Stīvena Hakslija tēvs visu mūžu ir veltījis senā piemājas ozolu meža izpētei, pēc nāves atstādams tikai neskaidras piezīmes un rūgtas atmiņas par atsvešinātību. Atgriezies Anglijā pēc II Pasaules kara beigām, Stīvens apjauš, ka vecākais brālis Kristians seko tēva pēdās un aizvien ilgāk pazūd mežā, kurp viņu vilina neizskaidrojama apsēstība ar pārdabisko, kas, šķiet, iemājojis pirmatnējās ozolu audzēs. Drīz uz mežu – sākotnēji uzmeklēt brāli, bet vēlāk jau, savādas vilkmes dzīts, – dodas arī Stīvens. Un mežs sāk

pietuvoties Stīvenam arī fiziski – pagalmā neiedomājamā ātrumā sariešas koku atvases, kabineta grīdu izārda ozola saknes, bet naktīs jauno vīrieti sāk apciemot kāda noslēpumaina būtne, kas smaržo vienlaikus pēc zemes un mežonīgi brīvas sievietes. Iegājis mežā, Stīvens sāk apjaust, ka arī pats ir daļa no kāda, iespējams, jau sen izstāstīta stāsta…

„Mitago mežs” ir romāns, kura pirmo apzīmējumu gribas izvēlēties nevis no verbālās vai audiovizuālās, bet smaržu pasaules. Teksts vārda tiešā nozīmē pludo smaržās – vēla rudens vai agra pavasara meža, trūdošu zaru, mitruma, skuju, lapu, dzīvnieku, zāles un sūnas smaržās. Un grāmatas centrālais tēls patiesi ir mežs – senais, nieka trīs kvadrātjūdžu lielais viduslaiku ozolu mežs, kas klusi eksistē reālistiski atveidotā pēckara Anglijas lauku ainavā – citas realitātes samežģījums, cita laika virpulis un varoņu zemapziņas aktivizācijas punkts.

Recenzijas turpinājumu lasiet 18. aprīļa “Kultūras Dienā”.

 durvjupele.wordpress.com, 06.05.2013.