Šambalas stāsts, tāpat kā mīts par Atlantīdu, regulāri tiek apaudzēts ar jaunām informācijas kārtām, un, neraugoties uz vairākām vēsturisskām hronikām, kurās pieminēta Šambala, nevienai ekspedīcijai un nevienam ceļotājam tā arī nav izdevies uziet vai atrast pierādījumus, kas apliecinātu Šambalas valsts materiālu eksistenci tagadnē vai pagātnē. Tā vien šķiet – šī valsts patiešām izgaisusi vai arī nolaidusies dziļi pazemē. Pavisam skaidrs ir vienīgi tas, ka Šambala minēta Tibetas budisma meditatīvajā praksē – Kalačakras tantrā, un daudziem budisma prakstiķiem Šambala ir Tīrā zeme, kurā vēlams pārdzimt.

Vieduma uzvara pār stulbumu

Daudzos rakstos Šambala ir raksturota kā savdabīgs Zemes, pa visa Visuma enerģētiskais centrs, kas uzkrāj, kontrolē un izstaro visdažādākās – fiziskās un psihiskās – enerģijas. Šambalas ķēniņvalsti ietver sniegā un ledājos zaigojošu kalnu gāļu gredzens, kalni mūždien ir ietīti biezā miglā, tāpēc ir tik grūti atrast ceļu uz Šambalu, vēl jo vairāk tāpēc, ka aiz pirmā kalnu gāļu gredzene slejas vēl viena kalnu virkne. Upes un pakalnu masīvi starptelpu sadalījuši astoņās daļās, šiem astoņiem apgabaliem ir lotosa ziedlapiņu veids, un tie lokā izkārtojušies ap Šambalas valstības centru. Apburošās ķēniņvalsts iedzīvotājiem nav ne ciešanu, ne slimības, ne trūkuma, ne vecuma, un visa viņu dzīve veltīta Kalačakras tantrai. Šambalas iemītnieki ir sasnieguši apskaidrību un atsvešinājušies no rupjā fiziskā ķermeņa, tāpēc parastajiem mirstīgajiem nav redzami.

Budisma kosmoloģijā pasaule simboliskā veidā tiek attēlota mandalā, kuras pamatā ir milzu okeāns. Tā centrā atrodas Sumeru kalns, un apkārtni veido četri lieli un astoņi mazi kontinenti. Dienvidu kontinentā atrodas Mapama ezers, no kura iztek Džambu upe, kuras vārdā nosaukts arī kontinents – Džambudvipa, kas apkopo piecas valstis, kurā dzīvo budisma mācības praktiķi. Centrā atrodas Vadžrapasana, austrumos – Utaja, dienvidos – Potala, rietumos – Udijana, ziemeļos – jā! – mistiskā Šambala – laimes un miera zeme. Šambalas galvaspilsēta Kalapa – tā tiek vēstīts – esot uzbūvēta no dārgakmeņiem, un pilsētā netrūkst nekā, viss ir ziedošs un skaists, arī iedzīvotāji, kuri ir veseli, spēka pilni, viedi un apveltīti ar maģiskām spējām.

Ir vēl kāda tibetiešu leģenda. Tā stāsta par Šambalu, kas kādreiz esot bijusi valsts Vidusāzijā, kurā valdījis ķēniņš Sučandrs. Bet 9. gadsimtā Vidusāzijā iebrukuši musulmaņi, un Šambala kļuvusi neredzama. Tagad atrast ceļu uz Šambalu spējot vienīgi apgaismotie. Toties laikā, kad Šambalā valdīs divdesmit piektais ķēniņš Rigdena Džampo, notiks šausmīga cīņa starp labajiem un tumšajiem spēkiem (par to tēlaini stāsta budisma zīmējumi/tankas, kurās attēlota Džampo cīņa ar ienaidniekiem), un šī kauja simboliski nozīmēs vieduma uzvaru pār stulbumu. Pēc Šambalas uzvaras būs jauna ēra, jauns laimets ar garīgās kultūras augšupeju, un tas sāksies ar Piektā Budas Maitrejas atnākšanu.