Četrgadīgais Taro kopā ar gudro kaķi Tamu dodas prom no mājām, lai uzmeklētu puisēna vectēvu, origami meistaru, kurš sadomājis doties kalnos, lai meditētu par dzīves jēgu. Ceļā, protams, brīnumu un piedzīvojumu bez skaita – mazos ceļiniekus gaida gan tikšanās ar mitiskajām radībām āpsi Tanuki un lapsu Kicuni, gan sarunas ar vēju Kadzi, bēgšana no provinces pārvaldnieka šjoguna pils un cīņa ar pavisam īstu samuraju... Pa to starpu Japānai uzmācas pār jūrām atkuģojuši alkatīgi eiropiešu „gardeguņi”, lai pakļautu „tumšo tautiņu”. Tak, kā jau tas zināms no pasaku likumsakarībām, īstajā brīdī varoņiem talkā steidzas gan mītiskie radījumi, gan dabas parādības, un, par laimi, arī vectēvs beidzot aptver, ka kārtīgas brokastis ir svarīgākas par apskaidrību...

Lašrozā krāsas vākos un atbilstošā melnbalti lasīgā toņu gammā ieturētās un vietumis pat pavisam īstiem hieroglifoem dekorētās mākslinieces Gitas Treices ilustrācijās redzams stāsts, kura nepilnajās astoņdesmit lappusēs autors, šķiet, izbrāzies cauri vai visam vidusmēra pieaugušā priekšstatu spektram par Japānu plus vēl veselam vārdu un jēdzienu birumam, kurus japāņu kultūrā neiesvaidīti ļautiņi, visticamāk, dzird pirmo reizi. Zvirgzdiņš neaprobežojas ar visiem labi pazīstamo „es-kaut-ko-drusciņ-zinu-par-Japānu” komplektu – teiksim, suši, origami un sumo -, bet apber lasītāju ar veselu gūzmu drošības dēļ tekstā lieliem burtiem izceltu jēdzienu. Iztikdams bez zemsvītras piezīmēm, turpat tekstā arī skaidro visus šos „talko”, „kabutso”, „bina arare” un „jammabuši”. Teksts ir informatīvi blīvs pat pieaugušam lasītājam; jādomā, ka jaunākajai paaudzei šo grāmatu būtu vēlams neaprīt vienā piegājienā, lai galvā neiestātos īstens virpulis, - padoms, ko ielāgot grūti kaut vai tāpēc vien, ka sižets rit uz priekšu pārāk ņipri, lai gribētos to „ēst pa gabaliņam”...

Zinātkārei izmests āķis

Par laimi, autoram kārtējo reizi ir bijis papilnam īsti zvirgzdiņiskas humora izjūtas, lai šo pa daļai stāstu, pa daļai pasaku iecerētu un arī lasītājam nodotu bez pārmērīgas nopietnības. Un tā šjoguna pils šefpavārs iemanto patiesi japānisku vārdu Sušisuši-san, brašie cīnītāji samuraji var lepoties ar tādiem vārdiem kā Nosist Odu un Nesaki Neko, četrgadīgais Taro kā īstens Dāvids top apbruņots ar papīra ķiveri un zobenu, bet rindkopu, kas īsos vārdos skaidro tādu jēdzienu kā „seppuku” un „harakiri” būtību, autors lasītājam pēc izpētīšanas ieteic aizlīmēt ar papīru (laikam jau – lai vecāki nepamana)... Ar to pašu arī obligātās nodevas politkorektumam ir aizmaksātas un stāsts var aulekšot uz priekšu iepriekšējā elpu aizraujošā tempā.

Var jau teikt, ka Japānas bagātīgais kultūrvēstures materiāls, iespējams, būtu pelnījis drusku biezāku grāmatu, maķenīt izvērstāku sižetu un mazliet izkliedētāku svešādo terminu koncentrāciju. Taču, ja uztveram Tamu, Taro un Kicuni kā ievadu, precīzāk laikam būtu teikt – izmestu āķi bērna intereses radīšanai par to, „kā ir citur” -, laikam tomēr lakoniskums ir vietā. Vēl nelielas šaubas rada tas, vai vecākiem pirms viņi lasa šo grāmatu priekšā saviem četrgadniekiem un piecgadniekiem, pašiem nebūtu jāapgūst vismaz tik pat rūpīgas kultūras studijas kā Zvirgzdiņam... Jo nevar noliegt, ka grāmatas lielākā vērtība ir tās „intelektuālā bagāža”. Proti, japāņu tautas teiku un vēstures faktu materiālu, ko celt lasītājam priekšā, autors patiesi ir cītīgi izpētījis (acīmredzot šī aizraušanās bijusi gana ilgstoša: par to rakstnieks veltījumlappusē pat atvainojas sievai): tātad visiem nepazīstamajiem vārdiem apakšā ir pamatīgs oderējums, un, ja vien ir interese, ir visas iespējas noskaidrot ko vairāk gan par viltīgo daudzasti kicuni, gan papīra locīšanas mākslu, gan to, kāds samuraju kaujas karogam sakars ar karpām... (Piezīme uz manuskripta malas: cik žēl, ka vairs neiznāk kādreiz tik populārās dažādu tautu pasaku grāmatas no sērijas Brīnumzeme! Tās, šķiet, septiņdesmito un astoņdesmito gadu bērnu paaudzei efektīvi aizstāja daudzus citus informācijas avotus par svešām pasaules malām. Bet vismaz latviešu rakstnieki, kā redzams, dara, ko var, lai šo robu aizlāpītu, - un par to paldies viņiem!)

Noslēgumā var vienīgi ieteikt uzvārīt kādu tasi zaļās tējas, izsniegt klausītājiem locīšanai piemērotu papīru, un visas ģimenes iepazīšanās ar Japānas daudzveidību var sākties.