Mans laiks šajā pilsētā gāja uz beigām, darījumi bija pabeigti, dažas stundas bija palikušas līdz vilcienam, tikai gribēju apskatīt pilsētu – visu, no augšas – tāpēc arī biju uzrāpies šeit. Skatījos uz piekrasti, kas pilsētas zonā bija tīri lēzena, skatījos uz klintīm, kas slējās piepilsētā, tā biju aizrāvies vērojot dūmakaino ainavu, ka prombraukšanas laiks pienāca nemanot.
“Ir laiks iet,” pie sevis klusi noteicu un, meklēdams lēzenāku vietu, sāku brist pa smilšaino nogāzi uz leju. Liekas, tieši tad es pirmo reizi ieraudzīju Veci. Sparīgi atspiezdamies uz kruķa, viņš pasteidzās man garām un klumburēja tālāk pa nogāzi uz leju. Manu ceļu šķērsoja vēl viens vientuļš gājējs un tad es pamanīju, ka Vecis neizvēlas vis to taciņu, kas veda lejup uz pilsētu, bet gan dodas tieši gar smilšakmens krauju. Jaunā taka, kļūdama arvien šaurāka, locījās kaut kur akmens sienas vidus daļā starp debesīm un zemi.
Nezin kāda, nesaprotama spēka vadīts, es arī nogriezos uz šo taku. Ceļam uz pilsētu biju pagājis garām. Soļus desmit, divdesmit man priekšā klumburēja vecais gājējs, ik pa brīdim bīstami nolīgojoties uz bezdibeņa pusi. No katra viņa spertā soļa izkustinātās smiltis un akmeņi sīkās straumītēs pazuda lejā. Attapos, ka esam nonākuši jau jūras krastā. Klints šeit slējās gandrīz vertikāli un taka bija kļuvusi tik šaura, ka ejot abas kājas blakus vairs nevarēja nolikt.
Sāku uztraukties, kas notiks, ja Vecis spers neveiklu soli un paklups, kaut arī viņš soļoja visai sparīgi. Nolēmu viņu panākt, kāds spēks it kā lika man viņu panākt, un es pieliku soli, cik spēju šādos apstākļos. Taka faktiski jau bija beigusies, tikko nojaušama. Virzījos uz priekšu, turoties ar rokām pie klints akmeņiem, cenšoties neskatīties uz leju.
Uz brīdi apstājos, lai atvilktu elpu, un paskatījos uz priekšu. Veča nebija... Man uzmetās zosāda un es uzmanīgi paskatījos lejā. Klinšainā krastmala bija tukša. Notrīsēju. Ar abām rokām turēdamies, cik spēka, paspēru vēl dažus soļus uz priekšu. Taka praktiski jau bija izzudusi. Vēl solis, vēl viens, esmu nonācis galā, tālāk tikt uz priekšu vairs nav iespējams. Starp pirkstiem birst smiltis, drūpošā akmens graudiņi, pielīpot pie mitrajām delnām. Pagriežu galvu un ar lielām pūlēm vēlreiz paskatos uz priekšu, tad lejā – Veča nekur nav... Jūra, mazliet nemierīga, veļ viļņus uz akmeņaino krastu, pie apvāršņa biezē balti pelēkas miglas vāli, vecā vīra nekur nav.
Saltas tirpas pārņem mani un es krampjaini turos pie klints. Pēc brīža attopos un sirdij pamirstot aiz bailēm, ar šausmām sāku rāpties atpakaļ. Soli pa solim, rokas krampjaini tver akmens izciļņus, ķermenis spiežas klāt raupjajai klinšu kraujas virsmai, it kā gribot tur iesūkties. Kājas trīc un brīžiem liekas kā ar vati piebāztas. Nodevīga baiļu sajūta. Krūtīs mežonīgi sitas sirds, bet es tikai lienu un lienu, kaut liekas, ka atpakaļceļam nav gala. Tad beidzot jūtu, ka atkal varu kustēties normāli. Pat nespēju iedomāties, kā pirmīt esmu spējis tik tālu uz priekšu pa klinti tikt.
Esmu atpakaļ uz smilšainā paugura. Atlaižos asajā, sadzeltējušajā zālē un cenšos savaldīt ķermeņa trīsas. Diena vairs neliekas silta. Arī no jūras nākošā migla sedz jau turpat pusi no pilsētas. Krastmala ar smilšakmens klintīm vairs nav redzama, vienīgi miglas bāli pelēkais tukšums dveš bezgalību pasaulē bez saules. Un tad es pēkšņi apjaušu, ka kādreiz šis ceļš, no kura esmu atgriezies, reiz būs arī mans ceļš un es to noiešu līdz galam... un izzudīšu...
Es steidzos leju. Drīz jau mani apņem pilsēta, bet virs manis vēl spīd saule. Es steidzos, jo mani gaida brauciens atpakaļ. Klīst domas un kaut kā viss pazūd gaismā, kas izbāl un paliek tikai tumsa.
Sapnis lēnām izzuda miegā un kādu laiku viņš gulēja tumsā. Tad viņš pamodās. Pamodās laimīgs. Cilvēki jau pamostas laimīgi. Brīdī, kad acis jau atvērušās, bet prāts vēl snauž, ķermenis ir patīkami nejūtīgs un atslābināts. Sāpju vēl nav un bezcerības sastingums arī vēl nav paguvis tevi pārņemt. Tas ir laimes mirklis.
Tātad, viņš pamodās. Svina pelēko debesu strēles starp debesskrāpju stāviem bija sākušas savu rīta skrējienu, solot labu laiku. Nemanāmi, tomēr kļuva arvien gaišāks. Starp ēkām lidoja pirmie taksometri, nesot agrīnos darboņus uz viņu birojiem. Tumsa vēl mēģināja aizķerties aiz atkritumu konteineriem, kuriem blakus uz vecu kartona kastu matrača gulēja nenosakāma vecuma klaidonis.
Savu vārdu viņš sen jau bija aizmirsis. Apkārtnes bezpajumtnieki viņu sauca par Dumiķi Džo. Iespējams, ka tāds viņš arī bija, jo savu likteni nebija spējis vadīt un tāpēc nepārtraukti kļuva par savu izveicīgāko kaimiņu izsmiekla avotu.
Viņš vēl gulēja atvērtām acīm, seju pavērsis augšup, arvien zilgainākos toņos iekrāsotajās debesīs. Nenosakāmas formas un lieluma kankaros satinies vīrietis, kura kalsnā un bālā seja bija sastingusi nedzīva un auksta. Savos nomoda sapņos Džo atkal redzēja kalnus: šoreiz mežiem apaugušus un klinšainus, ielejām izvagotus un nepieejamus. Maza pilsētiņa paslēpusies klinšu pakājē. Miglaini viņš kaut kā apjauta, ka tās ir viņa paša bērnības ainas, dzimtais novads, taču jau sen tam visam īsti nespēja noticēt. Atkal no jauna viņa domās jau kuru reizi ieskanējās kāda dzejoļa rindiņas – vienīgais, ko viņš daudz maz skaidri atcerējās no savas pagājušās dzīves. Vairs tikai tālas laimes atblāzma:
“Vai gribēsi man līdzās stāt
Tu, kalnu zemes skaidrais bērns,
Tev visā dzīvē tavā klinšu krāsas zied
Un acīs tavās klinšu brīnums vien.”
Naivās rindiņas, kādēļ tieši tās bija iespiedušās viņa atmiņās? Varbūt viņš kādam tās bija veltījis? Varbūt kāds cits tās viņam kā atzīšanos bija dāvājis? To viņš vairs nezināja. Savu nomoda sapni izsapņot līdz galam, kā parasti, Dumiķim Džo neizdevās. Viņu izgrūda reālajā pasaulē kaimiņa Pārkera klaigas.
“Dumiķi, ko atkal gulšņā! Celies ātrāk un neaizmirsti muti nomazgāt! He-he-he!”, klaidonis norīstījās smieklos, “atkal nonāksi Rūportas izgāztuvēs tik vēlu, ka paliksi bez brokastīm.”
Džo sapņi par jaunību pagaisa un salts sals atkal sastindzināja viņu. Locītavām čīkstot, viņš piecēlās kājās un trulām kustībām sabāza savu mantību vecā tārbā, uz kuras sāniem, ja labi ieskatījās, vēl varēja izlasīt “Montana. Jeans, jachets, shirts”. Tad, pametis skatienu uz savu guļas vietu, viņš negribīgi aizvilkās pakaļ Pārkeram, kas jau pazuda kādā šķērsielā aiz nākošā debesskrāpja.
Gājēju skaits uz ielas pieauga, tomēr rīta rosīgās stundas nebija garas. Drīz iela norima un dienas vidū apkārtne bija atkal kļuvusi tukša. Migla un mākoņi izklīda un debesis vairs nelikās skrienam bezgalīgā riņķa dejā pār augstceltņu apcirstajiem stumbriem.
Pēkšņi, negaidot viss no jauna atkal bija izmainījies. Rosība uz ielas atkal atjaunojās. Ietves malā nolaidās vairāki autofurgoni. Bars vīru zilos un dzeltenos kombinezonos sāka rosīties, uz ietves izkraujot no mašīnām visdažādākā lieluma kastes un aparatūru. Trotuāra daļu kvartāla garumā un vienu zaļumu joslu norobežoja. Uzradās vairāki policisti, kas sāka strupi norādīt retajiem kājām gājējiem nelasīties barā, bet ātrāk nozust, lai netraucētu un neblenztu notiekošajā.
Spriežot pēc uzrakstiem uz kombinezoniem un mašīnām, kā arī emblēmai, ko pašlaik sāka zīmēt uz asfalta, šeit darbojās divas firmas: privātā telekompānija CDN un kāda “Scrambled Eggs International”.
Veikli izmantojot dažādus šablonus, seši strādnieki ar pūšamajiem instrumentiem, smidzināja krāsu uz trotuāra, kur radās tāds kā liels mērķis ar firmu logo apkārt.
Vesela darboņu grupa okupēja tuvējā debesskrāpja kāpņu telpu un tagad pa tās logiem ik pēc trim stāviem tika izbīdītas garas kārtis ar telekamerām galā. Pa gaisu lidinājās mikrokopteri ar vēl kaut kādu aparatūru.
Pie debesskrāpja jumta tika veidota vesela platforma. Tieši virs zīmētā mērķa uz asfalta.
Kāds attāls garāmgājējs – puisis, kas veda pie rokas savu meiteni, iečukstēja viņai ausī: “Skaties tik! Vai tur kāds dullais negrasās lēkt no jumta?”
Patiešām, kaut kas ekstrēms tur tika gatavots. Šajā brīdī pie darboņu grupas pieslīdēja oranžas krāsas “honda”. No tās izkāpa vīrietis, tērpies enerģiski-lietišķa stila uzvalkā. Viņa rosīgajā, uzticību raisošā sejā parādījās ierasts dežūrsmaids. Visi pagriezās pret viņu. Reportieru bars un telekompānijas pārstāvji jau joņoja viņa klāt, saucot:
“Mister Bakster! Mister Bakster! Vai varat atbildēt?”
Pacēlis labo roku, Bobs Baksters – vietējo šovu zvaigzne – apturēja aizelsušos masu informācijas līdzekļu pārstāvjus:
“Šoreiz atsevišķu interviju nebūs! Esam tuvu mūsu pasākuma finišam un laiks negaida. Tūlīt sniegšu nelielu paziņojumu un tad izdarīsim visu, ko šodien esam iecerējuši.”
Cilvēki ar mikrofoniem sastinga gaidās, vienīgi telekameras turpināja griezties virs cilvēku galvām, meklēdamas labākos rakursus.
“Iecere tiešām nav peļama, vismaz man tā liekas,”- Boba žilbinošais smaids kļuva vēl apburošāks. - “Esam nodomājuši pacelt vēl nebijušā augstumā kādu nepelnīti aizmirstu Mekaginesa rekordu, kas nu jau desmit gadus nav uzlabots. Olas mērķī krišana – lūk, mūsu mērķis! Vecais rekords ir noilgojies, lai to kāds pārspētu un mēs to varēsim. Vai ne tā? (Piekrišanas saucieni.) Ceru, ka šodienas ideālie laika apstākļi, šis lieliskais debesskrāpis - “Scrambled Eggs” tornis – un, protams, pašas “Scrambled Eggs” olas! Olas ar visideālāko formu, kas modificētas speciāli, lai to smaguma centrs sakristu ar olas garenasi. Tas ļaus sasniegt ideālu trajektoriju. Unikālu, nepārspējamu sasniegumu. Mēs ceram, ka nebūs nekādas nobīdes no mērķa centra.
Šo sasniegumu iemūžinās mani kolēģi un draugi no CDN. Viņu optika ir izveidota speciāli tam, lai skatītājos radītu neaizmirstamu pārdzīvojumu, redzot kā mūsu čempionola lidos lejup. Jūs gaida tuvplāni, stopkadri un rakursi no visām pusēm, lai labāk saredzētu mūsu sponsoru logo uz olas čaumalas. 1000 kadri sekundē. Tas ļaus izbaudīt šo momentu. Un es ar saviem komentāriem būšu jūsu gids šajā lejupceļā. Bet arī tas vēl nav viss, skatītājs, kas būs iegaumējis visvairāk mūsu sponsoru logo uz olas un pirmais teleportēsies uz studiju, paziņojot mums pareizo rezultātu, saņems balvā 30 000 tollāru!!!
Tādas lietas, draugi! Pateicos par uzmanību! Mēs tūlīt sākam.”
Baksters vingrā gaitā pazuda pa ēkas durvīm.
Daļa no reportieriem metās viņam pakaļ, daļa palika stāvam ap mērķi.
Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm Boba Bakstera stāvs parādījās uz platformas blakus debesskrāpja jumtam. Speciāla ierīce, kas bija centrēta uz mērķa vidu, tika vēlreiz pārbaudīta. Tad skaistu karsējmeiteņu grupa pienesa uz spožas paplātes uzlikto olu, kas gulēja samtā tapsētā traukā un bija raiba kā dzeņa vēders no dažādu firmu zīmēm. Bobs vērās datora monitorā, kurā mainījās cipari, vēstot par gaisa strāvām visā olas ceļā, tika gaidīts ideālais brīdis, kad nekas netraucētu olai sasniegt mērķi. Un tad īstais brīdis bija klāt, tureklī ievietotā ola tika palaista vaļā un superšovs varēja sākties vai, pareizāk sakot beigties, jo drīz vien gaviļu saucieni, kas cēlās no zemes pret debesīm, bet līdz platformai nemaz nenonāca, liecināja, ka pasākums ir izdevies.
Vēl pēc stundas pilsētas kvartāls atkal bija kļuvis tukšs un tuksnesīgs, ātri sāka tumst. No šķērsielām plūda novakara dvesma. Divas ēnas apstājās pie atkritumu konteineriem, no saviem dienas klejojumiem bija atgriezušies Pārkers ar Džo. Tos gaidīja bēdīgs pārsteigums, jo dienas rosībā kaut kur bija pazudušas viņu kartona mājas ar visām guļvietām.
“Ak, Dievs! Atkal būs jāguļ uz zemes, asfalta vai betona, vai arī konteineru dzelzs vākiem,” - Džo nodomāja, skumji raugoties apkārt. Pārkers pētīja uzkrāsotos apļus un tad pēkšņi nometās četrrāpus:
“Džo, nāc nu šurp! Redz kur tavas vakariņas!”
Viņš rādīja uz olas atliekām, kas bija palikušas uz asfalta.
Džo pieliecās klāt un arī notupās, patiešām, starp čaumalu drumslām vīdēja olas dzeltenuma un baltuma mīkstās daļiņas – laikam ola tomēr bija kaut cik novārīta.
Dumiķa seja noraustījās tādā kā skumjā smaidā. Tas ātri pagaisa, viņš nometās četrrāpus un sāka ar mēli laizīt drupačas no trotuāra virsmas. Necik paēdis jau no tā viņš nebija, bet tomēr... bezcerība... tikai dzīve turpinās. Džo uztrausās uz atkritumu konteinera, apgūlās, pabāza savas mantības pauniņu zem galvas un sastinga veroties zvaigznēs. Pēdējā doma, pirms viņš iekrita miegā, bija: “Kaut nu neuznāk lietus!”
Lietus nenāca, taču kaut kur apziņas dzīlēs visu laiku nāsīs sitās nez no kurienes uzradusies aveņu smarža. Pamazām atkal sapņa vara pārņēma Džo un viņa aizvērto acu priekšā atkal parādījās cita pasaule. Tikai šoreiz tajā nebija, ne pilsētas, ne kalnu, ne viņa paša. Pavisam savādi, bet bads jau izspēlē visādus jokus. Te bija mežs, viens vienīgs mežs.
Mežs grima negaisa priekšnojautās, laikam jau Džo bailēm no tā bija kāds iemesls. Bet pagaidām pat vismazāko vēja pūsmiņu nesagaidījušie koku zari stinga klusumā. Likās, ka svelmi dveš arī koku ēnas. Gaismas pleķīšos tupēja sastinguši saules zaķīši. Valdīja noslēpumains klusums un tikai virs izcirtumā augošajiem avenājiem virmoja gaiss. Visas dabas krāsas bija bija kļuvušas sevišķi spilgtas savā košumā. Tās žilbinātu acis, ja atrastos kāds, kas to redzētu īstenībā, taču sapnī jau iespējams viss. Visa dzīvā radība slēpās negaisa gaidās. Pēkšņi no tālākā meža nostūra kļuva dzirdams šļūcošu soļu troksnis, kas nāca aizvien tuvāk. Švīkstēja atliektie zari, no zāles dunkstēdamas cēlās iztraucētās mušas un sāka nemierīgi griezties ap nācēju kājām, iecibinājās kāds pabailīgs putns.
Nācēji izrādījās visai savāda un raiba kompānija. Turēdamies viens pie otra, gāja kādi desmit noskranduši vīri. Ar bārdu noaugušas sejas, aklo acu tukšais skatiens kaut kur nezināmajā. Pelēcīgi bezkrāsainas, labāku dzīvi pieredzējušas drānas, šļūcoši zābaki trūkušām un sasietām šņorēm. Viss liecināja par tāla, bezgalīga ceļa gājējiem. Pirmais no viņiem gāja, taustīdams ceļu ar zarainu un stingru nūju. Viņa nāsis bija plati izplestas, velkot plaušās degoši karsto gaisu un ošņājot meža smaržas. Vīra ausis centās uztvert vissīkāko apkārtnes skaņu, kas izlauzās caur soļu troksni. Laiku pa laikam viņš noliecās un, sataustījis kādu zāles stiebriņu vai lapu, lika to pie mutes, paoda, pakošļāja, tad atkal aizmeta un vadīja savu karavānu tālāk.
Vienā no tādiem apstāšanās mirkļiem kāds no vīriem ierunājās:
“Jā! To es vienmēr esmu teicis, ka tik gudrs un rūpīgs pavadonis mūsu grupai vēl nekad nav bijis. Ak, mūsu lielais stūrmanis! Es noliecu galvu tavā priekšā!”
“Jā, jā, jā! Mēs arī, mēs arī!”, - tūlīt piebalsoja pārējie.
“Cik tu esi lielisks un mēŗķtiecīgs savā virzībā uz priekšu!”, - izteicās otrais gājējs.
“Un vienmēr ir vēders mums pilns,” - tūdaļ piebilda trešais.
“Pilns, pilns, pilns!”,- piebalsoja pārējie.
“Labi jau labi! Kustamies tik tālāk!”, - noteica pirmais un viņa balsī ieskanējās tīksme un liels apmierinājums. Viņa deguns jau saoda aveņu lauku. Drīz visi bija tikuši tām klāt. Aklo bars, šķinot ogas, izklīda pa izcirtumu.
“Ak, kāda garša! Cik daudz ogu! Ak, kā lai mēs izsakām savu bezgalīgo pateicību mūsu lielajam stūrmanim?”, skanēja no visām pusēm.
Pirmās tuvā negaisa vēja brāzmas iešūpoja koku galotnes un aizpūta saules zaķīšus. Tumši, zili pelēki mākoņi straujā skrējienā dzina saules starus uz debess malu. Lielas lietus lāses – pirmie izlūki vētrai – skāra sakarsēto zemi un mirklī iztvaikoja nemanāmos miglas mākonīšos. Pēc brīža jau lietus gāza aumaļām un pavadonis, savācis savu kompāniju, veda to kaut kur patverties. Vīri atkal iesāka dziedāt slavas dziesmas savam vadonim, kas tā par viņiem rūpējās. Siltais lietus patīkami atvēsināja sakarsušās muguras. Pirmais tīksmē domāja, ka nebūtu par sliktu atrast vēl kādu noklīdušu ļaužu baru. Tad viņš varētu kļūt par vēl lielāku vadoni. Tik jauki bija klausīties glaimus un padevības apliecinājumus, vienīgi žēl, ka vīri nespēja izdomāt neko jaunu. Jauni ļaudis noteikti ienestu dažādību šajās runās un, varbūt grupai pievienotos arī kāda dāma.
Aizsapņojies pirmais nesajuta pēkšņi uzradušos nogāzi, kāja sataustīja tukšumu. Aizraudams līdzi pārējos, viņš vēlās pa nogāzi un iekrita grāvī, kura duļķes bija putojošā straumē sacēlis negaiss. Krustām, šķērsām aklie sakrita viens uz otra.
Spļaudīdamies viņi cēlās kājās un rāpās laukā no grāvja.
“Ko tas nelietis ir izdarījis,”- iebļāvās otrais.
“Velna milti! Es tagad esmu vienos zilumos. Kur uzspiežu, tur sāp. No vienas vietas zilumi. Vienīgs labums, ka neviens tos neredz!”, - vaidēja trešais.
“Man ir izsists zobs,” - asinis spļāva ceturtais.
“Sitiet viņu, sitiet viņu! Tāds stūrmanis mums nav vajadzīgs,”- kliedza pārējie.
Uz labu laimi viņi sāka sist ar rokām un spārdīties ar kājām, taču ātri sagura, jo jēgas no tā nebija nekādas. Turklāt, neviens neredzēja, ka pirmais ir palicis grāvī. Viņš sarāvies gulēja, neizdvešot ne skaņas. Sāpes un apvainojums smacēja viņu nost, taču viņš neuzdrošinājās pat iepīkstēties, jo vēl atcerējās, kā bars bija izrīkojies ar vadoni pirms viņa.
Aklie spiedās barā, lietus skaloja dubļus no viņu drēbēm un miesas, sāka palikt vēsi.
“Laikam vajadzēs iet?”, - kautrīgi pajautāja pēdējais.
“Vīri! Es būšu jūsu stūrmanis!”, ierunājās otrais. - “Jūs būsiet mierā! Ar mani tādas lietas nenotiks!”
“Jā, jā, jā! Ved mūs un mūsu pateicība tev būs mūžīga,”- ierunājās pārējie.
Aklie sakārtojās rindā viens aiz otra un viņu gājiens devās tālāk. Pēdējais no bara vēl pagrieza galvu atpakaļ un gari nospļāvās, cerot ka trāpīs bijušajam pirmajam. Pamazām norima lietus un debesis kļuva arvien gaišākas, mākoņi plaisāja. Bija jūtams, ka drīz atkal spīdēs saule.
Bijušais stūrmanis, izlīdis no peļķes, nespēkā notupās uz nogāzes. Viņš centās saprast, kas nupat bija noticis, kāpēc visi viņa plāni bija sabrukuši.
“Tik ātri, vienā mirklī es vairs neesmu vajadzīgs! Kā tas varēja notikt? Un ko es tagad darīšu?”, domas šaudījās un nerada izeju.
Tālumā noklusa vīru balsis. Kopējā murdoņā skaidri varēja sadzirdēt kāda klaidoņa vārdus:
“Jā, to es vienmēr esmu teicis, ka tik gudrs un rūpīgs pavadonis mūsu grupai vēl nekad nav bijis.”
tad arī šī balss izzuda un vienīgi juta bezdievīgi saldo aveņu smaržu, kas pildīja nu jau miklumā kūpošo mežu.
Rīta saule iespīdēja Dumiķa Džo sejā un viņš pamodās, kā par brīnumu – aveņu smarža nekur nebija zudusi. Tikai pašu aveņu nebija. Pavēries uz visām pusēm un arī gaisā, Dumiķis saprata, no kurienes nāk smarža. Starp debesskrāpjiem lidinājās mikrokopteri, smidzinot šo aromātu.
“Kā tad, ” - Džo atcerējās, šodien taču pilsētā ierodas Marsa kolonistu delegācija, lai svinētu simto gadadienu, kopš Marss ir apdzīvots. Visam bija jābūt perfektam un marsiešiem nebija jāmana, ka Zeme varētu slikti ost. Tāpēc tādiem kā Džo labāk šajās dienās kaut kur pazust.
Jā, tepat jau kaimiņos Pārkers kravāja savu iedzīvi. Džo gan nebija ko kravāt, viena kule un viss.
Pagriezies uz iešanu, Dumiķis saprata, kā Pārkers nemaz netaisās prom no pilsētas. Jautājoši paskatījās uz Pārkeru, bet Pārkers nosmīnēja:
“Varbūt tā ir izdevība – šie svētki.”
“Kādā ziņā?”
“Ja nu izdodas iekļūt marsiešu kuģī un vismaz kādu laiku palikt neatklātam, kamēr tie jau devušies atpakaļceļā.”
“Un tad?”
“Ārā jau neizmetīs un ja izrādīšos vajadzīgs – tad tā var būt iespēja!”
“Bet ko tad es?”
“Man žēl, ar tevi es ar garantiju pat kuģa tuvumā netikšu. Tā kā paliec sveiks, draugs.”
Pārkers pārmeta pār plecu savas pauniņās un devās prom.
Arī Dumiķis Džo, kādu brīdi pagrozījies, nesaprotot, ko lai dara, nolēma tomēr nesekot paziņam, un skumji vilkās meklēt ko ēdamu. Vēl viena gara diena bija sākusies, bet tā gribējās, lai atkal būtu vakars, miegs un kāds jauns sapnis, jo nekā cita jau viņam nebija.