Romāns „Hauksbila nometne” („Hawksbill Station”, 1968., cits nosaukums „Laika lakta”) formāli ir hronoopera: zinātnieks Hauksbils atklāj principu, kā pārvietoties pagātnē, lai gan – ceļot var tikai uz vienu galu. Varas iestādes iegūst iespēju radīt ideālu cietumu, nosūtot visus noziedzniekus uz vēlīno kembrija periodu. Sāka, kā ierasts, ar kriminālnoziedzniekiem, beidza ar politisko opozīciju...
Filozofiskās kosmooperas „Cilvēks labirintā” („The Man in the Maze”, 1968) varonis Ričards Millers ir pirmais cilvēks, kas stājas kontaktos ar citplanētiešu civilizāciju. Pēc tam kļūst par izraidīto, jo iegūst spējas „atstumt” no sevis apkārtējos. Taču tieši šī Millera īpašība var glābt cilvēci no pirmā kontakta ar svešajiem... Poētiskais romāns „Nakts spārni” („Nightwings”, 1969.: japāņu prēmijas „Seiun” un franču prēmijas „Apollo” laureāts, tāda paša nosaukuma garstāsta papildinājums) rāda tālas nākotnes degradējušu sabiedrību, kas balstīta uz kastu principa. Mirstošā Zeme atrodas pastāvīgās iebrukuma gaidās no citas planētas, un kādā brīdī šī diena pienāk... Romantiskās hronooperas „Augšup pa līniju” („Up the Line”, 1969.: prēmija „Seiun”) varonis pavada tūristu ekskursiju uz pagātni. Un kādā reizē, Bizantijā satiek sievieti, kurā iemīlas. Nelaime tikai tāda, ka viņa ir... viņa tāls priekštecis... Evanģēlisku motīvu pilns romāns „Stikla tornis” („Tower of Glass”, 1970) vēsta par nākotni, kur tiek ekspluatēti domājoši androīdi, kuriem nav nekādu tiesību. Apspiestajos rodas reliģiska kustība, kas līdzīga agrīnajai kristietībai... Vienā no saviem pašiem pazīstamākajiem romāniem „Pārmaiņu laikā” („A Time of Changes”, 1971.; „Nebula” prēmija) Silverbergs rāda neparastu civilizāciju. Uz Borsenas planētas ir izveidojusies unikāla kultūra, kur galvenais morāles princips ir aizliegums pašizpausties. Romāna varonis satop atnācēju no Zemes, kas pilnībā apgāž viņa pasaules uzskatus... Filozofiskais romāns „No iekšpuses mirstošais” („Dying Insade”, 1972.; Džona Kempbela prēmijas laureāts) lasītājam stāsta par no skata parasta cilvēka iekšējo pasauli, kas cieš no savas „nenormālības”, jo viņš ir telepāts... Pie šī perioda labākajiem romāniem pieskaitāms arī romāns par kontaktu „Lejup uz Zemi” („Downward to the Earth, 1970), antiutopija „Vertikālā pasaule” („The World Inside”, 1971), stāsts par nemirstības meklējumiem „Galvaskausu grāmata” („The Book of Skulls”, 1972), politisks ZF-trilleris „Gaišreģis” („The Stochastic Man”, 1975). Mazliet vājāka ir satīriskā fantāzija „Laika maskas” („The Masks of Time”, 1968), tikai piedzīvojumu gabali „Pēc miljards gadiem” („Across a Billion Years”, 1969) un „Dzīvot no jauna” („To Live Again”, 1969). Nostāk stāv oriģinālais romāns „Cilvēka dēls” („Son of Man”, 1971), kas vairāk atgādina dažas Filipa Dika eksperimentālās grāmatas.
„Vēlīnā” Silverberga daiļradē ir jāizdala divi minicikli: „Gilgamešu” un „Jauno pavasari”. Pirmais no tiem ir mēģinājums pārstrādāt šumeru mītus vēsturiskās ZF gultnē. Mēģinājums nav viendabīgs – apjomīgais romāns „Valdnieks Gilgamešs” („Gilgamesh the King”, 1984) izskatās pasmags. Daudz sekmīgāki liekas trīs garie stāsti, kas veido krājumu „To the Land of the Living” („Dzīvo zemē”, 1989). Īpaši pirmais no tiem, ironiskais „Katram ir sava elle” (1989), „Hugo” laureāts. Otrais minicikls vēsta par neiedomājami tālu nākotni, kad Zeme faktiski ir pārveidojusies no jauna, te jāmin titulromāns „Jaunais pavasaris” („The New Springtime”, 1989) un divi garie stāsti.
Sākoties 1990-tajiem gadiem, Silverberga radošā aktivitāte jūtami mazinās. Jāpiemin trīs romāni, kas sarakstīti kopā ar Aizeku Azimovu: „Nakts atnākšana” („Nightfall”, 1990), „Nejēdzīgais mazulis” („Child of Time”, 1991) un „Pozitronu cilvēks” („The Positronic Man”, 1992) – vecu Azimova stāstu pārveidotas versijas. Nu, un protams, uzmanību vērtais pēdējais Silverberga solo darbs – plaša mēroga alternatīvās vēsture „Roma Eterna” („Mūžīgā Roma”, 2003), kur rādīts, kā attīstītos mūsu civilizācija, ja Romas impērija nebūtu kritusi barbaru spiediena rezultātā.
Šī dīvainā Madžipura.
Roberts Silverbergs bija neparastu pasauļu un kultūru izdomāšanas meistars. Pati slavenākā pasaule, ko viņš radīja, ir gigantiskā planēta Madžipura, ko apdzīvo daudzas tautas. Kādreiz Madžipuru kolonizēja cilvēki no Zemes, atņemot šo pasauli tās aborigēniem - metamorfu rasei, kas spēj mainīt izskatu. Taču kopš kolonizācijas ir pagājuši četrpadsmit tūkstoši gadu un sakari ar metropoli sen pazuduši. Madžipuras iedzīvotāji ir mainījušies, sadaloties dažādās rasēs, kas brīžiem maz atgādina cilvēkus. Pats galvenais – ir parādījusies maģija, gandrīz aizmirstu tehnoloģiju hibrīds ar attīstītām psi-spējām.
1980. gadā iznākušais romāns „Lorda Valentīna pils” („Lord Valentine’s Castle”) ir klasisks avantūru romāns, ar kaut ko atgādinot Marka Tvena „Princi un ubagu zēnu”. Galvenais varonis Valentīns – klaidonis bez savām mājām un ar amnēziju., kurš sākumā cenšas vienkārši izdzīvot cietsirdīgajā pasaulē. Taču pakāpeniski varonis noskaidro, ka netālā pagātnē ir bijis Madžipuras valdnieks, lords-koronals, kurš zaudējis troni apvērsuma rezultātā. Valentīns dodas piedzīvojumu pilnā ceļojumā pa pasauli, lai atgūtu varu. Šajā romānā Silverbergam ir izdevies savienot aizraujošu avantūru sižetu, neiedomājami krāšņu anturāžu un pārliecinošu personāžu psiholoģiju. Iznācis galvu reibinošs teksts, kurš nav novecojis līdz šai pašai dienai un joprojām sniedz pietiekami lielu baudu. Turklāt grāmata burtiski uzprasās uz vērienīgu ekranizāciju – aū, Pīter Džekson!
Roberts Silverbergs nemīl sacerēt sērijas. „Madžipura” ir vienīgais izņēmums, taču pat šajā gadījumā autors nenolaižas līdz avantūru sižetu bezgalīgai tiražēšanai. Cikls sastāv no divām nesaistītām triloģijām, ko papildina vairāki garstāsti un stāsti. Pirmā romāna varoņa tālāko likteni var izsekot romānā „Valentīns – pontifeks” („Valentine Pontifex”, 1983) – daudz filozofiskāku nekā „Pils”. Darbība notiek desmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem. Valentīns saskaras ar globāla kara draudiem, ko izsauc metamorfu sacelšanās. Starp abiem romāniem iespraucas „Madžipuras hronikas” („Majipoor Chronicles”, 1982), kur Valentīns darbojas tikai epizodiski – faktiski, tas ir stāstu krājums par dažādiem laikiem Madžipuras civilizācijas vēsturē.
Otra triloģija rāda notikumus tālā Madžipuras pagātnē, kad tiek apdraudēta valsts varas sistēma. Pēc pirmā acu uzmetiens, tā atgādina Zemi no Eiropas Viduslaikiem: koronals realizē laicīgo varu, pontifeks – garīgo. Taču koronala vara netiek nodota mantošanas kārtībā. Kad pontifeks mirst, koronals ieņem viņa vietu, bet laicīgās varas pēcteci izvēlas planētas lordi. Triloģijas varonis, lords Prestimions likumīgā ceļā tiek ievēlēts par jauno koronalu, taču viņa priekšgājēja bērni organizē dumpi un sagrābj varu. Par to stāsta romāns „Madžipuras brīnumdari” („Sorcerers of Majipoor”, 1996). Tālākās grāmatās „Lords Prestimions” („Lord Prestimion”, 1999) un „Sapņu karalis” („The King of Dreams”, 2001) tiek vēstīts par to, kā Madžipurā parādās vēl viens augstākais vadonis, kam noteikts valdīt pār ļaužu sapņiem.
Bez abām triloģijā sērijā ietilpst vēl viens romāns, divi garie stāsti un pieci stāsti. Mazās prozas darbība notiek dažādos Madžipuras eksistences laikos.
Romāns „Madžipuras kalni” („The Mountains of Majipoor”, 1995) hronoloģiski noslēdz ciklu – notikumi risinās vairākus gadsimtus pēc lorda Valentīna valdīšanas laika. Šoreiz avantūru sižeta centrā ir jauna aristokrāta baigie piedzīvojumi, kurš negribot kļūst par viltvārdi: lai glābtu draugus, viņam ir jāizliekas par koronalu...
Protams, tādas pasaules radīšanā Silverbergs nav celmlauzis – lasot grāmatas par Madžipuru, rūdīts lasītājs uzreiz atcerēsies Merionas Zimmeres Bredlijas ciklu par Darkoveru un dažus Džeka Vensa darbus. Taču otrreizīgums nekādā ziņā nemazina Madžipuras sērijas vērtību – ne velti šis cikls faktiski ir kļuvis par rakstnieka vizītkarti. Kritiķi tomēr lasītāju entuziasmu nedala, viņi atzīmē tikai pirmo cikla romānu „Lorda Valentīna pils” – iegūts „Locus”, „Hugo” nominācija. Taču ne jau tikai ar kritiķiem ir dzīvs Roberts Silverbergs. Galvenais, ka joprojām šī lieliskā rakstnieka grāmatas pieprasa lasītāji no dažādiem planētas stūrīšiem.
„Viņš joprojām ir viens no pašiem radoši apdāvinātākiem un universālākiem rakstniekiem, kuri kādreiz ir sacerējuši fantastiku. Viņa gandrīz pārcilvēciskā produktivitāte un viņa pēkšņa pārvēršanās no palp-lasāmvielas štancētāja par augsti mākslinieciskas prozas radītāju izskatās par bezprecendenta notikumu fantastikas žanrā”. (Braians Steblfords, rakstnieks un kritiķis, no raksta „Zinātniskās fantastikas enciklopēdijā”)