“Rītdienas nolaupītāji” ir krājums, kurā iekļauts romāns ar tādu pašu nosaukumu un 12 īsie stāsti. Darbi ir vairāk vai mazāk fantastiski un skar japāņu tautas neapmierinātību ar tagadni, vai ieskicē hipotētiskas nākotnes ainas. Autoru nodarbina humānisms. Stāstā “Pamestie” bērni izsaka ultimātu pieaugušajiem, lai pārtrauc karus, bet “Nezvēru iznīcināšana” (manuprāt, viens no labākajiem stāstiem krājumā) spēlējas ar mūsu stereotipiem par saprātīgām būtnēm un cilvēku kā Visuma valdnieku iedomību. Otra viņa iemīļota tēma ir politika. Tā gan krietni vairāk izpaužas romānos, tomēr stāsts “Projekts likumam par kukuļņemšanu” ir klaja pasmiešanās par korupciju, savukārt “Rok un rok…” apspēlē ierēdņu bezjēdzīgo darbošanos darbošanās pēc. Šajos stāstos no fantastikas gan nav ne smakas. Te nu ir vietā norādīt, ka stāsti ir atšķirīgi un mākslinieciskās vērtības ziņā nevienādi, ne visi ierindojas fantastikas lauciņā. Iespējams, ka krājums veidots bez īpašas tematiskās atlases. Idejiskā ziņā interesanti bija “Dūmu ziedi” – par nomaļu planētu Falfu un tās mākslu/reliģiju taisīt bezgala skaistus dūmu ziedus. Ir vēl citas interesantas tēmas, bet kopumā stāsti ir viduvēji.

Tagad par romānu “Rītdienas nolaupītāji”. Sižets īsumā: Galvenais varonis Judzo Todu satiek savādu vīreli, ārzemnieku Goemonu. Izrādās, ka Goemons spēj radīt plašas klusuma zonas un neitralizēt ieročus. Tas rada haosu sabiedrībā, bet militāristi un citi atjautīgi darboņi saskata iespēju stiprināt Japānas varenību ar Goemona spēju palīdzību. Vienīgā nelaime – Goemons nav īsti kontrolējams.

Sižets izraisa asociācijas par došanos pa vītņu kāpnēm lejā tumsā. Bruņošanās un varaskāre aug augumā. Tam paralēli pieaug haoss un Goemona ērcīgums, kas ir ļoti bīstama parādība, jo viņš ir kā mērkaķis ar granātu. Ja romāns būtu jāraksturo vienā vārdā, tad tas vārds būtu “kaitinošs”. Kaitinoši varoņi un kaitinošas darbības. Kaut kādi pilnīgi stulbi un histēriski strīdi Todu un viņa draudzenes Kisako starpā, pretīgais Goemons, Kisako mīlināšanās ap Goemonu, politiskie murgi. Brīdī, kad sāc apsvērt, kādā virzienā tas sviests turpināsies, visi ieroči kļūst nederīgi, bet vai tad kas tāds cilvēkus var apturēt? Nē. Notiek spēku pārgrupēšana, atceras senos kauju paņēmienus un viss turpinās. Tā it kā bez iznīcināšanas mēs nespētu dzīvot (ko, protams, var redzēt uz katra soļa gan literatūrā un kino, gan dzīvē). Beigas ir traģikomiskas un tajās ietvertā doma un morālā dilemma izvelk romānu līdz lasāmam līmenim. Tomēr nedomāju, ka Todu izvēle vienā vai otrā veidā novērstu konfliktus. Mēs dzītos pēc varas un kautos pat tad, ja vienīgie ieroči atkal būtu akmeņi un koka rungas. Kopumā romāns atstāj grotesku un pārāk politisku pēcgaršu, kas gan nav slikti, ja vēlas gūt nojausmu par Japānas politisko kultūru. Kā zinātniskā fantastika šis krājums nav vērā ņemams.

Vērtējums: 3/5

gramatas.wordpress.com/2014/10/15/ritdienas-nolaupitaji-sakjo-komacu/