Bī, bī! — Pretim bībināja rūķi. — Tad ta puika! Ne pavilkt ne pastumt, būtu praties mūs izšūpot, kam tad tās šūplādes? Lai nu, lai patrimpelē vie’, ja cita nejēdz, — un nelikās tie ne zinis, jo bija miermīlīgas dabas, ne tādi — kā svešās zemēs, kur siro bērnu zagle, vecā trollene Grīla turpat vai ar piecpadsmit astēm, turklāt pie katras pa pilnam maisam ar nozagtiem bērniem.

Savi niķi piederējās arī šiem rūķiem, kas dzīvoja pie Mika. Kā mēdz būt — katram no mums reiz kārojas būt augstākam par augstāku; tā rūķu pāris, kas dzīvojās pa augšējo atvilktni, jutās gaužām lepns un visādi lielījās ar savu„notīgāko“ šūplādi no visām, kādās vien ir nācies dzīvot. Kā nu ne — tajā glabājās liela bagātība: šujamās, adāmās un tamboradatas, krāsainu dzīparu kamoltiņi, diegu spolītes, raibin raibas lentes un lupatiņas, ko paklusām varēja piemērīt i cepurītei i jaciņai. Ak, no malas nenoskatīties vien, kā Mika māmulīte visu to lika lietā pa vakariem, pārnākdama no darba mājās. Kas tik netika sadarināts…

Fui, kā piesmirdējušies! Tā ož, ka dūšu šķebina, — Dzijas pikucīšus svarīgi murkšīdami, pašapzinīgie augšas rūķi vīpsnāja par lejas — viņu vārdiem —„nederīgās“ atvilktnes rūķiem.

Iesmaržojušies tak esam, nevis piesmirdējušies! Kā teikt — pa smalko cilvēku modei. — Itin lepni attrauca nozākātie kaimiņi, kas čabinājās starp smaržu pudelītēm, spīguļiem un citādiem nieciņiem, pēc kuriem māmulītes rokas tiecās retāk. Reiz ilgi viņa nolūkojās dāvinātā gredzentiņā, ieraudājās un ar asaru no vaiga atlika atpakaļ. Tad rūķiem no paslēptuves bija ko brīnīties, kāpēc tā jānoskumst. Viss, kas šajā atvilktnē atradās, bija skaists, priecīgs un turklāt raudāt ir kaitīgi.

Atraduši ar ko tīksmināties! — Mierā nelikas „derīgās atvilktnes“ rūķi. — Ja tīšuprāt sasmaržojušies ar smakām jūs dzīvotu mežā, jau pa gabalu būtu saostāmi. Kur ta nu spruktu, ja virsū kāds nāktu?Kā tādus spokus, krellēm vēl apkārušos, varētu atpazīt savējie?

Tss! Ko čāgājat kā žagatas! — Starpā iemetās Brīniķis, vēl viens rūķītis, kas čamdījās pa kumodes virsu, kur gulēja atvērta grāmata, un tāpat kā Miks dažbrīd no tās paboksterēja pa burtam. Sev vārdu Brīniķis bija nopelnījis par lielo ziņkārību. Viņam nepatika sprausties pa tumšām atvilktnēm un, aizbildinādamies, ka sāp galva, bieži dirnēja uz loga palodzes un lūkojās debesīs tik ilgi, kamēr cauri krēslas segai uzmirdzinājās pa zvaigznītei. Ik nākamā, klusi pamādama, nesa šurp tālu sveicienu.

Re, kā nu tagad viena tur iespilgojās! — Viņš vai palēcās, kad mājās reiz pavēlāk atnākusī māmuļa bija atvērusi logu. Domīgi pastāvējusi, viņa apmetās uz riņķa, paķēra tīkliņu un — durvis vien noblaukšināja. Laikam, kaut ko bija aizmirsusi. Brīniķis galvu vien nogrozīja. Tikām Miks piedipināja klāt pie loga un maigs vējiņš zūzodams viņu aicināja uz palodzes. Kaut kur kokā iešalcās lapiņas. Arī putniņš aizspurdza garām. Uz kurieni aizlidoja?

Puisēns piebīdīja tuvāk logam krēslu, lai uzrāptos, un drīz pirkstiņi jau pieskārās palodzes malai.

Te žigt! Rūķītis Brīniķis viņam pa priekšu un pats šķērsu palodzei uzrausās. Kā tur sanāca nesanāca — bet no tās noripoja aizmirstais vilcieniņš tieši uz grīdas. Nu Miks jau lejā, to satvēris, un, skaļi čukčinādams, sāka apritināt galda kājām un visiem krēsliem, kas vien atradās pa visu istabu.

Čukčuk — ar galvu līdzi māja Brīniķis — ai, kas par brīnišķu ceļojumu! Nu būs nobraukta vai puspasaule! Tā mēs tiksim uz Mēness.

Bet rūķi tikmēr uz Brīniķi — ko čurni kā piesalis?

— Vai tad te augšā uz palodzes nedrīkstu pazvaigžņoties?

— Ūja, ko tas nozīmē?

— Vai domājat, ka tikai sauļoties var? Cilvēki dara tāpat kā es. Vienā laidā zvaigžņojas, kamēr savīkšas uz līdzenas vietas par dzejniekiem. Ne ēst viņiem vairs, ne riktīgi nosnausties. Tik skaitīt zvaigznes kā zelta graudus un pusmiedzī skricelēt, ka stirkš vie’. Citi tikmēr sāk vilkt ziņģes. Ziņģē ziņģē, strīķēdami stīgas un, ja jūs zinātu, kādu bargu naudu tā strīķēdami viņi tajos tingeltangeļos sadiedelē!

— Dzi, cik ta’? — Pārējie rūķi, nu visi kā viens, celšus saceltiem deguniem uz Brīniķi.

— Cik daudz? Vai man prasāt?

— Tev, tev, Brīniķi, sprūdī vaļā, tu jau visu zini!

— Ko tur stāstīt daudz. Nu… tiku tikām! Teikšu — tikpat, cik trīs riktīgi meži, pilni ar baravikām, vai trīs ezeri ar brangām zivīm, vai trīs purvi ar milzīgām dzērvenēm.

— Milzīgām dzērvenēm? — Klausītāji ievaidējās korī, lūpām čamstinādami, kā mutē būtu i baravikas, i sārtās dzērvenes. Sadevušies kopā, vecākie rūķi nokūlājušām bārdām nu sāka spriedelēt, katrs teikdams savu vārdu, kuri laiki bijuši tie labākie. Jānudien — agrāk varējuši izsnaikstīties pa siltām aizkrāsnēm. Pienu piestrēbties, ka vēders aizklunkšējās pa sīpolu virtenēm lēkājot, pieliekamajos panašķēties ar speķi, gan ziemas novakarēs pasnaust pie ratiņu dūkoņas. Mjā, un cik daudz zivju bijis ezeros, kādi meži pilni ogām un sēnēm. Un tie prieki, gardie hihahā, kad tur, biezajos mežos tos ļaužušķibītājus ar piestūķētajiem groziem patītinājuši un ievilinājuši čūkslājos, lai tad izdancojas odu barā līdz rīta gaismai! Bet tagad — kur tik meties, uz visām debespusēm, pa celmam vie’. Cits pa citu augstāki, allažiņ koka tupele no kājas pazūd. Un kāds kauns! Mūsu jauniņie rūķēni bezdarbībā klimst gar šoseju malām, samaina ceļazīmes tā, ka jāteic, tur notiekās zili brīnumi.

Aizsapņojās uz palodzes arī Brīniķis. Tā nu šeit — pilsētnieciskajā padarīšanā, jāiztiek ar pannas paskrubināšanu un izbirušām maizes skripatām. Kad Miks nozieķē galda virsu ar zapti, tad jau kā svētkos — šķin tik iekšā pilnu vēderu. Labi, ka tāds puika ir!

Te skrips skraps — durvīs noskrapstēja atslēga un atgriezās māmulīte. Viņa iesteidzās istabā, smaidīdama nomutēja dēlēnu un appaijāja.

— Tūliņ pagatavošu vakariņas. Pusbalsī dungodama, viņa piegāja pie atvērtā loga, bet, pirms to aizvērusi, sameklēja lupatu vīšķi un plašiem vēzieniem noslaucīja apputējušo palodzi.

Ai! — Pa gaisu lidodams tik paguva iesaukties Brīniķis (viņu taču māmuļa neredzēja!), kad jau durteniski tas krita lejup līdz ar putekļiem.

Šito kritienu! Šito garo kritienu! No oioi stāva! — Pakaļ sērodami tā mēļoja visi sanākuši noskumušie rūķi.

Edz še nu… Viņš krita varoņa nāvē, jo nebija ļāvis puisēnam tekāt pa palodzi.