Bagāts un veiksmīgs.

Roberts Viljamss Čamberss piedzima 1865. gada 26. maijā Bruklinā. Nākošā rakstnieka ģimene ietilpa Ņujorkas “četrsimtā” - tā laika elitē. Viņa tēvs bija veiksmīgs advokāts, vectēvs – veiksmīgs ārsts. Vispār jau veiksme piemita visiem Čambersiem. Piemēram, rakstnieka jaunākais brālis Volters Botons kļuva par veiksmīgu arhitektu.

Roberts sāka mācīties Bruklinas pilitehniskajā universitātē, taču sporta sacīkstes un medības viņu interesēja daudz vairāk nekā mācības. Jauneklis medīja galvenokārt netālu no ģimenes lauku mājām Broadalbīnas ciematā. Šeit nākošais rakstnieks pie viena sāka interesēties par šīs vietas vēsturi – īpašu interesi viņam izraisīja indiāņu kultūra.

Negaidīti Čamberss sevī atklāj zīmētāja talantu, kas daudzejādā ziņā nosaka viņa tālāko likteni. Drīz divdesmit gadus jaunais Roberts iestājas Studentu mākslas līgā, pēc tam uz septiņiem gadiem aizbrauc uz Parīzi, kur mācās slavenajā Daiļo mākslu skolā un Džuliana akadēmijā. Pēc atgriešanās Ņujorkā Roberts kādu laiku pelna naudu dzīvei kā moderno žurnālu Vogue, Life un Truth ilustrators. Apmēram tajā pašā laikā viņš anonīmi izdod grāmatu “Kvartālā” - īsu stāstu krājumu, kurā apraksta mākslas studentu dzīvi Parīzes latīņu kvartālā: košas dekorācijas, nedaudz romantikas, mazliet, viegls humors... Grāmatai, protams, vija panākumi. Tieši ar to sākās ilgā, auglīgā un materiāli izdevīgā Čambersa – rakstnieka karjera.

Par viņa otro publikāciju kļūst viņa fantastisko stāstu krājums “Karalis dzeltenā” (1895.). Grāmata atnes rakstniekam neiedomājamus panākumus. Pateicoties tieši tai Čamberss vēl joprojām ir “plaši pazīstams šaurās aprindās”. Pēc tam iznāca krājumi “Mēnešu taisītājs”, “Izvēles noslēpums”, “Paradīzes koks” un “Policija!!!” Un, kaut arī tajos bija daudz mistisku un fantastisku stāstu, publika tos sagaidīja ar ne mazāku sajūsmu.

Bez visdažādākajiem stāstiem un veselu baru “dāmu romānu” Čamberss ir sarakstījis vairākus vēsturiskus romānus par Franču-prūšu karu, darbu ciklu par Ziemeļu un Dienvidu karu, kā arī dažas bērnu grāmatas.

1898. gadā rakstnieks apprecas ar Elzu Milleri, kas dzemdē viņam vienīgo bērnu, Robertu Edvardu Stjuartu Čambersu.

Neskatoties uz to, ka rakstnieks pārsvarā dzīvo Ņujorkā, viņš daudz uzmanības velta dzimtas muižai Broadalbīnā. Te pēc viņa jaunākā brāļa projekta tiek uzcelta jauna māja, astoņsimt akros tiek iestādīti  ap četrdesmit tūkstoši koku un izveidotas lieliskas medību platības, kur Čamberss varēja uz ilgu laiku pazust ar saviem iemīļotajiem dzinējsuņiem. Diemžēl, 1930. gados uz Sakandagas upes uzceltā dambja dēļ izveidojies Lielais ezers pārklāja Čambersu zemes lielāko daļu. Kā daži pētnieki saka, tas burtiski satrieca rakstnieka sirdi.

Roberts nomira savā muižā 1933. gada 16. decembrī. Sekojot Čambersa pēdējai gribai, viņu apglabā zem vecā ozola, taču pēc dažiem gadiem atraitne viņu pārapbedī Meifīldas kapsētā, kur jau guļ rakstnieka vecāki Viljams un Karolīna Botoni Čambersi. Turpat drīz tiek apbedīta pati Elza un viņas tūlīt pēc dzimšanas mirušais mazdēls, bet pēc tam arī dēls Roberts – ar to arī Broadalbīnas Čambersu eksistence beidzas.

Tomēr, Roberts Čamberss netiek pilnīgi aizmirsts. Viņa ģimenes ligzdas priekšā ir uzstādīta piemiņas plāksne, uz kuras rakstīts: “Pazīstamā rakstnieka, ilustratora un entomologa Roberta V. Čambers (1865.-1933.) māja”.

Gandrīz slavens.

Čambersa dzīve ir pilna ar visādiem, maziem “bet”, no kuru traktējuma ir atkarīgs, kādā gaismā viņš tiek pasniegts lasītājiem. Viņa gleznas bija izstādītas Parīzes Salonā – taču tajā laikā Salons vairs nebija mākslinieku talanta mēraukla. Viņš ir sarakstījis milzums grāmatu un dzīves laikā guvis lielus komerciālus panākumus – taču pat pēc pašu vēlīgāko kritiķu domām, liela daļa no viņa mantojuma ir galīgi vāja.

Taču tas nemazina viņa labāko darbu kvalitāti. Čambersa valoda ir visai bagāta, pateicoties iedzimtam talantam, attīstītai un labai izglītībai, un studijām mākslas akadēmijā. Pateicoties spējai skatīties uz pasauli ar mākslinieka acīm – un pateicoties tam, ka viņš spēja redzēto izteikt vārdos – Čambersa radītie apraksti ir krāsaini, gaismas un kustības pilni. Katru nākošo mirkli rakstnieks cenšas iemūžināt kā atsevišķu uzmetumu, iekrāsojot pēc viņa domām īpaši svarīgos momentus ar visu viņam pieejamo krāsu paleti.

Iezīme, kas Čambersa mistiskajiem darbiem dod spēju tik spēcīgi iedarboties uz lasītāju, ir balansēšana uz robežas starp īstenību un neprāta vīzijām vai sapņiem. Nepasacīto, neskaidro Čamberss izmanto ar lielisku un patiešām virtuozu vienkāršību. Tā, piemēram, izvēloties par stāstnieku cilvēku, jau no sākuma ne visai normālu, viņš galīgi nojauc robežu starp notikumiem, kas patiešām ir notikuši, un tiem, ko radījusi varoņa slimā apziņa, tajā pašā laikā neatstājot nekādu orientieri, kas atļautu vienus atdalīt no otriem...

Daudzi rakstnieki, ne tikai bija iepazinušies ar Roberta Čambersa darbiem, bet arī iedvesmojušies no tiem. Laukrafts piemin “Karali dzeltenā” “Čukstētājos naktī”, bet Augusts Derlets stingri sasaista čambersa fantāzijas ar “mītiem par Ktulhu”. Robertu Hovardu ietekmē Čambersa vēsturiskie romāni, kad viņš raksta dažus darbus par Konana piedzīvojumiem (“Aiz melnās upes”, “Tranikosa dārgumi”, “Vilki robežas otrā pusē”). Daži rakstnieki, piemēram, Lins Kārters un Džeimss Blišs, dažādos laikos ir centušies “atjaunot” Čambersa izdomāto, baismo lugu. Karls Edvards Vāgners izmanto vārdus no “Karaļa dzeltenā” stāstā “Pusnakts sapņu upe”, bet Merina Zimmere Bredlija – savā Darkoveras ciklā.

Kaut gan lielākā Čambersa daiļrades daļa ir palikusi zināma tikai viņa laikabiedriem, stāsti no krājuma “Karalis dzeltenā”, īpaši četri no tiem, kuru sižeti ir sasaistīti iepriekš minētā lugā, ir pārdzīvojuši savu laiku un atstājuši lielu iespaidu uz nākošo šausmu literatūru. Tā kā Roberts Čamberss pelnīti tiek uzskatīts par klasiķi...

Tas ir interesanti.

• Otrā “Karaļa dzeltenā” izdevumam uz vāka tiek izmantots paša Čambersa zīmējums, kas pēc tam ne reizi vien tiek izmantots nākošajos izdevumos.
• Roberts Čamberss ir sarakstījis vairākas lugas: The Witch of Elliangowan (“Elliangovanas raganas”), kas sarakstīta pēc Valtera Skota romāna “Gajs Mennerings jeb Astrologs” un tiek uzvesta 1897. gadā, bet Iole – 1913. gadā.
• Čambersa darbi ir pamatā 27 filmām, pārsvarā no “mēmā” kino perioda. Pirmā filma The Reckoning (“Atmaksa”) iznāca 1908. gadā, pēdējā – The Yellow Sign (“Dzeltenā zīme”) - 2001. gadā

Dmitrija Kvašņina un Aleksandra Mironova raksts no žurnāla “Mir fantastiki” 2011. gada oktobra numura.