Militārā kravas automašīna ripo caur tuksnesi un apstājas. Tai pāri pa gaisu aizsvelpj mīnmetēja lādiņš. Kravas auto pavērš lāzera lielgabalu pret lādiņu un seko tā trajektorijai. Lielgabals tiek iedarbināts, un pēc mirkļa lādiņš gaisā uzsprāgst, tā arī nesasniedzis savu mērķi.
Šis scenārijs ir pavisam svaigs piemērs tam, kā tehnoloģija, kas agrāk bija zinātniskā fantastika, tagad kļuvusi par realitāti. Lāzera lielgabalu ASV armijas vajadzībām izstrādājis avioražotājs “Boeing”, un tas ar optiskās šķiedras lāzera un izsekošanas sistēmas palīdzību var notriekt mīnmetēja lādiņus, spārnotās raķetes un dronus, fokusējot uz mērķa ārpusi ļoti karstu lāzerstaru.
Kaut arī ierīce HEL MD (High Energy Laser Mobile Demonstrator) nav tik efektīva kā “Zvaigžņu karu” filmās redzamie lāzera lielgabali, var gadīties, ka tā ir salīdzinoši lēta un efektīva alternatīva tradicionālajiem ieročiem, piemēram, raķetēm. Lai darbotos lāzera elektriskās sistēmas, tam ir vajadzīgs tikai mazliet dīzeļdegvielas.
Lodveida roboti lido pa SKS
Iepriekš aprakstītā lāzertehnoloģija ir tikai viens no tehnoloģiskajiem risinājumiem un zinātnes sasniegumiem, kas atgādina “Zvaigžņu karu” izgudrojumus. Kaut arī gaismas zobeni, gaismas ātrums un lidojoši motocikli vēl ir tālā nākotnē, zinātne pamazām vien fantastiku pārvērš par dzīves īstenību.
Piemēram, NASA ir izstrādājusi un pārbaudījusi nelielus robotus boulinga bumbas lielumā, kuri atgādina lidojošo robotiņu, kuru Lūks Skaivokers, klasiskās “Zvaigžņu karu” triloģijas galvenais varonis, izmanto treniņos ar savu gaismas zobenu.
NASA izgatavotais robota variants nevar lidināties gaisā pats no sevis, bet ir paredzēts lietošanai bezsvara stāvoklī, kāds valda kosmosā. Lidojošie lodveida roboti SPHERES nosaka savu atrašanās vietu izmantojot ultraskaņu un Starptautiskajās Kosmosa stacijās (SKS) bezsvara vidē pārvietojas lietojot 12 oglekļa dioksīda sprauslas. Šos robotus izmanto, lai pārbaudītu sensorus un kontroles mehānismus, kurus vēlāk lieto satelītos.
Vilcējstars kļūst par realitāti
Izrādījies, ka dzīvē var īstenot vēl kādu nozīmīgu “Zvaigžņu karu” filmu tehnoloģiju, proti, tā dēvēto vilcējstaru – kontrolētu spēka lauku, kas spēj pievilkt kosmosa kuģus ar tik milzīgu spēku, ka no tā nav iespējams tikt vaļā.
Austrāliešu zinātniekiem izdevies izveidot vilcējstaru, kas, izmantojot dobu lāzera staru, var pārvietot sīkus objektus.
Parasti lāzera stars visintensīvākais ir vidū, taču šajā gadījumā ir izmantota pretēja koncepcija, kurā lāzera stars visstiprākais ir ārējā malā, bet visvājākais – vidū. Tas ir ļāvis zinātniekiem par 20 cm pārvietot apzeltītas stikla daļiņas, kuru diametrs ir piektā daļa milimetra.
Zinātnieki izmanto faktu, ka dobais lāzera stars nevienmērīgi uzkarsē stikla daļiņu. Kad gaisa daļiņas saduras ar tām stikla daļiņas vietām, kas ir uzkarsētas, arī gaisa daļiņas uzkarst un atgrūžas, tādējādi bīdot stikla daļiņu pretējā virzienā. Regulējot strāvas virzienu lāzerā, zinātnieki var mainīt stara iedarbību uz stikla daļiņām – stumt tās prom vai vilkt sev klāt.