1801. gadā britu inženieri Ričards Trevithiks (1771 – 1833) un Endrū Vivians (1759–1842) uzbūvē „ceļa lokomotīvi” jeb „London Steam Carriage”

Vēl viens izgudrotājs, šoreiz no Amerikas Natans Rīds (1759 – 1849) jau 1790. gadā konstruē un uzbūvē savus tvaika ratus. Pirmajā attēlā ir redzama mašīnas uzbūves shēma , bet otrajā zīmējums ar gatavu mašīnu.

Amerikāņu mēnešraksta „The Mechanic”, ko izdeva D. K. Minors, 1834. gada jūlija numurā, trešajā lapaspusē ir attēlots amerikāņa Olivera Evansa (1755 – 1819) pirmais 1805. gadā uzbūvētais tvaikmobilis – amfībija „Oruktor Amphibolos” .

1821. gadā Džuliuss Grifits (Julius Griffith) Londonā uzbūvē firmai „Bramah and Sons” tvaika omnibusu . 1833. gada 14. marta „American Railroad Journal” ir dots neparastu tvaika ratu apraksts , ko varētu saukt par pirmo tvaika vieglo auto. Tvaika mašīnas kļūst tik populāras, ka par to izmantošanu jau tiek zīmētas karikatūras, kā šī no 1820. gada, kas tapusi Anglijā. 1824. gadā top Deivida Gordona (1774 – 1829) projekts tvaika omnibusam ar visai absurdu kāju piedziņu. Vēl agrāk Viljams Bruntons (1777–1851) projektē “tvaika zirga” lokomotīvi (1813), kas pazīstama ar nosaukumu"Mechanical Traveller"

Iepriekš minētais Deivids Gordons 1822. gadā izveido pavisam neparastu tvaika mašīnas projektu, ko nosauc par “Vāveri” (“Squirrel”), izmantojot Trevithika ceļa lokomotīvi, bet nākošajā attēlā redzam Goldsverija Garnija (GoldsworthyGurney,1793–1875) pirmo tvaika omnibusu, komercializējot tvaika mašīnu satiksmi savā “Gurney Steam Carriage Company”.

Nākošā attēlā var redzēt citu Garnija tvaika omnibusu, kas no 1825. gada regulāri kursēja pa maršrutu Londona – Bata . Konstruktors Viljams Henrijs Džeimss 1824. gadā, Londonā uzbūvē tvaika omnibus, kam katram no četriem riteņiem ir sava tvaika mašīna . Valtera Henkoka (1799 – 1852) omnibuss “Enterprise” 1833. gadā apkalpo līniju Londona – Pedingtona . Timotijs Bērstals (Timothy Burstall, 1776 – 1860) un Džons Hils 1827. gadā uzkonstruē omnibusu ar piedziņu uz visiem riteņiem .

Amerikāņa Viljama Čērča (William Church, ap 1778 - 1863) omnibuss, kas kursēja starp Londonu un Birmingēmu 1832.-1835. gados, pārvadāja 40 pasažierus un varēja pat sasniegt ātrumu 40 km/h . Cita Viljama Čērča omnibusa versija no 1834. gada spēja pārvadāt jau 56 pasažierus, taču tik milzīga mašīna tā šokēja iedzīvotājus, ka tā arī netika nodota ekspluatācijā .

Plašā tvaika mašīnu izplatība rosināja satīriķus, kas visai skeptiski skatījās uz progresu, jo saprata tā ēnas puses, zīmēt karikatūras par to, kas gaida nākotnē . Te – zīmējums no 1820. gada.

Nākošajā attēlā redzam Džona Skota Rasela (1808 – 1882) tvaika omnibusu no 1834. gada .

Nav iedomājam situācija, ka tvaika mašīnas kā braucamrīks netiktu vismaz kā projekts izmantotas arī militārajā jomā, to rāda arī vecākais zināmais zīmējums ar šo lielgabalu uz tās . Par to, vai kas tāds arī tika uzbūvēts, tā kā nav dzirdēts?

Tālāk, vēl viena satīriska angļu ilustrācija no 1829. Gada, kur kungs prasa ogles savai mašīnai . Autors H. Alken.

Kā tālāko gadu mašīnas grāmatā ir minētas Kareta (Carret) tvaika mašīna no 1866. gada ar visai poētisku nosaukumu “Fly-by-Nigth”  un Riketa (Ricket) tvaika mašīnas modelis no 1860. gada .

Nevar neminēt, ka arī citās valstīs, ne tikai Lielbritānijā, tiek būvēti tvaikmobiļi. Tā 1869. gadā Locs (Lotz) no Nantes uzbūvē “ceļa lokomotīvi” ar lepnu nosaukumu “La France” un aizbrauc līdz Šampinjī .

Virgīlija Bordino tvaika kariete, kas būvēta Arsenālā, Turīnā 1854. gadā ar divu cilindru dzinēju spēja sasniegt ātrumu 8 km/h un patērēja 30 kilogramus koksa stundā .

Amerikā, Ņujorkā, 1867. gadā tvaika mašīnu konstruē Ričards Dadžons (Richard Dudgeon, dz. 1819), taču viņa mašīna ir pārāk līdzīga dzelzceļa lokomotīvēm, tāpēc iespaidu uz tālāko attīstību neatstāj .

Skaistas tvaika mašīnas konstruē francūzis Amadē Bollē (1844 – 1917). Pirmo tvaika mašīnu viņš konstruē 1873. Gadā, pēc diviem gadiem viņa L'Obéissante ceļa gabalu no Lemānas līdz Parīzei nobrauc 18 stundās, mašīna sver 3,6 tonnas (divcilindru dzinējs) un var uzņemt 12 pasažierus, tās ātrums ir 30 km/h, bet tā var sasniegt arī 40 km/h. Nākošā attēlā var redzēt viņa tvaika mašīnu La Mancelle no 1878. gada . Pabeidzot par viņu – 1881. gadā Bollē redzams pie savas ātrākās mašīnas stūres – La Rapide spēja sasniegt pat 62 km/h, turklāt tvaika mašīna atradās priekšpusē, tāpēc mašīnu varēja vadīt viens cilvēks .

Par spīti tvaika laikmetam, izgudrotāji saprata, ka lietderības koeficients tvaika mašīnām ir ļoti zems, tāpēc tajā pašā laikā tika meklētas jaunas iespējas, kaut arī līdz īstām automašīnām ar iekšdedzes dzinēju izrādījās tāls ceļš, pirmā skice ar tāda veida dzinēju parādās jau 1807. gadā – attēlā Īzaka de Rivas (Izaak de Riva) projekts

Turpinājums seko.