Īsumā par rakstu: Kādi arī nebūtu fantastiskās nākotnes ļaudis, bez ēdiena viņi neiztiks nekad. Neviens fantasts nesūtīs savus varoņus tālā ceļojumā, pa priekšu nesagādājis viņiem superbarojošas briketes, pašuzsildošas tūbiņas vai, sliktākā gadījumā, nesaprotamas krāsas, želejveidīgu substanci. Ja runa ir par citplanētiešu ēdienu, tad tā bieži tiek attēlota daudz sīkāk, kā paši citplanētieši.

Pasakiet, ko jūs ēdat un es pateikšu, kas jūs esat. Ar ēdiena palīdzību var ieskatīties tālā nākotnē un ieraudzīt pasauli, kur dzīvos mūsu bērni. Tā nav zīlēšana ķidās vai kafijas biezumos, bet parasta fantastika. Šodien cilvēki pārtikā lieto suņus, sapelējušu sieru, lakstīgalu ligzdu zupu, ieperētas olas, teļa smadzenes, čūskas asinis, ceptus skorpionus... Eksotika? Muļķības, salīdzinot ar ngapi mērci, ko gatavo no garšvielā un iesmakušu zivju sulas, no tās iepriekš izņemot laukā gaļas mušu kāpurus. Ja cilvēku virtuvē jau tagad valda tāda jautrība, tad ko var sagaidīt rīt?

Fantasti var rakstīt par visu ko – par saprātīgiem mikrobiem, kvantu teleportāciju, ceļojumiem aiz apziņas robežām... Taču viņu skats uz nākotni biežāk būs izvēlīgs. Autori cenšas nesaasināt uzmanību uz savu varoņu sadzīves sīkumiem un dabiskajām vajadzībām. Viens no nedaudzajiem nākotnes ikdienišķajiem elementiem, kam fantasti bieži un labprāt pievērš uzmanību, ir – ēdiens. Par to arī šodien būs runa.

LABU APETĪTI

Kāpēc tieši fantastika, nevis fantāzija? Lieta tāda, ka fantāzijas ēdienu ir grūti saukt par neparastu. Modernās pasakas (piemēram, „Harijs Poters” vai „Plakanā pasaule”) apraksta eksotisku pārtiku – taču kā likums – izklaidējošas komēdijas garā. Klasiskajai fantāzijai ir raksturīgi parasti ēdieni, kuriem dotas brīnumu spējas – dzīvais ūdens, jaunības āboli, dievišķas kazas piens, raganas dzira...

[Autors piemirst elfu ēdienu – maizi – lembas. Vispār, par ēdienu Viduszemē rakstīts te, izrādās, ka tā ir ļoti izstrādāta tēma un ēdiens Viduszemē ir ļoti veselīgs, lai gan var likties, ka tā nemaz nav – 7 ēdienreizes dienā! Taču viss ir ļoti sabalansēts un atbilst varoņu fiziskajai slodzei, ko viņiem nākas izturēt:

https://inosmi.ru/world/20140119/216648090.html - t.p.]

Atsevišķi var atcerēties mitoloģisko kanibālismu (apēd ienaidnieka sirdi, izdzer asinis – dabūsi viņa spēku), tas nodzīvojis līdz mūsu dienām un pārvērties par gastronomisko kredo šausmu žanra galvenajiem varoņiem. Zombiji rij smadzenes, vampīri sūc asinis – šodien tas izskatās visai dabiski un neizsauc jautājumus.

Ambrozijs un nektārs – Olimpa dievu brīnumainais ēdiens un dzēriens, kas viņiem dāvā mūžīgu jaunību un skaistumu. Mīti neprecizē, kā tieši izskatās šīs maltītes. Daudzi mūsdienu pētnieki domā, ka zem ambrozija un nektāra slēpjas halucinācijas izraisošas vielas no mušmirēm. Tas pats attiecas arī uz indusu dievišķo dzērienu – somi.

BROILERU MONSTRI

Vēl 20. gadsimta sākumā mūsdienu fantastikas „tēvs” Herberts Velss brīdināja mūs no eksperimentiem ar barību, pie viena neuzbāzīgi reklamējot sociālismu. Viņa romāna „Dievu ēdiens” (1904) varoņi izgudro vielu „Heraklioforbija 4” – ķīmisku produktu, kas likvidē pauzes dzīvo būtņu augšanas ritmos, tāpēc tās sāk attīstīties ar milzīgu ātrumu. Zinātnieki domā pārdot savu atklājumu cilvēkiem kā parastās barības aizvietotāju (vai sliktākā gadījumā, kā pārtikas piedevu). Eksperiments izrādās neveiksmīgs – izmēģinājuma cālēni izaug zirgu lielumā, izbēg no aploka un sāk terorizēt tuvējo pilsētu. Tas pats notiek ar lapsenēm, žurkām un tārpiem, kam bija pieejamas neapēstās „dievu ēdiena” paliekas. Pāraugušos dzīvniekus nākas nošaut, taču ar to Pandoras lādi aizvērt neizdodas. Drīz parādās gigantiski bērni – pārcilvēki, kurus atgrūž un nicina „pigmeji”. Starp brīvību mīlošajiem „Ēdiena bērniem” un „mazajiem cilvēciņiem ar sīkiem prātiņiem” sākas karš. Velss ir paredzējis kosmiskos lidojumus un atombumbas. Varbūt, ka ar ēdienu viņš arī nav kļūdījies?

Ar velsa vieglu roku tā arī tas turpinās – ja dzīvas būtnes ēdienu kartē parādās kaut kas, kas paceļ viņu pāri citiem, burtiskā nozīmē, tad gaidi nelaimi. No pēdējām var atcerēties trilleri „Anakonda 2: Nolādētās orhidejas medības” (2004), kur gigantiskas čūskas ēda ārstnieciskās „asiņainās orhidejas”Borneo salas džungļos, un izauga līdz milzu apmēriem.

GAILĪŠI UZ KOCIŅA

Bērnu fantastika attiecas pret ēdienu apmēram tāpat kā paši bērni, kuri sapņo par gardumiem un izklaidi. No šejienes likums – izdomātam ēdienam ir jābūt maksimāli eksotiskam un nesaprotamam, garšīgam un mazliet bīstamam.

Piemēram, bērnu rakstnieka Roalda Dāla neveselīgā iztēle radīja pavisam zvērīgus saldumus. Viņa garstāstā „Čārlijs un šokolādes fabrika” figurē mūžīgā konfekte, iekodies tajā, tu obligāti salauzīsi zobus (2005. gada ekranizācijā tā mainīja garšu un krāsu, bet pēdējā stadijā – melleņu pīrāgs – pārvērta bērnu par milzīgu melleni).

— No kā tavu brambuletu gatavo?

— Tu paņem parasto mangustiņu un cep to petejaru eļlā piecas minūtes.

— Tātad, petejaru eļļā?  

— Tieši petejaru eļļā.

— Ja es gribu parastajā?

— Tad nekas nesanāks.

— No kā taisa petejaru eļļu?

— No Angeldīnas petejariem, vai tad nav skaidrs?

— Un parastos mangustinus no kurienes tu dabū?

— Kā no kurienes? No Indijas.

(Filma „Viešņa no nākotnes”, Alises un Juļas dialogs)

[Tiem, kuri nesaprata: Angeldīnas petejari ir augi, kas aug uz Centara Alfas planētas Cerbers. Mangostini jeb pareizāk – mangostani – ir parasti augļi no Dienvidāzijas, uzskata par garšīgāko augli pasaulē, reizēm nopērkami arī pie mums, taču rūpīgi jāskatās, jo pēc skata sažuvušos mīkstums jau ir sācis pūt – t.p.]

CENTAURA ALFA, BETA-KAROTĪNS

Kosmiskajā fantastikā ēdiens ir pārstāvēts divos veidos. Zemes cilvēki parasti ēd kaut kādu barojošu draņķi tūbiņās, bet citplanētiešu delikateses ir gandrīz eksotiskākas par pašiem citplanētiešiem.

Teleseriālā „Lekss” galvenie varoņi barojas ar kādu substanci, kas pārsteidzoši atgādina ekskrementus. Tos ražo dzīvais kuģis „pēc pasūtījuma” – tas ir, katra jauna gļotveidīgās putras porcija var būt ar parasto produktu (bekona, ābolu, šokolādes saldējuma) garšu.

Cionas kuģu kambīžu saturs (kinotriloģija „Matrice”) arī nokļūst jēdzienā „vitaminizēts draņķis”. Dumpinieki dalās ar pretīgu proteīna želeju, ko iesaukuši par tastee wheat (kroplīgs slengs no „garšīgi kvieši”), un sapņo par bifštekiem, tunci vai vistu. Viņiem vēl ir paveicies, pārējā cilvēce – mašīnu „baterijas” bez savas gribas – ēd kokteili no pārstrādātiem līķiem. Nav brīnums, ka Saifers pārdodas mašīnām par virtuālu bifšteku.

Pats pazīstamākais visums – „Zvaigžņu kari” – diemžēl nevar lepoties ar oriģinālu ēdienu. Zem dīvainiem nosaukumiem slēpjas parasti dārzeņi, piens un gaļa. Tadā vienkāršība nes labas dividendes, jo „Zvaigžņu karu” eksistēšanas laikā Rietumos tika izdots ne viens vien desmits pavārgrāmatu, ar tādu recepšu, kā, piemēram, „Vukija supercepumi” vai vēl interesantāk – Sandtrooper Sandwich – aprakstiem.

Bet rijamais? Parādīt puišiem šo rijamo – nenoticēs, nav tāda rijamā. Paņem tūbiņu, kā no zobu pastas, izspied uz šķīvja, un tik sākas – burbuļo, šņāc, te vajag paķert citu tūbiņu, izspiest, un nespēsi ne noelsties, kad uz šķīvja tavā priekšā – varens ceptas gaļas gabals, viss zeltains, smarža no tā... eh, ko tur runāt!

(Arkādijs un Boriss Strugacki, „Puisis no elles”)

    Seriāla „Zvaigžņu ceļš” radītāji izdarīja gudrāk. Varoņu ēdienkartē ir kā parastie, tā arī unikālie ēdieni. Pirmo ēdienu receptes ir labi zināmas faniem. Mājas apstākļos ir viegli pagatavot vulkāniešu ēdienus: oranžā dārzeņu zupa (plomeek soup), burkānu maizītes (ha rageel) un mandeļu-citrusu kāzu torte (tufeen hushani). Klingonu virtuve dāvāja mums ingvera cepumus (berena), zupu no cūku kājām ar zirņiem (kiros kai faki). Romulāņu fanu ieinteresēs liellopu gaļa, sautēta ar augļiem (tayleea cheecha). Arī unikālo ēdienu receptes ir zināmas, taču jūs tās diezin vai vēlēsieties pagatavot, piemēram, klingonu iemīļotie gardumi – gagh, tas ir dzīvi tārpi (šim ēdienam eksistē 51 variants – ar kustīgām kājiņām, kas pārlietas ar targu asinīm utt.). Delikateses imitācija var būt marmelāde.

      Līdzīgi ir arī stāvoklis „Babilonā 5”. Garšas izjūta minbariešiem nav attīstīta, tāpēc viņi dod priekšroku asiem ēdieniem, kas tiek gatavoti un apēsti, ievērojot sarežģītu rituālu. Narni ēd ar rokām un arī mīl ko asu (gaļas frikadeles brin, gaļas putru lukrol). Centauriešu virtuve nav nekas īpašs, bet vorlonieši ir tik noslēpumaini, ka par viņu ēdienu nav zināms ne vairāk, kā par viņu izskatu. No „babiloniešu” eksotikas var minēt „spu” (spoo) – kulta ēdienu no citplanētiešu tārpiem. Atšķirībā no „Zvaigžņu ceļa” gagh, spu var pasniegt, kā jēlu, tā arī pievienot sarežģītākiem ēdieniem (zupām, sviestmaizēm). Pieminēšanas vērts ir arī frumis (phroomis) – dzīvību apliecinoša narnu delikatese, ko pagatavo no tā ādas, kas jūs ir nodevis.

Pauls stāvēja līdzās Čani alas iekšējās daļas pustumsā. Viņš joprojām sajuta no viņas saņemtā ēdiena porciju – nelielu, lapās ietītu, sajauktu putna gaļas un putraimu masu, kas bija pagatavota ar medu un Spaisu. [Parasti Spaisu attēlo kā brūnus putekļus, daudz ēst to neiesaka.]

(Frenks Herberts, „Kāpa”)

   DZĪRES MĒRA LAIKĀ

Postapokaliptiskajā Tiesneša Dreda Visumā cilvēki nepārtraukti iet bojā no bandītu un mutantu rokām, taču uz labāku pasauli viņi dodas paēduši. „Ēdiet pārstrādātu ēdienu!” – aicina reklāmas prospekti. Universāls augu produkts „munce” (iespējams, no munch – čāpstināt, mince – samalt un ounce – nedaudz) diez vai tiks pasniegts kā franču restorānu hīts, taču tas vismaz neļaus nomirt badā. Iegūt to var pārtikas automātos.

Augu substrāts soylent green (ir, ne tikai zaļš, bet arī sarkans un dzeltens), ko ēd cilvēki 1972-3. gada filmā „Pavirzieties! Pavirzieties!”, ir brīva tāda paša nosaukuma Harija Harisona grāmatas ekranizācija. Soilents (no vārda „soja” un lentis – „lēcas”) ir pati pieejamākā barība šajā pārapdzīvotajā un piemēslotajā pasaulē. Neviens pat neiedomājas, ka to gatavo pēc brāļu Vačovsku receptes – ar miroņu gaļas piedevām. Solentu gatavo uz konveijera, kvadrātisku cepumu veidā.

„Ūdens pasaules” (1995. gada filma) iemītnieki ēda konservus SMEAT, bet spēles no sērijas „Fallout” pielūdzēji lieliski atceras vidēji statistiska amerikāņa ēdienkarti 22. gadsimtā: žāvēta gaļa, ceptas iguānas un pirmskara alkohola trieciendevas. Citiem vārdiem sakot, postapokaliptika nav labākā vieta veģetāriešiem vai gardēžiem.

JAUTRI UN GARŠĪGI

Fantastiskā kulinārija neiztika ar bez humora. Pazīstamais jokdaris Duglass Adams apraksta „Restorānu Visuma malā”, kur strādāja mākslīgi radītā govs (Ameglian Major Cow) – saprātīga, runājoša un burtiski sapņojoša, lai viņu apēd. Restorāna apmeklētājiem nebija garīgi jācieš, apzinoties, ka viņu bifštekss ir vardarbīgas nāves produkts. Pieņēmusi no klientiem pasūtījumu, govs mundri paziņo viņiem: „Iešu nošauties”, un jau pēc dažām minūtēm uz galda parādās cepta gaļa.

Zafods Biblbrokss (Zaphod Beeblebrox) uz „Zelta sirds” klāja var pagatavot arī ellišķīgu dzeramo (2005. gada filma).

Harija Harisona grāmatu ciklā par Nerūsējošā tērauda žurkas piedzīvojumiem tiek minēti hamburgeri no baisa cūku un dzeloņcūku krustojuma ar „nelietīgu, nepakļāvīgu raksturu”, bet Alana Dīna Fostera krājumā ”Neprātīgais Amoss” tiek aprakstīta divkauja ar „virtuves raganu”, tā gaitā vajadzēja pagatavot „himēras čili”, galvenā sastāvdaļa tur bija himēras gaļa – tātad, kaut kas nereāls.

Nevar aizmirst arī „Futuramu”. Par tur piedāvātiem ēdieniem nav grūti iedomāties, kaut vai tāpēc, ka tur par kuģa „Galaktiskais ekspresis” koku strādā Benders – animācijas seriāla galvenais ciniķis un mizantrops Benders. Starp citu, gatavot viņš nemāk. Reiz viņš tā pārsāla ēdienu, ka to nemaz nevar ieēst. Par laimi „Futuramas” Visumā ir daudz pusfabrikātu: sabiezināti zivs pieņi (condenset milt – parodija par kondensēto pienu), šķidrā nitrokošļene (liquid nitrogum – norāde uz šķidro slāpekli), „cilvēku ādiņas” (ļauno omikroniešu iemīļots ēdiens), kā arī dievišķīgi garšīgie „poppleri” (to pašu omikroniešu embriji).

CILVĒKS CILVĒKAM BARĪBA

Pats īstākais laiks atcerēties par kanibālismu. Fantastikā ar to viss ir kārtībā. Vīrusu zombiji ēd dzīvu miesu („Resident Evil” Visums, filma “Pēc 28 dienām”). Rijēji no seriāla “Firefly” un filmas “Serenity” misija” seko to piemēram.

Amerikāņu karavīri ēd viens otru sniegotajā fortā un iegūst brīnumainu dzīves spēku (filma “Cilvēkēdājs”, 1999), vienā no serāla “Krēslas zona” epizodēm citplanētieši atlido uz Zemi, lai nobaudītu cilvēku gaļu. Tā bija un paliks vienmēr. Pat 801 701. Gadā mūsu ļaunie pēcteči morloki ēdīs ne mazāk agresīvos radiniekus elojus (Herberts Velss, „Laika mašīna”).

Neskatoties uz to, sava tuvākā lietošana pārtikā ne vienmēr izskatās amorāla. Marsieši Roberta Hainlaina romānā „Svešais svešo zemē” ēda savus mirušos draugus tāpēc, ka juta pret viņiem visdziļāko cieņu. Sekojot citplanētiešiem, arī cilvēki sāka praktizēt nekrofagiju.

Kiberpanka komiksu „Transmetropolitan” autori apraksta visai interesantu barošanās veidu. Uzskata, ka cilvēku gaļa pēc savas garšas nebūt neatpaliek no cūkgaļas – varbūt, ka ir pat labāka par to. Gigantiskajā nākotnes megapolē ir fastfuda ieskrietuvju ķēdīte ar nosaukumu „Garā cūka”. Tur var nobaudīt arī cilvēku gaļu – tikai, ne parasto cilvēku, bet klonu, kas mākslīgi izaudzēti bez smadzenēm un dvēseles.

Reiz skandalozais rakstnieks Vladimirs Sorokins arī bieži apskatīja kanibālisma tēmu, taču šeit jāmin nevis viņa patoloģiskās fantāzijas, bet netriviālās, sirreālistiskās skices par nākotnes gardēžiem. Stāstā „S o ncr etie” autors ieskatās aiz laika un absurda robežām, attēlojot futūristisku pasauli, kur iedzīvotāji runā kodoltermiskā ķīniešu, krievu un angļu valodas sajaukumā. Stāsta galvenie personāži sēž restorānā un spēlē virtuālas, kulināras lomu spēles pēc klasisko romānu motīviem, periodiski apēdot to varoņus dzīvus. Stāsts „Ju” rāda mums pavārmeistara biogrāfiju japāņcentriskā nākotnes pasaulē. Puisēns Petja no „Avarona” savāc baznīcā lūgšanu gabalus un baro ar tiem violetu tārpu no Mauzoleja, bet teksts „Mašīna” apraksta fantastisku ierīci, kas spēj analizēt izteiktas frāzes un radīt tām atbilstošas ēdienu konstrukcijas.

     Īstenībā zombiju iemīļotās uzkodas ir ļoti kaitīgas. 100 grami smadzeņu satur gandrīz 1000% no holesterīna dienas normas. Neēdiet smadzenes!

* * *

Nākotnes fantastiskā virtuve ir visai bēdīga aina. Variantu te ir maz: parasti ēdieni ar noslēpumainiem nosaukumiem (dabiski vai mākslīgi), barojoši puņķi, ko var iedabūt mutē tikai ar aizvērtām acīm, un beidzot, dīvainas citplanētiešu ēdmaņas, attiecībā uz kurām nākas zīlēs – vai tas vispār ir ēdams, vai nē, un, ja ir – tad no kāda gala lai kož?

Īstenībā nākotnes cilvēku ēdienkartē nav paredzamas nekādas revolūcijas. Tūkstošiem gadu laikā mūsu barība nav principiāli mainījusies – tās joprojām ir tās pašas dabas veltes, kas gatavotas pēc jaunām receptēm, izmantojot ķīmiskas piedevas vai ģenētiski mainītus produktus.

Zinātnieki jau sen ir iemācījušies izgatavot sintētisku barību, taču, tā kā tā iznāk daudz dārgāka par parasto, tad šodien viņi cenšas izaudzēt dzīvnieku muskuļu šūnas mēģenēs. NASA taisa sendvičus, kas paliek ēdami vairākus gadus. Lēta olbaltuma meklējumos cilvēki neskatās tikai uz soju un aļģēm, bet arī uz sliekām. Taču alternatīvie produkti ieies apritē tikai tad, kad tie kļūs pilnīgi identiski dabiskajiem – un vairākas reizes lētāki par tiem. Līdz tam atliek vienīgi fantazēt par nākamajām delikatesēm, rūpīgi košļājot barību un nepadarot to par kultu.

Oriģināls te:

http://old.mirf.ru/Articles/art1847.htm

Par šo pašu tēmu var izlasīt vēl vienu rakstu krievu valodā.

http://www.art-eda.info/tema-edy-v-fantasticheskoj-literature.html