* * *

Aust saule. Nekas nav mainījies – vēl joprojām visapkārt plešas bezgalīgs zils klajs; un tur, kur būtu jābūt saskatāmam horizontam, zemes spirgti zaļais saplūdis vienā veselumā ar debess smagnēji platīnzilo, veidojot svešādas miglas sienu.

Un tagad no šīs miglas slinki iznirst saule, varētu domāt, tai nemaz nerūp, vai kādam tās gaisma un siltums ir vajadzīgs, vai ne. Bet tas ir skaisti, debess kļūst tā kā priecīgāka un pieļāvīgāka pret tādiem svešiniekiem, kāds esmu es; un šis milzu zālājs šķiet tapis vēl sulīgāks, mīkstāks un nomierinošāks. Tik putnu, kas sveiktu karalienes saules uznācienu, še nav...

Diena ir glābiņš.

Mans nakts skrējiens ir beidzies. Aizelsies, sāpošām krūtīm un smeldzošām kājām es apstājos, noreibst galva un ķermenis lūdz žēlastību – es atkrītu tik brīnišķīgi savādajā zaļajā segā, kas klāj zemi. „Sigvina, Sigvina...” es čukstu tam Nevienam, kas ir šī pasaule, un ieslīgstu nebūtībā, ko mēdz saukt arī par miegu. Netraucēts – vienīgā dzīvība šeit ir zāle.

Es atveru acis, lai pārliecinātos, ka esmu pamodies. Šķiet, saule jau gatavojas rietam, un bezmākoņu debesjums ir viegli iesārtojies. Vēl nav spēka piecelties, tāpēc uz sāniem nogūlies veros dīvainajā zālē, kas laikam gan klāj visu šo pasauli. Neticami, bet visi stiebri ir absolūti vienādi, un nav pat visliegākā vējiņa, kas varētu tos iekustināt, lai kaut kas mainītos un šī zaļā vienveidība vismaz ieplaisātu. Mana elpa ir par vāju, jo tā spēj tik viegli ietrīsināt dažu stiebriņu, lai tas tūliņ pat atgrieztos savā acīmredzot dabiskajā būtībā. Un mani soļi atstāj vien acumirklī izgaistošas pēdas. Es nemaz nevarētu atgriezties (kur gan?) pa tām – pat ja gribētu. Savukārt nežēlīgi izplēst no šīs brīnumainās pļavas kādu kumšķi zāles – nespēju.  Beidzot jūtos pietiekami atpūties, lai atkal nostātos uz kājām. Sāpes ir pārgājušas – tā ir vienmēr. Nogurums – palicis. Kā katru vakaru, es sajūtu savādu, gruzdošu nemieru, kas manā apziņā dāsni izkaisa baiļu pumpurus, līdz ar saulrietu uzplaukstošus visā to tumšajā krāšņumā. Speru pirmo soli. Vēl vienu. Vēl. Saule nogrimst un no manas rīkles izlaužas nedabisks rēciens, baiļu un naida sakausējums.

Nakts skrējiens ir sācies.

„Sigvina! Sigvina!” es kliedzu, un viņa neatbild.

„Sigvina!” saucu, cik vien spēka, kamēr kājas pašas mani nes nez kādos tālumos nenoteiktā un nenosakāmā virzienā.

„Sigvina!” es pāršķeļu visaptverošo klusumu, un man šķiet, ka pa pēdām man pakaļ trauc kāds nedzirdams nezvērs, lai saplosītu šejienes absolūtā miera un harmonijas slepkavu. Es zinu, ka esmu še viens, bet nespēju apstāties un palūkoties sev aiz muguras, ieskatīties acīs tam, kas man seko.

Traucos aizvien tālāk un tālāk; tikpat ātri un haotiski joņo manas domas: „Sigvina, Sigvina, kur tu esi, Sigvina, nolādēts, Sigvina, Sigvina, kur? Kur tu esi, nolādēts...”

Sigvina – mana mūža mīlestība. Mana saule. Mans pavasaris. Mans pasaules balsts.

„Sigvina!” es rēcu; atbildes, protams, nav.

Un pēkšņi es jūtu sevi ietriecamies kādā cietā matērijā. Sajūta, ka viss ir beidzies un tūlīt pat es tikšu saplosīts, iznīcina sāpes. Taču nekas nenotiek. Atguvies, es redzu, kas atrodas tepat, man priekšā.

Durvis.

Vientuļas durvis uz tumšas bezzvaigžņu debess fona.

Nekā vairāk.

Pieceļos. Satveru rokturi. Lēni griežu to. Vēl lēnāk atveru durvis. Nekā nevar saredzēt. Bet speru soli. Un... Manis vairs nav.

* * *

Es apklustu. Ir palicis vieglāk.

„Tu taču piedosi...” es atsāku, bet manu aizsmakušo balsi pārtrauc Sigvinas dzidrie smiekli. Viņa nepārstāj un nepārstāj, līdz tomēr. Un saka:

„Paskaties uz savām kurpēm. Mīļumiņ.”

Es paklausu.

Ak, dievs, nē...

Starp saitēm ieķēries zāles stiebrs.

Un Sigvina atsāk smieties.

„Līdz nākošajai reizei!” viņa nočukst un noliek klausuli.

„Sigvināāā!” es kliedzu un jūtu, ka nez kur krītu.

* * *

Esmu atgriezies. Aust saule. Un te nekas nav mainījies.

„Sigvināāā!”