Selkirks dienēja par bocmani uz ātrgaitas galeras “Senk Por”. Attiecības ar jauno kapteini Tomasu Stredlingu jau no paša sākuma neveidojās, starp viņiem nepārtraukti izcēlās saķeršanās. Visbeidzot, kā liecina kuģa žurnāls, bocmanis pats vēlējās palikt uz neapdzīvotas salas, pie kuras jūrnieki izmeta enkuru, lai sagādātu dzeramā ūdens rezerves.
Laivā iekrāva apģērbu un veļu, krama šauteni ar mārciņu pulvera un lodēm, šķiltavas, cirvi, nazi, katlu, dažas mārciņas tabakas un Bībeli. Selkirks domāja, ka šajā vietā kuģi parādās bieži un viņa vientulība nebūs ilgstoša. Tomēr liktenis bija lēmis savādāk. Viņš uz šī zemes gabaliņa pavadīja 1580 dienas!
Salu apdzīvoja daudzas savvaļas kazas. Kamēr Selkirkam neizbeidzās pulveris un lodes, bads nedraudēja. Bocmanis izlūkoja visu salu. Tā izrādījās ne visai liela (apmēram 20 kilometrus gara un 5 kilometrus plata), kalnaina un klāta ar biezu augu valsti. Krastā varēja ķert bruņurupučus un salasīt to olas.
Jūrnieks no baļķiem un lapām uzbūvēja divas būdas. Viena kalpoja kā “kabinets” un “guļamistaba”, otrajā viņš gatavoja ēdienu. Kad viņa drānas pavisam nodriskājās, viņš ar visparastākās naglas palīdzību izgatavoja sev apģērbu no kazu ādām. Selkirks iemācījās iegūt ugunu, trinot vienu koka gabalu pret otru un pat iemācījās kailām rokām ķert savvaļas kazas. Kādu reizi šādu kazu medību laikā viņš nogāzās aizā un ilgi nogulēja bezsamaņā…
Veselīgais klimats un ikdienas darbs nostiprināja bijušā bocmaņa spēkus un veselību. Viņš vairs nejuta vientulības mokas, kas viņu pārņēma pirmajos mēnešos. Selkirks pamazām sarada ar domu, ka viņam ļoti ilgi nāksies iztikt bez cilvēku sabiedrības. Atcerēsimies, ka aborigēns Piektdienis, Robinzona Krūzo vientulības kompanjons, parādījās tikai Defo romāna lappusēs…
1709.gada 31.janvārī Selkirks pie apvāršņa pamanīja buras. Viņam par laimi kuģis peldēja salas virzienā, turklāt tas bija angļu kuģis. No kuģa borta tika nolaista laiva ar matrožiem, kurus kapteinis sūtīja pēc dzeramā ūdens. Iespējams iztēloties jūrnieku izbrīnu, krastā sastopot “mežonīgu”, zvērādās tērptu cilvēku ar garu bārdu, kurš sākumā nespēja izrunāt ne vārda. Tikai nokļūstot kuģī (tas bija “Djuks”), Selkirks atguva spēju runāt un izstāstīja par savām likstām.
“Djuka” kapteinis Vudzs Rodžers admirāli-pirātu Viljamu Dampjēru, kura flotē Selkirks kādreiz dienēja, labi pazina, uzņēma izglābto jūrnieku savā komandā un viņam nācās vēl 33 mēnešus kuģot praktiski uz pirātu kuģa (kaperu), piedalīties sadursmēs ar spāņu un portugāļu jūrniekiem.
1711.gada 14.oktobrī Aleksandrs Selkirks beidzot atgriezās Anglijā. Tagad viņš jau bija cīņā iekarotā burinieka “Inkriz” kapteinis un visnotaļ nodrošināts cilvēks. Kādu laiku viņš bija Londonā populāra personība, viņu uzaicināja viesoties aristokrātiskos namos, par viņu rakstīja avīzēs, iespējams, ka šajā laikā viņš tikās ar Danielu Defo un izstāstīja rakstniekam par saviem piedzīvojumiem. Vēlāk viņš aizbrauca uz savu dzimteni, Skotijas pilsētiņu Largo.
Visu naudu viņš notērēja un pēc dažiem gadiem iestājās Karaliskajā flotē, kur viņam uzticēja komandēt kuģi “Veimaus”.
Aleksandrs Selkirks nomira 1721.gadā no tropu drudža kuģojot gar Rietumāfrikas krastiem. Vēlāk stāstīja, ka slimošanas laikā viņš čukstējis: “Ak, mana mīļā sala! Kādēļ es tevi pametu!”.
Daniels Defo bijis pazīstams ar kapteiņa Rodžersa piezīmēm, kurās bijis stāstīts arī par Selkirka dzīvi uz salas. Defo 1719.gada aprīlī, nenorādot savu uzvārdu, publicēja romānu “Jorkas jūrnieka Robinsona Krūzo dzīve un brīnumainie piedzīvojumi, kurš 28 gadus nodzīvojis pilnīgā vientulībā vientuļā salā pie Amerikas krastiem, tuvu Orinako upes grīvai, kur viņu izmeta kuģa katastrofa, kuras laikā visa ekipāža, izņemot viņu, gāja bojā un negaidītu izglābšanu no pirātiem”. Kā redzams, Defo visai brīvi izklāstījis Selkirka neparastos piedzīvojumus un pat pārcēlis viņa salu uz Atlantiju Karību jūrā. Romānam par Robinsonu Krūzo bija apdullinoši panākumi. Trīs mēnešu laikā grāmata piedzīvoja četrus izdevumus. Nav zināms vai Selkirks pats to izlasīja, bet, visticamāk, ka dzirdēja gan.
Patlaban Robinsona Krūzo salā dzīvo apmēram 500 cilvēku, galvenokārt San-Huan-Bautista miestā. Tieši šajā vietā pirms 300 gadiem izkāpa mūsu varonis. El-Junkes kalnā uzlikta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šajā vietā dienu dienā vairāk nekā četrus gadus skotu jūrnieks Aleksandrs Selkirks vērīgi raudzījās tālē, cerot ierudzīt kuģi, kas viņu aizvestu no neapdzīvotās salas”.
Tagad jūrnieki šajā arhipelāgā iegriežas visai reti. Kuģiem ar lielu iegrimi grūti pietuvoties salas krastiem. Biežāk uz turieni lido nelielas lidmašīnas no Santjago, lai paņemtu kārtējo langustu lomu un dažreiz arī dienvidu jūras kotiku ādas.