Vēsturnieks Inesis Feldmanis stāsta par šodienas Krievijas humanitārās ietekmes politiku, kuras mērķis ir reintegrēt bijušās PSRS telpu Krievijas informatīvajā, politiskajā un kultūras telpā. Latvijā tās galvenais uzdevums ir nodrošināt Latvijas iedzīvotāju identitātes maiņu par labu Krievijai. Latvijai jātop daudz krieviskākai, nekā tā ir pašreiz. Kā redzams, vilks spalvu met, bet tikumu ne.
Pārkrievoties var dažādi. Vislabāk, ja paši, neviena nepiespiesti. It kā lēnām, mazpamazītiņām, solīti pa solītim. Caurām dienām skatoties Krievijas seriālus, klausoties Krievijas hitus, baudot Krievijas humora raidījumus. Citiem vārdiem sakot – dzīvojot krievu valodas informatīvajā telpā.
Katrai valodai ir savs neatkārtojams šarms, savs skanējums. Pat neprotot neviena vārda, nesajauksi ķīniešu valodas pīkstošo, uz augšu pasviesto tecējumu ar franču valodas aizdegunes "r" burta mīksto velšanos. Katrā mēlē vārdi teikumā kārtojas citādi. Vadot dzīvi citas valsts informatīvajā telpā, svešais nemanot pielīp. Pieķep un iesakņojas, līdz kļūst par normu. "Jānis ir pie sevis. Mirklīti uzgaidiet, viņš tikai izdarīs vienu zvanu. Uzvilks kurtku un, koroče, pēc tam mēs dosimies tipa pusdienās." Daļa vārdu ir vienkārši pārņemti no krievu valodas, tos viegli pazīstam. Bet var arī runāt latviešu vārdiem un tomēr izteikt krievu valodas intonāciju. Šlesers – cieti! Ministri iznes jautājumu uz sēdi. Valoda lēnām zaudē savu identitāti un pieņem citu. Nezinot ne vārda latviski, no malas izklausās, ka skan krievu valoda!
Ilgstoši mīcoties citas valsts informatīvajā telpā, mainās arī uzvedības normas. Reiz ar interesi vēroju kādu kolēģi – reklāmas nodaļas darbinieku. Sarunājoties ar klientiem, viņa žesti un mīmika bija kā no amerikāņu seriāliem noskatīta. Vēlāk uzzināju, ka vīrietis desmit gadus strādājis Amerikā un tagad atgriezies Latvijā. Ar laiku jocīgie žesti pazuda un viņš atkal plātījās ar rokām kā normāls latvietis. Vakarā noskatos televīzijā par velti translētos Krievijas seriālus. Sasisto lukturu ielas, mentu karus, našu rašu, ekstrasensus utt. Eju pa Brīvības ielu un vēroju plakātu stabus. Ar viesizrādēm mūs apsēdis Galkins, Oksana Bilera, grupa "Kontra" un "Belamorkanal", kā arī citi Krievijas estrādes spīdekļi. Citu dienu vēroju jauniešus ielās. Latviešu puišu grupiņa, kur stāv, tur spļauj vai nomet izsmēķi. Rokas ādas jaku kabatās sabāzuši, nez par ko skaļi zviedz. Tā nav latviešiem raksturīgā labestīgā apcelšanās vai uz zoba pavilkšana, gaisā jūtama vulgaritāte, agresivitāte, bļaustīgs skaļums. Krievu anekdotes, lamuvārdi tāpat. Iezvanās mobilais telefons, melodija pazīstama – par zaķiem, kuri šķin zāli. Krieviska vide, tik pazīstama un mīļa no padomju laikiem. Savējā, pēc divdesmit gadiem vēl aizvien savējā. Savējā paaudzei, kura ir izaugusi neatkarīgā Latvijā.
Sargāsim un kopsim savu valodu, nepiesārņosim to un neļausim noniecināt. Beigsim mocīties mazvērtības kompleksos par mūsu it kā necilo valodu. No augstām tribīnēm tiek borēts par krievu valodas aizlaicīgumu, pret kuru jāizturas ar atbilstošu cieņu un bijību. Pret jebkuru valodu jāizturas pieklājīgi, bet vienlaikus apzināsimies, ka latviešu valoda ir pulka senāka, pēc daudzu valodnieku domām, baltu valodas ir vecākas par sanskrita valodu. Savukārt krievu mēle ir viena no jaunākajām.
Paturēsim prātā – vienīgā vieta pasaulē, kur ilgtermiņā latvieši var kopt savu valodu un veidot latvisku vidi, ir Latvija. Citas vienkārši nav.