Pastāv vairākas senas leģendas par šaha spēles rašanos. Viena no tām pieminēta persiešu dzejnieka Firdousī vēstījumā, kas tapis pirms aptuveni tūkstoš gadiem. Kāda indiešu valdniece nespēja izdomāt, kuru no abiem dēliem – Gavu vai Talhandu – iecelt par nākamo valdnieku. Dvīņi nolēma to noskaidrots cīņā. Kaujas lauku izraudzījās jūras malā un apkārt tam izraka grāvi – lai nebūtu kur atkāpties. Nosacījums bija nevis nogalināt vienam otru, bet sagraut pretinieka karaspēku. Talhands gāja bojā, un valdniece notikušajā vainoja Gavu, kurš atbildēja, ka nav vainīgs – Talhands miris savārguma dēļ. Lai nodemonstrētu mātei, kā notika cīņa, Gavs rekonstruēja kaujas gaitu – paņēma dēli, iezīmēja 100 rūtiņas un salika uz tā karotāju figūras divās pretējās pusēs un trīs rindās.
Valdnieku izklaide
Cita leģenda vēsta, ka kāds Austrumu valdnieks, pieveicis visas pretinieku armijas, daudzus gadus nezināja, ar ko nodarboties. Garlaikotais valdnieks paziņoja, ka cilvēks, kurš spēs izdomāt kaut ko izklaidējošu, iegūs visu, ko vēlēsies. Nekas no piedāvātā valdnieku neiespaidoja. Tad pie viņa ieradās ne pārāk turīgs šeihs, nesdams koka dēlīti un figūriņas. Pēc pirmā sašutuma valdnieks piekrita izmēģināt spēli. Viesis sacīja: “Tava zemes armija ir varena, bet vai spēsi uzvarēt šeit, uz maza dēlīša, uzveicot pretinieku, kuram ir tāda pati armija?” Pirmajā partijā valdnieks zaudēja, nākamajā uzvarēja. Valdniekam spēle ārkārtīgi iepatikās, un ikreiz uzbrūkot viņš sauca: “Šahs!”, brīdinot, ka pretinieka valdniekam uz dēlīša draud briesmas. Uzvarot viņš sacīja: “Šahs un mats!”, kas nozīmēja, ka otras puses galvenā figūra ir pagalam.
Valdnieks turēja doto vārdu un jautāja, ko šeihs vēlas atalgojumā. Tas atbildēja: “Uz pirmā šaha dēlīša laukuma jāuzliek viens rīsa grauds, uz otrā – divi, uz trešā – četri utt.” Izrādījās, ka šai aritmētikai atbilstoša daudzuma graudu nav visā karalistē. Nācās norēķināties citādi.
Un ir vēl viena leģenda par šaha rašanos. Indijā kāda gudra valdnieka laikā valsts piedzīvoja lielu uzplaukumu. Viņam bija divi dēli dvīņi, vienam patika valkāt baltas drēbes, otram – melnas. Pirms nāves valdnieks sadalīja pilnvaras abiem dēliem, bet drīz brāļi saprata, ka valdīt var tikai viens. Abi sastrīdējās, un sākās liels karš. Pie brāļiem ieradās kāds večuks un sacīja: ja viņi pārtrauks karu, viņš tiem parādīs, kā godīgi izvēlēties valdnieku. Brāļi piekrita, un večuks atnesa koka dēlīti un figūriņas melnā un baltā krāsā. Tā kā partijā uzvarēja baltās figūriņas, turpmāk tās vienmēr uzsāka šaha spēli.
Savs nostāsts par šaha rašanos ir arī korejiešiem. Pirms 4500 gadiem radās mūsdienu šaha prototips – spēle, ko izgudroja valdnieks Rāvans, lai izklaidētu savu sievu Mandodori. Karagājienu dēļ valdnieks ilgu laiku bija prom no mīļotās, tāpēc sieva bieži jutās vientuļa. Šahs ieinteresēja pils saimi. Drīz spēle izplatījās visā valstī, vēlāk arī kaimiņos.
XX gs. sākumā vēstures pētnieki tiešām pierādīja spēles prototipa pastāvēšanas faktu. Saskaņā ar arheoloģiskajiem datiem, tā radās1250.gadā pirms mūsu ēras Indostānā, un to spēlēja kādas vietējās cilts pārstāvji Elamā (mūsdienu Irānas dienvidrietumu teritorija).
Uzvaras gājiens
Ap VI gs. sākumu Indijas ziemeļrietumos parādījās pirmā mums zināmā šaham radniecīgā spēle – čaturanga. Tai bija jau pilnībā atpazīstams šaha veidols – kvadrātveida dēlis ar 8 x 8 lauciņiem, 16 figūru un vēl 16 bandiniekiem līdzīgu figūru. Taču šo spēli spēlēja četri nevis divi (pāris pret pāri), un gājieni tika veikti atbilstoši spēļu kauliņu izmešanas rezultātiem. Katram spēlmanim bija pa četrām figūrām (tornis, zirgs, zilonis vai laidnis, karalis) un pa četriem bandiniekiem. Figūru gājieni nedaudz atšķīrās no mūsdienu šaha. Dāmas nebija, un, lai uzvarētu partiju, vajadzēja gāzt visu pretinieka karaspēku. Uzvaru fiksēja nevis pēc visu pretinieka figūru iznīcināšanas, bet pēc mata vai pata stāvokļa, noslēdzot spēli ar karali un kaut vai vienu figūru pret vienu karali.
Pārveidoto spēli arābi un persieši sāka dēvēt par šatrandžu, bet vēlāk par šahu. Pirmoreiz šatrandža rakstos pieminēta ap 550.gadu. 819.gadā abasīdu valdnieka Al-Mamūna galmā Horasanā norisinājās trīs tolaik spēcīgāko spēlētāju turnīrs. 847.gadā iznāca pirmā šaham veltītā grāmata, ko sarakstīja šaha spēlmanis un teorētiķis Al-Adli.
Pateicoties abstraktajām figūrām, spēli pakāpeniski pārstāja uztvert kā kara attaisnojumu un aizvien vairāk asociēja ar sadzīves peripetijām, kas atspoguļojās arī šaha spēlei veltītajos traktātos. 1160.gadā radās pirmā šaham veltītā poēma.
Kad VII-IX gs. lielāko daļu Spānijas iekaroja arābi, šatrandža nonāca šajā valstī, un tad nākamajās desmitgadēs izplatījās arī Portugālē, Itālijā, Francijā. Spēle ap XI gs. jau bija zināma visā Eiropā un Skandināvijā. Eiropiešu meistari turpināja noteikumu pilnveidi, ap XV gs. pārvēršot to par mūsdienu šahu.
1283.gadā iznāca pirmā šaha rokasgrāmata Eiropā – Kastīlijas karaļa Alfonso X Gudrā traktāts. Sākot ar XVI gs., šaham veltītās grāmatas iznāca aizvien biežāk. Spēle tika pastāvīgi interpretēta mākslas darbos, un XVIII gs. šaham radās pat sava mūza, ko izdomāja angļu dzejnieks un azartisks šahists Viljams Džonss. Viņš sacerēja dzejoli, aprakstot, kā kara dievs Marss iemīlas meža nimfā Kaisā un viņas uzmanības piesaistīšanai izgudro šahu.
Milžu cīņas
Kopš šaha parādīšanās brīža krasi negatīva attieksme pret to bija kristīgajai baznīcai, kas jauno izklaidi pielīdzināja azartspēlēm un žūpošanai. 1061.gadā katoļu kardināls Pēteris Damiāns izdeva dekrētu par spēles aizliegšanu garīdzniecības aprindās. Baznīcas nepatikas ietekmē šaha spēli dažādos laikposmos aizliedza arī Polijas karalis Kazimirs II, Francijas karalis Luijs IX, Anglijas karalis Eduards IV. Taču Eiropā šahs turpināja izplatīties, turklāt aizraušanās ar to garīdznieku vidū bija ne mazāka kā citās sabiedrības grupās. 1393.gadā Rēgensburgas bīskaps pirmais atcēla šaha aizliegumu, un viņa piemēram sekoja arī citi.
Ap XV – XVI gs. šaha noteikumi nostabilizējās un sākās teorijas attīstība. 1561.gadā Ruī Lopess izdeva pirmo šaha mācību grāmatu, kurā tika iztirzāti partiju posmi: debija, vidējā spēle un gala spēle. Viņš arī pirmo reizi aprakstīja raksturīgo debijas veidu gambītu.
Lielu ieguldījumu šaha teorijas attīstībā XVIII gs. deva franču komponists, šaha entuziasts Andrē Danikans Filidors. Viņš pārskatīja priekšteču uzskatus, saskaņā ar kuriem vislabākais spēles stils bija koncentrēts uzbrukums pretinieka karalim ar visiem līdzekļiem, izmantojot bandiniekus tikai kā palīgmateriālu. Filidors attīstīja to, ko dēvē par pozicionālo spēles stilu: spēlmanim nav jāmetas nepārdomātos uzbrukumos, bet sistemātiski jāizstrādā spēcīga, noturīga pozīcija, jāveic precīzi aprēķināti triecieni pa pretinieka vājajām vietām. Pareiza pozīcija bija precīza bandinieku izvietošana. Filidora izdejas iegūla nākamā gadsimta šaha teorijas pamatos, bet grāmata Šaha spēles analīze (1777) kļuva par klasiku.
XVI.gs. Eiropā sāka parādīties šaha klubi, kuros ļaudis bieži spēlēja uz naudu. Divu nākamo gadsimtu laikā lielākajā daļā Eiropas valstu šaha popularitāte veicināja nacionālo turnīru rašanos. Sāka iznākt šaham veltīti periodiski izdevumi. XIX gs. tika sarīkoti pirmie starptautiskie mači (1821,gadā) un turnīri (1851.gadā). Pirmajā turnīrā, kas notika Londonā, uzvaru guva Ādolfs Andersens, kurš kļuva par neoficiālo šaha karali. Vēlāk gan šo titulu viņam atņēma Pols Morfijs no ASV, kurš uzvarēja 1858.gadā, bet pēc šī spēlētāja aiziešanas no šaha skatuves 1859.gadā pirmais vairākus gadus no vietas atkal bija Andersens. Vien 1866.gadā Vilhelms Steinics spēja pieveikt Andersenu.
Par pirmo pasaules šaha čempionu, kas oficiāli ieguva šo titulu, kļuva jau minētais Vilhelms Steinics, kurš apspēlēja Johannu Cukertortu vēsturē pirmajā mačā, kura nolikumā parādījās apzīmējums “pasaules čempionāta spēle”. Tā radās nosaukuma pēctecības sistēma, proti, par jauno pasaules čempionu kļuva tas, kurš uzvarēja iepriekšējo, turklāt pašreizējais čempions varēja piekrist mačam vai noraidīt pretinieku un pats noteica mača norises nosacījumus un vietu. Vienīgais, kas spēja likt čempionam spēlēt ar pretendentu, bija sabiedrības viedoklis – ja spēcīgs šahists ilgu laiku nespēja panākt tiesības uz maču ar čempionu, to uztvēra kā čempiona gļēvulību. Lielākoties spēles līgumā zaudējuma gadījumā tika paredzētas čempiona tiesības uz revanša maču; uzvara tajā nodrošināja titulu iepriekšējam īpašniekam.
Laika nozīme
XIX gs. otrajā pusē šaha turnīros sāka izmantot laika kontroli. Sākumā ar smilšu pulksteni, bet tad angļu šahists amatieris Tomass Braits Vilsons izgudroja īpašu šaha pulksteni, kas ļāva ērti monitorēt laika ierobežojumu uz visu partiju vai uz noteiktu gājienu skaitu, laika kontrole ātri iesakņojās šaha praksē. Vienlaikus radās jēdziens “ceitnots”, ar ko apzīmēja laika trūkumu šahā, un īpašas šaha turnīru formas ar saīsinātu laika limitu: “ātrais šahs” ar 20 minūtēm spēlei katram spēlmanim un t.s. blici, kas ilgst 5 – 10 minūtes.
XIX gs. beigās un XX gs. sākumā šahs Eiropā un ASV attīstījās visai aktīvi, radās aizvien vairāk šaha organizāciju, tika rīkots daudz starptautiski turnīru, 1924.gadā nodibināja Starptautisko Šaha federāciju. Līdz 1948.gadam saglabājās XIX gs. izveidojusies pasaules čempiona nosaukuma pēctecības sistēma. No 1884. līdz 1921.gadam čempions bija Emanuels Laskers (otrais pēc Steinica); no 1921. līdz 1927.gadan – Hosē Rauls Kapablanka, no 1927. līdz1946.gadam – Aleksandrs Aļehins. 1935.gadā pasaules čempionāta mačā Aļehins gan zaudēja Maksam Eivem, bet 1937.gadā revanša mačā atguva titulu un noturēja to līdz savai nāvei 1946.gadā. Pirmais oficiālais pasaules šaha čempionāts pēc Otrā pasaules kara tika sarīkots 1948.gadā, un par tā uzvarētāju kļuva padomju šaha lielmeistars Mihails Botviņņiks.