Uz šiem jautājumiem var atbildēt visdažādākajos līmeņos – no ikdienas sadzīviskās un sociālās pieredzes izvērtējuma un praktiskās iztēles un iejušanās treniņa līdz psihoterapijas atziņām, spēlēm un sarežģītām filozofijas mācībām. Interesantākais, ka visus šos līmeņus var apvienot vienā tekstā. Pat pēdējo, jo Maikla Mirolla romāna Berlīne galvenais varonis ir filozofs, kas dodas uz starptautisku konferenci Berlīnē, kuras kontekstā var paspēlēties ar aprakstītā laika filozofijas top tēmām. Tiesa gan, varbūt profesors Serratura nemaz nav Mirollas galvenais varonis, bet Mirollas galvenā varoņa – psihiatriskās ārstniecības iestādes pacienta Kjavetas – galvenais varonis viņa neesošajā (izdzēstajā un brīnumainā kārtā restaurētajā) romānā.... Tā rakstnieks savu pusreālo stāstījumu deklaratīvi ietin slimības vēstures iepakojumā un tomēr stāsta tik dzīvi (ir arī slepkavības/detektīvstāsta līnija, kas gan gandrīz atstāta lasītāja ziņā, ka sieniņu plānums starp esošo, iespējamo, priekšstatīto, domājamo un slimo atklājas ādai tuvu paša pieredzē. Un teksts šādam nolūkam, izrādās, nemaz nav jāmīl. Kā lai to mīlētu – tas ir negaidītu un neizskaidrojamu pavērsienu, brutalitāšu, banalitāšu, pat perversiju pilns – ne vien tēlotajā, bet arī tajā, kā tas attēlots.

Līdzās saistošam, skaidri strukturētam naratīvam izmantotas kliedzoši tīras, pašpietiekamas zīmes (filozofijas un loģikas termini, Berlīnes metro staciju un tūrisma objektu nosaukumi, fašisma, sadomazohisma un panku subkultūras „valodas” utt.), līdzās vienkāršai ģimenes attiecību krīzei runāts par nāvi un iznīcību. Romāna īstais dzinējspēks slēpjas valodā, runāšanā, simboliskajā „tēva” (varoņa prātā jukušais tēvs slēpies pagrabā) līmenī pašā. Tā izpaužas haotisku zemapziņas tēlu galerijā – kolorīti, nedaudz ar ironiju tēloti filozofi akadēmiķi, vācu pilsoņi un ebreju tirgoņi, transvestītu kabarē zvaigznes un nacistiski noskaņoti amerikāņu tūristi – viņi visi kādā no nobeiguma ainām tiek savesti kopā farsam līdzīgā stāsta atrisinājumā, kam jānomierina, bet kas drīzāk uzspridzina situāciju.

Simbola šizofrēniskais divdabīgums

Tomēr, to darot, viņam jāsaduras ar sekām, kuras viņš nepavisam nav izvēlējies un kuras neizriet no izvēles premisu un apstākļu analīzes, bet drīzāk no kādas citas sistēmas, kas darbojas pēc citiem likumiem un stāv visiem pāri. Ir tikai viena vienojoša „sistēma” – kopā savelkoša vide ar saviem izteiktajiem, raksturīgajiem, stabilajiem vaibstiem. Berlīne ir ietilpīgs simbols, kas arī pārstāv šizofrēnisko divdabīgumu. Ne tikai Austrumberlīne aiz Sienas, politizētā uzkurinātība ielu demonstrācijās un apātija Zoo stacijas bērnos, sakārtotība, aprēķinātība, precizitāte un mežonīga, normas pārkāpjoša varmācība, laimīga, pārtikusi ikdienas dzīve un vēsture, kas neļauj saprast, kā tas (bijis) iespējams, bet galvenais – priekšnojauta, kas 1989.gada notikumu priekšvakarā ir pavisam reāla, tomēr neizsakāma (jo nevar pateikt neko par to, kā nav bijis, nav zināms un vispār vēl neeksistē). Filozofs pieredz, piedzīvo robežu brukšanu un pārkāpšanu jā jēdzienu draugs – tā par viņu savā grāmatā Kas ir filozofija? (kura, 1991.gadā iznākusi, ir šī paša 80. – 90.gadu mijas laika gara inspirēta) raksta Ž.Delēzs un E.Gvatari, bet ir vajadzīgs mākslinieks – rakstnieks, kas lieto metaforu, rada un ievieš valodu, kādā par realitāti runāt.

Tāpat kā romāna centrālais tēls, Maikls Mirolla ir itāļu izcelsmes kanādiešu filozofs, rakstnieks, dzejnieks un izdevējs, kas, starp citu, ieinteresējies arī par latviešu literatūru, savā izdevniecībā Guernica darot angliski lasošajai publikai pieejamus arī latviešu autoru – Edvīna Raupa, Noras Ikstenas u.c. – darbus. Viņa interese par valodu (daudzveidību), prātu, jūtām un realitāti izpaužas ne tikai izdevēja praksē un aplūkotajā romānā, bet ir viena no viņa daiļrades pamattēmām. Kā, savulaik viesojoties Latvijā, rakstnieks intervijā sacīja šī raksta autorei: „Valoda ir okeāns (..), ko nevar savaldīt. Nav iespējams satvert vārdu, nevar satvert realitāti vārdos. Mēs pat pilnībā neesam spējīgi saprast, ko nozīmē vārdi, ko mēs lietojam. Kā mēs šos vārdus varam lietot, lai ietvertu realitāti? Risinājumu es redzu tā, ka dzejnieks mēģina radīt savu iekšējo pasauli. Vārdi, ko dzejnieks izmanto, lai aprakstītu savu iekšējo pasauli, var būt tie paši vārdi, kas skaidro ārējo pasauli, tomēr tiem tad ir cita nozīme. Kad es lasu dzeju, man nepieciešams uztvert tur pastāvošo tēlainību, to unikālo tēlainību, kas ir pretstatā novazātajiem vārdiem, kā „gars”, „mīla”, kas patiešām sajauc lietas, jo mums katram ir pilnībā atšķirīgs veids, kā domāt par šiem vārdiem. [..] Tādēļ jāmeklē kaut kas, kas lasītājam liek domāt par mīlestību.”

Berlīnē par mīlestību liek domāt plosošas dziņas (libido un thanatos – lai liktu to manīt, rakstnieks nevairās arī no pārspīlēti koncentrētiem klišejiskiem tēliem fonā), slimības un tukšuma sajūta, ko teksts lasītājā izsauc, neskatoties uz valodisko līdzekļu izmantojuma šķietamo necilību. Ikviens, kas pagājušā gadsimta nogalē bijis Berlīnē pietiekami ilgi, pazīs šo sajūtu: Wir sind die Hautkranheit der Erde. Tādēļ romāna tekstu var uzskatīt arī par īpašu valodas lietojumu, lai atsauktu atmiņā vietu, par izvērstu metaforu (vai atzīšanos mīlestībā) pilsētai, kura neaizmieg, ne(sa)mierinās un neļauj saprast. skajohisma un panku subkult varonis, bet Mirollas galvennci Berl