Skotam tajā laikā bija svarīgi neatkārtoties. “Pa asmeni skrejošā” scenārijs, kas burtiski bija piesūcies ar nuāra estētiku, palīdzēja ambiciozajam režisoram, ne vien eksperimentēt ar pasniegšanas formu, bet arī kārtējo reizi radīt absolūti jaunu pasauli. Turklāt, scenārijs ļāva izpausties Skotam tik mīļajam neviennozīmīgumam. Šajā gadījumā tā bija skaidri nolasāmā, morālā dilemma: ko var uzskatīt par cilvēku, ko nevar? Mazliet vēlāk režisors kopā ar jauno scenāristu Dēvidu Pīplzu ieviesa virkni izmaiņu, kas šausmīgi nepatika Fančeram.
Taču darbs bija izdarīts. Tagad īsts izaicinājums Skotam bija jaunas pasaules, jauna Visuma projektēšana, konkrēti – 2019. gada Losandželosas atveidošana. Šoreiz par iedvesmas avotu kalpoja pazīstamā mākslinieka Sida Meda grāmata “Sargs”, viņš strādāja par oficiālu automobiļu dizaineri vairākās lielās korporācijās un brīvajā laikā radīja “Sargam” līdzīgus albumus, kurā bija redzamas nākotnes ainas.
Mana karjera man liekas kā normālam vecim, kas tikai vajadzīgajā laikā atrodas vajadzīgajā vietā. (Ridlijs Skots)
Nav brīnums, ka drīz viņš izrādījās par visa galveno dizaineri – no lidojošajām “aušanas mašīnītēm”, ar kurām pārvietojās policisti, līdz pilsētas ainavas detaļām. Protams, viens no galvenajiem iedvesmas avotiem, neskaitot Meda grafiskos darbus, bija nuāra žanra filmas un bez šaubām, klasiskā Friča Langa “Metropole”. Tādā veidā pasaule ieguva, ne tikai apveidu, bet arī iekšējo saturu, pēc zināmas tradīcijas, pēc visu ārējo elementu noslīpēšanas pienāca laiks izvēlēties tos, kas iemiesos uz ekrāna scenārija varoņus.
Galvenā varoņa – robotu slepkavību izmeklējušā policista Dekarda – lomai Skots izvēlējās Harisonu Fordu, kura piedalīšanās jebkurā filmā pēc “Zvaigžņu kariem”, solīja tai panākumus. Pārējās lomās tika nodarbināti skaistuļi Šons Jangs un Derila Hanna, kas spēlēja liktenīgo sievieti un “ideālo” robotu baudai, attiecīgi. Bet harizmātiskais Rutgers Hauers kļuva par kiborgu sacelšanās vadoni.
Visas filmēšanas laikā atkal notika nepatikšanas; izpaudās Skota senais trūkums – nespēja skaidri pateikt aktieriem, kas no viņiem tiek gaidīts katrā konkrētā momentā. Tā Fords un Hauers apvainoja Skotu, ka viņš uzzīmētajam dibenplānam un futūristiskajai anturāžai velta daudz vairāk uzmanības nekā aktieriem. Taču tas bija tikai sākums: jāatgādina, ka “Pa asmeni skrejošais” bija pirmā filma Skota karjerā, kas pilnībā tika uzņemta Holivudā. Un tiklīdz budžets pārsniedza iepriekš noteikto summu, tūlīt klāt bija visur esošie Holivudas producenti, kas iemaisījās un nedeva iespēju pabeigt filmu tā, kā to sākumā bija iecerējis režisors. Rezultātā, filmas beigās pieskrūvētais hepi-ends filmā izskatās kā baleta čībiņas, kas uzautas govij.
Kad es esmu dusmīgs, es necenšos klusējot aiziet. Vai jūs esat bijuši pie mums studijā? Vai redzējāt šos caurumus sienās? (Ridlijs Skots)
Tikai daudz vēlāk, 1992. gadā Skotam izdevās atjaunot režisora versiju un filma kļuva par vispāratzītu klasiku. Bet mirklī, kad filma iznāca uz ekrāniem, Skots, jau tā sarūgtināts par skandāliem ar producentiem, bija šokēts par finansiālo izgāšanos un graujošo kritiku. Tā, New York Times nosauca lenti par “samudžinātu, taču pievilcīgu”, Time Magazine apzīmēja to par “skaistu, bet mirušu organismu, kas aprij dzīvību”. Bez tam, gan uz “Skrejošo...”, tāpat kā uz “Radījumu” [filmu pēc klasiskā Kempbela stāsta “Kas tur?” motīviem – t.p.], slikti atsaucās Spīlberga “Citplanētieša” iznākšana: tikai nedaudzi novērtēja pēc nopelniem gan Skota, gan Karpentera drūmo stilistiku un vizuālos atradumus, jo tajos gados fantastiku uztvēra tikai ar pozitīvu piegaršu. Tādā veidā lente ar 25 miljonu budžetu spēja savākt tikai 15 miljonus. Kā tas bieži notiek, filmu novērtēja tikai pēc kāda laika.
Skots ilgi nespēja atgūties...
Aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām valstīm...
Un tad režisors atcerējās par seno vēlēšanos uzfilmēt fantāziju pēc stāsta par Tristanu un Izoldi motīviem. Kā viņš pats teica, “bija vēlēšanās radīt lenti bez vietas un laika sajūtas... kaut ko līdzīgu sajaukumam no Žana Kokto “Skaistules un Briesmoņa” un Holivudas 1935. gada klasikas. Es gribēju radīt kaut ko gaišāku par trīs manām iepriekšējām filmām, kas bija smagas un saspringtas”. Meklējot filmas materiālu, Skots iepazinās ar Viljama Hjortsberga darbiem, kas bija lieliskā, mistiskā trillera “Eņģeļa sirds” autors, ko vēlāk sekmīgi ekranizēja Alans Pārkers. Kā Skots vēlāk sacīja, par viņa sadarbības rezultātu ar Viļjamu kļuva “filma, ne par nākamību, ne par pagājušo un ... pat, ne par pašreizējo momentu. Cīņa starp gaismu un tumsu vienmēr ir mūs apņēmusi, jau no cilvēka radīšanas mirkļa. Un tā būs ar mums mūžīgi mūžos”. Nav brīnums, ka kopā ar Hjortsbergu Skots iedvesmojās no Viduslaiku pasakām, tādām kā “Apburtā princese”, kā arī no brāļu Grimmu pasakām un pat no Bībeles. Taču sākumā Hjortsbergs bija izdomājis visai biedējošus un drūmus tēlus, kas bija pretrunā ar ģimenes izklaides koncepciju, ko bija iecerējis Skots, tāpēc no tiem nācās atteikties.
Atceroties bēdīgo pieredzi no filmēšanas Holivudā ar atstādināšanu no radošā procesa, Skots pārcēla filmēšanu uz angļu studiju Pinewood, kur sāka nodarboties ar iemīļoto darbu – izstrādāt jaunu, brīnumainu pasauli. Viņš izmantoja pazīstamā pasaku ilustrētāja Artūra Rekhema darbus, kā arī slavenā mākslinieka Braiana Frouda, feju un goblinu attēlotāja, gleznas (vēlāk tās izmanto Džima Hensona “Labirintā”). Radošo meklējumu iznākums bija 411 kadrējumi, ko uzzīmē mākslinieki-inscenētāji Šermans Lebijs un Mārtins Esberijs.
Skots atzinās, ka “Leģendā” galvenais tēls ir maģiskā pasaule, kuru attiecīgi nedrīkstēja aizēnot aktieri, tātad – nevienas pazīstamas sejas kadrā! Tagad tas izklausās jocīgi, bet tas ir fakts, par galveno vīrieša lomas tēlotāju tiek izraudzīts Toms Krūzs. Tomēr, tajā laikā viņš bija iesācējs aktieris un līdz zvaigznes statusam izauga tikai nākošajā gadā, kad uz ekrāniem iznāca Skota jaunākā brāļa Tonija filma “Top Gan”. Toties, specefektus filmai taisīja maestro Robs Botins, kas pirms tam bija kļuvis slavens ar neticamajiem briesmoņiem filmā “Radījums”.
Diemžēl, nepatikšanas negāja secen arī šim Skota projektam. 1984. gada 27. jūnijā studijā notiek ugunsgrēks un rezultātā izdeg gandrīz viss brīnumu mežs. Turpinājumā ļauns liktenis Skotam rada jaunus pārbaudījumus: 113 minūtes garā filmas galīgā versija tiek negatīvi uzņemta testa seansos, tā iemesla dēļ filmu šodien var redzēt divos variantos. Amerikāņu versija ilgst 89 minūtes un tajā var dzirdēt saundtreku ar ar kulta elektroniskās mūzikas grupu Tangerine Dream. Eiropas versija – 94 minūtes – ir ar oriģinālo Džerija Goldsmita skaņu celiņu. Kad pabeigtā filma tika palaista uz ekrāniem, to gaidīja Skota iepriekšējo darbu liktenis: lai cik bēdīgi tas arī nebūtu, skatītāji lenti uzņēma vēsi, bet kritiķi vispār tai uzgāza dubļu šaltis. Lūk, kā rezumēja savas sajūtas vadošais amerikāņu kritiķis Rodžers Eberts: “Teiksim tā... “Leģenda” - ir iespaidīgs, tehnisks sasniegums. Skots ir perfekcionists, kas cenšas nonest līdz skatītājam zināmas lietas, kuras pazūd uz vizuālās pārbagātības fona. Visi tie lieliskie efekti un skaistās ainavas neglābj lenti no kaut kādas idejas trūkuma scenārijā...” Kā arī “Pa asmeni skrejošā” gadījumā , filmu novērtēja tikai pēc kāda laika un tā ieņēma paliekošu vietu fantāzijas cienītāju kolekcijās.
Dzīvāks par visiem dzīvajiem.
Var tikai pabrīnīties, kā pēc divām, lielām sakāvēm Skots netika atstādināts no kino pasaules, bet turpināja stabili veidot filmas. Diemžēl režisoram nācās paņemt lielu pārtraukumujaunu fantastisku eposu radīšanā. Pēc “Leģendas” viņš atgriezās pie tīri reālistiskiem stāstiem, tāpēc visus satrieca ziņa, ka viņš gatavojas reanimēt Svešos. Nostājies stingri uz kājām pēc trīs blokbasteru - “Gladiatora”, “Melnā vanaga” un “Hanibāla” - panākumiem, Skots varēja atļauties visu, ko sirds vēlas. Rezultātā, sākotnējā ideja, uzfilmēt piekto “Svešo” transformējās grandiozā iecerē, radīt kādu kopēju priekšvēsturi ar padziļinātu ieskatu citplanētiešu būtņu pasaulē.
Tas ir tik skumji – nodzīvot līdz tam laikam, kad tavām filmām jau taisa rimeikus. (Ridlijs Skots)
“Prometeja” sižeta detaļas līdz šim laikam tur slepenībā, taču var droši teikt, ka ar rīcībā esošo, milzīgo budžetu, Skots varēs radīt visu, ko nespēja 1979. gadā. Ņemot vērā režisora cienījamo vecumu, šogad viņam paliek 75 gadi, var tikai pabrīnīties par tik drosmīgu soli: neparazitēt uz fantastiskā, kulta teleseriāla panākumiem, bet radīt kaut ko kvalitatīvi jaunu. Atceroties Skota izteikumu, ka “97% mūsdienu filmu ir truls kino””, gribas ticēt, ka “Prometejs” izrādīsies starp palikušajiem trīs procentiem. Tāpēc novēlēsim vienam no mūsu iemīļotākajiem režisoriem, ar kura filmām ir izaugusi ne viena vien fantastikas un vienkārši laba kino mīļotāju paaudze, panākumus visās iecerēs!