Šī nodaļa atkārtojums manam priekšvārdam kārtējam “Santa Klausa dzīves un piedzīvojumu izdevumam” mīkstos vākos (Ņujorka: “Dover”, 1976.).
Visā pasaulē nav nekā skaistāka par laimīgu bērnu. (L. Frenks Baums. “Santa Klauss”)
Savienoto Valstu mitoloģija, tāpat kā Senajai Romai, pa lielāko tiesu ir aizgūta. Mums gan ir dažas pašu leģendas (nosauksim tikai divas – par Džoniju Ābola Sēkliņu un Polu Banjanu) un šādas tādas, jaukas Džordža Vašingtona un citu ASV tēvu-dibinātāju pasakas, taču savus lielākos mītus mēs esam aizņēmušies no Rietumeiropas jūdeokristiskās tradīcijas.
Džonijs Ābola Sēkliņa (Džons Čepmens, 1774.-1845.), leģendārs amerikāņu zemju pirmatklājējs, misionārs, dārznieks, kas pirmais sācis audzēt ābeles daudzās Ohaio, Indiānas un Ilinoisas štatu
vietās. Pols Banjans – mītisks milzis-mežacirtējs, kas 1800. gadu sākumā parādās daudzās eiropiešu ieceļotāju, Jaunās Pasaules apguvēju teiksmās. [Es te piebilstu, ka komiksu supervaroņi taču lielākoties arī ir tīras ASV mitoloģijas augļi. Droši vien autors tos neuzskata par pieminēšanas vērtiem – t.p.]
Taču ir izņēmums! Šī lauka vidū paceļas viens tēls. Viņš ir tikpat nemirstīgs kā Pīters Pens, bet viņa raksturu un tēlu pilnībā ir radījuši un izveidojuši amerikāņi. Vēl vairāk, viņa diezgan neparastās īpašības, galvenokārt ir izveidojuši pārsvarā Manhetenas iedzīvotāji. Protams, es runāju par Santa Klausu.
Nejauksim Santu ar viņa neizteiksmīgajiem priekšgājējiem un jancīgajiem kolēģiem. Mirlikijas bīskapu (IV gadsimts, Mazāzija) Svēto Nikolaju vienmēr attēlo kā garu un staltu. Viņu ļoti cienīja Viduslaikos, īpaši Krievijā un Grieķijā – divās valstīs, kurās viņš kļuva par nacionālo svēto aizgādni. XII gadsimtā šī Svētā diena tika atzīta par oficiāliem baznīcas svētkiem visā Eiropā, taču pēc Reformācijas svētais krita nežēlastībā protestantu zemju iedzīvotāju vidū un pat katoļu apdzīvotajos apvidos cieņa pret viņu apdzisa. Diezgan ātri Svētā Nikolaja diena salpūda ar 25. decembri – ar to dienu, kad jau tūkstoš gadu oficiāli tiek atzīmēta Kristus Dzimšanas diena.
Protestantu zemēs Svētā Nikolaja kults ir saglabājies tikai Holandē: te viņš kļuvis par apdāvinātāju, ar kaut ko atgādinot Santa Klausu. Sešus gadsimtus holandiešu bērni Svētā Nikolaja dienas priekšvakarā liek pie kamīna savus zābaciņus un kaut kādus našķus – zirgam, ar kuru jāj svētais. Bet Zinterklāsa naktī arī viņa palīgs maurs Zvarte Pits (Melnais Pēteris) atbrauc ar kuģi – no kurienes jūs domājat? - no Spānijas. Svētais uz kāpj uz balta zirga, kas auļo galopā, pārnesot viņu no viena jumta uz otru. Melnais Pēteris kaut kādā nesaprotamā veidā viņiem seko. Maurs nolaižas pa skursteņiem, lai atstātu dāvanas, bet Zinterklāss, negribēdams nosmērēt ar sodrejiem savu balto mantiju un sarkano virstērpu, tikai met kamīna dūmvadā konfektes, kas iekrīt tieši noliktajos zābakos.
Citās zemēs arī ir izplatīti stāsti par mītiskiem apdāvinātājiem, kas ziemas vidū apmeklē cilvēku mājas, un šie stāsti ir koši, raibi un sajaukti. Anglijā ir Tētiņš Ziemassvētki, vecs kungs ar baltu bārdu, kas, spriežot pēc lieliskās G. K. Čestertona esejas, mirst Anglijā jau no Viduslaikiem. Viņa līdzinieks Francijā un Franču Kanādā ir Pērs Noels. Vācu Kriss Kringls – īstenībā, Christkindl, jeb Kristus-bērns (interesanti, ka XIX gadsimta vidū Savienotajās Valstīs Santa Klausu sāka saukt tieši par “Kriss Kringls”): nav Jēzus bērniņš, bet kaut kas līdzīgs fejai, kas atnes dāvanas.
Itālijā, divpadsmitajā naktī (5. janvārī) cilvēku pasaulē ierodas labā ragana Befana, kas nolaižas pa kamīna dūmeni uz savas slotas, lai piepildītu apavus un zeķes ar saldumiem un rotaļlietām. Befanas tēls sakņojas seno romiešu ticējumos, taču ir arī attiecīga kristiešu leģenda. Kādreiz Befana slaucīja savu mājokli, kad garām gāja trīs austrumzemju valdnieki [tie paši, kas redzēja zīmi, ka piedzims Pestītājs – t.p.]. Viņi piedāvāja viņai doties līdzi uz Bētlemi, taču sieviete bija pārāk aizņemta. Vēlāk viņa nožēloja savu rīcību un no tā laika kā Mūžīgais Žīds uzliktā lāsta dēļ klaiņo pa pasauli. Reizi gadā viņa iegriežas visās mājās, ieskatās visās bērnu sejās, pūloties ieraudzīt Jēzus bērnu. Spānijā, Divpadsmitajā naktī paši austrumu gudrie atjāj uz zirgiem vai kamieļiem, lai atstātu dāvanas. [Man liekas, ka arī Brazīlijā ir šāda leģenda – t.p.]
Amerikāņu Santa Klauss ir labi pazīstams Kanādā: viņa iespaids ir izplatījies arī attālākos reģionos. Skandināvu zemēs resns, vecs vīrs ar baltu bārdu brauc ar kamanām, vedot sev līdz maisu ar dāvanām. Norvēģijā un Somijā kamanās tiek iejūgti brieži. Padomju Savienībā oficiāli Ziemassvētkus aizliedza svinēt (pēc krievu kalendāra – 7. janvārī), tā bija diena, kad kādreiz Svētais Nikolajs lika dāvanas zem izrotātās eglītes. Kociņu sāka pušķot Vecā gada vakarā, bet rotaļlietas sāka nest Sala Tētis, resnis ar baltu bārdu sarkanā kažokā: pēc izskata ļoti līdzīgs Santa Klausam. [Sala Tētim arī ir sava mitoloģija, kas nāk no krievu tautas pasakām par ziemas un sala valdnieku un viņa meitu Sniegbaltīti, kas sāka dzīvot pie cilvēkiem un izkusa, kad gribēja kā citi jaunieši lekt pāri ugunskuram – t.p.] Tokijā, Ziemassvētku priekšvakarā norisinās vesela vakhanālija. Visur var dzirdēt “Dzingoru beru” (“Jingle Bells”), cilvēki visur novēl viens otram “Meri Kurisumasu” (priecīgus Ziemassvētkus), bet dārgie universālveikali ietērpj savas apburošās lifta meitenes īsiņos Santa Klausa kostīmos.
Taču pietiks par Santa Klausa imitētājiem. Apgūstot Jauno Pasauli, pirmie holandiešu ieceļotāji, kas ieradās Jaunajā Amsterdamā (Ņujorkā), dabiski, atveda sev līdzi arī Svēto Nikolaju. Vašingtons Īrvings savā jocīgajā, pseidozinātniskajā “Ņujorkas Vēsturē” (1809.) pirmais rakstīja par amerikanizēto “svēto Niku”, un speciālist vēl tagad strīdas, vai tas, ko teicis Īrvings, ir taisnība. No grāmatas īsti nevar saprast, kāds šis svētais ir izskatījies, taču mums tiek stāstīts, ka Svētā Nikolaja dienas priekšvakarā holandiešu bērni izkāra zeķes pie kamīna un svētais ieradās, “aiztraucies pār koku galotnēm” savos “ratos”, lai ar dārdieniem nolaistu rotaļlietas un saldumus lejā pa skursteni.
Bet tagad mūsu stāsta pati aizraujošākā daļa. Doktors Klements Klārks Mūrs pasniedza grieķu un senebreju valodu Bīskapijas seminārijā, kuru viņš pats bija palīdzējis organizēt līdzās savai mājai (tagad tas ir viens no Manhetenas rajoniem Čelsija). Reiz, 1822. gadā Ziemassvētku priekšvakarā doktors Mūrs nolasīja saviem bērniem dzejoli, kuru pirms dažām dienām bija sacerējis. Kaut kādā veidā dzejolis vēlāk nonāca žurnāla “Sentinel” (“Sargs”) izdevēja rokās (Trojas pilsēta, Ņujorkas štatā), kas to publicēja – bez paraksta – 1823. gada 23. decembrī, nosaucot šo sacerējumu par “Stāstu par Svētā Nikolaja vizīti”.
Dzejolis tika pārpublicēts visā valstī, taču Mūrs neatzinās, ka ir autors, kamēr dzejolis netika publicēts 1837. gada Jaungada poēzijas antoloģijā. Vēlāk viņš šo sacerējumu ievietoja arī savu dzejoļu krājumā. No šīs 1844. gada grāmatas neviens vairāk citus nopietnus dzejoļus vairs neatceras, taču “Vizīte”, no kuras Mūrs nevērīgi atkratījās, kļuva par pašu lielāko Ziemassvētku dzejoli no visiem, kas ir sarakstīti angļu valodā. Tas ir ticis publicēts tūkstošām reižu, to ir ilustrējuši simtiem mākslinieku, tas ir radījis milzums parodiju un turpinājumu, no kuriem pats jaunākais un labākais ir “Rūdolfs, briedis ar sarkano degunu”.
Liekas, ka doma, ka tieši Santa pats personīgi nolaižas lejā pa dūmvadu, pirmo reizi ir ienākusi prātā Mūram. Šī iemesla dēļ vajadzēja padarīt Svēto Nikolaju maziņu un līdzīgu rūķītim. Iespējams, ka tieši Mūrs deva Santam spīdošās acis, sārtos vaigus un rotaļlietu maisu, taču pīpi un īpašo žestu ar pirkstu, ko pieliek degunam, dāvāja viņa Īrvings. “bet, kad Svētais Nikolajs izpīpēja pīpi, “- Īrvings rakstīja, - viņš noslēpa to aiz savas cepures lentas un pielika pirkstu pie deguna, nomērījis ieintriģēto van Kortlandu ar visai zīmīgu skatienu: pēc tam ietrausās savā pajūgā un aiznesās virs koku galotnēm tālumā”.
“Šīs kamanas, ko vilka brieži, ir iedvesmas auglis!” - Bērtons E. Stīvensons ir pārliecināts savos “Slavenajos, vienīgajos dzejoļos”, taču tagad jau mums ir zināms, ka arīšeit Mūrs nav pirmatklājējs. 1821. gadā, gadu pirms tam, kad Mūrs sarakstīja savu Ziemassvētku dzejolīti, Ņujorkā iznāca maza grāmatiņa ar nosaukumu “Bērnu draugs: Jaungada dāvana mazuļiem no pieciem līdz divpadsmit gadiem”. Tagad tā jau ir raritāte, taču žurnālā “American Heritage” (“Amerikāņu mantojums”, 12. sējums, 1960. gada decembris) jūs varat atrast astoņas lapaspuses no tās krāsu iespiedumā. Katrā lapaspusē ir bildīte, zem bildītes – četrrinde. Lūk, pirmā:
Vecs Santa Klauss velk atkal savas drānas,
Uz labu laimi briedis ved to aukstai naktij cauri,
Virs jumtiem sniegotiem viņš lidojumu veic
Un Jaunā gadā dāvanas tev atvedīs.
Ilustrācijās Santa ir attēlots kamanās, kuras velk viens briedis. Mēs nezinām, vai Mūrs ir redzējis šo grāmatu. Nav zināms, vai kamanas un briedi arī ir izdomājis tās anonīmais autors vai arī jau tad tā bija daļa no Manhetenas Ziemassvētku folkloras.
Mūra dzejolī nav atklāts, kur dzīvo svētais Niks, taču brieži un svētais ir “tērpti vilnā no galvas līdz papēžiem”, tātad runa noteikti ir par kādu no polārajiem apgabaliem. No šejienes vairs tikai viens solis, lai apgādātu Santu ar fabriku Ziemeļpola tuvumā un ar daudziem palīgiem, un, iespējams, pat ar laulāto draudzeni. Turklāt holandiešu Zinterklāsam nebija nekādu grūtību pārvērsties par Santa Klausu.
Ļoti nozīmīgu pienesumu klausoloģijā deva avīžu karikatūrists Tomass Nasts, kas bija dzimis Vācijā un līdzīgi kā Mūrs dzīvoja Ņujorkā. Šodien viņu atceras galvenokārt pēc uzbrukumiem Tammaniešu Tīģerim (“Tammani” bija neatkarīga demokrātiskās partijas organizācija Ņujorkā), zvēram, kuru viņš radīja kopā ar diviem galveno politisko partiju simboliem – Ziloni un Ēzeli. Pirmo reizi Nasts uzzīmēja Santu 1863. gadā. Pēc tam viņš to ir zīmējis daudzas reizes, galvenokārt 1880. gados žurnāla “Harper's Weekly” Ziemassvētku numuriem. Mūra svētā tēlā Nasts ieviesa divus jūtamus labojumus. Reizēm viņš palielināja Santu līdz parasta, resna cilvēka izmēriem, bez tam viņš nomainīja ādas kažoku ar sārtu atlasa tērpu, kas apšūts ar baltu sermuļādu. Nasts pievienoja arī citas lietas: cepuri ar spicu galu, zābakus no mūļa ādas un platu, melnu jostu.
Būtu pavisam dīvaini, ja L. Frenks Baums, mūsu lielais, bērnu fantastisko stāstu sacerētājs paietu garām lielākajam no mūsu dzimtajiem mītiem. Viņa tāda žanra pirmajā grāmatā “Zosu māmiņas pasakas prozā” (1897.), katras nodaļas pamatā ir kāds visiem zināms Zosu māmiņas dzejolis. Pēc dažiem gadiem viņš nolēma tādā pat veidā izrīkoties ar leģendu par Santa Klausu. Čikāgas izdevniecība “George M. Hill Company”, kas izdeva “Oza zemes burvi” bija ieplānojusi izdot Bauma “Santa Klausa dzīvi un piedzīvojumus” 1902. gadā, taču bankrotēja un kontrakts pārgāja pie Indianapoles firmas “Bowen-Merrill”.
Pirmā izdevuma pirmā tirāža, ko “Bowen-Merrill” izdeva tajā pašā 1902. gadā, pasaulei deva grāmatu sarkanos vākos ar melnu, zaļu, rūdu un baltu iespiedumu. Vienkāršāk to atpazīt pēc daļu nosaukumiem, kas tika nosauktas ļoti vienkārši: “Pirmā grāmata”, “Otrā grāmata”, “Trešā grāmata”. Mērija Kaulza Klārka uzzīmēja lieliskas ilustrācijas: ielīmēs sešas no tām ir veidotas visās krāsās, bet pārējās četrpadsmit – kā melni-balti-sarkanas. Avīzes veltīja šai grāmatai vairāk nekā simts recenzijas: gandrīz visas no tām slavēja, gan tekstu, gan zīmējumus.
Klārka bija cēlusies no Sirakūzām, kur kādreiz bija dzīvojis arī Baums. Reiz (kā mēs saprotam, pirms 1902. gada) rakstnieks devās turp apciemot radus, iepazinās ar Klārku un bija pārsteigts par viņas mākslinieces talantu. Acīmredzot, ka viņš piedāvāja viņai kļūt par grāmatas ilustratori. Vienā no Bauma albūmiem glabājas nedatēts izgriezums no tā laika Sirakūzu avīzes, kur minēts, ka Mērija Klārka beidz darbu pie šīs pasakas ilustrācijām un ka viņa ir izveidojusi vāka projektu. Jau daudz vēlāk, 1941. gada 10. novembrī, Sirakūzu avīzē “Post Standard” parādījās intervija ar Klārku sakarā ar viņas akvareļu un izšuvumu izstādes atklāšanu. Žurnālists mūs informē, ka māksliniece ir “sekmīgi ilustrējusi daudzas bērnu grāmatas”, taču šajā sakarā piemin tikai Bauma pasaku un Lindas Hallas Lārnedas kulinārijas grāmatu.
Otrajā “Santa Klausa dzīves un piedzīvojumu” izdevumā (kas arī nodrukāts 1902. gadā) daļu nosaukumi ir izmainīti: tagad tās sauc “Jaunība”, “Briedums” un “Vecums”. Astoņas krāsainās ielīmes ir pazudušas, bet ir parādījušās daudzas bildītes uz grāmatas malām.
Jāsaka, ka Bauma laikos gandrīz neko nezināja par Santas lielajiem eiropiešu priekšgājējiem. Amerikāņu mitoloģija viņu rādīja, kā vecu vīru, neko nepastāstot par viņa iepriekšējo dzīves periodu. Šo gigantisko, balto plankumu arī bija nolēmis piepildīt Baums, kas radīja sarežģītu mitoloģiju, kas tika veltīta Santas pagātnei un saknēm. Amerikāņu mītā viņš noraidīja tikai vienu detaļu: to, ka Santa Klausa rezidence atrodas Ziemeļpolā. Baumam darbība norisinās Burzē mežā, kas atrodas aiz Nāvējošā tuksneša, kas aptver Oza zemes dienvidu robežas. Vēl viena darbības vieta – Hohaho, Smieklu Ieleja, kas pieslienas Burzē no austrumiem.
Bauma mitoloģijā dievu sauc par Augstāko Saimnieku. Viņam ir pakļauti trīs mazāka ranga dievi: Aks (Mežu saimnieks), Kerns (Lauku saimnieks) un Bo (Jūru saimnieks). Sirmbārža Aka palīgi ir jautrie rili, kas pārrauga zemes puķes, kuprainie nuki, kas uzmana zvērus, meža nimfas, kas rūpējas par kokiem un fejas, kas rūpējas par cilvēciskām būtnēm, gluži kā sargeņģeļi kristiešu tradīcijās.
Zeltmataino meža nimfu karalieni Curlinu nevajag jaukt ar Lurlinu, feju tautas karalieni, kas ir apbūrusi Oza zemi. Brīnišķīgā meža nimfa Nekila pirms simtiem gadu ir paņēmusi kā audžu bērnu mazuli, ku kāds bija atstājis pašā Burzē meža malā. Viņa to nosauca par Klausu, kas meža nimfu valodā nozīmē “mazulis”. Curlina lika priekšā izmainīt vārdu uz “Neklauss”, kas nozīmē “Nekilas mazulis”. (Piezīmē zem rindkopas Baums paskaidro, ka dažādu izrunu dēļ šis vārds ir pārvērties par Nikolausu-Nikolaju, tā tulkojot “nepareizo” Klausa asociāciju ar šo katoļu svēto.) Mazulis pieaug, jūtot sevī mīlestību un žēlumu pret visām mirstīgām radībām, īpaši bērniem, uz kuriem (kā uz viņu pašu) vēl nav uzgūlušās “cilvēku dzīves raizes”.
“Kāpēc cilvēks piedzimst, ja viņam kādreiz būs jāaiziet bojā?” - Klauss jautā Akam.
Visam ir sava nozīme, paskaidro Aks, un mirstīgie, kas izrādīsies “noderīgi”, kādreiz “noteikti dzīvos atkal”. Vēlāk Aks piebilst: “Pat tie, kas ir mirstīgi, pēc dzīves uz zemes uz mūžu iemanto citu esību”. Bauma pasakās tā ir vienīgā reize, kad viņš atklāti aizstāv pēcnāves dzīves ideju.
Klauss ir pārliecināts, ka viņa dzīves mērķis ir padarīt pasauli labāku. Viņš pamet Burzē un pārceļas uz dzīvi Smieklu Ielejā, kur ar nuku palīdzību uzbūvē sev māju no baļķiem, izmantojot tikai nokritušus kokus, jo negrib iznīcināt dzīvos. Mēs uzzinām, kā viņš izgriež savu pirmo rotaļlietu, kā rili māca viņu izkrāsot savus darinājumus. Viņš redz ar kādu prieku nabadzīgie bērni pieņem koka zvērus, ko viņš tiem dāvina.
Sātana bauma mitoloģijā nav, taču ir visdažādākās ļaunās radības. Pretīgie gadgoli uzbrūk kokiem. Lauvene Šigra būtu aprijusi mazo Klausu, ja neiejauktos Aks. Milzis Avgvass mēģina iznīcināt Klausu un vesela nodaļa ir veltīta “labā un ļaunā lielajai cīņai”, kurā Avgvasa armiju (kas papildināta ar Āzijas pūķiem, trīsacainajiem milžiem no Tartarijas, Patalonijas melnajiem dēmoniem un guzlu gobliniem) izdodas pilnībā satriekt.
Mums stāsta arī par to, ka Klauss sāk izgatavot arī citādas rotaļlietas un ar prieku tās dāvina. Divi brieži iesaka viņam izgatavot kamanas un solā viņu ar prieku vest, kur vajag. Bez tam, kļūst skaidrs, kāpēc Klauss uzskata par nepieciešamu nolaisties pa kamīna dūmvadu. Klausa slava aug un viņu sāk saukt par svēto – Santa Klausu. Viņa draugs, rūķu karalis, uzdāvina viņa tērauda slieces kamanām, kā arī zvaniņus, lai tie skanētu braucot.
Lido gadi, Klauss kļūst vecāks un resnāks. Mati un bārda kļūst sirmas; spožo acu stūros ievelkas dziļas krunkas. Viņš jau gatavojas mirt, kad viņa audžumāte tieši sāk meklēt palīgu Akam. Aks sasauc nemirstīgo padomi. Un tie vienbalsīgi nolemj dāvāt labajam Klausam Nemirstības Mantiju.
Kaut arī vecajam Santam ir atgriezies jaunības spēks, viņš tomēr saglabā veca cilvēka izskatu. Pasaulē paliek arvien vairāk bērnu un viņam nākas pieņemt četrus palīgus, arī nemirstīgos. Tos sauc – Kilters, Pīters, Nuters un Visks. Bet, kad modernie dūmeņi paliek pārāk tievi Santas vēderam un tajos vairs nevar ielīst, viņa palīgi iemācās ienest dāvanas tieši caur sienām. Par palīgiem piesakās arī vecāki un rotaļlietu veikali – lai apmierinātu augošo bērnu skaitu. “Jo viņu vairāk, jo ir jautrāk!”, - Santa paziņo.
Baums vēl trīs reizes ir rakstījis par Santa Klausu. Kādai avīzei viņš sacer stāstu ar turpinājumu – to sauc “Neparastie ciemiņi no brīnumainās Oza zemes” - 1904. gada 18. decembrī kādā epizodē Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs un Vabole-Lēkātāja izgatavo rotaļlietas, kas atgādina pašas un aiznes tās uz Smieklu Ieleju, lai atdotu Santam. 1904. gada decembrī “Delineator” publicē Bauma stāstu “Santa Klausa nolaupīšana”. Tajā stāsta par to, kā pieci dēmoni nolaupa Santu, kā viņam izdodas no tiem aizbēgt un kā armija, ko savākuši četri viņa palīgi, atsit šo ļauno radījumu uzbrukumu.
“Ceļojumā uz Oza zemi” Santa Klauss kļūst par pašu godājamāko viesi princeses Ozmas Dzimšanas dienā. “Sveika, Dorotija, vai atkal tev ir piedzīvojumi?” - jautā svētais Dorotijai Geilai, kad viņi tiekas pirmo reizi. “Bā, šeit ir arī Podziņa. Iedomājies tik, Tu esi aizkļuvis tik tālu no mājas!”
Dorotija brīnās, kā Santa pazīst Podziņas tēvu, bet svētais, valšķīgi pamirkšķinājis Burvim, piezīmē: “Kurš tad, pēc tavām domām, viņam ir nesis uz Ziemassvētkiem jaunas kaklasaites un zeķes?” (Šī Santas pamirkšķināšana ir viena no tām lieliskajām niansēm, ar kurām Baums mīlēja papildināt savas grāmatas, lai arī pieaugušajiem būtu jautri tās lasīt.)
papļāpājis ar Daudzziedīti, Biedēkli, Dzelzs Malkas Cirtēju un Mataini, Santa uzsēžas uz Bukiem-Malkas-Zāģēšanai, lai izbrauktu Smaragda pilsētu un apskatītu tās galvenās vietas. Karaliskajā banketā tieši Santa runā galveno runu un piedāvā visiem iedzert par princeses Ozmas veselību. Vēlāk Santa uz saviem Bukiem [krieviskā tulkojumā – Āžiem – t.p.] vada viesu procesiju, kas soļo pa Smaragda pilsētas ielām. Pēdējo reizi mēs viņu redzam, kad Brīnumdaris izpūš gigantiskus ziepju burbuļus: vienā no tiem Santa Klauss aizlido uz mājām.
Oza zeme un Santa Klauss! Draiskais, vecais vīrs droši vien justos kā mājās šajā brīnumainajā zemē, un var ar pārliecību spriest, ka viņš bieži ir apmeklējis Smaragda pilsētu arī vēlāk, lai tiktos ar Ozmu, Dorotiju un viņu draugiem. Vairums amerikāņu vēl nav dzirdējuši par Smieklu Ieleju un Burzē mežu, un joprojām uzskata, ka dzīvespriecīgais svētais dzīvo Ziemeļpolā. Šie neparastie maldi nevienam nekaitē, bet mēs, ozzemieši, taču zinām to, kā viss ir īstenībā.
Oza zemes un apkārtējo zemju karte.
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Oz-and-surrounding-countrie.jpg
Grāmatas pirmizdevums.