Vulkāniskās Umbojas salas papuasi apraksta lielu nakts būtni, kas lidojuma laikā mirgo ar zibšņiem. Ropens ir papuasu folkloras tēls, kurš parasti parādās gan kā cilvēks, gan kā gars, taču daži vietējis iedzīvotāji ir pārliecināti, ka tas ir īsts dzīvnieks. Ropena apraksti atšķiras, lai gan tas visbiežāk tiek aprakstīts kā liels lidojošs radījums, kas līdzīgs sikspārnim vai pat pterozauram, lai gan tiek uzskatīts, ka pteziozauri ir izmiruši aptuveni pirms 65 miljoniem gadu. Dienas laikā ropens, kā likums, guļ kalnu alās, bet naktī izlido ārā, lai ķertu zivis.
Grāmatā “Ropena meklējumi” ir stāstīts par kara veterānu Duanu Hodžkinsonu, kurš 1944. gadā ir dienējis ziemeļaustrumu pusē no Lē, Finšhāfenas pilsētas apkaimē. Karstā augusta pēcpusdienā meža taka Hodžkinsonu un viņa draugu aizveda uz izcirtumu, kur viņi ieraudzīja, ka gaisā paceļas kaut kas milzīgs un smags. Vīri ātri saprata, ka radījums, kas riņķo virs izcirtuma, nav putns. Tam bija “vismaz 10 – 15 pēdas (3 – 4,5 metri) gara” aste un garš cekuls pakausī, kas pilnībā atbilst pterozaura aprakstam.
1994.gadā kāds austrāliešu paris netālu no Umojas salas uz jahtas atpūtās. Lūk, ko viņi redzēja: “Mēs izvēlāmies krastā un nolēmām Rengas vulkāna krāterī izpētīt ezeru. Jau tuvojoties ezeram, mēs pamanījām, ka virs ezera rinķo kaut kas liels. Sākumā mēs nodomājām, ka tas ir pelikāns vai kāds cits putns. Tomēr tas nebija pelikāns. Radījuma spārnu atvēziens bija vismaz 14 metri. Drīzāk šī būtne atgādināja pterodaktilu. Ropens virs ezera apmeta vairākus un pazuda aiz kalniem.
Miera korpusa misionāri un aktīvisti, kas ir strādājuši Jaungvinejā, apgalvo, ka šie radījumi kaut kādā veidā nojauš vismazākās briesmas un lido no vienas piekrastes salas uz citu. Tāpēc tos negaidīti notvert ir gandrīz neiespējami.
Kriptozooloģiskā ekspedīcija 1994.gadā tika veltīta ropenu alu meklēšanai kalnainos apgabalos, taču nevienā no alām netika atrasta. Otrās ekspedīcijas laikā pētnieki pamanīja vairākus ropenus, taču nevienu neizdevās nofotografēt.
Amerikānis Roberts F. Helfinšteins savā rakstā “Amerikas senatne”, kas tika publicēts 2000.gada rudenī, stāstīja, ka vienam no zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem no vairākiem vietējiem iedzīvotājiem ir izdevies savākt pierādījumus, un viņi apgalvo, ka ropena mistiskais mirdzums, kas izplūst no mirgojošiem “ielāpiem” uz ropena vēdera, var “ieslēgties” un “izslēgties”.
Vietējie iedzīvotāji runā, ka tas ir ļoti spārnots zvērs. Helifinšteinam tika stāstīts pārsteidzošs stāsts par to, kā viena no spārnotajām būtnēm satvēra sievieti, kas atradās krastā, pacēla vņi gaisā un uznesa uz kalna virsotni, aptuveni 65 kilometrus tālāk.
Helifinšteins arī apgalvo, ka šis noslēpumainais grifs izrok nesen apbedītus mirušos, lai aizviktu tos uz savu migu, lai mielotos ar mirušā cilvēka miesu. Tāpēc kapi šeit tiek aizsargāti ar speciāliem režģiem un plāksnēm.
2001.gada februārī interneta vietnē “Ga E. Baugaenesis Park” parādījās īss ziņojums par ropeniem, un kādu laiku vēlāk kļuva zināmi dati par doktora Kārļa E. Bauga ekspedīciju. Viņam, izmantojot monokulāro nakts redzamības ierīci, naktī izdevās izsekot vienu šādu mirgojošu radījumu, un nākamajā rītā doktors Baugs nofotografēja nezināmā dzīvnieka ķepu nospiedumus smiltīs.
2001.gada jūlijā – augustā Braiens Ervins apmeklēja vairākas Jaungvinejas salas. Vietējie iedzīvotāji Ervinam stāstīja, ka, salīdzinoši nesen, kaut kad 70.gadu sākumā, neapdzīvotajā salas austrumu pusē vienlaikus varēja redzēt līdz pat trīs mirgojošajiem duahiem, kas lidoja nakts medībās, taču mūsdienās pat vienu var tādu redzēt. Ervinam izdevās aprunāties ar vienu no aculieciniekiem, vārdā Ralfs. Viņš stāstīja, ka 1989.gadā kopā ar savu draugu naktī netālu no vienas no salām makšķerējuši, un uz viņa laivu vairākas reizes pikējis rovens, līdz beidzot tas atsities pret bortu. Pēc tam rovens iekritis ūdenī, kādu laiku kārpījās viļņos, bet pēc tam atkal pacēlās gaisā.
Netālajā Manus salā vietējās skolas direktors Ervinam pastāstīja, ka viņš vienu no šādām radībām bija pamanījis naktī. Tā sēdēja uz koka zariem. Umbojas salā daudzi vietējie iedzīvotāji, tajā skaitā policists un valdības amatpersonas, apgalvo, ka ropenu ir redzējuši vairākkārt un dažādās vietās. Viņi uzskata, ka viņš, visticamāk, dzīvo alās pie Bela kalna virsotnes.
Britu žurnāla “Fortean Times” 2002.gada februāra numurā doktors un kriptozoologs Karls Šakers izsaka pieņēmumu, ka spārnotais rovens varētu būt iepriekš neaprakstīta īpaši lielu sikspārņu suga. Pēc doktora Šakera domām, tā mirdzēšana var būt saistīta ar daudzām spīdīgām zvīņām uz ropena ādas, kas atstaro gaismu, vai, iespējams, tā var būt kāda īpaša veida flurescējoša sēnīte.
Pirmais, kurš uzņēma televīzijas dokumentālo filmu par PapuaJaungvinejas eksotiskajiem dzīvniekiem, bija kriptozoologs Bils Gibons. Viņš uzskata, ka ir divu veidu ropeni – viens ir salīdzinoši mierīgs, ar spārnu vēzienu “tikai” no 90 līdz 120 centimetriem, bet otrs ir liels, spēcīgs un patiesi plēsīgs indivīds, kura spārnu vēziens sasniedz 6 metrus!
Pirmais dzīvo, domājams, nelielā Bismarka arhipelāga salā un citā, nedaudz lielākā, kas atrodas starp Jaungvinejas austrumu krastu un Jaunbritānijas salu. Šim ropenam ir gara aste, kas beidzas ar rombveida “ķemmi”, un knābis ar daudziem asiem zobiem. Tā apraksts pārsteidzoši atgādina agrīnā aizvēsturiskā pterozaura, kas pazīstams kā ramforinhs, “portretu”.
Daudz iespaidīgāka un biedējošāka šķirne dzīvo Papua-Jaungvinejas kontinentālajā daļā. Vietējie iedzīvotāji šo radījumu sauc gan par “duahu”, gan par “ropenu”, kas atbilst diviem vietējiem dialektiem, un tulkojumā nozīmē vienu un to pašu – “lidojošs velns”. Šim “lidojošam velnam”ir milzīgi spārni, diezgan garš kakls un kaulainas krūtis, līdz ar to izskatās kā spēcīgs Ziemeļamerikas krīta perioda pterodaktils, kas zināms kā pteeranodonts. Pēc vietējo iedzīvotāju teiktā, šī radījuma vēdera daļa naktī spīd.
Zināms, ka Papua-Jaungvinejas reģionā mīt vairākas diezgan liela izmēra sikspārņu sugas. Piemēram, sikspārņus (lidojošās lapsas), kas ir lielie sikspārņi, kuru atsevišķiem indivīdiem spārnu vēziens var būt līdz 2 metriem, var pieņemt par ropenu. Tomēr lielākā daļa sikspārņu sugu – lidojošās lapsas un lidojošie suņi – nebarojas ar zivīm. Daudz strīdu izraisa ropenu “spīdēšana”. Ja aculiecinieki ir kļūdījušies un ir redzējuši tikai lielu sikspārni, pelikānu vai fregati, tad spīdēšana nebūtu iespējama.
Pēdējos gados Jaungvinejā jau ir veikti nozīmīgi pētījumi, lai atklātu unikālās faunas sugas, un, iespējams, ka nākamais pētījums būs saistībā ar ropenu.