Neklausies pēc viņu soļiem,

Neuzrunā viņus vārdā,

Labāk neko nelūdz viņiem.

Darīt labu tur tie godā.

Reizēm nāk tie vaigu noglaust

Liegi tā kā oda ēna.

Reizēm iedegas un nodziest

Kaut kur spraugā gaisma rēna.

Viņi saglabā un dāvā

Sālim dziedinošo spēju,

Vāra tev no ogām dārzā

Stipru saules saldo tēju.

Kādā viesnīcas vestibilā Davosā, kas kļuvusi slavena, pateicoties vācu rakstnieka Tomasa Manna romānam "Burvju kalns", pasaku eksperte Dr. Marija Luīze fon Franca, analītiķe un ilggadēja Karla Gustava Junga līdzstrādniece, stāstīja man, ko viņa domā par rūķīšiem.

Autore: Vai šeit, augstu Šveices kalnos, nav visīstākā vieta intervijai par rūķīšiem?

Fon Franca (Smejas): Jā, lai gan rūķīši ir ne tikai Šveices kalnos. Tie ir visā Alpu reģionā. Rūķi ir arī Īrijā. Taču līdz ar tehnikas attīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu tie aizvien vairāk atkāpušies kalnos. Agrāk viņi bija izplatīti daudzviet pasaulē. Šeit mēs esam viņu pēdējā patvēruma vietā.

Rakstniece Nensija Arovsmita (Nancy Arrowsmith) par rūķiem raksta: "Klusie cilvēciņi ar trauslu ķermeņa uzbūvi ir vismazākā un visskaistākā rūķīšu tauta. Šīs mazās tautas vīriešiem ir garas, sudrabpelēkas un sniegbaltas bārdas un mati. Ja kādu no tiem gadās satikt dienas gaismā, tad var ieraudzīt vīriņu ar sirmgalvja seju vienās grumbās. Tomēr visskaistākie mazie vīriņi un sieviņas ir pilnmēness naktīs, kad noslēpumainās meža pļavās viņi svin savas tautas deju svētkus. Viņiem patīk zaļā krāsa, tajā ir viņu jakas un bikses. Viņu mēteļi ir daudzkrāsaini un izrotāti ar lapām. Galvā viņiem ir sarkanas micītes, apspraustas ar pūču spalvām. Viņi ir divus līdz trīs sprīžus gari. Viens sprīdis ir attālums starp izstieptas plaukstas īkšķi un mazo pirkstu."

Vai arī jūs domājat, ka rūķi ir būtnes, kuras var satikt, redzēt un ar kurām var sarunāties?

Daži cilvēki rūķus var redzēt un sarunāties ar viņiem. Bet daudzi arī apgalvo, ka nekad tos neesot redzējuši. Tie ir psiholoģiskie spēki, kurus vieni piedzīvo vizuāli uz āru, savukārt citi tos izjūt vairāk iekšēji. Un tā rūķīšus ir saticis ikviens. Ārēji viņi parādās autonomi. Tas notiek atšķirīgi un ir nedaudz atkarīgs no katra indivīda talanta.

Vai varētu teikt, ka rūķītis ir arhetipisks simbols?

Pilnīgi pareizi, rūķītis ir arhetipisks. Jūs viņus atrodat it visur. Grieķijā ir kabīri un telhīni, kuri parādās arī J. V. Gētes "Faustā". Skotijā ir mājas gariņi. Rūķīši ir izplatīti pa visu pasauli. Tie ir arhetipiski tēli.

Vai nevarētu būt tā, ka šo dzīvo būtni ir izdomājis cilvēks, lai ar to izteiktu noteiktu saturu?

Nedomāju gan. Tas nav apzināts izgudrojums, tas ir spontāns zemapziņas produkts. Rūķus neviens nav izdomājis. Ar viņiem ir pilnas Alpu teikas. Tie ir sastopami īru sāgās un pasakās, arī skotu teikās. Tajās par rūķīšiem runā tikpat pašsaprotami, kā par laiku vai par govīm.

Ko nozīmē būt mazam, sensenam un reizēm neredzamam?

Ne vienmēr rūķīši ir senseni. Tikai daži ir ļoti veci. Kopīgs viņiem visiem ir tas, ka tie ir ļoti maziņi un lielākoties parādās klusām un slepus. Tad, protams, ir arī vairāki vietējo rūķīšu paveidi. Bet visas šis mazās būtnes ir radošas. Rūķīši ir vai nu zeltkaļi, vai arī lieli mūziķi. Īru rūķīši ir vairāk muzikāli apdāvināti. Reizēm rūķi ir labi un ļauni. Viņi var aizvilināt cilvēkus elfu pakalnos. Mājas rūķi var paslepus palīdzēt zemniekiem visādos darbos. Vakarā zemniece iet gulēt, un no rīta adījums ir gandrīz gatavs. Un rūķi nes laimi kūtī. Taču, ja viņiem nodara pāri, tad tie pazūd, un no tā brīža mājās vienmēr ir nelaime.

Kādā īru tautas pasakā stāstīts: "Tad drēbnieks un zeltkalis devās ceļā. Kādu vakaru, kad saule jau bija aizgājusi aiz kalniem, viņi izdzirda tālas mūzikas skaņas. Tās nāca arvien tuvāk un skanēja tik brīnumaini un tik pasakaini jauki, ka viņi aizmirsa lielo nogurumu un naski soļoja tālāk. Mēness jau bija uzlēcis pie debesīm, kad tie sasniedza pakalna galu un ieraudzīja tur daudzus mazītiņus vīriņus un sieviņas. Viņi bija sadevušies rokās un, maigi dziedādami, griezās jautrā un priecīgā dejā. Un tā bija tā pati mūzika, ko abi ceļotāji bija dzirdējuši iepriekš. Apļa vidū stāvēja vecs rūķis, nedaudz lielāks par pārējiem, viņam mugurā bija daudzkrāsaini svārki un pār krūtīm karājās sudrabpelēka bārda. Abi ceļinieki izbrīnā apstājās un vēroja deju. Vecais rūķis pamāja drēbniekam un zeltkalim, aicinot viņus aplī, un mazie cilvēciņi pakalpīgi atlaida vaļā sadotās rokas."

Vai jūs nedomājat, kā tā ir tikai māņticība?

(Smejas) Nē! Pasarg' Dievs! Māņticība ir tā, ka tie ir māņi. Padomājot par to vairāk un rūpīgāk izpētot, piemēram, seno ģermāņu rūķu vārdus, kā tie saglabājušies vēdās, jūs atklāsiet, ka rūķīši ir nelielas un neilgas, spontānas un radošas zemapziņas dziņas, kurām pa dienu ir grūti izlauzties. Tās ir ātras un gaistošas idejas. Un tādēļ, piemēram, skotu izcelsmes angļu rakstnieks Roberts Luiss Stīvensons (Robert Louis Stevenson) ir sacījis, ka viņš savus darbus esot tikai uzrakstījis, bet to autori esot rūķīši.

Kā rūķīšus var dzirdēt?

Jums noteikti jau reiz ir gadījies, ka esat izdarījusi kaut ko muļķīgu, un pēc tam sev jautājusi: "Vai tad es nedzirdēju iekšēju brīdinājumu?" Un tad jūs atskārtāt, ka uz brīdi gan prātā iešāvās zibenīga doma: "Nu gan tu dari muļķības!" Bet tā kā šī doma bija tik maza, tāda, kāds ir rūķītis, "mazs augumā, bet liels spēkā", jūs to vienkārši pastūmāt malā un tūlīt arī iekritāt. Un tāpēc arī rūķīši ir tik ļoti jūtīgi. Tā ir viņu vienīgā sliktā īpašība. Viņi ir pārāk iedomīgi un jūtīgi. Ja viņiem aizmirst nolikt pienu vai ko citu, tad viņi tūlīt apvainojas un kļūst atriebīgi. Un tam ir zināma saistība ar radošo cilvēku jūtīgumu.

Ja jums ir radošs noskaņojums, arī jūs esat pārlieku jūtīga. Tādēļ Rihardam Vāgneram bija jānēsā zīda rītasvārki. Mums zināma daudzu mākslinieku piesardzība un rituāli, kurus viņiem vajag ievērot. Tā ir šī ātrā rūķīšu apvainošanās. Viņus nedrīkst aizvainot. Ja mums iešaujas prātā radoša ideja, mēs bieži domājam: "Ak, tā nu gan ir dīvaina, pārāk muļķīga doma!" Un rūķītis jau ir apvainojies. Taču mēs vēl ceram, apsēžamies pie rakstāmgalda, gaidām iedvesmu, bet rūķītis ir dusmīgs un nebilst vairs ne vārda. Viņš saka: "Tagad es vairs neko neteikšu – tu manī neklausījies."

Vai rūķīši vienmēr ir labi?

Nē. Tā, piemēram, pazīstamajā Brāļu Grimmu pasakā "Sniegbaltīte un Sārtrozīte" rūķis ir ļauna radība.

Autore: "Pienākušas tuvāk, viņas ieraudzīja rūķi – vecu savītušu seju un sniegbaltu bārdu olekts garumā. Bārdas gals bija iesprūdis kādā stumbra plaisā, un sīkaļa raustījās šurpu turpu kā šunelis saitē, nezinādams, kā izkulties no šīs ķibeles. Blenzdams meitenēs ar savām sarkanajām, ugunīgajām acīm, viņš bļāva: "Ko jūs tur dirnat! Vai nevarat pienākt klāt un izlīdzēt?" "Kā tu te iesprūdi, mazo vīriņ?" Sārtrozīte jautāja. "Ziņkārīgā, dumjā zoss," atbļāva rūķis, "gribēju saskaldīt stumbru, lai dabūtu šķilas, ko sanest virtuvē; resnie bluķi sadedzina to pašu mazo ēdiena drusciņu, kas nepieciešama maniem rūķiem, kuri neaprij tādu lērumu kā jūs, rupjie, alkatīgie ļaudis!"" (1)

Fon Franca: Atnāk lācis un nosit rūķi ar vienu ķepas sitienu. Izņēmuma kārtā ir arī ļauni rūķi. Tā ir radošuma ēna. Radošumam vienmēr piemīt arī nedaudz destruktīva blakus nianse. Un pārsvarā apspiestas un nerealizētas radošās spējas ir galvenais neirožu cēlonis.

Kopumā rūķi ir labas būtnes. Ēģiptiešiem ir rūķis, kurš palīdz dzemdībās. Tas arī ir radošs process. Rūķis palīdz ieraudzīt dienas gaismu.

Rūķis bieži parādās arī glezniecībā un bildēs, kas nāk no zemapziņas. Ko viņš tajās nozīmē?

Es viņu uzskatu par ļoti maigu, grūti pamanāmu un tāpēc par nelielu iekšēju dziņu, par ideju, izjūtu un vēlmi, par impulsu kaut ko pateikt vai izdarīt. To saņem pavisam nemanāmi, bet to noteikti vajadzētu ņemt vērā, jo tajā slēpjas radoša doma. Bieži ļaudis saka arī tā: "Man tas bija uz mēles, es to gribēju teikt, bet nezin kāpēc nepateicu." Tad rūķītis netika pamanīts. Viņš kaut ko čukstēja, bet, tā kā viņš bija tik mazs, viņu neuztvēra nopietni. Atšķirībā no trokšņojošā milža, kuru nevar nepamanīt.

Rūķīši ir htoniskas, zemes un sievišķā principa būtnes (psiholoģiskā ziņā zeme ir saistīta ar ķermeni, tātad ar zemapziņas ķermenisko aspektu). Tās nav spožas idejas no zvaigžņotās pasaules, bet gan tieši šīs nelielās, reizēm komiskās, reizēm praktiskās, impulsīvās un straujās dziņas, kuras pēkšņi paceļas no mūsu dvēseles dziļumiem.

Autore: "No rīta Sniegbaltīte pamodās un, ieraudzījusi septiņus rūķīšus, izbijās. Taču rūķīši izturējās laipni un jautāja: "Kā tevi sauc?" "Mani sauc par Sniegbaltīti," meitene atbildēja. "Kā tu nonāci mūsu mājiņā?" rūķīši taujāja tālāk. Meitene pastāstīja, ka pamāte pavēlējusi viņu nogalināt, bet mednieks dāvājis viņai dzīvību un kā pēc tam viņa visu dienu skrējusi, līdz beidzot atradusi šo mājiņu. Rūķīši teica: "Ja esi ar mieru pārraudzīt mūsu saimniecību, vārīt, klāt gultas, mazgāt, šūt un adīt un ja tu visu turēsi kārtīgu un tīru, tad vari pie mums palikt un tev nekā netrūks." "Jā, ļoti labprāt," Sniegbaltīte atbildēja un palika pie viņiem. Viņa gādāja par kārtību mājā. No rīta rūķīši devās kalnos un raka rūdu un zeltu, vakaros nāca mājās, un tad ēdienam vajadzēja būt gatavam. Visu dienu meitene bija viena." (2)

Mums pazīstamākie ir septiņi rūķīši no pasakas par Sniegbaltīti. Ko jūs domājat par šo ainu – Sniegbaltīte pie septiņiem rūķīšiem?

Sniegbaltīti vajā ļaunā pamāte, un tas attēlo tādas sievietes situāciju, kura ir karastāvoklī ar mātišķo principu, kurai ir tā saucamais negatīvais mātes komplekss. Tas sievietei ir daudz sliktāk nekā tad, ja viņai ir negatīvs tēva komplekss, lai gan arī tas sagādā problēmas. Šādai sievietei ir arī sievišķas dabas grūtības. Viņa nespēj atrast pati sevi. Un, par spīti visam, raganas vajātā Sniegbaltīte nonāk stikla zārkā. Tātad, ja sievietei zudušas attiecības ar mātišķi sievišķo pirmsākumu, tad viņa ir it kā aprakta dzīva, tad viņa nevar funkcionēt kā sieviete. Un tad apkārtceļš ved caur rūķīšiem. Psihozi var izārstēt tikai tad, ja to izdodas aizvest pie radošuma. Un tas, ka Sniegbaltīte vada rūķīšu mājsaimniecību, nozīmē, ka viņa zināmā mērā zemapziņas klusumā kalpo visām tām radošajām idejām, kas pie viņas atnāk, bet atsakās tieši mesties dzīvē iekšā.

Pēdējā laikā mēs piedzīvojam īstu rūķīšu bumu. Sākot ar Dž. R. R. Tolkīna (J.R.R. Tolkien) darbiem līdz pat kičam un mazajiem fantāzijas tēliem komiksu grāmatās. Ir pat rūķu enciklopēdija. Kā izskaidrot to, ka pēdējā laikā pieaug ilgas pēc rūķīšiem, ka it visur ir viņu zīmējumi un ka mēs tik daudz nodarbojamies ar viņiem?

Tā ir kompensācija, jo mēs dzīvojam tehnoloģiju pasaulē, kurā nav vietas fantāzijām. Palasiet stāstus bērniem, piemēram, par zemniekpuisi Pēteri Rozegeru vai kādu citu un tad jūs redzēsiet, cik bagāta agrāk bija dzīve. Ja toreiz kāds bija apdāvināts, cik tad bagātīgi viņu tā apveltīja.

Tā, piemēram, es vasarā dzīvoju bez elektrības. Un, kad nedaudz sāk šaudīties eļļas lampas liesma, prātā nāk drīzāk doma par gariņiem un rūķīšiem, bet spilgtā elektriskā gaisma izdzen pēdējo rūķīti no pēdējā istabas stūra. Un visa šī racionālā dzīve, mūžīgā dzīšanās pakaļ kādai programmai! Esmu pārliecināta, ka varētu uzrakstīt stāstu par izmisušu rūķīšu sapulci, kuri jūt un saprot, ka tiek aizvien vairāk padzīti. Un tad kā kompensācija nāk kičs. Kičs ir kičs, un es to negribu attaisnot, bet tas lielā mērā atklāj cilvēka dvēseles vajadzības.

Ko jūs iesakāt, kā mums izturēties pret rūķīšiem?

Vairāk izkopiet rotaļīgumu un droši improvizējiet. Tā, kā to iesāka hipiju paaudze un arī vēl tagad dara daudzi jaunieši. Saglabājiet bērnam raksturīgo rotaļīgumu!

Vai mēs varētu sākt ar to, ka katrs iztēlojamies pats savu rūķīti?

Tā ir ļoti laba ideja. Un runājiet ar viņu. Ja esat apmulsuši un nezināt, ko iesākt, ieejiet klusā istabā un pajautājiet viņam: "Un ko tu, rūķīt, par to visu domā?" Es varu derēt, ka jūs saņemsiet visneiedomājamākās atbildes. Man rūķīšos patīk tas, ka viņiem ir ļoti labs humors. Dažbrīd tas ir pat nedaudz ļauns, bet viņiem ir apbrīnojama humora izjūta.

Tumši zaļo koku viļņos

Spēj tie lapas saskaitīt.

Taviem bērniem saldos sapņos

Mēnesszvaigzni parādīt.

Svētī viņi prieku, bēdas,

Dziru, viru, elpu, dusu.

Un bez pateicības kādas

Lūdz par aizgājēju klusu.

Paņem vakarpusē trauku,

Ielej balta piena malku.

Paēdini rūķi kausli,

Ievēro ikvienu bausli.

Tad būs tev viss, kas noderīgs,

Ikvienam no mums vajadzīgs:

Šī zeme, bērni, rasains rīts,

Un mūžam Saule debesīs.

Verners Bergengrīns (Werner Bergengrün)

Tulkojusi Ārija Servuta.

http://woman.delfi.lv/relationships/personality/article.php?id=15099772