Viva fantastika!

Visu Eiropas fantastiku var nodalīt trīs nosacītās nometnēs. Vienā ir dažāda kalibra briti kopā ar īriem, kuru fantastika ieiet pasaules “augstākajā līgā”. Turpat vēl ir ASV un dažādu angļu valodā runājošu kultūru autori. Viņiem ir tirāžas, ir honorāri, ir prēmijas, ir žurnāli, ir enciklopēdijas, ir TV-šovi, ir prestižs. Tās ir “zvaigznes”. Žanru pionieri un modes likumdevēji.

Otrā nometne – valstis, kurām ir savas fantastikas “skolas”: Krievija un tai tuvās ekspadomju valstis, Francija, Vācija, daļēji – Polija. Fantastika šeit attīstās nevienmērīgi, taču ir gan tradīcijas, gan klasiķi, gan grandi un kaut kāda nacionāla “patība”, bieži – lepnums (kas dažreiz pāraug lepnībā). Kaut gan, arī pakaļdarinājumu amerikāņu “tēvočiem” netrūkst – tur jau neko nepadarīsi.

Un beidzot – trešā kompānija, visas pārējās Eiropas valstis. Fantastika dažās no tām var būt visai populāra, taču tās pielūdzēji biežāk dod priekšroku to pašu anglo-amerikāņu metru tulkojumiem. Pašmāju autoriem dažreiz savās mājās ir krietni panākumi, šad tad viņus pat tulko citās valodās. Taču nospiedošais fantastu daudzums pat savās mājās ir bez solīda “svara”, bet aiz savu pašmāju dārzu un lauku robežām par viņiem vispār neviens neko nav dzirdējis.

Itāliju var pieskaitīt tieši pie trešās nometnes. Un tas par spīti tam, ka pasaules fantastiskās literatūras priekšteču vidū lepni stāv Dantes, Ariosto, Kampanellas vārdi. Bet tālāk – tukšums. Itāliešu literatūrā nav bijušas savas Mērijas Šellijas, savi Brēmi Stokeri vai Žili Verni! Iemesls – tur, ka visu XIX gadsimtu itāļi bija līdz galvai aizņemti ar politiku un cīņu par neatkarību. Kāda gan tur fantastika... Viva Garibaldi!

Divdesmitā gadsimta sākumā vāri fantastikas asni dīgst arī Apenīnos: Vairākus ZF-stāstus saraksta avantūru prozas autors Emilio Salgari, izsmalcinātas fantāzijas mūsdienu maģiskā reālisma garā sacer Massimo Bontempelli, pie Kafkas stila fantasmagorijām var pieskaitīt Dino Bucati slaveno romānu “Tartari tuksnesis”, autoram ir bijušas arī visai atmiņā paliekošas noveles. Taču īsta zinātniskā fantastika un fantāzija Itālijā sāk attīstīties tikai pēc Otrā pasaules kara – atrodoties, pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ, stiprā angļu-amerikāņu iespaidā. (Pāris gadu Itālijā bija sabiedroto karaspēku okupācija.)

Līdz 1960. gadiem itāļu fantastikā gan parādās vesela plejāde autoru, kas centās rakstīt, bagātīgi izmantojot pašmāju klasiskās literatūras tradīcijas ar uzsvaru uz psiholoģismu: Lino Aldani, Sandro Sandrelli, Džildo Miuza, Ugo Malaguti, Primo Levi, Vitorio Kurtoni (pēdējais – arī valstī pats lielākais fantastikas pētnieks un viens no vadošajiem redaktoriem). Pamatā viņi rakstīja stāstus. Itāļu fantastikas specifika ir tāda, ka daudzi rakstnieki priekšroku dod mazajai un vidējai formai, publicējas periodikā. Tomēr, konkurēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tulkotajiem romāniem vietējiem autoriem ir grūti. Kaut gan pēdējos gados situācija ir mainījusies – arī pie mums pazīstamās Ličijas Troisi panākumi tam ir labs piemērs.

Taču īstu, Eiropas mēroga kolosu itāļu fantastikā joprojām nav. Kādreiz PSRS karsti mīlētais komunists Džanni Rodari tomēr ir tikai visai angažēts bērnu autors. Slavenais Italo Kalvino nevarēja ciest, ja viņu sauca par “fantastu”, kaut arī viņš sacerēja metaforu pilnas fabulas.  Lielo Umberto Eko, par spīti dažu viņa grāmatu fantastiskumam, iekļaut ZF-rakstnieku rindās kaut kā neceļas roka (pat karsti mīlot šo žanru).

Kas jūs esat, sinjor Kvalja?

Ar nepieciešamo preambulu par itāļu fantastiku, liekas, esam beiguši – pāriesim pie mūsu varoņa.

1962. gadā, Ženēvā dzimušais Roberto Kvalja (Roberto Quaglia) itāļu fantastikā ir visai tipisks autors, bet ar savu rozīnīti. Lielākā daļa no viņa darbiem, protams, ir stāsti, taču ir arī daži romāni. Ko tieši raksta Kvalja? Viņa fantastikai, kā likums, ir satīras pieskaņa ar stipru sirreālisma devu. Tāda pieeja - fantastika uz robežas ar meinstrīmu – ir viena no vietējām iezīmēm uz žanru no “tradicionālās” itāļu literatūras puses.

Bez rakstīšanas, Kvaļja ir izmēģinājis vairākas citas profesijas – bijis fotogrāfs, bārmenis, biznesmenis, nodarbojies ar politiku un žurnālistiku. Roberto Kvaļjas trīs galvenie talanti ir: organizatora spējas, lieliskas zināšanas angļu valodā un raksturs – savs puisis kompānijā. Pateicoties divām pēdējām īpašībām, Kvalja ir cieši sadraudzējies ar vairākiem pazīstamiem, angliski rakstošiem fantastiem. - vispirms ar Robertu Šekliju un Jenu Votsonu.

Ar Šekliju Kvalja iepazinās neklātienē, sarakstoties. Pēc tam viņi vairākas reizes ir tikušies un itālis kā kompanjons un tulks ir pavadījis slaveno amerikāņu fantastu ceļojumos pa Eiropu (tajā skaitā, pēdējā Šeklija ceļojumā uz Ukrainu). Šeklijs visādi ir centies bīdīt savu draugu angliski lasošā vidē – tā viņš sarakstīja priekšvārdu Kvaljas romānam “Bread, Butter and Paradoxine”, kas iznāca angļu valodā 2001. gadā. Pateicīgais amerikānis pat piedāvāja Kvaljam kopīgu projektu no divām grāmatām, kas tomēr netika realizēts Šeklija nāves dēļ.

Otrs Kvaljas lielākais draugs Jens Votsons ir viens no vadošajiem britu ZF meistariem. Iepazinās viņi 2003. gadā un ātri kļuva par draugiem. Turklāt, viņu draudzība atspoguļojās arī literatūrā – Votsons un Kvaļja kopā sacerēja stāstu ciklu, kas tika publicēts dažādos angļu, amerikāņu, kanādiešu fantastikas žurnālos un antoloģijās (2006. gadā iznāca krājums “The Beloved of My Beloved”), bet 2010. gadā viņu kopējais stāsts “The Beloved Time of Their Lives” saņēma galveno britu žanra balvu – BSFA Award.

Roberto Kvaljas daudzi fantastiskie stāsti ir tulkoti, neskaitot angļu, vēl arī citās ārzemju valodās – rumāņu, čehu, ungāru, holandiešu. 2007. gadā izdevniecība “Eksmo” izdeva krājumu “Šeklija akadēmija”, kas tika sastādīta pārsvarā no pašmāju autoru darbiem, taču tur bija arī divu ārzemnieku sacerējumi – Jena Votsona un Roberto Kvaljas (viņam – stāsts “Mūžīgi kaut kas ne tā”). Vēl pāris noveļu ir publicētas ukraiņu žurnālā “Reaļnostj fantastiki”.

Bez daiļliteratūras, Kvalja raksta arī fantastikai veltītas esejas, grāmatas un rakstus, kas veltītas paranormālām parādībām, scenārijus televīzijai, lugas un komiksus. Un turpina aktīvi nodarboties ar sabiedrisko darbu – brauc uz dažādiem Eiropas konventiem (ne reizi vien ir bijis NVS valstīs), kur dibina noderīgus kontaktus. Rezultātā, 2002. gadā Kvalja ieņem ESFS (Eiropas Zinātniskās fantastikas biedrības), kas principā arī organizē Eirokonus, priekšsēdētāja vietnieka posteni.

Pēdējos gadus Roberto Kvalja dzīvo Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē (ne jau velti praktiski visa viņa fantastika ir izdota arī rumāņu valodā!), tā kā pēc pāris gadiem viņu tā īsti par itāļu fantastu nemaz nevarēs saukt. Dzimis Šveicē, par rakstnieku kļuvis Itālijā, dzīvo Rumānijā... Īstens apvienotās Eiropas pilsonis!

Saites:

http://en.wikipedia.org/wiki/Roberto_Quaglia

http://www.robertoquaglia.com/

P.S. Interesanti, ka latviešu valodā daži itāļu fantastikas sacerējumi, ja tos tā var saukt, ir iznākuši vēl cara laikā. A. Gulbja apgādā iznāk Universālās bibliotēkas grāmatiņas. Starp kurām arī Jāņa Akurātera tulkotās “Renesansas Noveles”. Daži no šiem stāstiņiem pieskaitāmi fantāzijai, piemēram, no Novelino krājuma “Fridrihs II un magi”, iespējams, “Pateicīgais mironis”. Man ir aizdomas, ka šajā gadījumā tas nav autors ar tādu pseidonīmu, bet gan viena no īsajām novelēm no Tommaso Guardati (Masuccio Salernitano) krājuma “Il Novellino” (1476.)? Lai gan varu kļūdīties. Gulbja izlasē pārstāvēti vēl tādi autori kā: Fioreti, Bokačio, Franko Saketi, Džovanni Serkambi, Sers Džovanni. Visas šīs noveles droši vien fantastikai nav pieskaitāmas.