Pirms sākt spriest par filmu, grēks būtu neparakņāties tās grūtajā tapšanas procesā. Un runa te nebūt nav par filmēšanu tālajā Islandē – kaut arī daļēji par to, bet par ziņu troksni un promokampaņu, kas nāca pirms pirms ugunsneša parādīšanās uz ekrāniem. Atsvaidzināsim atmiņu! Vispirms bija pretrunīgas ziņas par pašu ieceri – vai tas ir “Svešā” prikvels, vai arī sikvels, vai spinofs, vai arī pilnīgi patstāvīga projekts. Paskrienot uz priekšu, aprobežos tikai ar dažām lietām, kas deva atrisinājumu.
Pēc tam sāka parādīties pretrunīgas ziņas par pašu projektu: mainījās lomas, mainījās koncepcijas, noslēpumainības plīvurs pakāpeniski, lēnām, bet ar čīkstēšanu, celties augšā. Bet pēc tam sākās tas, kas pacēla filmas gaidīšanas temperatūru līdz Saules kodola temperatūrai – reklāma. Vispirms jau tie bija spīdošie vīrusa klipi: androīda un Pītera Veilanda uzstāšanās nespēja neizgaisināt pat pašu kritiskāk noskaņotos skeptiķus.
Vēl viena pērle – kaut arī tai bija visai šaubīga izcelsme un vispār, pilnīgi iespējams, ka tā šeit bija iepeldējusi no citas jūras – bija tīmeklī ieliktais, it kā “Prometeja” sižets, kas, kaut arī beigās izrādījās viltojums (kas vēl nav to lasījis, baidoties no spoileriem, mierīgi varat lasīt!), tomēr var lepoties ar tādiem gājieniem, kas īstajam “Prometejam” nav pat sapņos rādījušies. Tas pat nerunājot par varenu, smadzenes graujošu rekursiju, no kuras pat ēnu neatrast uz ekrāniem iznākušajā filmā.
Beidzot, tika iedarbināta smagā artilērija un jau līdz šim laikam izdedzinātie skatītāju šaubu apgabali, pārvērtās Mēness krāteriem līdzīgos veidojumos – runa ir par tīzeriem un treileriem, gan mūzika, gan anturāža, gan mainošies kadri kliedza, bļāva, spiedza par to, kāda “mahīna” aiz tiem stāv un, poētiski izsakoties, par kādu malto gaļu šī “mahīna” pārvērtīs visus savus konkurentus. Pat neskatoties uz savu reitingu.
Un lūk, ar tik daudziem priekšnoteikumiem uz šedevra statusu, dunot par savu kilomegatonnīgo potenciālu un izbaidot nedraugus un nelabvēļus, radot ap sevi absolūti pozitīvu auru, uz pasaules ekrāniem iznāca ilgi gaidītais “Prometejs”, lai nestu mums visiem zinību un kvalitātes gaismu, Kinodievu liemu, Kinoolimpa uguni.
Taču lāpas vietu aizņēma sērkociņš. Ar visiem no tā izrietošajiem faktiem.
[Tālāk ir spoileri tiem, kas filmu nav redzējuši! - t.p.]
Tātad, sākas “Prometejs” un mums demonstrē to, kā pēc Ridlija Skota domām uz Zemes ir radusies dzīvība – ar ko momentā tiek nogalināta puse no intrigas. Divkārt apbēdinoši, ka šī aina daudz, daudz labāk skatītos filmas beigās, nevis kā prologs = lai gan tā ir lieliska! Ainavas “Discovery” stilā (paldies, Ziemeļu zeme!), kuras lieliskas mūzikas pavadījumā demonstrē planējošā kamera, aizraujot elpu jau no pirmā kadra. Radītāja veidols (vēl mīnus 250 punkti intrigai, jo tā izskats mums vairs nav noslēpums, ko sedz miljonu gadu bieza tumsa) iedveš vienlaicīgi trīzas un interesi, jo atrauties no viņa līganajām un tajā pašā laikā nostrādātajām kustībām vienkārši nav iespējams. Un tas viss uz varena ūdenskrituma fona.
Tālāk jau iet nākotne un kādu, neilgu mirkli lente nedaudz atgādina Kubrika “Kosmisko odiseju”. “Prometeja”koridori un halles, ko pilda klasiskā mūzika un cēlā vientulībā klaiņojošais, mākslīgais Fasbenders vienkārši kolosāli atslābina un nomierina, no kā tālākā un neizbēgamā viena konkrēta kuģa robežās notiekošās, tālākās, neizbēgamās Apokalipses iestāšanās liekas gandrīz nereāla, spokaina. Bet, pats galvenais, viss tik ideāli saskan ar Androīda tēlam, radot savdabīgu interjera portretu, viņa atspulgu dekorācijās. Vispār, ir ko skatīties, klusa un daudzsološa pasaka.
Bet tālāk... labāk jau nebūtu tā “pēc tam”. Labāk jau vecais Skots būtu piemānījis visu pasauli, piecpadsmitajā minūtē palaižot vienlaicīgi, gan titrus, gan daudzās debates un nostrādinot tos cilvēku miljonu smadzeņu apgabalus, kas atbild par iztēli, uz pilnu klapi.
Taču, ak vai - “pēc tam” tomēr ir. Tātad, galvenā, grandiozā “Prometeja” problēma it tā absolūtā nespēja balansēt. Šajā gadījumā – uz smalkās robežas, kas atdala komerciju no mākslas. Ja runājam konkrēti, tad grandiozais “Prometejs” grandiozi uzgūlās uz šīs robežas, pazudinot to zem sevis.
Viņš mēģina izskatīties vienlaikus šausmīgs un dziļdomīgs – un šie jēdzieni, neskatoties uz visām scenārista Deimona Lindelofa pūlēm sēsties vienā laivā kategoriski atsakās, tā vietā priekšroku dodot aktīvām virves vilkšanas sacīkstēm. Skots pēc viņa piespēles, nolemj apvienot to, kas grūti apvienojams un rezultātā notiek kas šausmīgs: šausmas, tāpat kā “patiesības mirkļi” lielākoties neliek skudriņām skriet pa ķermeni un nerada zosādu, un nepaceļ matus stāvus. Uz visu – gan komandas cīņu ar mutējušo komandas biedru, gan lieliem atklājumiem (kuri, pēc tā, kā tos pasniedz, nav ne lieli un nav arī nemaz īsti atklājumi) – skaties, it kā ar interesi, bet, ja tā var izteikties, tad “bez dzirksteles”. Nē, ne draivs, ne intriga, ne vēriens te nav vainīgi – vienkārši viss apkārt izskatās... parasts. Neskatoties uz to, ka pūlas kliegt par pretējo.
Te neatcerēties “Svešo” nemaz nav iespējams. Ko tur pēc būtības izdarīja Ridlijs? Lika uz murgu, uz bailēm, uz īstu galveno varoni – cīnītāju. Kas iznāca? Klasika, jautājums te – retorisks. Kāpēc šoreiz viņš necentās atkārtot to pašu – nav skaidrs. [Filma gan sižetiski kādu laiku it kā cītīgi seko “Svešā” scenārijam, kamēr inficēto komandas biedru šoreiz neielaiž atpakaļ kuģī un tad jau viss notiek it kā savādāk – t.p.] Vai tās bija bailes no pašcitēšanas, vai radošā krīze, vai mēģinājums pacelties uz augstākas pakāpes, kas pārvērta kāpnes slidkalniņā. Jebkādā gadījumā, savienot “patīkamo” ar “lietderīgo” viņam sanāca slikti. Taču pats šausmīgākais te ir tas, ka šis pats “lietderīgais” te ir pilnīgi lieks. Tuvāk finālam scenārijs izdara pagriezienu, kas ne tikai atbild uz sakrājušamies jautājumiem, bet it kā ņirgājoties, pamet mums vēl kaudzi jaunu, tā kā beigās atliek tikai pašam izdomāt, ko tad īsti tur tie Radītāji ir domājuši un izdarījuši. Un tieši tad tu saproti, ka pašā filmā doto ūdeņaino, ap filozofisko špikeru nepietiek, no kādas puses mēs arī neskatītos. [Varbūt tieši to autors ir vēlējies, jo filmas fināls ir tiešais ceļš uz “Prometeju - 2” , bez turpinājuma saprast neko nav iespējams, pārāk daudz jaunu jautājumu ir neatbildēti. Bet tā jau ir galvenā mūsdienu seriālveida mākslas iezīme, tās komercializācijas sekas. Jādod atklāts fināls, jo katrs mākslas darbs ir kā vista, kas dēj zelta olas, nokausi ar viennozīmīgu finālu, zaudēsi peļņu – t.p.]
Tālāk, scenārija līkumi pārbaudot izrādās ne tādi jau nu līkumi tikai ar vienu nosacījumu, pareizāk – pieņēmumu: neviens no “Prometeja” apkalpes nav profesionālis. Neskatoties uz dārgo ekspedīciju, neskatoties, ka to finansē viena no lielākajām Zemes korporācijām, neskatoties uz tās svarīgumu kā no zinātniskā, tā no filozofiskā redzes viedokļa, uz “Prometeja” klāja ir tikai viens speciālists un pat tas nav cilvēks. Lai gan, vārds “diletanti” arī šeit nav vietā. Studenti. Vecāko kursu studentus ir aizsūtījuši tieši uz elles pekli, izbaudīt dzīvi. Citādi, nekādi nav iespējams izskaidrot aizsūtīto cilvēku absolūti idiotisko darbošanos tik atbildīgā un smagā misijā.
Par pašiem personāžiem it kā gribētu parunāt vairāk, taču... ko? Vienīgais, kas tur patiesi izceļas, ir Fasbenders ar savu androīdu. Varētu vēl pievienot šeit Numi Rapasu un viņas Elizabeti Šovu, taču arī viņa zaudē Riplijai visos punktos. Atgriežoties pie Fasbendera – viņš atkal pierāda, ka ir labs aktieris. Viņa lieliskā aktierspēle, sekojot Jana Holma tradīcijām, ir devusi viņa pseidodzīvajam varonim kustības, mīmiku un runu, kas pilnīgi griež ausis, duras acīs ar savu mākslīgumu, vietām biedējot vairāk, kā kārtējais ksenobriesmonis. Ko tur vēl teikt? Vienīgais varonis, kas visa sava neviennozīmīguma dēļ, izsauc kaut kādas simpātijai tuvas jūtas.
Daļēji “Prometeju” glābj tehniskais izpildījums, kas šeit bez šaubām ir augstā līmenī. Arī virtuozais Dariuša Voļska operatora darbs, Maikla Straitenfelda sātaniskie akordi pastiprina efektu no dekorācijām un ainavām, lielām un varenām, noslēpumainām un biedējošām, nemaz ne tādām kā scenārijs. Apgaismojums, briesmoņi, ainu uzbūve un, kas nav mazsvarīgi – kvalitatīvs, dziļš 3D attēls. Taču paši emocionālākie – gan tehniskā, gan sižetiskā ziņā - “Prometeja” momenti ir nedaudzie un taču efektīgie, gandrīz zombējošie kadri, kad parādās Radītāji. Gan sākumā, gan beigās, gan vidū hologrammās – īstas tehnomistikas saliņas drūmas intrigu un Šausmīgā Noslēpuma parodijas okeānā. Jau tāpēc vien ir vērts aiziet uz “Prometeju”, lai, zāli neatstājot, pilnā mērā izbaudītu svešās planētas pa pusei mirušo pasauli.
Nobeigumā, izdarot secinājumus, atļaujot man tomēr apgaismot, sākumā izteikto diskleimeri: paaugstinātas cerības gaidot, lūk, liekas pati galvenā “Prometeja” problēma (ja neskaita mamuta grāciju). Gaidīt no tā mesiju, kas atdzīvinās kosmisko hororu un pierādīs, ka tamlīdzīgi projekti ir finansiāli izdevīgi ar tādu reitingu, nav jēgas. Nepavelk. Pilnvērtīgas filozofijas tieši tāpat, kā pilnvērtīgu šausmu arī nav. Un nevar teikt, ka abas lietas ir ideāli vienādās proporcijās: to vienkārši ir par maz. Citiem vārdiem, gaidīt no tā visa, kā es to gaidīju, izklaidi, ko dara cēlu augstāko būtņu pilnība, nevar. Jo pretējā gadījumā iespaids, kā arī baudījums no filmas būs tāds, kaut kāds, nekāds. Jo filma ir vienkārša sci-fi. Ar pretenzijām uz patosu un jēgu. Vienkārši horors.
http://www.kinonews.ru/article_21404/
[Nobeigumā vēl daži vārdi no manis. Liekas, lai cik perfekti arī nebūtu nostrādāta filma tīri vizuāli, liekas, ka nepārliecinošākā ir galvenās varones operācijas aina. Pirmkārt, jābrīdina, ka tā ir baiga cilvēkiem ar vājākiem nerviem. Otrkārt, kaut arī, visu cieņu nākotnes ķirurģiskajam automātam, bet tā darbības bija kā miesniekam un radās iespaids, ka operācija tika veikta bez narkozes, kas reāli izsauktu cilvēka nāvi no sāpju šoka. Un tad vēl, manuprāt, kļūmes montāžā. Varbūt man tikai tā likās, bet operācijas laikā nemanīju, ka griezums tiek taisīts zem nabas, kur vēlāk redzama šuve, kas tika “aizkniedēta” visai barbariskā veidā. Turklāt, tālākajās ainās, kad galvenā varone pēc augļa izņemšanas skrien prom no operāciju zāles, kniedes it kā pazūd, lai beigās atkal parādītos. Treškārt, vispār jau ķeizargriezienu izdara citā vietā, ne vēdera vidū. Tādas tās lietas... - t.p.]