Vietas šeit ne vienkārši pasakaini skaistas, bet arī noslēpumainas, mīklainas.

Ne velti tieši Ščelikovojē Ostrovskis iecerēja, radīja “pavasara pasaku” “Sniegbaltīte”, piepildītu ar pirmskristietības laiku motīviem.

Uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no Ostrovskoje līdz pat Volgas kreisajam krastam un tālāk gar to desmitos kilometru stiepjas biezi meži, kuros reti satiksi cilvēku mītnes.

Vietējie iedzīvotāju joprojām nenāk šorp bez aizsargamuletiem, savādāk mežainis sajauks, ievedīs biezoknī vai necaurejamā purvā, kaut arī būsi aizgājis pavisam netālu no ceļa.

Savā laikā ar šo mistisko parādību nācās saskarties arī mūsu apraksta varonim Sergejam Meļņikovam.

Maģiskā formula

“Gadus divdesmit atpakaļ man gadījās strādāt ražošanas organizācijā, kura nodarbojās ar iekārtu montāžau mazos uzņēmumos, kuri atradās padziļos laukos” – savu  stāstu iesāka Sergejs Ivanovičs. “Reiz vasarā mani kppā ar pārinieku aizkomandēja uz Aleksandrovskoje ciemu. Tur darbojās neliela papīrfabrika, dibināta vēl pagājušā gadsimta sākumā, un kā reiz tajā periodā tajā tika mainīda daļa no aprīkojuma.

Līdz ciemata, kurš atrodas 15 kilometrus uz dienvidiem no Ostrovskoje, mēs nokļuvām bez problemām.

Aleksandrovskoje bija samērā liels apdzīvots punkts, kuram visapkārt bija mežs un kurš galvenokārt sastāvēja no privātām koka mājām, kuras gleznainā nekārtībā bija izsvaidītas pa klajiem smilšainiem pauguriem.

Seit beidzās visi ceļi, nekādu dzīvojamo ēku tālak nebija kilometriem tālu, - tikai mezi un purvi.

Neliela skanīga upīte Mera aplīkumoja ciematu, nesot savus ekologiski tīros ūdeņus caur džungļiem uz Volgu, līdz kurai bija vel kilometri trīsdesmit.

Lai izpildītu razošanas uzdevumu mums ar pārinieku bija nepieciesama apmeram nedēļa.

Viesnīcas ciematā, saprotami, nevija, un mums ieteica padzīvot pie vientuļas vecenītes Tatjanas, kuras maja atradās pie paša meža. Tā bija sirma, ļoti aktīva vecenīte, kura paspēja gan mājā, gan dārzā, gan kūtī drboties.

Atceros, jau pirmajā dienā vecenīte Taņa mums pateica:

“Redzu, jūs esat labi puiši. Tagad mežā daudz sēņu, un jūs, laikam, paši gribēsiet pastaigāt ar groziņu. Taču esiet uzmanīgi, mūsu mežainis svešus nemīl. Nekas, es jūs iemācīšu, ka viņu pielabināt. Paņemiet šķipsniņu sals, ietiniet papīrītī, tikai ne avīžpapīrā, un nēsajiet kabatā. Ja sajutīsiet, ka mežainis jūs vadā pa vienu vietu, tad iztiniet papīrīti un izkaisiet sāli zemē, klusi sakot: “Vectētiņ – vectētiņ, pieņem mūsu ciemakukuli u nizved mūs ar savu žēlastību uz ceļa”. Pēc tam”,- piebilda vecenīte Taņa, “vajag paklanīties uz visām četrām debess pusēm un nedaudz pagaidīt. Vectētiņš, kaut arī viņš ir dusmigs, tomēr atdzisīs un noteikti izlaidīs jūs no meža.

Personīgi es uzklausīju saimnieces padomu ar smaidu, bet tiešām, nu nekādi netaisījos tam sekot, par cik sen vairs netcēju vecmāmiņu pasakām.

Un arī fabrikā bija daudz darba, te ne līdz sēnēm.

Meža grāvji

Tā nu sagadījās, ka pēc pāris dienām mūsu darbā radās neparedzēts “logs”. Te nu mēs arī nolemām veikt izlēcienu mežā, jo visu laiku ciemata ielās sastapām sievietes un bērnus, kuri atgriezās no mža ar pilniem groziem sēņu – tajā gadā bija lieliska šo sēņu raža.

Mans pārinieks, kā jau jaunākais pēc vecuma, pats pieteicās aizskriet uz mājām pēc groziņiem, un drīz mēs jau devāmies pāri pļaviņai, aiz kuras augstumā vijās koku zaļā siena.

Pļaviņā mēs samainījāmies ar divām sievietēm, kuras nesa pilnus groziņus.

Tā man tobrīd likās laba pazīme.t

Tikai nez’ kāpēc sievietes uz mums paskatījās ar dīvainu satraukumu, bet pēc tam vēl vairākas reizes atskatījās, it kā vēloties par kaut ko pabrīdināt.

Tomēr mēs devāmies tālāk un iegājam mežā, kurš mežmalā bija rets, saules caurspīdēts. Plata, labi iestaigāta taka veda tālāk. No tās ik pa brīdim atdalījās sīkakas taciņas.

Tā mēs gājām minūtes desmit neatrodot nevienu sēni.

“Nekas dīvains”, es ieteicos, “jo mēs esjam pa svaigam pedam. Te jau visu salasīja. Vajag nogriezties sāņus. Bet lai neapmaldītos, orientēsimies pēc saules.”

Jāsaka, ka Kostromas meži ir savdabīgi. Kādu laiku vieta liekas pavisam plakana, bet te pēc kārtējā pagrieziena taka pēkšņi ienirst dziļā grāvī, un knapi paceļaties tā pretējā pusē, kā ieradzīsiet, ka aiz tā seko cits grāvis, vēl lielāks in dziļaks. Cits pēc cita var sekot kaut desmit sastingušu “reljefa viļņu”. Dažiem grāvjiem ir tāds dziļums, ka tajos augošās priedes ar savām galotnēm nesasiedz gravja augšējās nogāzes.

Un lūk, nepaspējām mēs nogriezties no galvenās takas, kā izrādījāmies šo virsotņu un zemieņu ielenkumā.

Toties parādījās cerība, ka te nu tiešām sēņu medības būs veiksmīgas.

Taču, apsekojot divas trīs nogāzes, mēs pārliecinājāmies tik par to, ka veiksme izlēmusi o mums novērsties.

Viena grāvja dibenā tecēja strautiņš.

“Klau, pameklēsim pie ūdens.” Es ieteicu.

Taču arī tur nekā nebija.

Mēs atkal uzkāpām augšā, un joprojām mūsu groziņi bija tukši.

Vēl apmēram stundu mēs līkumojām mežā, zigzagi mainīja virzienus un ieskatījās visādos sleptos stūrīsos, taču sēnes it kā slepās no mums.

Apmaldīties mēs nebaidījamie tādēļ, ka visu laiku dzirdējām attālinātu automobiļu troksni, suņu rejas un pat cilvēku balsis.

Beidzot mums kļuva garlaicīga šī bezrezultatīvā meklēšana, mēs nolēmām atgriezties ciematā un devāmies tajā virzienā, no kura bija labi dziramas, saprotamas skaņas.

Neredzamā siena

Mežs atkapās, un mūsu priekšā no jauna uzradās dziļš grāvis. Radās priekšstats, ka tā otrā pusē, kaut kur pavisam netālu, atrodas ciemta nomale, tik skaidri bija dzirdams troksnis.

Mēs strauji metāmies pa nogāzi lejup un ... gandrīz vai neiekritām purvā. Pat grāvja nogāzes šim dibenam mitas no mitruma daudzuma, kā ķīselis. Mēs devāmies paralēli grāvja virsotnei cerot atrast sausu gabalu lai pārietu grāvim, taču nekā. Zemāk par noteiktu līmeni augsne visur bija staipīga. Vienā vietā mums patrāpījās koka gabals, mēs nolēmām ka no tā izdosies uzmeistarot tiltiņu. Taču, tikko šis koka gabals tika pārlikts “ķīselim”, kā to sevī iesūca akacis.

Nācās rāpties augšup.

Un te, ak brīnums!

Grāvja pretējā pusē no meža atklātā vietā iznāca vecītis vatņikā un cepurē – ausainē, neskatoties uz vasaras laiku. Šo kolorīto večuku man jau nācās sastapt ciemata ieliņās. Lūk, kurš izvedīs no meža!

Viņā apstājās un pietupās, lai nogrieztu sēni.

Attālums starp mums nepārsniedza četrdesmit metrus. Mēs viņu pasaucām, bet viņš pat galvu nepacela.

Te mēs sākām aurot pilnā rīklē, svilpot un vicināt rokas.

Bet vectētiņš nekādi nereaģēja uz mūsu  koncertu”.

“Vabūt viņš ir kurls”, nopūtās pārinieks.

Šajā mirklī večuks pecēlās un apskatījās apkārt. Uz kādu sekundi mūsu skatieni sastapās, bet pat intereses mirkļa neuzplaiksnīja večuka skaidrajās acīs! Viņš vienkārši mūs neredzēja!

Uzplaiksnīja mežonīga doma, nobiedejot mani pašu, par to, ka pa grāvja robežu iet kāda neredzama siena, kura, savukārt, padara mūs ar pārinieku neredzamus.

Večuks padīdijās vel nedaudz un atkal nozuda mežā.

“Vectētiņa” žēlastība

“Labi,” teicu savam ceļabiedram, “atradīsim kādu nebūt svaigu taku un noteikti iesim pa to līdz beigām! Kaut kur tā taču izvedīs!”

Taka atradās, un mēs gājām pa to, ejot pa visiem tās līkumiem, krietnu ceturtdaļu stundas, kamēr nesapratām, ka tā atvedusi mūs pie mūsu pašu pēdām!

Un kā smejoties, visu šo laiku sasniedamā attalumā taurēja automobīļi, mauroja govis un skanēja reproduktora mūzika!

Es varētu vēl ilgi stāstīt par mūsu maldīšanos biezajā, kaut arī priežu mežā ar tā plaviņām un cauraudzītēm, mežā, pa kuru skrēja, pinās un mainījās desmitiem taciņu. Bet vienalga, pa kuru mēs kustējamies, taciņa vienalga mūs izveda mūs uz mūsu pašu pēdām!

Saule jau saka rietēt, bet mēs joprojām riņķojām pa vienu un to pašu vietu.

Acu priekšā peldēja daudzkrasaini apļi, deniņos sita āmuri, domas putrojās. Taču pats šausmīgākais bija saprast, ka ciemats ir kaut kur seit, bet tu nevari tam pietuvoties, it kā tevi tur mežā notur nezināms speks.

Kādā brīdī man pat uzradās vēlme mesties caur purvu uz otru grāvja pusi”ja nu izlauzīsimies!

Labi, ka es laicīgi atteicos no šīs neprātīgas avantūras.

“Ak, nu kapēc mēs nepaklausījām vecās Taņas padomam?!” izmisumā iesaucos.

“ja tu par sāli, tad tā ir man kabatā,” pēkšņi paziņoja mans pārinieks, “Kad skrēju pēc grloziņiem, tante Taņa ietina man šķipsniņu.

“Ko tad tu klusēji?!”

“Domaju, ka tu smiesies... “

“Dod šurpu!”

Un lūk, lai cik smieklīgi tas liktos, es, pieaudzis un atbildīgs cilvēks, neticošs nekādai mistikai, attinu parastu papīriņu, izkaisīju sāli ap sevi un skaļi izteicu magisko formulu paklanoties uz visām četrām debess pusēm.

Tagad atlika gaidīt atbilses reakciju.

Gribat ticat, gribat, ne, bet galvā pēkšņi noskaidrojās un it kā pat elpot kļuva vieglāk.

No krūmiem izleca zaķis un aizskrēja meža dziļumā.

Pēksņi es sapraru, ka zaķis skrien stingri pa vienu no taciņām.

Tajā pat virzienā devāmies arī mēs.

Pēc kāda laika mūsu priekšā atvērās īsta sēņu karaliste, taču mēs nesākām riskēt un pagājām garām.

Un vēl pēc ceturtdaļstundas atradāmies uz ceļa, kurš veda uz ciematu.

Šo izlēciemu pēc sēnēm atcerējos uz visiem laikem....