Puisēns – zvaigzne: piedzimšana.
Savu ceļu šajā dzīvē nākošais metrs sāka neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma – 1937. gada 30. novembrī. Viņa vecākiem – Elizabetei un Frēnsisam Persijam Skotam – tajā laikā jau bija viens dēls, Frenks, un mazliet vēlāk dienas gaismu ieraudzīja arī trešais – Tonijs, kuru kinomīļi pazīst kā “Bada”, “Top Gun”, “Pēdējā boiskauta” un citu kinofilmu radītāju.
No deviņu gadu vecuma es katru dienu izgāju laukā un zīmēju. Es redzēju skaistumu tur, kur citi redzēja dubļus. Un tas manī iedzīvojās – mani pievelk tumši stāsti un tumši sižeti. (Ridlijs Skots)
Ģimenes galva bija lielas kuģubūves kompānijas līdzīpašnieks, bet viņa vētrainā darbošanās karadarbības laikā izpelnījās slavu un pat paša Vinstona Čerčila pateicību. Ļoti spēcīgu iespaidu uz bērnu atstāja māte, kura uzvēla uz saviem pleciem atbildību par ģimeni tajā laikā, kad tēvs palīdzēja angļiem sist nacistus. Pēc paša režisora vārdiem, tieši tāpēc viņa filmās sievietes bieži kļūst par galvenajām varonēm, kuras var “sadot pa pakaļu” vienalga kam – no nekaunīga kravas auto šofera feministiskajā hītā “Telma un Luīze” līdz šausmīgajam, kosmiskajam monstram “Svešajā”.
Skots Brīnumzemē.
Nākošais režisors sākumā nebija ambiciozs. Ridlijs gribēja kļūt par mākslinieku un tēvs redzēja, ka dēla talantiem armijā, kurp devās Frenks, viņam nav vietas.
Bērnībā es sapņoju par kovbojiem un indiāņiem, biju visai labs jātnieks, pēc tam pat sāku iet medībās. Taču lapsu tā arī ne reizi nenoķēru. Tie velni ir pārāk gudri. (Ridlijs Skots)
Karaliskā mākslas koledža Londonā – ir viena no elitārajām Lielbritānijas mācību iestādēm, kurp dodas jaunie talanti. Tieši tur Skots varēja parādīt un attīstīt savas spējas. 1958. gadā viņš iestājas koledžā un drīz pilnīgi iegrimst brīnumainajā kino pasaulē, tam par iemeslu ir arī iešana uz kino, kur Skots iepazīstas ar jaunākajiem kinotrendiem – itāļu neoreālismu un asām sociālajām drāmām. Domas par režisūru, kā par savu dzīves ceļu, sāka pildīt jaunā cilvēka galvu, taču būtu vajadzējis piedzimt Kalifornijā, lai sapņotu par tādām lietām, Britānijā kinematogrāfs tolaik bija visai šaura niša, kurā iespraukties - praktiski neiespējami.
Jau 1961. gadā tiek uzņemta Skota pirmā, īsmetrāžas filma “Zēns un velosipēds” ar jaunāko brāli Toniju galvenajā lomā. Nekāda sociāla zemteksta filmā nebija. Jaunais režisors jau šeit nodemonstrēja savu prasmi, interesanti pasniedzot vienkāršu sižetu braucienam ar velosipēdu pa Britānijas laukiem. Lentē tiek radīta visu puišeļu ikdiena, kuri piecdesmitajos gados dzīvo pie jūras: saldumu pirkšana, smēķēšana, tirgus apmeklēšana un, protams, pludmale. Finālā visa šī idille sabrūk: zēns atrod beigtu suni un pamestu būdu, kur drīz vien atgriežas tās saimnieks – pretīga izskata bomzis. Turklāt baigo klaidoni tēloja Ridlija tēvs! Tāda kontrastu spēle atstāja lielu iespaidu uz Skota kursabiedriem un skolotājiem – tieši viņi kļuva par viņa pirmajiem skatītājiem. Taču vēl tad jaunais Ridlijs nebija pārliecināts, ka viņa aicinājums ir – būt par režisoru. Šaubas galīgi izklīda tad, kad jau pēc Karaliskās Mākslas koledžas beigšanas viņam piezvanīja no Britu kino institūta, lai viņš pabeidzot darbu pie filmas – pievieno mūziku. Šī iemesla dēļ viņam tiek izmaksāts neliels honorārs – 250 sterliņu mārciņas. Skotam jau bija gatavs muzikāls gabals, kas piederēja pašam Džonam Barijam – īstam Holivudas saundtreku karalim. Barijs ir strādājis ar tādām filmām kā “Dejas ar vilkiem”, “Pusnakts kovbojs”, “Goldfingers” un “Čaplins”. Pazīstamais skaņu maestro ne tikai atļāva pilnīgi bez maksas izmatot šo mūzikāko fragmentu, bet pievienoja tam vēl dažas notis. Tādā veidā filma tika demonstrēta eksperimentālo lenšu festivālā (ko rīkoja tas pats Britu kino institūts), kur vēlreiz saņēma ovācijas – tik maz šis īsais darbs līdzinājās parastajam kinoteātru repertuāram.
Pirmie manevri.
Taču nākošais dzīves etaps tika veltīts nevis režisūrai, bet darbam BBC, kur Ridlijs Skots ieguva ne mazums vērtīgu iemaņu. Viņš vēlāk gan pukojās šī iemesla dēļ: “Pavadīt septiņus gadus mākslas skolā un – likt bildītes uz ekrāna...” Taču bez tiešajiem pienākumiem nākošais režisors iemācījās vest korektu dialogu ar birokrātiem, kas vēlāk viņa ne reizi vien noder, bet, pats galvenais, maksimāli izmantot kreativitāti ar minimālām budžeta iespējām. Tieši šīs īpašības palīdzēja viņa drīzumā sākt vadīt jaunu projektu jau kā režisoram. Par laimīgo biļeti kļūst pēc Hemfrija Koba romāna uzņemtā filma “Slavas taka”, ko jau agrāk bija ekranizējis pats Stenlijs Kubriks. Taču filmēšanas laikā parādās Skota kā vadītāja trūkums – viņš nemāk skaidri paskaidrot filmēšanas komandai, kas ir jādara. Tas tomēr nekavē viņu piesaistīt viena no BBC producenta Tonija Džailza uzmanību, kas tieši meklē jaunus talantus. Tieši uz Skotu krīt viņa izvēle.
Pēc paredzamiem panākumiem televīzijā režisors jūt, ka viņu stingri sasaista cenzūras važas. Tas ved pie idejas radīt pašam savu kompāniju, kur neviens nevarētu uzlikt veto uz drosmīgiem un neparastiem risinājumiem scenārija izvēlē vai uz māksliniecisko noformējumu. 1965. gadā viņš nodibina kompāniju Ridley Scott Associates, kas specializējas reklāmu filmēšanā.
Es saglabāju labas attiecības ar visām studijām, jo nekad nepiedalījos savu filmu sagriešanā. (Ridlijs Skots)
savas aizņemtības dēļ visai drīz viņš firmas vadību uztic savam jaunākajam brālim. Tajā ir strādājuši tādi režisori, kā Alans Pārkers un Hjū Hadsons, bet uzfilmētās reklāmas ir kļuvušas par dažādu prēmiju laureātēm.
Visvairāk man patika filmēt cigarešu reklāmas. Es gadiem taisīju tabakas rūpniekiem ļoti kinematogrāfisku, sižetisku reklāmu. Vienīgā problēma – tā bija cigarešu reklāma. (Ridlijs Skots)
Ridley Scott Associates firmas zīme ir dažādu preču: džinsu, maizes, sidra... reklāmas. Nemainīga bija tikai gala rezultāta augstā kvalitāte un netriviāls radošais risinājums.
Kad tika filmēta pirmā ne-televīzijas filma “Duelētāji”, Skots jau bija sasniedzis daudz – sekmīgs reklāmas bizness un pārstāvniecības dažādās pasaules valstīs, mīļotā sieva un divi bērni. Taču Skota režisora ambīcijas sniedzās daudz tālāk, nekā īsu reklāmas rullīšu vai populāru kriminālo drāmu sēriju uzņemšana. “Duelētāju” varēja vispār nebūt: Skots apskatīja ļoti daudzus scenārijus, starp kuriem bija arī visai īpatnējs Džona Edvardsa scenārijs – “X pils”, ko pats Skots nosauca par “Viduslaiku mistiskajām šausmām” Mario Bavas un studijas Hammer stilā. Taču rezultātā par pirmo filmu kļūst Džozefa Konrada īsās noveles ekranizācija, kas Ridlija rokās pārvērtās par saspringtu un efektīgu trilleri. Bet jau pēc diviem gadiem radīsies filma, kas kļūs par žanra ikonu...
Turpinājums sekos.