Džeimss Olivers Rignijs dienēja armijā, līdz viņu atvaļināja veselības dēļ, tāpat kā Hainlainu, kļuva pazīstams, sākot rakstīt Hovarda stilā, pēc kritiķu domām rakstīja kā Tolkins un beigāskļuva par vienīgo un neatkārtojamo Robertu Džordanu.
Par cilvēka, kurš vēl pirms dažiem mēnešiem bija dzīvs, biogrāfiju ir grūti kaut ko pateikt precīzi, atmiņa vēl svaiga, nav sastingusi kanonos. Skatoties uz vecu draugu, istabas numura kaimiņu konventā, galda biedru, vai tad sāksi pierakstīt, kādas grāmatas viņš mīlēja lasīt bērnībā, ar kādu meiteni skūpstījies, kādus dzejoļus viņai veltījis, no kurienes rēta uz pleca un kādas dvēseles rētas ir likušas nosirmot pirms laika? Staigā cilvēks, smaida, paspiež rokas, iedzer-uzkož, stāsta atgadījumuus no dzīves, lielās ar jaunām grāmatām, par radošiem plāniem runā, priecīgi smaidot. Bet tad pamosties no rīta, atver logu Internetā - un tur, kā teica Gaļičs: "rītausmā avīzi atnes un avīze apstiprina zaudējumu". Tad nožēlo par visām tām aizkustinošajām, sīkajām detaļām - kā cilvēks turēja pīpi, kā mīlēja skatīties uz viļņiem, kā blefoja, spēlējot ar vājām kārtīm... Taču par vēlu.
Sastādot Džordana biogrāfiju, neizdevās atrast izskaidrojumu daudzām lietām - kā viņš uzauga, kā karoja, kas par ievainojumu piespieda viņu demobilizēties, kas pievērsa rakstniecībai. Taču katra daudzmaz nozīmīga rakstnieka daiļrades atslēga ir viņa dzīve. Tā, piemēram, Tolkina grāmatām lielu lomu nospēlēja tas, ka autora māte pārgāja katolicismā un viņa tikšanās ar Edīti Bretu, kuru viņš iemīlēja uz visu mūžu; tā pat kā Hovardam pesonīgās dzīves problēmas (vai pareizāk tās neesamība) radīja desmitiem kuplu skaistuļu tēlu, kas to tikai vēlējās, lai atdotos vīrišķīgajam barbaram Konanam. Tāpēc mēģināsim iedomāties, izmantojot to, kas zināms.
Džeims Olivers Rignijs-jaunākais piedzima Čārlztonā, pašā Veco, Labo Dienvidu sirdī, 1948. gada 17. oktobrī. Kas tā bija par pilsētu? Uzraksti "Tikai baltajiem", ziedošas magnolijas, savrupmājas koloniālajā stilā, jūras krasts, zeltraču šahtas, čārlstona ritms, visskaistākās meitenes un vislepnākie vīrieši Amērikā. "Vējiem līdzi" aiznesto paaudžu pēdas vēl joprojām manāmas vienas no ASV jaukākās pilsētas sejā. Un Džeimss Olivers pat dzīvoja 1797. gadā celtā mājā.
Laikam vienā no mājām, kas vēl atceras melnādaino vergu ašo pēdu piesitienu, pelēkos mundieros tērpto virsnieku soļus un Dienvidu lēdiju zīda kleitu čaukstoņu. "Mūsu atmiņas par simts trīsdesmit kilometrus lielo postījumu joslu, ko atstāja jeņķi ar ģenerāli Šermanu priekšgalā, ir tik svaigas, it kā tas noticis vakar, nevis pirms simts trīsdesmit pieciem gadiem."
Bērnaukles lomu nākošajam rakstniekam pildīja viņa vecākais brālis - kad vecākiem bija jāiziet no mājas, tad viņi atstāja bērnus divatā un vecākais brālis lasīja jaunākajam savas iemīļotās grāmatas - Velsu, Žilu Vernu, Marku Tvenu. Četru gadu vecumā Džeimss Olivers jau pats bija iemācījies lasīt. Spriežot pēc iemīļoto rakstnieku saraksta, kas vēlāk tiek minēts viņa intervijā, tad mājā bija lieliska klasiskā bibliotēka - kā jebkurā ģimenē ar "vecajām asinīm".
Čārlzs Dikenss, Džeina Ostina, Mišels Monteņs - tie nav tikai sējumi grāmatu plauktā, tas ir pasaules uzskats. Sapratne par labo un ļauno, pienākumu un godu, "dži-i-toh" kā teiktu ailieši.
Šis ētiskais kodekss, kas bija uzsūkts ar grāmatu putekļiem, laikam arī nosūtīja 1968. Gadā jaunāko Rigniju uz armiju, tajā pat laikā, kad viņa vienaudži vētraini protestēja pret karu Vjetnamā.
Un kamēr pacifikiem apkārušies hipiji skandēja "taisiet mīlestību, nevis karu", Džeimss Olivers godprātīgi lauzās cauri džungļiem, šaujot uz šķibacainajiem brāļiem un pats izvairījās no lodēm.
Spriežot pēc visa, viņš izrādījās lielisks kareivis - Bronza zvaigzne, Goda krusts un divi krusti par drošsirdību no dienvidvjetnamiešiem rotāja mundieri. Bet reālā kaujas pieredze palīdzēja rakstīt par fantastiskajiem kariem un kaujām - vislabāk jau uzrakstīs tas, kas to zina ne jau no stāstiem.
Pēc armijas Džeimss Olivers iestājas militārajā koledžā "Citadele", kur iegūst kodolfiziķa grādu. Ideāla profesija nākošajam fantastam: "Nevar nodarboties ar kvantu mehāniku, ja tu nemīli fantāziju, - vēlāk viņš saka, - pietiek ar Šredingera kaķi, lai sajauktu prātu jebkuram loģiski domājošam cilvēkam". Bez visa tā, Rignijs-jaunākais noteikti daudz lasīja un nodarbojās ar pašizglītošanos. Savās intervijā viņš citē Platonu, spriež par Beovulfu un Gilgamešu, orientējas literatūras žanros un tradīcijās - tā ir tā kultūras bāze, kuras nepietiek vairums amerikāņu (un ne tikai amerikāņu) literātiem. Pēc koledžas beigšanas 1974. gadā Rignijs-jaunākais sāk dienēt flotē par inženieri-kodolfiziķi, taču armijas karjēra neturpinās - trauma, hospitālis, "baltā biļete".
Pēc paša Džeimsa Olivera vārdiem, piespiedu bezdarbība ilgstošās ārstēšanās rezultātā lika viņam vispirms ļoti daudz lasīt, bet pēc tam izmēģināt savus spēkus literatūrā. 1980. gadā viņš apprecas ar Harietu Makdugalu, vēlāk izdevniecības "Tor" galveno redaktori. Sieva kļūst par jaunā rakstnieka pirmo kritiķi un literāro aģenti, viņai viņš velta savas grāmatas. "Harietei.
Sirdsmīļotai uz mūžu, manas dzīves gaismai." mazliet sentimentāli, taču pilnīgi Dienvidu džentlmeņa garā.
Rignija-jaunākā pirmā grāmata (sāka viņš ar lieldarbu) iznāca 1981. gadā: "Fallona lepnums" - vēsturisks romāns par Pilsoņu kara laikiem Amērikā. Kara tēma autoru satraca it īpaši, viņš bija gribējis uzrakstīt grāmatu par Vjetnamu, taču vispirms aizrāvušas citas idejas, bet tad jau bija par vēlu - 2000. gada intervijā viņš žēlojas: "Pagājuši jau 30 gadi - kuru tas vairs interesē."
Sērija "Fallon" tika publicēta ar pseidonīmu Regans O'Nīls, cits vēsturiskais avantūru romāns "Šaijenu jātnieki" - ar pseidonīmu Džeksons O'Reilijs. Grāmatām bija panākumi - mēreni, taču acīmredzami.
Slavu autoram atnesa "Konaniāde" - 1982. gadā parādās pirmais romāns par slaveno barbaru, pareizāk sakot, filmas novelizācija - filmas, kurā galveno lomu tēloja Švarcenegers. Hovarda lauri nav devuši mieru daudziem rakstniekiem, ja var ticēt saitam par Konanu, tad Ziemeļu karotāja, viņa draugu un ienaidnieku biogrāfijām ir pievērsušies vairāk par 80 autoriem, starp kuriem ir tādi vārdi kā Spregs de Kamps, Pols Andersons, Ralfs Šepards un Jeļena Hajecka. Rignijs ieņēma cienīgu vietu šājā rindā - no 1982. līdz 1997. gadam viņš sarakstīja septiņus romānus par varoņdarbiem, kaujām, asinskāriem burvjiem, baigiem dēmoniem un seniem briesmoņiem.
Barbara Konana piedzīvojumi ir ēdiens, kuru tikpat grūti sabojāt kā veikala pelmeņus - vāri ūdeni, iepakojuma saturu ieber katlā, pagaidi piecas minūtes - pusdienas gatavas, garšvielas pēc ieskatiem. Neuzvaramais barbars ar milzīgu zobenu un tikpat milzīgu cieņu startē no kaut kāda ūķa Sultanapūrā vai sveša kambara Šahizarā. Apkārt grozās apetītlīgas traktiera padauzas, tik tikko pārklātas ar zīda atgriezumiem, cēlas jaunavas no labākajām impēriju dzimtām ņem viņu savos skāvienos, niknas amazones mēģina sakapāt barbaru kā kāpostgalviņu vai sliktākā gadījumā atņemt viņam uztraukumu priekšmetu, grumbaini, veci burvji brūvē ļaunas zintis, bet uzticamie draugi nesaprašanā plāta rokas, velkot laukā barbaru no kārtējās ķezas. Un viss tas uz sazvērestību, intrigu, varaskāres un troņa sagrābšanas, baigu maģisku eksperimentu, dēmonu ar izteiksmīgiem ilkņiem, pussagrautu tempļu drupu un noslēpumainu pazemju, asinssarkanu rubīnu un blāva zelta kaudžu fona. Nemedijas drūmie dievi skatās no mākoņainām debesīm, asiņainu ķermeņu bastioni klāj kaujas laukus, raud kārtējā princese, pavadot ar skatienu platomīļotā muguru... piedzīvojumi turpinās! Konans bija dzīvs, Konans ir dzīvs, Konans būs dzīvs.
Publicējot sērijas pirmo romānu "Konans - aizstāvis", Džeimss Olivers Rignijs lieto pseidonīmu Roberts Džordans. Amerikāņiem tas skan apmēram tāpat, kā mums Pjērs Bezuhovs vai Rodions Raskoļņikovs. Roberts Džordans ir varonis vienā no pašām populārākajām Hemingveja grāmatām "Kam skanēs zvans", amerikāņu skolotājs, ko liktenis iesaista karā Spānijā. Laikam tā nebija vienkārša nejaušība - Džeimss Olivers ir pietiekoši izglītots cilvēks.
Pēc Sprega de Kampa domām, Roberts Džordans ir uzrakstījis labākos "Konanus", tādus, ka var salīdzināt ar paša Hovarda grāmatām. lasītāji bija vienisprātis - grāmatas tikai izpirktas uz urrā. Taču uz svešiem pleciem tālu neaizbrauksi, Džordanam bija visas iespējas kļūt par godājamu, bet maz zināmu, komerciāli veiksmīgu autoru, klaviatūras profesionāli. Taču viņš šo iespēju neizmantoja.
1990. gadā izdevniecībā "Tor" iznāca romāns "Pasaules Acs" - pirmais no grandiozās epopejas "Laiku Rats". "Griežas Laika Rats, nāk un aiziet Laikmeti, atstājot mantojumā atmiņas, kas kļūst par leģendām. Leģendas nobāl, pārvēršas mītos un pat mīti tiek aizmirsti, kad Laikmets, kas to radījis, atgriežas." Edmonda Pļavu ciematā visi gatavojas svētkiem Bel Tein. Saimnieces beidz pavasara uzkopšanas darbus, bērni rotaļājas putekļos, vīri cienīgi smēķē, apspriežot pēdējos jaunumus - pārāk daudz nelaimju nesušas ziemas vētras. Grāmatas sākums, pirmā lapaspuse, kad Ran al'Toram un viņa tēvam sāk sekot melns jātnieks, briesmu sajūta, kas virmo aiz labklājības šķietamības - tā ir Tolkina "Gredzenu pavēlnieka" parafrāze. Taču jau trešajā lapaspusē kļūst skaidrs, ka tā tiešām ir parafrāze, centons, tikai sajūta. Pasaule ir cita. Gudra sieviete "jūt vēju", pareģojot nākošo ražu. "Tumšais un visi Atkritēji ieslēgti Šaijol Gul..."
"Atpazīšanas" marķieri ievelk lasītāju tekstā maigi un neuzbāzīgi, gluži kā pazīstams ritms palīdz iziet caur filmas pirmajiem kadriem. Ta'verenu vārdi Metrims un Perrins - kas liedz salīdzināt ar Meriju un Pinu. Rands al'Tors gan nav līdzīgs jaunajam Frodo, arī ar varonēm - sievietēm Tolkinam negāja tik viegli. Ne Nainive, ne Egveina, kas parādās romāna pirmajās lappusēs, nav līdzīgas trauslajām elfu jaunavām, ne arī kareivīgajai rohanietei, tāpat arī Moreina Damodreda, Aiza Sedaja no gaišzilās Aijas ir bez prototipiem fantāzijā. Bez Tolkiena kā centons tekstā iet Artūra cikls, Rata simbols ir līdzīgs sansaras ritenim. Tīras pilsēta, Ļaunuma kalps Ni'bliss, kuģis "Kedrona] slava" - vārdus un nosaukumus autors smeļ no vēstures gluži kā maģisko silusaidaru. Bet tekstu izlasīt pilnīgi var tikai tas, kuram angļu valoda ir dzimtā un tāpēc viņš lieliski zina gan senos eposus, gan moderno fantāziju.
Džordans nebaidās pārblīvēt lasītāja uztveri, viņš zīmē notikumus ar košām, devīgām krāsām, kā impresionists - rīta dārzu. Triepiens - Alvotāji, traips - trolloki, sīka detaļa - Pūķa ilknis. Labā un Ļaunā, Radītāja un Tumšā cīņa - ornaments uz Rata loka iezīmējas dialogos, pasaules iemītniekiem tie ir neizbēgami kā mums inflācija un parlaments. Notikumu gaita stiepjas no laiku sākuma līdz Pēdējai Kaujai ar Tumšo, bet Rats pin kā tam ienāk prātā. Un ar visu to notikumi ir nolemti, bet varoņi saglabā savu izvēles brīvību un veic savus soļus.
Laika rata pasaule ir grandioza - no Pasaules Grēdas līdz Aritas okeānam ir izkaisītas desmitām valstu un tautu - katram ir sava vēsture, sava kultūra, sava valoda un savi likumi. Kas tur īpašs, jūs jautāsiet - tāda pati daudzveidība ir vai pusei no fantāzijas seriāliem?
Tomēr tieši šeit ir jāatceras Džordana lieliskā izglītība un erudīcija - viņu salīdzināja ar Tolkinu, ne jau dažu netiešu citātu dēļ. Tolkina pasaule ir eposs uz reālās Zemes vēstures un daudzu mitoloģiju - no skandināvu līdz ķeltu - sintēzes bāzes. Džordans virzās tālāk - viņš izmanto episkās sāgas likumu sapratni, lai etnogrāfiski izstrādātu iedomāto pasauli, ne tikai veidojot simbolu rindas, kostīmu fasonus un ģērboņu zīmes, bet arī svienojot to saskaņā ar pasaules iekšējo loģiku. Viņš rada Eikumēnas ilūziju, lieliski pazīstot reāla cilvēku sociuma iekārtu un reālus dabas likumus. "Mana fizikas zināšana iespaidoja "virzības" ideju, darbu ar maģiju. Es mēģināju to visu risināt tā, it kā man priekšā būtu zinātniska problēma, bet nevis neizzināmas burvestības. Var pat teikt, ka tie ir Termodinamikas likumi izkropļotā vedā."
Seriāla vienpadsmit sējumos teksta spriedze nekrīt. Parasti jau sēriju grāmatas nav viendabīgas, pirmie divi sējumi ir spēcīgi, tad sākas sižetiskās nesaistes, atkārtojumi un stiepts teksts. Džordanam izdevās no šīm bēdām izvairīties. Laikam jau viņam palīdzēja "Konanu" pieredze - akciju romāni, dinamisks stāstījums, nemitīga darbība, uz kuras virsū liekas ainavu skices, tēlu portreti un paša autora filosofiskie uzskati. Diezgan interesanti un reti, ja runā par autoru - vīrieti, ir tas, ka romānos lielākā daļa no varoņiem ir sievietes - turklāt, darbīgas sievietes - Aiz Sedajas burves, ļaunprātīgie Melnie Aija, valdnieces ar stingru raksturu, bargās Šķēpa Jaunavas. Var teikt, ka Džordana Visums ir uzvarējušā matriarhāta pasaule. Kaut arī personāži - vīrieši arī nav nekādi mīkstmieši. Pats Rands al'Tors, Atdzimušais Drakons, piesaista lasītājus ar dabiskām cilvēciskām emocijām - viņš šaubās, baidās, jūt sāpes un kaunu, pretīgumu un sajūsmu, viņš ir lielisks savās dusmās un cīņas niknumā. Ticami - apbrīnojami ticami garīgi veselam, līdzsvarotam cilvēkam, kāds bija Džordans - tiek attēlota personības dubultošanās, kad Randa smadzenēs trako sanatnes lielākas mags, pustrakais Lūiss Terins Telamons.
Pavisam seriālā visai rūpīgi ir aprakstīti virs 1700 tēlu. Vairāki desmiti galveno pāriet no grāmatas uz grāmatu, to likteņi izpin rakstus Drakona un taverenu - cilvēku tuvumā, ap tiem Laika Rats vij dzīvju pavedienus, veidojot Liktens Tīmekli, ta'maral'ailenu. Taču arī, it kā otršķirīgie tēli - sievas, bērni, karavīri, spiegi un traktieru kalpotāji - Džordanam ir radīti ar fotogrāfisku precizitāti un psiholoģisku ticamību, tās nav dekorācijas, ap kurām vijas grāmatas galvenais sižets. Romāniem piemīt emocionāla, "pārdzīvojama" ticamība, kas palīdz lasītājam kopā ar varoņiem iedzīvoties kauju burzmā, sajūsmināties par Spēka straumi, smakt cietumā, trīcēt no riebuma, saskaroties ar pretīgo Indevi, raudāt par senā Zaļā cilvēka nāvi un smaidīt, kad ar pēdējo gribas dvašu viņš iedveš dzīvību zīlē un paceļ pret debesīm milzīgu ozolu - lai paliktu atmiņa.
Pievelk arī demonstratīvi šķīstā grāmatas teksta apslēptais erotisms. Visi šie spēcīgie pļaukājumi pa atkailinātiem dibeniem, sul'damu un damani pāri - bargā kundze un verdzene kakla siksnā, moku un kārdinājumu apraksti, netiklās jūtas... Ir taču arī parasti sapņi... precīzāk, fantāzijas kanoni, lasītājs ņem šo grāmatu, lai rastu tajā, nesarežģītus, bet košus pārdzīvojumus, un autora uzdevums ir neatstāt patērētāju vīlušos, taču napazemināt sava talanta un teksta kvalitātes latiņu.
"Laika Rata" vienpadsmit grāmatas - no 1990-tiem gadiem līdz 2005. gadam. Milzīga popularitāte visā pasaulē. Datorspēle pēc motīviem, daudzi fanklubi, saiti un biedrības. Miljoniem pielūdzēju pāršķirsta lappuses, meklējot iemīļoto varoņu likteņu gaitas - kurp vedīs Randa al'Toru raksts, kādu jaunu nelietību izdomās sterva sniegbaltajās drānās - Atteikusies Lanfira, kuram gāzīs ar spieķi Gudrā Nainiva, kādu varoņdarbu veiks Perrins Aibara un kas notiks pasaulē - jo Tarmons Gaidons, Pēdējā Kauja, nāk aizvien tuvāk. Džordans no pirmajām "Pasaules Acs" lapaspusēm zināja to, kā viņš šo stāstu beigs. Un domāja, ka divpadsmitais sējums būs pēdējais.
"Turpinājuma nebūs. Es plānoju citu fantāzijas sēriju, cerams, ka tā būs īsāka par Ratu. Cita pasaule, citas kultūras un citas problēmas, kaut gan vienalga stasts būs par kultūru sadursmi un izmaiņām. Un sapratnes problēma starp vīrieti un sievieti, vai nu tādā, vai citādā veidā."
Bez Rata seriāla, Rignijs turpināja darbu pie Konaniādes un vēsturisko romānu cikla "Fallons", ar pseidonīmu Čangs Lungs rakstīja teātru kritiku. No darba brīvajā laikā viņš aizrāvās ar pokera spēli un jāšanu, biljardu, burāšanu un pīpju kolekcionēšanu - kā pieklājas džentlmenim - dienvidniekam. Spriežot pēc intervijām, Džeimss Olivers Rignijs bija izcils cilvēks - humānists, lieliski saprotošs cilvēka dzīves īsto vērtību un jebkura kara īsto cenu, labu joku un mūžīgo patiesību cienītājs: "Par laimi fantāzijā mēs varam runāt par taisnību un netaisnību, labo un slikto, un runāt par to godīgi. Mēs varam runāt par morāli un etiku, un ticēt, ka tas ir svarīgi." 2000. Gadā Rignijs pat bija ieradies Sanktpēterburgā pēc Krievijas fantastu ielūguma un kļuva par "Straņņik" prēmijas laureātu nominācijā "Meistars no tālienes".
"Laika Rata" fināla grāmata ar pagaidu nosaukumu "Gaismas atmiņa" jau gulēja uz rakstāmgalda, autors solīja: vēl mazliet - un visi uzzinās, ar ko tad beidzās Pēdējā Kauja. Taču Rats auž, kā grib... Amiloidoze - pretīga, hroniska, sistēmas slimība. pie kuras muskuļos un audos nosēžas olbaltumviela "amiloids", kas pakāpeniski padara resnus muskuļu audus un kaitē visa organisma darbībai.
Tāpat kā vairums sistēmas slimību, tā faktiski nav ārstējama - ar terapiju var tikai attālināt neizbēgamo krīzi. Vairums slimniekiem tiek skartas nieres, Džeimsam Oliveram Rignijam nepaveicās - slimība skāra arī sirds muskuļus. Vairāk par gadu rakstnieks pretojās slimībai, taču tā izrādījās stiprāka. 2007. gada 16. septembrī , 58 gadu vecumā Džeimss Olivers Rignijs-jaunākais mira dzimtās Čārlstonas hospitālī un viņa pēdējie vārdi bija vērsti mīļotajai sievai Harietei. Seriāla fani ļoti cer uz viņu - kā redaktors un tuvs draugs, viņa bija kursā par visām sižeta finesēm. Varbūt Hariete spēs pabeigt grāmatu, kuru bija plānots izdot šajos Ziemassvētkos. Vai arī... mums atliks tikai zīlēt - kādu rakstu izpina Lielais Rats.
...Lai Rīta Princis dzied zemei par zaļojošo zāli ielejās, kur aitu bari ganās. Lai Ausmas Pavēlnieka delna glābj mūs no Tumsas un lielais taisnīguma zobens sargā mūs. Lai atkal traucas Drakons laika vējos...
P.S. Latviski, cik zinu, nav iznākusi neviena viņa grāmata. Vispār jau varētu nosaukt milzīgu baru lieliskas fantastikas autoru darbu, kas latviski nav tulkoti un... laikam jau arī nekad netiks tulkoti pārredzamā nākotnē. Tā nu tas ir.
Džordana Laika Rata romānus var nopirkt un lasīt krievu valodā. Kuram vairāk naudas un zināšanas angļu vai citās valodās, var meklēt citu ārzemju izdevumus.
Roberta Džordana īsa bibliogrāfija.
LAIKA RATS.
The Eye of the Word (1990. gada 15. janvārī) - Pasaules Acs.
The Great Hunt (1990. gada 15. novembrī) - Lielās Medības.
The Dragon Reborn (1991. gada 15. oktobrī) - Atdzimušais Drakons.
The Swadow Rising (1992. gada 15. septembrī) - Ēnas lēkts.
The Fires of Heaven (1993. gada 15. oktobrī) - Debesu Uguņi.
Lord of Chaos (1994. gada 15. oktobrī) - Haosa valdnieks.
A Crown of Swords (1996. gada 15. maijā) - Zobenu kronis.
The Path of Daggers (1998. gada 20. oktobrī) - Kinžalu ceļš.
Winter's Heart (2000. gada 9. novembrī) - Ziemas Sirds.
Crossroads of Twilight (2003. gada 7. janvārī) - Krēslas krustceles.
Knife of Dreams (2005. gada 11. oktobrī) - Sapņu nazis.
A Memory of Light (nepabeigts) - Gaismas atmiņa (darba nosaukums)
New Spring (antoloģijas "Legends" sastāvā, 1998. gada februārī) - Jaunais Pavasaris (garstāsts).
New Spring (2004. gada janvārī) - Jaunais Pavasaris (romāns, pārstrādāts no tāda paša nosaukuma
garstāsta antoloģijā. Sākums 3 romānu ciklam, kas stāsta par "Laika Rata" notikumu priekšvēsturi.
The World of Robert Jordan's The Weel of Time (1998. gada 13. novembrī) - ilustrēts ceļvedis
pa "Laika Rata" pasauli, kopā ar līdzautori Terēzu Patersoni (Teresa Patterson), grāmatā ievietots arī stāsts The Strike at Shayol Ghul (Trieciens pa Šajolgulu).
KONANIĀDE.
Conan the Destroyer (1984.) - Konans Iznīcinātājs.
Conan the Defender (1982.) - Valdnieka ēna - Konans Aizstāvis [tulkoti krievu izdevumu nosaukumi].
Conan the Victorious (1984.) - Lamatas dēmoniem.
Conan the Invincible (1982.) - Amanaras melnais akmens.
Conan the Unconquered (1983.) - Haosa sirds.
Conan the Triumphant (1983.) - Al'Kiiras Vārtu noslēpums.
Conan the Magnificent (1984.) - Konans un ugunīgais zvērs.
VĒSTURISKIE ROMĀNI.
Ar pseidonīmu Regans O'Nīls.
The Fallon Blood (1980.)
The Fallon Pride (1981.)
The Fallon Legacy (1982.)
Ar pseidonīmu Džeksons O'Reilijs.
Cheyenne Raiders (1982.)
Saites.