Apraksts par autori un viņas daiļradi

The Sisters of the Winter Wood

Katrai ģimenei ir savi noslēpumi ...

Divas māsas.

Ģimene glabā tumšākos noslēpumus.

Ebreju kopiena mazajā Dubosāru pilsētā.

Un vērojot tumšo un drūmo ziemas mežu ...

Kad vietējie iedzīvotāji sāk pazust un mežā tiek atrasti mirušie, pilsētas iedzīvotāji vaino jūdus. Bet joprojām ir braucoši tirgotāji, kuri iekasē visaizdomīgāko maksu un parasti neliekas, ka tie būtu cilvēki. Kas tad patiesībā ir atbildīgs par notiekošo?

Tikmēr abas māsas - Laija un Liba - strauji mainās: negausīgais izsalkums vienā un vēlme lidot otrā ir piespiedušas viņas darīt visdīvainākās lietas.

Satriecoši skaists un sāpīgi biedējošs stāsts par divām māsām, kuras spiestas ātri izaugt, lai glābtu viena otru, ģimeni un savus cilvēkus – savu tautu.

Sīkāk: https://www.labirint.ru/books/720627/

Autore.

Rina Rosnere dzīvo Izraēlā, kur strādā par literāro aģentu. Viņa ir absolvējusi Džona Hopkinsa universitātes Rakstīšanas semināru programmu, Trinity koledžu Dublinā un Makgila universitāti, kur studēja vēsturi. Visi astoņi viņas vecvecāki imigrēja uz Ameriku, lai izvairītos no grautiņiem Moldovā, Krievijā, Rumānijā un Ukrainā - no tādām pilsētām kā Dubossary, Kupel, Rīga un Bendera. Viņu stāsts kopā ar mīlestību uz ebreju mitoloģiju un fantāziju Rinu iedvesmoja uzrakstīt romānu “The Sisters of the Winter Wood”.

https://www.goodreads.com/author/show/6988959.Rena_Rossner

Autores priekšvārds.

1903. gada 7. martā (pēc jaunā stila – 20.) ebreja Josla Fillera dārzā, kas atrodas Dubosāru štetlā (tā ebreju valodā sauca miestus), uz Ukrainas un Moldovas robežas, tika atrasts pusaudža Mihaila Ribačenko līķis bez asinīm. Kā rakstīja Londonas ebreju hronika, zēna ķermenis "gulēja dārzā pie pašas upes". Līdzīgs stāsts notika netālu no ebreju slimnīcas: tika atrasts meitenes līķis (patiesībā viņa izdarīja pašnāvību). Ebreji tika nekavējoties vainoti viņu nāvē: viņi, domājams, izmantoja “kristiešu asinis” Lieldienu (Pesaha) macas pagatavošanai. Antisemītiski laikraksti sāka aicināt uz grautiņiem. Ebreji Dubosaros organizēja pašaizsardzības vienību, kurai izdevās novērst traģēdiju.

Kišiņevas štetlam bija mazāk paveicies: tika nogalināti apmēram piecdesmit ebreju, simts cilvēku tika smagi ievainoti, pieci simti tika viegli ievainoti. Tika izlaupīti septiņi simti māju, seši simti bodīšu un veikalu, pēc tam grautiņu uguns izplatījās citās pilsētās. Kopumā no 1881. līdz 1920. gadam Krievijas impērijas dienvidrietumos notika vairāk nekā 1300 grautiņu.

Pēc Dubosāras notikumiem mans brālēns Ābrams Krovets nolēma pārcelties uz Ameriku un 1905. gadā ieradās imigrācijas centrā Ellisas salā. Vēlāk viņš varēja transportēt uz ASV gandrīz visu ģimeni, ieskaitot manu vecvectēvu Džozefu Krovetu. Aptuveni tajā pašā laikā arī citi mani radinieki, kuri iepriekš bija dzīvojuši mazajā Kupelas pilsētā, pārcēlās uz ASV.

1940. gada 3. septembrī Dubosaros iegāja nacisti. Ebreji mēģināja aizsargāties, taču šoreiz nesekmīgi. Hitlerieši ieslēdza galvenajā sinagogā sešus simtus cilvēkus un sadedzināja tos dzīvus. Sešus tūkstošus ebreju aizdzina uz tuvējo mežu, nošāva un apraka kopējā kapā. Toreiz tika nogalināti visi mani radinieki, kuri 1903-1912. gadā neaizbrauca uz ASV. Dubosaros izdzīvoja tikai simts-pusotra simta ebreju.

Dubosari patiešām kļuva par vietu, kur 1903. gadā sākās pirmie ebreju grautiņi, taču stāsts, uz kura es balstījos (par siļķu mučeli, mirušo pusaudzi, pazudušiem cilvēkiem un slepkavībām Gomeļā) patiešām nav izdomāts. Tikai saskaņā ar vēsturiskām hronikām tie notika nedaudz vēlāk, kā notikumi, ko es aprakstu. Katras nesaskaņas vai nesaistes ir manas kļūdas, taču es rakstīju savu romānu, radoši pārstrādājot visu dzirdēto un izlasīto. Mana grāmata ir daiļliteratūra, tāpēc katra sakrišana ar reālu cilvēku dzīves notikumiem un nāvi ir nejauša un nav īpaša.

Romāna ideja man radās, lasot Kristīnes Roseti poēmu „Goblinu tirgus” – lielisks stāsts, kas vēsta par māsu mīlestību, par to, kā divas māsas, katra savā veidā izglābt viena otru. Tomēr, strādājot pie romāna, es no jauna izlasīju hasīdu leģendas, ar kurām es izaugu, tāpat arī ukraiņu, moldāvu, krievu un rumāņu pasakas.

Viena no pašām pazīstamākajām hasīdu leģendām ir stāsts „Par Špoļskas vectēvu” jeb „Špoleru Zeidu”. Viņa uzvārds bija Leibs, piedzima viņš ukraiņu pilsētiņā Špolā. Arjo Leibs bija hasīds, rebes Baap-Šema Tova sekotājs. Kā vēsta leģenda viņš nodejoja lāča ādā, lai izglābtu no parādu verdzības citu ebreju. Daudzi ebreji, tajā skaitā arī mans vectētiņš, sauca viņu par Dovu jeb Dovberu, tas ir, Lāci.

Turklāt Lācis ir Krievijas simbols un daudzu krievu pasaku personāžs, tajā skaitā „Morozko”, kur varonis pārvēršas par lāci. Senais slāvu dievs Veless (Voloss), mežu valdnieks, arī pieņem šī zvēra veidolu. Visas šīs leģendas un pasakas iedvesmoja mani radīt Bermana Leiba tēlu un viņa lāču dzimtu.

Gulbis ir cits populārs personāžs krievu un ukraiņu pasakās, no kurienes es smēlos savu iedvesmu. Te var atcerēties lielisko mītu par Ledu un gulbi un „Pasaku par caru Saltānu”. „Gulbju” motīvus var sastapt krievu biļinās – episkajās balādēs, kas attālināti ir balstītas reālos faktos, un bagātīgi iejauktas teicēju-dziedoņu fantāzijās. Es esmu lasījusi daudzas biļinas, taču visvairāk prātā iespiedies stāsts par Daņilu-Lovčaņinu un Sadko (Cadoks ir ivrīta cilmes vārds) no Novgorodas cikla. Nikolajs Andrejevičs Rimskis-Korsakovs sarakstīja tāda paša nosaukuma operu. Aleksandrs Nikolajevičs Afanasjevs pierakstīja pasaku par Daņilu Bessčastniju pēc biļinas par Daņilu-Lovčaņinu (no šejienes „aug kājas” Daņilovičiem no mana romāna). Afanasjevu nereti sauc par brāļu Grimmu krievu kolēģi. Daņilas sieva Ļebedj-ptica viņam tika dāvāta no jūras Čudo-Juda un darīja brīnumus tikai ar spārna vēzienu vien vai, pamājot ar galvu.

Pirmo biļinu krājumu sastādīja Kirša Daņilovs (vēl viens iedvesmas avots maniem Daņilovičiem), kurš dzīvoja XVIII gadsimta vidū.

„Mihailo Potiks” ir kārtējais biļinas paraugs, kur var sastapt jaunavu-gulbi, laulātie zvēr, ka viņus apglabās vienā kapā, no šejienes velkas pavediens, kas saista manu stāstu ar Dubosariem, kur kapsētā ir slavenais kaps, kur guļ līgavainis un līgava.

Sengrieķu mītā par Ledu un gulbi Zevs savaldzina (pēc citas versijas – izvaro) Ledu, kura dzemdē no viņa Helēnu un Polideiku, viņai no sava vīra Tindareja jau ir bērni: Kastors un Klitemnestra. Pēdējā kļūst par liecinieci Zeva vardarbībai pār māti, tāpēc viņa ir šausmās.

, kas stāsta par divām māsām, kuras dzīvo mežā. Viņas pažēloja lāci un tas pārvērtās par princi. Dziļi noliecos Džonatana Safrana Fojera priekšā, viņa grāmata “Pilna iluminācija” ir pārpilna ar štetla dzīves sīkumiem un stāsta, kā tas ir, atgriezties ukraiņu pilsētiņā, kur kādreiz dzīvoja tavi senči, bet no tā nekas pāri nav palicis. Kaut kādas domas man radās arī no Margo Lanaganas grāmatas “Līgavas no Rollrokas salas” par šelkijām – jūras jaunavām (roņu nārām) – kuras vīrieši spiež palikt par cilvēkiem, nozogot viņu roņu ādas. Kā arī Ketrīnas Ketmulas grāmata “Lēta un putns” par māti, kura atstājusi “gulbju apmetni” un divām meitām, kuras dodas meklēt vecākus. Jau pabeigusi savu romānu, es izlasīju Naomi Novikas grāmatu “Biezoknis” un iesaucos: “Ai, arī es par to uzrakstīju!”

Vēl mani iedvesmoja “Goblinu tirga” līrisms, un es noteikti vēlējos savā grāmatā dot kādu atsauci uz šo poēmu. Esmu kaislīga fantāzijas piekritēja un stāstu mīļotāja, tāpēc mēģināju apvienot savas, krievu, ukraiņu, rumāņu un moldāvu saknes. Es augu, klausoties, kā idišā runā mana vecmāmiņa un vectētiņš. Īpaši vecmāmiņa Netija Bandere. Meklējot vārdus idišā, ko gribēja atdzīvināt, izmantojot romānā, es it kā no jauna dzirdēju viņas balsi. Vārdi atgriezās atmiņā vēl pirms tam, kad es sāku meklēt to nozīmi internetā. Kaut arī mani vecāki un vecvecāki piedzima Amerikā, es līdz kaula smadzenēm jūtu savas saknes, es zinu, ka mēs visi nonācām te, tikai tāpēc, ka pirms vairāk kā simts gadiem manu radu bariņš nolēma pamest Dubasarus, Kupelu, Kijevu, Rīgu, Benderus un pārcelties uz Ameriku.

https://www.litres.ru/rina-rossner/sestry-zimnego-lesa/chitat-onlayn/

Rina Rosnere. Ziemas meža māsas