Samārieša žēlastība

Svaidītais kā Patiesības gars atnāca otrreiz uz Zemes. Ap viņu sapulcējās gara gaismas izslāpušie mācekļi. Viņš mācīja cilvēkus, dziedināja neārstējamus slimniekus, rādīja Debesu zīmes sekotājiem un neticīgajiem, sniedza maldu sapratni maldu iedomās nokļuvušajiem, skaidroja Rakstus aplam saprotošajiem. No viņa atbildēm līdzībās plūda labsirdīgs humors. Viņa labestība saistīja pat tos, kuru aplamās ilūzijas viņš nesaudzīgi postīja ar savu mutes zobenu. Svaidītā paradoksālās atbildes viesa skaidrību nesaprotamajā.

Reiz mācekļi palūdza Svaidīto izskaidrot līdzību par tuvāko.

- Kas ir samarieši? – Svaidītais jautāja.

- Nu tāda žēlsirdības organizācija, kas nesavtīgi palīdz slimajiem un nelaimē nokļuvuši.

- Kas vēsturiski bija samarietis jūdam?

- Labdaris.

 

 

Jūs par samarieti no jūdam nicināma asiņaina ļaundara esat pārvērtuši pašaizliedzīgā labdarī, lai tikai savos maldos varētu šķirot jeb tiesāt cilvēkus labajos un ļaunajos. Jūs par varītēm pūlaties Debesu taisnību pielīdzināt cilvēku taisnībai. Es jums izstāstīšu šodien saprotamu līdzību par savu tuvāko, bet kas ir jūsu tuvākais, to jums vajadzēs atbildēt pašiem sev, - un Svaidītais iesāka stāstīt līdzību par tuvāko:

- Reiz kāds komersants pēc veiksmīga biznesa darījuma lepnā auto brauca mājup. Ceļā viņu apturēja par policistiem pārģērbušies laupītāji, atņēma automašīnu, dokumentus, naudu, bet pašu nežēlīgi piekāva, lai izsistu kredītkaršu un seifa kodus. Laupītāji aizbrauca un pameta asiņojošo komersantu guļam ceļmalā. Tad garām dienesta mašīnā brauca parlamenta deputāts. Komersanta lūgumus palīdzēt deputāts gan uzklausīja, bet paskaidroja, ka viņš esot pašaizliedzīgs tautas kalps, kam jāsteidz rūpēties par saviem vēlētājiem, valsti, tautu un likumu. Riepām kaucot, mašīna aizsteidzās projām, lai deputāts varētu pašaizliedzīgi kalpot tautai. Pēc brītiņa garām brauca mācītājs. Komersants atkal lūdza palīdzību. Mācītājs atbildēja, ka viņam kā sevi dievam ziedojušam cilvēkam nav laika šoreiz palīdzēt, jo kā dvēseļu ganam esot jāsteidz ganīt noklīdušās avis, aizlūgt Dievu par grēciniekiem un cietējiem.

Tad atrotītām piedurknēm, „Cundap” motociklu un mašīnpistoli uz krūtīm garām brauca fašists. Ieraudzījis grāvī guļošo komersantu, fašists apturēja motociklu, ar veiklu vēzienu pārmeta pār galvu ieroča siksnu, noņēma no krūtīm mašīnpistoli un ar ierastu pirksta kustību pārbaudīja drošinātāja stāvokli. Mirkli vēlāk fašists pakāra mašīnpistoli uz motocikla roktura, no blakusvāģa izņēma pirmās palīdzības aptieciņu un pārsaitēja komersanta savainojumus. Fašists iecēla cietušo blakusvāģī un aizveda līdz tuvākajam ceļmalas motelim, noīrēja komersantam istabiņu, samaksāja par ārstēšanu un piekodināja viesnīcniekam pēc cietušā atveseļošanās iedot tam drēbes, ceļanaudu, ar ko aizbraukt līdz mājām.

Tagad atbildiet, kurš no šiem trim bija nelaimē nonākušajam tuvākais?

Krietnu brīdi valdīja klusums, tikai secinājuma apstulbinātie mācekļi saskatījās cits ar citu, līdz beidzot Toms pabrīnījās par vārdu, ko sacīja viņa lūpas:

- Fašists?

- Tad esiet kā viņš! – piebilda Svaidītais un redzēja, ka mācekļu prāti ar dzelžainu loģiku satriekti kā māla podi ar dzelžainu zizli. Tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem.