Roberts Silverbergs ir visai noslēgts cilvēks. Viņš nemīl daudz stāstīt par savu bērnību, tāpēc par viņa agrīnajiem gadiem ir zināms maz. Nākamais rakstnieks piedzima Ņujorkas rajonā Bruklina 1935. gada 15. janvārī. Roberts bija vienīgais bērns Maikla Silverberga un Helēnas Balmas ģimenē. Vecāki nodarbojās paši ar savām vietām un par dēlu praktiski nelikās ne zinis, tā kā viņa bērnība bija rūgta un vientuļa. Nav brīnums, ka par viņa galveno aizraušanos kļuva grāmatas. Viņš lasīja ļoti daudz, un apmēram no desmit gadu vecuma par viņa galveno aizraušanos kļuva fantastika.
"Pirmais bija Herberts Velss, īpaši viņa "Laika mašīna". Pēc tam parādījās Lavkrafts, vēlāk es atklāju fantastikas žurnālus, kur bija Roberts Hainlains, Henrijs Katners, A. E. van Vogts, L. Spregs de Kamps un daudzi citi "zelta laikmeta" autori". (Roberts Silverbergs)
Pirmo fantastisko stāstu Bobs sarakstīja trīspadsmit gadu vecumā - kopā ar vienu citu klasesbiedru no Erasmus Hall skolas. Pēc gada Silverbergs jau bija radījis fenzinu "Spaceship", ko piepildīja lielākoties pats ar saviem sacerējumiem. Boba pirmā profesionālā publikācija notika 1953. gada decembrī, kad žurnāls "Science Fiction Adventures" nopublicēja viņa kritisko piezīmi.
1954. gada februārī notika Silverberga pilnvērtīga debija fantastikā - žurnāls "Nebula Science Fiction" publicēja stāstu "Gorgonas planēta".
Pēc tam Roberts sāka apbērt žurnālu redakcijas ar saviem opusiem. Viņš vienmēr izcēlās ar neticamu darbaspēju - rakstīja ātri un daudz. Vēlēšanās un kaisle Robertam bija, cik vien uziet - trūka profesionālo iemaņu. Palīdzēja gadījums... Mācību laikā, Kolumbijas universitātē (Ņujorkā), Roberts apmetās daudzdzīvokļu mājā, turklāt viņa kaimiņš izrādījās Rendals Garets - diezgan pazīstams fantasts, kurš vēlāk kļuva slavens ar ar fantāzijas detektīvu ciklu par lordu Dārsiju. Iepazinies ar jauno studentu un uzzinājis, ka viņš arī raksta fantastiku, Garets ierosināja pastrādāt kopā. Garets bija talantīgs, taču ļoti nesavākts, turklāt visai daudz dzēra, tāpēc regulāri norāva termiņus, ko viņam uzdeva izdevēji.
"Viņš ļoti daudz zināja un bija labs. lai izdomātu sižetu, taču nespēja palikt skaidrā pietiekami ilgu laiku, lai vienkārši apsēstos un pabeigtu to, ko iesācis. Es biju daudz disciplinētāks, taču man trūka zināšanu un pieredzes... Kad viņš aizmiga pie rakstāmmašīnas, tāpēc ka bija pārāk piedzēries, es paņēmu rokrakstu un pabeidzu to līdz galam". (Roberts Silverbergs)
Tādā veidā Silverbergs un Garets nostrādāja kopā apmēram trīs gadus - galvenais viņu pūļu auglis bija daži stāsti un divi romāni-kosmiskās operas par planētu Nidoru. Kopīgs darbs Robertam daudz ko iemācīja, turklāt Garets iepazīstināja jauno līdzautoru ar fantāzijas žurnālu redaktoriem un izdevējiem. Reakcija nebija jāgaida ilgi - Silverberga debijas romāns pusaudžiem "Sacelšanās uz Alfas-C" iznāca jau 1955. gadā. Bez romāniem Silverbergs sacerēja stāstus, aprakstus, kritiskus rakstus - un ņemot vērā viņa darbu apjomu, izdevēji ierosināja jaunajam autoram izmantot pseidonīmus. Ko tur banāli bāzties lasītāju acīs ar bezgalīgu "Roberta Silverberga" vārda tiražēšanu... Boba opusi sāka iznākt zem dažādiem vārdiem. Fantastiku viņš pārsvarā rakstīja kā Dēvids Osborns, Aivors Jorgensons un Kalvins M. Nokss. Vispār, savas ilgās karjeras laikā Silverbergs izmantoja vairāk nekā pussimts pseidonīmu!
1956. gadā pabeidzis universitāti un ieguvis literatūras bakalaura grādu, Roberts apprecējās ar barbaru Braunu, ar kuru bija iepazinies mācību laikā. Jaunajai ģimenei bija vajadzīga nauda, un Roberts strādāja kā nolādēts: trīs gadu laikā, izmantojot dažādus vārdus, viņš publicēja vienpadsmit romānus un vairāk nekā divsimt stāstus, aprakstus un rakstus. Turklāt Silverbergs varēja izpildīt jebkura redaktora vēlmi - viņš sacerēja arī detektīvus, vesternus, erotiku. Tomēr vislielākos panākumus Roberts guva tieši fantastikā - 1956. gadā viņš pat saņēma "Hugo" balvu kā viscerīgākais debitants.
Taču pēc trīs gadiem Roberts pēkšņi paziņoja, ka aiziet no fantastikas. Iemesls bija tāds, ka Bobs vairs neguva baudu no darba. Viņš ražoja izklaidējošu literatūru, kas bija profesionāli nostrādāta, taču tai vispār nebija sejas. Ar to Silverbergam jau bija par maz...
Divkāršā pārtapšana.
It kā pabeidzis ar fantastiku, Silverbergs rakstīt nepārstāja. Viņam taču viss sanāca veikli - kāpēc nedarīt to, kas patiešām izdodas? Roberts sarakstīja daudz publicistisku grāmatu jaunatnei (vairāk par septiņdesmit!) - pazīstamākās bija veltītas arheoloģijai un pagātnes mīklām, īpaši senajām civilizācijām. Vēl viņš labi nopelnīja ražojot "soft-porno" romāniņus ar pseidonīmu Dons Eliots.
Fantastiku Bobs turpināja sacerēt, taču tikai priekš "atvilktnes", sev un daudz domām pilnāku, kā iepriekš.
Pilnvērtīga atgriešanās žanrā notika, pateicoties uzstājīgam sena Silverberga paziņas, arī pazīstama fantasta Frederika Pola lūgumam, viņš toreiz bija žurnāla "Galaxy" redaktors. 1960. gadu vidus bija fantastikas "jaunā viļņa" rašanās laiks, šis virziens mēģināja lauzt fantastikā valdošos žanra stereotipus. Pols pārliecināja Silverbergu rakstīt jaunajās reālijās, un Robertam izdevās "apseglot" šo vilni. Viņš pārsteidzoši ātri un viegli tika vaļā no tāda autora slavas, kurš raksta tikai komercliteratūru.
Viņa jaunās grāmatas izrādījās daudz dziļākas par agrīnajiem romāniem: sižeti vairs nebija tik iepriekš paredzami, bet personāži - psiholoģiski izstrādātāki. Idejiskā ziņā Roberta grāmatas arī izmainījās - tagad viņš praktiski nerakstīja optimistiskus stāstiņus, viņa jaunie darbi bija pilni vientulības, izmisuma, ciešanu. Tādas grāmatas tradicionāli izpelnījās kritiķu un fendoma izmanību, tā kā uz rezultātu ilgi nebija jāgaida. 1969. gadā garstāsts "Nakts spārni" ieguva "Hugo" balvu, bet stāsts "Pasažieri" - "Nebulu". 1971. gadā sekoja vēl divas "Nebulas" - par romānu "Pārmaiņu laiks" un stāstu "Labas ziņas no Vatikāna". Bija arī citas balvas, tajā skaitā, arī ārzemju, kolēģu atzinība, jauni pielūdzēji...
Taču 1970. gadu vidū Roberts Silverbergs atkal bija ceļu izvēles priekšā un kārtējo reizi paziņoja, ka aiziet no fantastikas. Ja 1950. gadu beigās viņu neapmierināja žanra standarti un paša grāmatu "popsīgums", tad tagad Robertu pārlieku nogurdināja dvēseles un prāta pūles, kas bija vajadzīgas, lai sarakstītu kvalitatīvu tekstu. Silverbergs vēlējās zelta vidusceļu savā daiļradē un, lai to sasniegtu, nolēma ieturēt pauzi.
Neskatoties uz izdevēju piedāvājumiem un pielūdzēju lūgumiem, Roberts ievēroja klusumu līdz 1980. gadam, kad iznāca viņa romāns "Lorda Valentīna pils", kas iesāka Silverberga pašu apjomīgāko un slavenāko ciklu - par planētu Madžipura.
"Pēc aiziešanas no fantastikas es gribēju atgriezties ar grāmatu, kas būtu uzrakstīta cilvēkiem, nevis kritiķiem. Iepriekšējie romāni bija pārsvarā drūmi, es gribēju sacerēt kaut ko priecīgu, iekrāsotu košākās krāsās... aizraujoša odiseja pa neiedomājamu pasauli. Skaļas pilsētas, tirgus, parki un brīnumi. Brīnumains, noslēpumains ceļojums". (Roberts Silverbergs)
Madžipuras sērija izrādījās tas pats kompromiss starp sižetisku piepildījumu jēgas ziņā un aizrautīgu sižetu, ko tā alka rakstnieks. Arī turpmāk Silverbergs prasmīgi noturēja balansu, sacerot kvalitatīvas grāmatas, kas neprasīja no viņa pārliekus spēkus, un turklāt nenolaidās kvalitātē līdz pilnīgai masu produkcijai. Turklāt "vēlīnā" Silverberga rakstnieka līmenis ir ļoti augsts. Prēmiju gan ir kļuvis mazāk, taču Silverbergs par neapvainojas - viņš jau bija kļuvis par žanra klasiķi, ko apstiprināja viņam 2004. gadā piešķirtais Lielmeistara tituls, balva, ko piešķir Amerikas rakstnieku-fantastu asociācija.
Dabiski, ka Roberta Silverberga radošās darba spējas ir būtiski kritušās, taču jebkādā ziņā viņš pieder pie pašiem ražīgākajiem amerikāņu fantastiem. Sacensties ar viņu šajā ziņā var vienīgi Aizeks Azimovs, ar kuru, starp citu, Silverbergs kopā ir sarakstījis vairākas grāmatas. Roverta Silverberga rēķinā ir ap tūkstoš darbu, kas sarakstīti visdažādākajos žanros, tajā skaitā - vairāk nekā trīs simts romānu.
Rakstnieka dzīvē astoņdesmitie gadi arī bija visai zīmīgi. 1986. gadā viņš izšķirās no Barbaras un nākošā gadā apprecējās ar rakstnieci Kārenu Haberu, ar kuru pirms tam vairākas reizes bija sadarbojies. Tagad pāris dzīvo Sanfrancisko apkaimē.
Savu pēdējo fantastisko romānu, mēroga ziņā plašu alternatīvo vēsturi "Mūžīgā Roma" Silverbergs izdeva 2003. gadā. Tomēr, rakstnieka raksti un stāsti iznāk vēl joprojām, kaut arī šogad viņam palika astoņdesmit gadu.