Nolādētās dvēseles

Grūti stādīties priekšā cienīgtēva Semjuela Perrisa šausmas, reiz viņš atgriezās mājās un ieraudzīja savu 9-gadīgo meitu Betiju Perrisu un 11-gadīgo māsasmeitu Ebigeilu Viljamsu raustāmies konvulsijās uz grīdas. Perriss uzreiz izsauca ārstu, taču tas nespēja atrast meitenēm nekādas viņam zināmas slimības. Tajā laikā Betija un Ebigeila ne tikai raustījās krampjos, bet arī nesakarīgi kliedza, mētāja priekšmetus, palīda zem mēbelēm un sastinga dīvainās pozās. Garīdznieks mēģināja skaitīt lūgšanas, taču meitenes tikai aizspieda ausis un turpināja ārdīties. Ticības un medicīnas bezspēcīgums pagrūda Perrisu un vienīgo iespējamo atbildi – raganas izgājieni. Un visi zināja, ka ja no raganas atbrīvoties, tad viņas melnās maģijas iedarbība uzreiz pārstāsies.

Šeit jāpiezīmē, ka Salema bija izteikti konservatīva pilsēta pat pēc citu puritānisku apmetņu mērogiem. Puritāņi – angļu protestanti, kuri dzīvē pirmajā vietā stādīja tikumu stingrību, taupīgumu un darba mīlestību, viņiem bija daudz labu īpašību, taču sliktākos laikos varēja uzvesties kā strikti reliģiozie fanātiķi.

Dīvainā, gandrīz dēmoniskā divu meiteņu uzvedība nevainojami gūlās uz viņu uzskatiem atbildot uzreiz uz visiem iespējamajiem jautājumiem. Kāpēc ragana uzsūtīja lāstu uz garīdznieka meitu un māsasmeitu? Tāpēc, ka sievietes ir vājākas par vīriešiem un daudz vairāk jūtīgas pret tumšo spēku darbošanos. Sātans iegāja raganas ķermenī un nolēma aizvainot to, kurš vājāks. Drīzumā līdzīgas “slimības” pazīmes sāka izrādīt arī citas meitenes, un tas nozīmē, ka izeja viena – izsludināt medības, noķert raganu un nodot to taisnai tiesai. Viss pēc svētās inkvizīcijas noteikumiem, kaut arī tā attiecās uz tik protestantiem netīkamo katolicismu.

Visa veida raganas

No sākuma notikumi attīstījās neteiksim, ka “pareizi”, bet loģiski. Likumsakarīgi. Tika arestētas trīs sievietes” nabadze Sāra Guda, skandālā Sāra Osborna un verdzene-indiāniete Tituba, kura agrāk kalpoja Perrisu mājā.

Pret visām trim Salemas iedzīvotājiem bija pretenzijas: pirmā “veda izlaidīgu dzīves veidu”” un deva sliktu piemēru bērniem, otra reti apmeklēja baznīcu un bija iejaukta kaut kādā miglainā shēmā atkārtotas laulības laikā, bet trešā vienkārši pārāk izcēlās un ar to pašu krita visiem uz nerviem.

Kas cits viņas vēl varēja būt, ja ne raganas? Tiesā viņām pat neiedeva valsts aizstāvi, un viņas bija spiestas aizstāvēt sevi pašas. Sievietes pratināja vairākas dienas pēc kārtas, pēc tam aizsūtīja aiz restēm. Tika uzskatīts, ka tur viņas burt nevarēs. Ar to kaislības vispār varētu noklust, bet apsūdzētās pēc pāris mēnešiem atlaistu pret godavārdu, bet tas nenotika. Vēl vairāk, process negaidīti apzvēlās uz priekšu kā sniega pika, pavelkot zem sevis arvien vairāk un vairāk dzīvību.

Februāris beidzās ar pirmo triju aizdomās turamo arestu, bet martā sagrāba četras. Pie kam divas no viņām – Marta Korija un Rebekka Nersa – regulāri apmeklēja baznīcu un bija labi vērtētas komūnā. Reičeli Klintoni sagrāba kaimiņu pilsētā kopā ar pārējām, bet četrgadīgā Dorotija Guda, Sāras meita, vienkārši nevarēja bez mammas un pateica tiesnešiem, ka viņa “arī ir ragana”. Līdz pat šim nav zināms, par ko paņēma pārējās, izņemot Martu Koriju – viņa vienkārši atklāti smējās par medībām un tiesu, kā arī izteica viedokli, ka meitenes visu izdomājušas lai piesaistītu sev uzmanību.

Pēc jaunu arestu viļņa daži pilsētnieki sāka uztraukties. Kā tā, pat labticīgi draudzes locekļi var izrādīties raganas? Ko sagrābs nākamajā reizē? Varbūt, meitenes patiešām samelojušas? Taču vairumu iedzīvotāju ir kā aptvēra masu psihoze – viņi pieprasīja asinis, un likumsargi bija pilnībā viņu pusē. Gaidīt, par nelaimi, nenācās ilgi.

Garīdznieks – burvis

Maijā noformēja pilnvērtīgu tiesas kolēģiju – tajā ietilpa trīs godājamā Perrisa draugi un vicegubernators. 1692.gada 10 jūnijā pakāra Bridžitu Bišopu – “pretīgu 60-gadīgu veceni”, kura “izmisīgi meloja” tiesā mēģinot izglābt savu dzīvību. 19.jūlijā viņai sekoja piecas citas, ieskaitot nelaimīgo Sāru Gudu, bet viņas meita izdzīvoja, taču palika bārene. Vēl pēc mēneša, augusta beigās, uz ešafota atradās vēl pieci. Viņu vidū bijušais Salemas garīdznieks, cienīgtēva Džordžs Berrouzs, apzīmogots kā burvis. Šis spriedums izsauca lielus iebildumus, jo vairāk, ka pirms pakāršanas Berrouzs bez aizķeršanās nolasīja garu iedvesmotu lūgšanu Visaugstākajam, ko burvis izdarīt, pēc idejas, nekādi nevarētu. Tiesneši vienkārši paraustīja plecus sakot, ka vārdus viņam priekšā teicis aiz muguras stāvošais Sātans, un Berrouzs iekļuva cilpā tāpat kā visi pārējie.

Uz to brīdi štata varas iestādēm sāka piezagties aizdomas, ka viss process ievirzījies kaut kur pavisam ne tur, bet cilvēkus sodīja vai nu vecu aizvainojumu dēļ, vai arī dēļ personīgā izdevīguma. Aizdomas tikai pastiprinājās pēc padzīvojušā pārtikušā fermera Žila Kori, Martas Kori vīra, briesmīgās nāves, no kura mēģināja izspiest liecības noguldot viņu uz muguras, bet uz krūtīm noliekot milzīgus bruģakmeņus. Ja viņš atzītos burvestībās, tiesai būtu tiesības savākt visu viņa īpašumu atstājot ģimeni bez graša kabatā, bet vecais vīrs klusēja. Pēc viņa nāves un Martas pakāršanas Kori ģimenes īpašums vienalga tika konfiscēts. Neatstāt taču naudu un zemi ķeceru mantiniekiem?

Tiesas beigas

Septembra beigās Salemas “taisnās tiesas” vēziens izvērtās tik stiprs, ka apvainojumos raganībās satvēra blakus esošo pilsētu un ciemu iedzīvotājus. Pašā Salemā tiesāja vietējo kara varoni, jūras kapteini Džonu Oldenu. Viņam, vispār, izdevās izbēgt no apsardzes. Nav zināms, cik vēl kaklu nolauztu pilsētas karātavas, ja neiejauktos gubernators aizliedzot uztvert upuru vīzijas kā pierādījumus. Jau izteiktos nāves spriedumus atcēla, apsardzē palikušo cilvēku lietu izskatīšanai noformēja atsevišķu institūciju – Masačūsetas štata Augstāko tiesu. Tā apliecināja viņu nevainību uz 1693.gada maiju.

Var teikt, ka taisnība tomēr uzvarēja, ja ne 19 pakārto, divu cietumā bojā gājušo un līdz nāvei nomocītais Žils Korijs. Pusotra simta cilvēku, galvenokārt sievietes vidējā un padzīvojušā vecumā, kurām palaimējās izdzīvot, pavadīja mēnešus cietumā, kur viņas gandrīz nebaroja un izturējās kā pret lopiem. Raganas, ko lai saka? 1697.gadā jau paši tiesneši atzina, ka ir kļūdījušies, bet 1702-jā visi viņu pieņemtie lēmumi tika atzīti par nelikumīgiem. 1706.gadā viena no “otrā viļņa” apsūdzētājām, Enna Pantama, paziņoja, ka viņu ir apmānījis pats nelabais piespiežot apmelot nevainīgos. 1711.gadā 22 (!) izdzīvojušo ģimenēm tika nozīmēta neliela naudas kompensācija.

Šodien masu psihozei Salemā mēģina atrast dažādus izskaidrojumus – no saindēšanās ar sporaugu,,  kas varēja izraisīt meitenēm krampjus un halucinācijas, līdz mērķtiecīgiem meliem ar mērķi tikt vaļā no nelabvēļiem. Tādā gadījumā meitenes vienkārši atkārtoja to, ko viņām “ielika” galvās, un ne jau Sātans, bet tie paši “labie cilvēki”, viņu radinieki un kaimiņi. Reizēm pietiek ar vienu vārdu “ragana”, ka neprātīgā taisnās tiesas parodija aprītu daudz nevainīgo.