguva 2. vietu. 1. vietu piešķīra citam auto (Isaac / Paul Koechlin “Peugeot”).

Nākamajā attēlā Emīls Levasors pabeidz savu 48 stundu braucienu 1895. gada sacīkstēs ( Parīze – Bordo – Parīze) ar savu ‘Pam-Pam”.  Tālāk “Peugeot” ar nosaukumu “l’Eclair” (“Zibens”), apgādāts ar brāļu Mišelinu (sēž auto) pneimatiskajām riepām, arī piedalās minētās sacīkstēs.

1896. gadā top pirmais “De Dion-Bouton” trīsriteņu braucamrīks, kura dzinēja jauda ir 1,25 KM.

Afiša, kas aizrāva parīziešus tāpat, kā jaunais cilvēks jaunavu automašīnā “De Dion-Bouton”, kurš aizbēga tik strauji, ka viņu nespēja panākt ne velosipēdists, ne jātnieks.

Franču tvaika automašīnu konstruktors Leons Serpolets (Léon Serpollet, 1858 - 1907) ar savu draugu, ievērojamu automobilisma un aviācijas sponsoru Ernestu Arhdiakonu (Ernest Archdeacon, 1863 - 1950) pirms starta sacīkstēs Parīze – Leona 1890. gadā.

Beļģu sacīkšu braucējs un automašīnu konstruktors Kamils Ženatci (Camille Jenatzy, 1868 - 1913), saukts “Sarkanais velns” savu rudo matu un neparasti drosmīga auto vadīšanas stila dēļ, tāpēc viņš pirmo reizi pasaulē pārsniedza braukšanas ātrumu 100 km/h ar savu elektromobili “Jamais Contente” (“Nekad apmierināts”) 1899. gada 1. maijā, Achères.

Pavisam dīvains amerikāņa Džozefa Kulidža (Joseph J. Kulage) auto no 1896. gada.  Tā kā par amerikāņu 19. gadsimta censoņiem grāmatā minēts maz, pievienoju saiti, kur var uzzināt vairāk: http://www.earlyamericanautomobiles.com/1890a.htmIeskatam, pirmā amerikāņu tvaika automašīna no 1863. gada, ko būvējis Klarenss Simonds Linnā. ]Par tālāko: http://www.earlyamericanautomobiles.com/massautos.htm

Četrasu 4-cilindru benzīna dzinējs ar maināmu kompresijas pakāpi, ko uzbūvēja francūzis Fernads Forests 1898. gadā – tomēr tas nekad nav iebūvēts kādā automašīnā.

Žoržs Butons (šoferis) un marķīzs Alberts de Dions (blakus) automašīnā ar jaudu 3,5 KM 1898. gadā.

Kabarē nošu sākumlapa dziesmiņai „Mīlestība automašīnā”, 1899. gads

Pirmā zviedru automašīna „Vabis” no 1897. gada ar konstruktoru Gustavu Eriksonu pie vadības kloķa. Divcilindru naftas dzinējs, iedarbināšanai bija vajadzīga lodlampa, lai iekvēlinātu sveces kvēldiegu.  Automobilis sasniedza ātrumu 27 km/h. 1911. gadā firma apvienojās ar konkurentiem „Scania” un mainīja nosaukumu uz „Scania-Vabis”.

Divi angļu autobraucēji un rallisti no 1897. gada: Čārlzs Džerots (Charles Jarrot, 1877 - 1944) un S. F. Edžs (S. F. Edge) automašīnā „Panhard & Levassor”.  un Kamils Ženatci (vidū, melnās drēbēs ar katliņu galvā) elektromobiļu konkursā, 60 kilometru trasē, 1899. gadā.

Angļu „Dog Cart” („Arrol-Johnston” markas medību auto), kas bija piemērots braukšanai bezceļa apstākļos, tos ražoja no 1897. līdz 1905. gadam.  Džonstona moto bija: „bez trokšņa, bez netīrumiem, bez apdegumiem un bez vibrācijas”.

„Panhard & Levassor” autokataloga vāks no 1895. gada: augšpusē „ģimenes omnibuss”, apakšā „duc” tipa auto.

Parīzes – Bordo 1900, gada tipa sacīkšu auto virsbūves garengriezums: A – galvenā benzīna tvertne, B – rezerves benzīna tvertne, C – benzīna tvertnīte sveces iešķilšanai, D – bagāžnieks instrumentiem un rezerves daļām.

Anglijas karalis Eduards VII 1899. gadā brauc automašīnā „Daimler”, 12KM. Auto vada viens no konstruktoriem F. R. Simms.

1880. – 1892. gados zviedru gleznotājs Jorns Cederholms uzbūvēja smēdē ar sava brāļa Andersa palīdzību savas konstrukcijas tvaika mašīnu. Viencilindra auto spēja kustēties ar ātrumu 15 km/h. Priekšējās, mazāk noslogotās ass vadīšana bija gandrīz neiespējama, kamēr pakaļējā, noslogotākā ass nebija aprīkota ar diferences mehānismu. Vēlāk modeli uzlaboja, taču panākumu tam nebija.

Jorkas hercogs, nākamais Anglijas karalis Džordžs V pirmajā 1900. gada autobraucienā, ko organizēja Č. S. Rolss, ar „Panhard & Levassor” 12KM.

Ferdinads Poršē (1875 – 1951)), kā jauns inženieris, 1899. gadā konstruē austriešu firmai „Lohner” elektrisko auto ar piedziņu priekšējiem riteņiem.

Viena no pirmajā Lucmana automašīnām, kas būvēta Ādama Opela (1837 – 1895) rūpnīcā, 1894. gadā. Viena cilindra dzinējs sasniedza jaudu 4 KM un varēja braukt ar ātrumu 16-20 km/h, taču bija ļoti dārgs.

Grāfs Roberto Biskareti di Rufia (1845 – 1940) ar ģimeni. Viņš bija firmas FIAT dibinātājs un pirmais direktors. Redzams vienā no pirmajiem šīs markas automobiļiem, 1900. gadā.

Pirmais firmas FIAT automobilis pēc oriģinālā zīmējuma, 1899. gadā.

Firmas „Leon Bollee” trīsriteņu mini auto: 1- vadības rats, 2- zobrats, ar ko mainīja braukšanas ātrumu, 3- kloķis nepārtrauktai ātruma maiņai, 4- svira, ar kuru varēja bīdīt pakaļējo riteni uz priekšu vai atpakaļ, 5- pakāpiens vadītāja kājām, 6-dzinēja cilindrs, 7-aizdedze, 8 un 9-karburatori, 10- skaņas slāpētājs, 11- benzīna pieplūdes vads.

Luīzs Reno (1877 - 1944) ar savu pirmo automašīnu 1898. gadā.  Pēc citiem avotiem foto ir no 1903. gada.

Eiropā sāk veidoties jauns rūpniecības veids. Pirmais angļa Frederika V. Lančestera (1868 - 1946) automobilis no 1895. gada, ko raksturo skaista un dizaina konstrukcija, toreiz tā bija viena no labākajām angļu automašīnām.

Angļa Daimlera 1897. gada būvētais auto pēc vācu parauga, jau visai atšķīrās no tā. Būvēja to Koventrijas fabrikā, kas bija pārbūvētas dzirnavas.

Braucošu ložmetēju izmantošanas projekts, lai aizsargātu Angliju no varbūtēja iebrukuma, 1900.

Pirmā Neselsdorfas fabrikā (vēlāk „Tatra”) būvētā automašīna „Nesselsdorf Präsident” no 1897. gada.

Brāļu Reno pirmā darbnīca vecāku dārzā, Bijankurā (Billancourt), 1898. gadā.

Pirmās Reno automašīnas šasija ar De Diona-Butona viencilindra dzinēju no 1898. gada.

Pirmā, Luīza Reno konstruētā automašīna 1898. gadā ar De Diona-Butona dzinēju, jauda 1,75 KM.

Reno kundze un viņas vīrs Marsels pirmajā brāļu Reno konstruētajā automobilī, 1899. gadā.

Reno kupejas tipa automašīna ar benzīna motoru no 1899. gada, pirmais pasaulē auto ar pārsegtu dzinēju.

Reno ģimenes nedēļas izbraukums uz Boloņu-Bijakūru 1899. gadā: Marsels Reno (1872 - 1903) kā pasažieris trīsriteņu „De Dion-Bouton”, Luīzs vada vidējo auto, bet Reno švāģeris – auto pa labi.

Automašīna „Renault C” no 1900. gada bija ļoti sekmīgs tirgū, tas bija apgādāts ar 3,5 zirgspēku „De Dion-Bouton” dzinēja.

Renē Panhards (Louis François René Panhard, 1841 - 1908) ar sievu un bērniem automašīnā “Panhard & Levassor”, tips “Dog-Cart”, 1892. gadā.

Lūiss Reno vada vienu vecākajiem viencilindra modeļiem. 

Pirmais franču firmas „Latil” auto ar piedziņu uz priekšējiem riteņiem.

Gotlība Daimlera dēls Pauls 1900. gadā uzbūvē jaunu „Daimler” automašīnas modeli vēl pirms parādās marka „Mercedes”.

Zīmējums no mēnešraksta „Referee”, 1897. gada 17. janvāra ar krievu plānu būvēt tvaika lokomotīvei līdzīgu bruņu auto – cietoksni uz riteņiem.

„The York Journal” 1897. gada 8. augusta numurā publicē vācu plānu, radīt mehānisku spēku vadītu „cietoksni uz riteņiem”. Ideja tiek realizēta, kad angļu tanki pirmoreiz iet kaujā pie Sommas, 1916. gadā, 1. pasaules kara laikā.

Benca markas „Velo” tipa automobilis: 1- bremzes pedālis, 2- stūres rats, 3- rokas bremzes kloķis, 4- ūdens tvaiku dzesēšanas kondensators, 5- virsbūve, kas sedz dzinēju un piedziņu, 6- karburators, 7- bremzes iekārta.

Austriešu pārstāvniecības reklāma firmai „Daimler” 1900. gadā.

1900. gada reklāma imperatora-karaļa piegādes firmai „Jacob Lohner & Co”, kas ražoja Ferdinanda Poršē tipa elektromobiļus.

Slavenais franču autobraucējs Renē de Knifs (1865 – 1954) sacīkšu auto „Panhard & Levassor” 8 KM, kontroles punktā sacīkstēs Parīze – Amsterdama (1898. gada 7. – 13. jūlijā), ko beidz ar vidējo ātrumu 50,9 km/h.

Čālzs Džerots un Montegjū Nepīrs (Montague Napier, 1870 – 1931) pirmajā automašīnā „Napier” no 1902. gada, 12 KM. Tas bija viens no pirmajiem automobiļiem, kas Anglijā tika ražots luksa auto klasē un konkurēja ar pasaulē pazīstamo „Rolls-Royce”.

Čārlzs S. Rolss (1877 - 1910) 1900. gadā ar sev pārveidoto „Panhard & Levassor”, kas kalpoja par paraugu nākošajiem „Rolls-Royce”.

Angļa Džona Henrija Naita (1847 - 1917) no Fārnhemas ar petroleju darbināms auto no 1895. gada ar viena cilindra dzinēju, tilpumu 1,5 litrs un ātrumu 15 km/h. To uzskata par pirmo divvietīgo angļu „automobili” ar iekšdedzes dzinēju.

Barons M. Henrijs de Rotšilds sacīkstēs braukšanā kalnā Šantelupā, Francijā, 1900. gadā savā, vācu „Canstatt Daimler”, 21 KM automašīnā „Phoenix”.

Angļu „taxicab” tipa automašīna „Vauxhall” no 1906. gada ar vadītāja vietu kādreizējā kučiera vietā.

Pirmais „mersedess” no 1900. gada, ko tā nosauca par godu Emīla Jellineka kunga vecākajai meitai. Jelineka kungs bija firmas „Daimler” pārstāvis un angažēts finansists Nīcā. Četru cilindru dzinēja jauda bija 35 KM.

Meresedesa Adriena Ramona Manuela Jellineka (1889 – 1929), kuras vārdā tika nosaukta šī auto marka.  Diemžēl viņas tālākā dzīve vairāk saistās ar divām skandalozām laulībām un ātro nāvi no kaulu vēža.

Roberts Bošs (1861 - 1942), vācu rūpnieks, inženieris un izgudrotājs, aizdedzes sistēmas radītājs.

Nobeigumā papildinu ar dažiem vārdiem par auto būvi Latvijā (Latvijas teritorijā), fakti no interneta.

Pirmās automašīnas Latvijas teritorijā sāka būvēt Leitnera firma „Leutner” 3,5 HP jau 1901. gadā (pēc citiem datiem – 1899. gadā). Pēc licences tika būvētas arī „De Dion-Bouton” automašīnas. Tomēr „A. Leutner & Co” bija grūti konkurēt ar ārzemju firmām, jo tā visas auto sastāvdaļas neražoja uz vietas. Sākoties karam, firmu evakuē uz impērijas iekšieni.

1908. gadā Krievu-Baltijas vagonu fabrikā (KBVF) tika izveidota autobūves nodaļa.
1909.gada 8. jūnijā no rūpnīcas vārtiem izbrauca pirmais automobilis ar nosaukumu "Russo-Balt". 1915. gadā kara dēļ fabriku evakuē dziļāk valstī.

Laka posmā no 1928. līdz 1931. gadam automobiļus mēģināja sākt ražot fabrika VEF. Taču izmaksas izrādījās pārāk lielas, tāpēc tika izgatavoti apmēram 7 auto, kas tirdzniecības tīklā tā arī nenonāca.

Automobiļu ražošana Latvijā atsākās neatkarīgas Latvijas laikā, kad 1936.gadā Latvijas valdība iegādājās licenci dažu modeļu "Ford" autobusu un kravas mašīnu komplektēšanai.
1937. gada augustā pa rūpnīcas "Vairogs" vārtiem izbrauca pirmais Latvijā ražotais automobilis - kravas mašīna "Ford-Vairogs V-8". Tajā pašā gadā sāka ražot arī vieglās automašīnas.

Pēc kara jau padomju laikā, sekojot Staļina prasībai pēc “tautas auto”, tika mēģināts izgatavot auto Rīgas Eksperometālajā autobusu fabrikā (REAF), taču tālāk par diviem auto REAF-50 (1950. gadā) tā arī netika.  Automašīnu rūpnieciska būve (ar mainīgām sekmēm) atsākās tikai mūsu laikā.

Pilnīgāku informāciju var iegūt

http://www.laikmetazimes.lv/2013/08/05/auto-auto-autombili-1-dala/

http://www.laikmetazimes.lv/2013/08/12/auto-auto-autombili-2-dala/

P. S. Saīsinājums, kas satopams tekstā KM: “koń mechaniczny” – latviski – “zirgspēks”.