“Veiksmes kareivji”.

Garantējot viņiem krūzīti rīsu dienā, vietējā aristokrātija ar to spēja “noskūt” armijā simtiem brīvprātīgo. Taču neizglītotie, nedisciplinētie, gļēvie darbarūķi bija slikti karavīri. Viena lieta – kopt zemi, cita – vicināt zobenu kaujas laukā. Mirt par “taisno lietu” neviens negribēja, tāpēc savervēt jaunas “dvēseles” kļuva arvien grūtāk.

Pēc kāda laika arvien asāks kļuva jautājums par profesionālu armijas vienību radīšanu. Par šā varenā spēka kodolu arī kļuva bijušie zemnieki, kam izdevās palikt dzīviem nāvīgajās sadursmēs un iegūt nesamaksājamu pieredzi kaujas laukā.

Družīnas pakāpeniski pārvērtās par apbruņotiem kalpiem, kas no sava saimnieka saņēma uzturu – dzīvojamo platību un pārtiku, bet dažreiz pat zemes gabalus ar tiem pierakstītām zemnieku saimniecībām. Tādi samuraji paši pārvērtās par feodāļiem. Drīz samuraju družīnas izauga līdz iespaidīgiem apmēriem un pārvērtās par īstām, privātām armijām.

Tās salīga ietekmīgas aristokrātu ģimenes kā personīgās gvardes, tās dienēja, apsargājot imperatora pili. Valdība tos nolīga par policijas ierēdņiem provincē un par kara komandieriem, kad bija jāapspiež dumpji.

Busido kodekss.

Samuraju lieta krāšņos ziedos uzplauka tikai XII gadsimtā. Tad gubernatori, pulkveži un vienkārši provinces augstmaņi radīja no spēcīgiem vīriem nelielas “kaujas-miesassargu” vienības, kas viņiem bija pilnīgi pakļautas. Šīs vienības sauca par “busidan” un to locekļi stingri pakļāvās savai “Bībelei” - busido (“karavīra ceļa”) kodeksam.

Kā arī Eiropas bruņinieki, samuraji ieņēma īpašu vietu sabiedrības sociālajā struktūrā. Viņi uzskatīja karošanu par vienīgo un galveno nodarbošanos, un tāpēc pret visiem citiem darbiem attiecās nievājoši. Savukārt, arī viņus nemīlēja. Lieta tāda, ka tradicionāli karošanu japāņi uzskatīja par netīru, zemisku un pat noziedzīgu lietu. Kā zināms, budisms taču aizliedz nogalināt visu dzīvo.

Pamazām samuraji arvien vairāk palika savrupi. Viņi jau paši neieguva dienišķo maizi un dzīvoja pilnīgā sava saimnieka uzturā un tāpēc viņu stāvoklis bija priviliģētāks. Viņu bruņojumam un uzturam tika tērēta liela nauda, kuru vietējie feodāļi izspieda no vietējo zemnieku vergu darba. Starp citu, ieroči drīkstēja piederēt tikai samurajiem. Citiem zemāko kārtu cilvēkiem tas bija aizliegts un par to draudēja nāves sods.

Armijnieku klana piederība tika arvien vairāk uzsvērta arī izskatā un atribūtikā. Samuraja galvas vidus tika izskūts, palikušie mati tika savākti zirgastē un ieziesti ar eļļu, bet pēc tam salocīti divkārt un sasieti.

Samurajiem bija daudzas privilēģijas: piemēram, viņi nemaksāja nodokļus, viņi varēja spriest tiesu un tikai viņus pieņēma visos posteņos valsts darbā. Bet ar XVI gadsimtu piederība armijas kārtai sāka kļūt mantojama.

Zīmīgi, ka visā savas eksistēšanas vēsturē šie karavīri tikai vienu reizi piedalījās ārējo draudu atvairīšanā (mongoļu iebrukuma laikā, XIIIgadsimtā) un arī tad Hubilajhana armiju sakāva, ne jau viņi, bet pēkšņi sacēlies taifūns, ko pēc tam nosauca par kamikadzi - “dievišķo vēju”.

Goda likumi.

Mīts par samuraju drošsirdību, uzticību un godu radās tikai XVI gadsimtā. Divi literāti Daidodzi Judzana (1639-1739) un Dzjoto Dzinemona Jamamoto (1659-1719) savos darbos uzzīmēja cēla aizstāvja tēlu, kas nebija noskatīts realitātē, bet bija tikai autoru fantāzija. Viņu ideālais varonis bija vīrišķīgs, kautrīgs, izglītots un uzticīgs savam kungam.

Taču reālajā dzīvē samurajiem reti piemita šīs īpašības. Viņu vidū bija izplatīta pašslavināšanās, vēlēšanās šo slavu iegūt, radoša darba nicināšana, bet uzticību savam kungam viņi uzskatīja tikai kā līdzekli, lai iegūtu materiālos labumus.

Viens samuraju klans varēja vienlaicīgi kalpot dažādiem saimniekiem, lai atkarībā no tā, kas uzvarēs savstarpējā cīņā, noteikti kaut ko iegūtu sev (tā, piemēram, rīkojās Simadzu, Outi un Sibuija ģimenes). Netika uzskatīta par noziegumu arī sava saimnieka nodevība. Piemēram, Aketi Micuhide (XVI gs.) tieši runāja, ka “godīgus cilvēkus varēja sastapt tikai starp vienkāršiem ļaudīm., samurajiem meli un nodevība bija nepieciešama karamākslas sastāvdaļa”.

Tā bija parasta kara laiku politika – ja samurajam nepatika saimnieks, viņš vienkārši to pameta un aizgāja kalpot citam saimniekam. Un nekādu harakiri.

Lai gan dažreiz samuraji veica seppuku tīri merkantīlu apsvērumu dēļ. Ja samurajs nogalināja sevi ar dunci, tad pēc likuma visa viņa manta nonāca mantinieku un ģimenes rokās. Ja karavīru sagūstīja un sodīja ar nāvi kā noziedznieku, tad viņš visu mantu zaudēja.

Samuraju attieksme pret ienaidnieku un pret tiem, kas piederēja zemākai klasei nekā viņi, bija tāda pati, kā cilvēka attieksme pret dzīvnieku. Bez sirdsapziņas pārmetumiem samuraji mocīja gūstekņus, ņirgājās un pazemoja tos. Viņi no slēpņa uzbruka ienaidnieka sievietēm un izvaroja tās. Samurajs varēja nogalināt vienkāršu cilvēku tikai tāpat vien, juzdamies apvainots, vairums Japānas iedzīvotāju baidījās no viņiem. Stāstīja, ka šie karavīri izmēģināja savus jaunos zobenus uz gūstekņiem. Tā uz nevainīgu cilvēku asinīm viņi rūdīja savu tēraudu. Vispār, viņi uzvedās kā visparastākie Viduslaiku Eiropas bruņinieki.

Arī tas, ka samuraji bija bezbailīgi, ir meli. Zināmi gadījumi, kad milzīgs karaspēks pajuka tikai redzot kā nāk ienaidnieks, pat nesākot ar to kauju (piemēram, Fudzigavas un Kuriharas kaujās XII gadsimtā).

Bieži, slikti apbruņoti vietējie partizāni viegli varēja likt bēgt lielai japāņu vienībai.

Viņi arī nebija dzejnieki un mākslinieki. Sākot cīnīties jau no bērna kājas, samuraji tā īsti pat neiemācījās lasīt un rakstīt. Ko tur runāt par kaut kādu literāru darbību (saskaņā ar XV-XVI gadsimtu dokumentiem samuraju analfabētisms bija vienkārši fantastisks).

Starp citu, iemīļotākais samuraju ierocis bija loks, nevis zobens, kas maksāja dārgi. Bruņu veidu īpatnības dažādos laikos stāsta par to, ka to galvenā funkcija bija aizsardzība tieši no bultām, toties, vicināt zobenu tajās būtu visai neērti.

Tā kā, reālie samuraji bija parasti profesionāli karavīri ar visām to labajām un sliktajām īpašībām. Toties mītu par sevi viņi radīja patiešām skaistu.

Starp citu, Japānā iekrita arī frontes klusuma gadi, kad samuraju pakalpojumi nebija vajadzīgi. Runā, ka īsajos miera gados viņu kaujas spējas nokrita, kā saka, līdz nullei. Tā laika dokumenti ir raibi no dažādu daime (apgabalu valdnieku) un valsts ierēdņu sūdzībām par to, ka viņiem pakļautie samuraji nemāk rīkoties ar ieročiem un nezina karamākslas elementārus noteikumus un ir pilnīgi nedisciplinēti.

Samuraji pamazām zaudēja savas kaujas funkcijas. Kad pienāca laiks modernizēt japāņu armiju, lai tā spētu pretoties draudiem no ārzemēm, imperators Meidzi nolēma, ka samuraji šādam darbam nav derīgi. Rezultātā, samuraju kasta armijā vairs netika nodarbināta un pakāpeniski izzuda. Sākās samuraju-bezdarbnieku ēra, kuriem steidzami vajadzēja meklēt citu nodarbošanos. Daļa no samurajiem sāka dienēt jaunajā armijā, citi kļuva par komersantiem, vai darīja vēl kaut ko. Daži pat kļuva par fermeriem.

Īss rezumē.

Samuraju izvirzīšanās valdošajās aprindās sākās XII gadsimtā. 1192. gadā imperators nozīmē pirmo sjogunu – visas armijas virspavēlnieku. Pēc tam Japānā īstenībā arī valda sjoguns – samuraju kārtas vadītājs. Oficiāli vara valstī pieder imperatoram, taču viņam bija jāsamierinās ar sjoguna lēmumiem, citādi varēja piepildīties draudi - “labprātīga” atteikšanās no troņa. Samuraju zelta laikmets turpinājās līdz 1477. gadam. Sjoguns, vairums viņa ministru un to palīgu bija samuraji, kas arī vadīja valsti. Imperators dzīvoja pilī un nemaisījās valsts lietās. Galīgi samuraji kā kārta varu zaudēja tikai 1873. gadā.