Protams, šo masu histēriju par "Krēslas" zvaigžņu attiecībām var pierakstīt sekmīgi veidotai reklāmas kampaņai. Taču šo jautājumu apspriež jau vairāk par gadu - blogos, fanu forumos tīmeklī, avīžu un žurnālu lapaspusēs. Pirms gada, kad uz ekrāniem iznāca nākošās kino triloģijas pirmā filma, Kristena Stjuarte oficiāli satikās ar aktieri Maiklu Angarano, savu partneri telefilmā "Runā" (Speak, 2004.), bet Patinsons oficiāli nesatikās ne ar vienu. 2009. gadā viņi

aizbrauca uz Vankuvēru, lai filmētos "Krēslas" otrajā un trešajā sērijā, un praktiski neparādijās baumās.

Līdz pirmizrādei 23 gadus vecais Patinsons un 19 gadus vecā Stjuarte kategoriski atsakās apspriest savas attiecības. Taču viņi labprāt runā par savām lomām un par to, pārdošanā ir parādījušās viņu varoņu lelles.

"Paskatieties viņai biste ir daudz lielāka, nekā man!" - smejas Stjuarte, virpinot rokās "Krēslas" varones Bellas Svonas plastikāta figūriņu. - "Manuprāt, viņa izskatās vecāka par mani. Ziniet, kas ir dīvaini? Cilvēki domā, ka es esmu vecāka, nekā īstenībā. nesen es devu interviju franču žurnālistam un viņš jautāja man, kā veidojās mana personība, kad es biju tīneidžere. Taču man tagad ir tikai 19 gadi, tātad es vēl joprojām esmu tīne!"

Stjuarte patiešām izskatās vecāka, nekā ir īstenībā. Viņa ir gudra, apdomīga, ieturēta.

"Laikam es vienmēr esmu jutusies vecāka par saviem gadiem," - viņa smaida. - "12 gadu vecumā es jutos pilnīgi pieaugusi. Es nekad neesmu trakojusi un uzvedusies tā, it kā man uz visu būtu nospļauties. Mani audzināja par atbildīgu cilvēku."

Stjuartes vecāki labi pazīst šovbiznesu: viņas tēvs Džons Stjuarts ir TV producents, kas pašlaik ir Raiana Sikresta telešova līdzproducents; māte Džulsa Menna-Stjuarte strādā ar scenārijiem.

11 gadu vecumā viņu meita sāka filmēties kino, bet 12 gadu vecumā tēloja pirmo, lielo lomu kases grāvējā "Šausmu istaba", kurā viņai vajadzēja būt Džodijas Fosteres varones meitai. 14 gadu vecumā Kristena pamet skolu un sāk mācīties neklātienē. "Es biju laimīga aiziet no skolas," - viņa saka, - "Man neizveidojās labas attiecības ar vienaudžiem. Viņi bija ļoti nežēlīgi un nelika mani mierā. Es nevienam neteicu, ka filmējos, tāpēc ka man negribējās lielīties. Taču

pēc tam viņi to uzzināja un nosprieda, ka es esmu augstprātīga un nevēlos draudzēties."

Atšķirībā no Kristenas, viņas varone Bella, pārceļoties uz jaunu dzīves vietu, ātri atrod skolā jaunus draugus. Tomēr, daži no tiem izrādās vampīri. Bet otrajā sērijā situācija sarežģījās vēl vairāk. "Jaunajā filmā būs daudz vairāk darbības," - Stjuarte stāsta. -"Šajā filmā parādās vilkači. Vispār, tas ir traģisks stāsts par to, kā cilvēkam atņem pašu dārgāko dzīvē un kā visa pasaule sazvērējās pret viņu. Un pēc tam viņš cenšas atgūt zaudēto un mēģina atrast sevi. Bella zaudē

cilvēku, kuru mīl, un viņa pazaudē dzīves jēgu. Tas ir pats šausmīgākais zaudējums, kādu vien var iedomāties. Pēkšņi viņai vairs nav priekš kā dzīvot. Viņa ir viena aukstā, tukšā pasaulē, kurā parādās cilvēks, kas varētu atdot viņai siltumu - vilkatis Džekobs. Taču, lai cik labs viņš arī nebūtu, viņa ķeras pie sava ideāla, savas neiespējamās mīlestības pret Edvardu, kaut arī saprot, ka nekas labs viņai no tās nav gaidāms."

Stjuarte saka, ka, filmējoties otrajā sērijā, viņa vienā mirklī iejutās Bellas tēlā. “parasti tu beidz filmēties un tad pamazām aizmirsti lomu, skumstot par to, atvadoties no savas varones. Tev jāizdzen viņa no savas dvēseles, citādi viņa neliks tev mieru un traucēs darbā pie citām lomām. Bet gadījumā ar Bellu man to nevajadzēja darīt, jo filmējot pirmo filmu, jau bija daudzmaz skaidrs, ka mēs uzņemsim triloģiju. Pa vidu pirmajai un otrai filmai es filmējos vienā citā filmā un tas bija visai dīvaini, jo manī iekšā, manā dvēselē vēl dzīvoja Bella. Bet, kad es uznācu “Jaunā mēness” filmēšanas laukumā, Bella vienā mirklī atgriezās pie manis – vai nu tāpēc, ka es pastāvīgi pārlasīju grāmatas un lasīju scenāriju, vai arī tāpēc, ka es jau saradojos ar viņu – nezinu, tomēr tā bija ļoti patīkama, nomierinoša sajūta, it kā pie manis atgriezās kāda daļiņa no manis.”

Sikvelu inscenēja Kriss Vaiss, kas nestrādāja pie pirmās filmas.  “Viņš ir viens no pašiem kaislīgākajiem un aizrautīgākajiem cilvēkiem, kurus es kādreiz esmu satikusi,” - Stjuarte saka. - “Viņš iegremdējās stāstā pāri galvai.”

Pēc “Krēslas” iznākšanas uz ekrāniem, daudzi kinokritiķi apvainoja filmas radītājus, ka Bella tiek rādīta, kā pasīva meitene, kuru neinteresē nekas, kā tikai mīļotais Edvards Kallens – simts gadus vecs vampīrs, kas nezin kāpēc vēl joprojām mācās skolā. “es domāju, ka Bellas jūtas pret Edvardu izmaina viņu gandrīz ķīmiskā līmenī,” - Stjuarte uzskata. - “Viņš viņai ir kā narkotikas. Viņa drīzāk mirs, nevis dzīvos bez viņa. Iespējams, tā patiešām notiek ar dažiem cilvēkiem.”

Viņas partneris Roberts Patinsons uzskata, ka triloģija top daudz drūmāka un nopietnāka par jauniešu standartmelodrāmām, un, ne jau mazāko lomu šeit nospēlē aktieru attieksme pret savām lomām. “Edvarda lomā man visvairāk patika, ka grāmatā viņš aprakstīts visai nekonkrēti,” saka Patinsons. - “mēs skatāmies uz viņu ar Bellas acīm un redzam ideālu, noslēpumainu skaistuli. Es atnācu uz kastingu, pilnīgi nesaprotot, kā un ko spēlēt. Vēl vairāk, es biju pilnīgi pārliecināts, ka lomu man neredzēt. Es atnācu tikai tāpēc, ka gribēju iepazīties ar Kristenu – viņa jau bija apstiprināta Bellas lomai. Proves laikā režisore Ketrina Hardvika nedeva mums nekādas norādes – viņa tikai pateica, kādu ainu grib redzēt un ieslēdza kameru. Un Kristena sāka teikt replikas pilnīgi ne tā, kā es to gaidīju. Un es instinktīvi sāku viņai piespēlēt. Pirmo reizi pēc ilga laika, es patiešām proves laikā izjutu tēla jūtas. Un tas ir Kristenas nopelns. Tieši tajā mirklī es atradu savu Edvardu un sapratu, kā viņu tēlot. Un sapratu, ka šajā stāstā ir daudz zemtekstu, dziļuma un daudz kas ir nepateikts.”

Presē bija daudz rakstīts, ka Patinsons aizstāvēja savu Edvarda tēla redzējumu, spēlējot to kā drūmu tēlu, kas iedzīts stūrī, pilns izmisuma par to, ka viņa mīlestība pret Bellu var nest pazušanu meitenei. “es cerēju, ka esmu pareizi sapratis Edvarda izturēšanās motīvus,” - viņš saka. - “kad es tikos ar romāna autori Stefāniju Meieri, es pacentos izprašņāt viņu par Edvardu pēc iespējas sīkāk. Viņa atsūtīja man grāmatu, kuru tajā laikā rakstīja, - romānu, kur tie paši notikumi ir aprakstīti no Edvarda redzes viedokļa. Izrādījās, ka mēs varoni redzam pilnīgi vienādi.”

“Jaunajā mēnesī” Patinsons iet vēl tālāk. “Daudzas ainas ar manu piedalīšanos ir Bellas iztēles augļi, viņas ilgas, sapņi un murgi. Viņai ir ļoti bail un liekas, ka viņa jūk prātā. Man vajadzēja filmēties ļoti emocionālās, saspringtās ainās. Domāju, ka otrā filma iznāks daudz šausmīgāka par pirmo.”

Pēc Patinsona vārdiem, visgrūtāk bija tēlot tā, lai “vienlaicīgi izskatītos, gan biedējošs, gan simpātisks.” “Tas visas filmēšanas gaitā bija mans superuzdevums!” - viņš smejas.

Anglis Patinsons ļoti nopietni uztver savu darbu – aktiera profesiju. Viņš sāka tēlot jau skolas laikā – amatieru teātrī Barnes Theatre Company. Pateicoties kuplajiem matiem, viņš saņem uzaicinājumu filmēties reklāmās. “Pirms desmit gadiem bija mode uz androginiem foto modeļiem,” - viņš uzskata. - “Tiklīdz tā pārgāja, mani pārstāja aicināt.” Taču tajā laikā viņu jau bija pamanījuši aktieru aģenti un sāka aicināt uz kino provēm. Patinsons daudz ir nodarbojies arī ar mūziku – viņš spēlē ģitāru un pianino, sacer un dzied dziesmas. Vienā no filmas “Krēsla” ainām, kad Edvards izpilda “šūpuļa dziesmu Bellai”, Patinsons spēlē pats bez dubliera-pianista. “Mūzika ir mana pirmā mīlestība,” - Patinsons saka. - “kaut arī man vairāk patīk tēlošana, bez mūzikas es nevaru ilgi iztikt. Nikija [aktrise Nikija Rīda] pierunāja producentus izmantot manas muzikālās iespējas. Viņa savā datorā ierakstīja, kā es dziedu un spēlēju ģitāru un parādīja ierakstu producentiem.” Bez spēles uz pianino, Patinsons filmā izpilda dziesmu “Never Think”. Vēl vienu kompozīciju “Let Me Sign” kā bonusu var atrast DVD bonusu sadaļā. “Mēs visi strādājām ar iedvesmu, izliekot sevi visu,” - viņš atceras. - “Mēs jutām, ka radam kaut ko neparastu. Kaut gan nevienam no mums prātā neienāca, ka filmai būs tik neparasti panākumi.”

Pirmā sērija pasaules kinoteātros savāca 383,5 miljonus dolāru, tāpēc sikvela filmēšanu izsauca milzīgu ažiotāžu “Krēslas” fanu un filmas zvaigžņu vidū. Fani rūpīgi sekoja visam, kas notika filmēšanas laukumā. “Mums apkārt vienmēr bija simtiem cilvēku,” - atceras Patinsons. - Tas bija kaut kas neticams. Es nezinu nevienu cilvēku, kura ģimenē nebūtu kāds “Krēslas” fans. Pat muitnieki lidostās lūdz autogrāfus savām sievām un bērniem. Es redzēju veikalā divas meitenes, kas raudāja, pērkot “Krēslas” DVD. Raudāja par DVD! Bet Oskara ceremonijas laikā pie manis pienāca Robina Raita-Pena un sacīja, ka viņai un viņas bērniem ļoti patika “Krēsla”. Tas bija tūlīt pēc tam, kad viņas vīrs Šons Pens saņēma Oskaru kategorijā “Labākais aktieris”. Sirreālisms!”

Patinsons redz vairākus iemeslus “Krēslas” fenomenālajiem panākumiem. “Vampīrs ir ideāls kandidāts noslēpumaina, romantiska varoņa lomai. Viņš parādās tikai naktīs. Viņš slēpj šausmīgu noslēpumu. Viņš ir nāvējoši bīstams parastajiem cilvēkiem. Viņš ir erotisku ilgu iemiesojums. Viņš var iekosties tev kaklā, tā ir sava veida seksuālā spēle. Vampīrs vienlaikus var būt atbaidošs un pievilcīgs.”

Taču Patinsons lūdz savus pielūdzējus nejaukt viņu ar viņa tēlu. “nesen pie manis pienāca jauna māmiņa un lūdza, lai es iekožot viņas bērnam. Man pa īstam palika bail. Bet Čikāgā uz tikšanos ar filmēšanas grupu bija atnākušas četras meitenes, kas tīšām bija saskrāpējušas sev ādu uz kakla, lai tecētu asinis. Man ir ļoti savādi, ka daži uzskata mani par īstu vampīru.”

Patinsonam nav bijis laika, lai saprastu, cik ļoti viss viņam ir mainījies, kopš “Krēslas” iznākšanas. “Pēdējo gadu es strādāju bez pārtraukuma,” - viņš stāsta. - “Man visapkārt bija cilvēki, kurus es pazinu. Bet tagad sākas reklāmas kampaņa un man jāsāk tikties ar faniem, kuri, ieraugot mani, krīt histērijā. No vienas puses, es esmu priecīgs, ka filma izsauc cilvēkos tik spēcīgas emocijas, bet no otras puses – tajā visā ir kaut kas nevesels. Man vispār nepatīk, ka man piesienas sveši cilvēki, tāpēc es cenšos nebūt publiskās vietās.”

Viņš cer, ka slava neietekmēs viņa attieksmi pret dzīvi un viņa kino karjeru. “Es jau strādāju ar sava vecuma aktieriem, kad filmēja “Hariju Poteru” [Patinsons tēloja Sedriku Digoriju “Uguns biķerī” un “Fēniksa ordenī” - autores piezīme], un redzēju kā viņi tiek galā ar slavu un paliek normāli cilvēki,” - stāsta aktieris. - “Viņi vienkārši ignorē visus popularitātes blakus efektus un dzīvo normālu dzīvi. Viņu attieksme pret sevi un pret citiem cilvēkiem nav mainījusies. Viņiem viss bija un paliek normāli.”

Patinsons ir pārliecināts, ka viņam daudz ir iemācījusi nesenā loma filmā “Bijušā atbalss” (Little Ashes, 2008.), kurā viņš tēlo Salvadoru Dali jaunībā. “Viena no tām filmām, kurā cilvēku var pārņemt godkāre. Cilvēks var tā aizrauties ar savu publisko tēlu, ka vispār aizmirsīs, kas viņš tāds ir. Es varu to saprast. Kad daudzi cilvēki runā par tevi un apspriež katru tavu teikto vārdu, neviļus paliec par paranoiķi. Pārstāj ticēt, ne vien citiem cilvēkiem, bet arī pats sev. Sāc izdomāt sev ērtu masku. Taču īstenībā ir daudz vienkāršāk un vieglāk dzīvot, ja tu palieci tu pats. Nevar visu laiku domāt par citu cilvēku viedokli. Man ir svarīgs tikai manu draugu viedoklis. Es draudzējos ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem draudzējos skolā. Mēs joprojām aizraujamies ar mūziku, sacerēšanu un kino. Šie cilvēki joprojām mani iedvesmo.”

Gada beigās Patinsonam ir jāsāk filmēties vēsturiskajā drāmā “Atbrīvotie gūstekņi” (Unbound Captives), kas būs aktrises Madelinas Stounas režijas debija. Viņa partneri būs Reičela Vaisa un Hjū Džekmans. “Es piekritu tēlot jau pirms gada,” - viņš stāsta. - “Tā ir diezgan mazbudžeta filma par sievieti, kurai indiāņi nogalināja vīru un nolaupīja bērnus. Medelīna pati sarakstīja scenāriju un pati grib to uzfilmēt. Viņai ir ļoti interesants redzējums.”

Kristena Stjuarte arī grib pēc “Krēslas” filmēties kādā mazākā autorprojektā. “Es ceru, ka nākošā gada sākumā filmēšos filmā “K11”, ” - aktrise atzīstas. - “Scenāriju ir sarakstījusi mana māte un viņa pati arī grib filmu uzņemt.” Bez Stjuartes šajā cietuma drāmā filmēsies arī viņas partnere no “Krēslas” Nikija Rīda, kā arī Kevins Smits un Džeisons Mjūzs. Tālāku plānu Stjuartei pagaidām nav.

“Es projektus izvēlos instinktīvi,” - viņa saka. “man piedāvā daudzus scenārijus, bet es neko konkrēti neizvēlos. Esmu ļoti pateicīga “Krēslai”, jo tagad man ir iespēja izdarīt izvēli. Man patīk filmēties mazās ārthausa lentēs un man būs prieks, ja mans vārds palīdzēs tām atrast skatītājus. Jocīgi, bet piekrītot filmēties “Krēslā”, es biju pārliecināta, ka tēloju vēl vienā pieticīgā autorfilmā, kuru gandrīz neviens neredzēs!”