Tvaikapanka sākotne rodama kāda Kalifornijas pulciņa, kas grupējās ap Filipu Diku, darbos, konkrētāk – pie divām šīs biedrības personām – pie K.V. Džetera un Tima Pauersa. Pirmais romānā “Morloku nakts” (1979.), kas balstīts uz zināmo Herberta Velsa sižetu, apraksta Merlina un morloku sadursmes 1892. gada Britānijā. Otrais “Anubisa vārtos” (1983.) sūta pagātnē mūsu līdzcilvēku – dzejnieka Viljama Ešblesa (izdomāts tēls, kas parādās arī Džeimsa Bleiloka grāmatās) daiļrades speciālistu, lai tas noskaidrotu, ka īstenībā pats arī ir Ešbless.

Klita enciklopēdija pie “prototvaikapanka” autoriem pieskaita arī divus angļu autorus: Kristoferu Pristu, kura “Telpas mašīna” (1976.) bāzējas uzreiz uz divām Velsa grāmatām - “Laika mašīnas” un “Pasauļu kariem” - un Maiklu Murkoku, kura sērija “Laika klejotāji” stāsta par Osvalda Basteibla un daudzu vēsturisku personāžu piedzīvojumiem Britu impērijas pasaulē, kas saglabājusi savu varenību arī XX gadsimta otrajā pusē. Pie tvaikapanka priekštečiem ir jāpieskaita arī Harija Harisona romāns “Lai dzīvo Transatlantiskais tunelis! Urā!” (1972.), kurā tiek stāstīts par grandiozu projektu, kam ir jāsavieno Britu impēriju ar savu aizokeāna koloniju. Kaut arī grāmatas darbība notiek pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, sabiedriskā iekārta seko Viktorijas laiku tradīcijām.

Vairums nosauktajām grāmatām ir raksturīga viena un tā pati darbības vieta – Londona (turpmāk – rūpnieciski attīstīta megapole, galvenais stīmpanka daiļdarbu “ceļamērķis”). Darbības laiks – XIX gadsimts, karalienes Aleksandrīnas Viktorijas valdīšanas laiks.

Astoņdesmitie gadi kļuva par kiberpanka uzvaras laiku. Nav brīnums, ka autori, kas apdziedāja Viktorijas laiku Angliju, pretnostatīja sevi tiem, kas rakstīja par datoriem un virtuālo realitāti. K.V. Džeters, analizējot vienā no “Locus” 1987. gada numuriem paša romānu “Ellišķīgās iekārtas” (1987.) ar dīvainu apakšvirsrakstu “trakā Viktorijas laiku fantastika”, atzīmēja, ka, raksturojot tādu autoru kā Pauerss, Bleiloks un arī paša Džetera daiļradi, ir nepieciešams speciāls termins, kas balstās uz iemīļotā laikmeta tehnoloģijām. Un šādu terminu Džeters arī piedāvāja - “tvaikapanks” (“stīmpanks”).

Jocīgi, bet gandrīz vai pašu pazīstamāko tvaikapanka darbu, romānu “Izklaides mašīna” (1990.) drīz pēc publikācijas “Locus” saraksta estētiskie pretinieki – kiberpanka dibinātāji Gibsons un Sterlings. Viņi padara tvaika tehnoloģijas ne tikai par stāstījuma momentu, bet arī par sižeta veidojošo elementu. Londonas mājām ir tvaika apkure, teātru zālēs viena otru nomaina kinotropiskās izrādes, bet galvenais, bez stājas strādā tvaika skaitļotāji (grāmatas nosaukums atsauc atmiņā Čārlza Bebidža dažādību mašīnu – pirmo mūsdienu datoru prototipu), personālā informācija tiek vākta valdības indeksos un uz perfokartēm, bet klakeri bez pūlēm tiek galā ar sarežģītām iekārtām.

Vienu vārdu sakot, Gibsona un Sterlinga duets zīmē iespaidīgu informācijas sabiedrības ainu “Viktorijas laika drānās”. Turklāt romānā ir iepīti arī anahronismi un moderno reāliju pazīmes: angļu karavīru haki krāsas formas Krimas kara laikā un Japānā radītie, izcilie mehānismi. Vispār, romānā tiek veikts kiberpanka tradicionālo tēmu un motīvu iebrukums Žila Verna telpā. Pārliecinoša alternatīvo tehnoloģiju demonstrācija papildina tvaikapanka raksturojumu ar vēl vienu raksturīgu vaibstu.

Vidusspēle.

Jau 1990-to gadu pirmajā piecgadē, spraugā, kuru radīja tvaikapanka pamatlicēji, laužas iekšā citi autori. Pirmais savu lauciņu iezīmē šajā apakšžanrā Pols di Filipo. 1995. gadā iznākušais trīs noveļu krājums viņam ir nosaukts vienkārši - “Stīmpanka triloģija” (1995.). Toties pašos tekstos autora fantāzija ir uzlidojusi visai augstu. Viņa Visumā sadzīvo tvaika lokomotīves ar urāna kurināmo un mašīnas ceļojumiem aizkapa valstībā; karalienes Viktorijas vietu aizņem mākslīgi izaudzēta slēptžaunu tritona mātīte, bet teitoņu bruņinieks, kas fanātiski aizstāv āriešu asiņu tīrību, iet bojā, šujmašīnas, kas kādreiz ir bijusi zobenzivs, caurdurts. Di Filipo neaizmirst arī par Amerikas kontinentu, saliekot kopā slavenos dzejniekus Voltu Vitmenu, Emīliju Dikinsoni un Ezru Paundu.

Di Filipo darbi pārliecinoši pierāda, ka tvaikapankam nav obligāti jābūt par alternatīvās vēstures paveidu. Nils Stīvensons “Dimanta gadsimtā” (1995.) iet vēl tālāk un pārnes Viktorijas laikmeta reālijas uz tuvu nākotni, brīvi operējot, ne vairs ar tvaika, bet nanotehnoloģijām.

Tvaikapanka mākslinieciskās iespējas attīsta tālāk ne mazāk iespaidīgos vizuālos un provocējošos tēlos Čaina Mjevils, sava Ņukrobizona cikla (pašlaik ietver sevī romānus: “Zaudēto sapņu stacija”, “Rēta” un “Dzelzs padome”, 2000. - 2004.) darbību pārnesot uz izdomātu Bas-Lagas pasauli. Turklāt, no darbības vietas maiņas Mjevila, kas pazīstams ar saviem kreisajiem politiskajiem uzskatiem, sociālā un politiskā kritika nav kļuvusi mazāk asa un mūsdienīga.

Džeja Leika grāmatas apraksta pasauli, kas iemieso Ņūtona uzskatus par pasauli kā mehānismu.

Turklāt, burtiski: Zeme, ko sadala Ekvatora siena, kustās ap sauli pa sliedēm. Taču mūsu planēta var apstāties, tāpēc pulksteņmeistara māceklis Hetors ir spiests meklēt Atslēgu, lai to no jauna uzvilktu. Uz šo dienu cikls ietver romānus: “Gaitas atspere” (2007.) un “Gaitas regulators” (2008.), bet drīz vajag iznākt triloģiju noslēdzošam romānam “Zobrats”.

Izdomātā pasaulē darbība notiek arī Stīvena Hanta grāmatās “Debesu tiesa” (2007.) un “Aizjūras karaliste” (2008.), kaut arī spēku pretnostatījums atgādina vēsturisko Anglijas un Francijas cīņu vienai ar otru, romānu atmosfēru pilda, ne tik daudz Anglijas Viktorijas laika gars, cik Dikensa darbu un vēlāk, arī Žila Verna gars. Skota Vesterfelda “Leviafānā” (2009.) pasaules karā saduras Eiropas valstis, kas apbruņotas ar tvaika tehnoloģijām. Bet Čerija Prista grāmatā “Kaulu kratītājs” (2009.) darbība notiek Ziemeļamerikā zelta drudža laikā pēc tam, kad Sietlu, kuru daļēji iznīcina trakā zinātnieka Levitikusa Blū dīvainā mašīna, apdzīvo zombiji.

Džefa un Ennas Vandermeijeru sastādītā antoloģija “Tvaikapanks” (2008.) demonstrē žanru un jēdzienu robežu nosacītību. Tēmatiski krājums apvieno tādus dažādus autorus kā Teds Čans, Pols di Filipo, Maikls Mūrkoks, Nils Stīvensons, Džeimss Bleiloks, Jens Makleods un Maikls Čabons.

Dažreiz autoriem nav nekas pretī atkāpties no žanra kanoniem. Gordons Dalkvists “Sapņu rijēju stikla grāmatās” (2006.) un tam sekojošā turpinājumā apraksta, nevis alternatīvas tehnoloģijas, bet gan maģisku procesu, kas pārveido cilvēkus un nozog viņu atmiņas. Grāmatā “Anno Dracula” (1992.) - pirmajā no tāda paša nosaukuma Kima Ņumena seriāla – tiek aprakstīta pasaule, kurā grāfs Drakula kļūst par karalienes Viktorijas vīru un valda pār Britu Impēriju. Cikla varoņi ir pazīstamas vēsturiskas personības un literāri tēli.

Stāstu par dobto Zemi (tēmu, kuru apstrādāja vēl Konans Doils un Žils Verns) stāsta Džeimss Bleiloks “Apakšzemes leviafānā” (1984.). Tajā pat rindā var minēt divus citus viņa romānus: “Homunculus” (1986.) un “Lorda Kelvina mašīna” (1992.).

Stīvena Bakstera romānā “Antiledus” (1993.) tiek stāstīts par industriālo revolūciju, ko virza nevis tvaika, bet gan  antiledus spēks. Šī viela ir atklāta Dienvidpolā. Autors atrod jaunajam enerģijas veidam, ne tikai militāru (Anglija uzvar Krimas karā pēc tam, kad virs Sevastopoles parādās raksturīgais sēnesveida mākonis), bet arī kosmisku pielietojumu. Turklāt kuģa “Faetons” kosmiskā ceļojuma uz Mēnesi ainas pa tiešo atsauc atmiņā Verna un Velsa “Mēness” romānus.

Līdzīgas, literāras reminiscences tvaikapankā ir parasta lieta, gandrīz – obligāta. Nereti fantasti pa tiešo pievēršas, ne vien Čārlza Dikensa, Artūra Konana Doila, Vilkija Kolinaa, Brēma Stokera utt. daiļradei, bet arī biogrāfijām. Nesenais Dena Simonsa romāns “Druds” (2009.) pa jaunam izstāsta Dikensa biogrāfiju un viņa attiecības ar Vilkiju Kolinsu. Grāmatas nosaukums tieši nosūta mūs pie nepabeigtā Dikensa darba. Savdabīgi ir sajaukušies Konana Doila daiļrade un Lavkrafta motīvi Maikla Rivza un Džona Pilana antoloģijā “Ēnas virs Beikerstrītas” (2003.), no kuras pašmāju lasītājam ir pazīstams Nila Geimana stāsts “Etīde smaragda toņos”.

“Šerloka Holmsa” autorsir arī tēls Marinas Gaļinas stāstā ar Kiplinga intonācijām “Viņas Augstības seržants” (2005.). Taču visumā krievu valodas ZF tvaikapanks kaut kā neiedzīvojās. No nozīmīgākiem tekstiem varam nosaukt G.L. Oldi un Andreja Valentinova episko triloģiju “Alumens”, Alekseja Pehova romānu “Mēdītājs” (2009.), kur darbība notiek fantāzijas pasaulē Rapgarā, un savdabīgo Šimuna Vročeka stāstu “Džona Kerlingtona šausmīgais, mehāniskais cilvēks” (2007.), kas stāsta par notikumiem Ziemeļu un Dienvidu kara laikā ASV.

Atgriežoties pie tēmas par literāro varoņu izmantošanu tvaikapankā, nevar neminēt Alana Mūra un Kevina O'Nīla daudzsējumu grafisko romānu ciklu “Izcilo džentlmeņu līga”, kurā ir savākti paši populārākie pagātnes literārie personāži – Alans Kvotermeins, kapteinis nemo, Neredzamais

cilvēks, Doktors Džekils, Džons Kārters, brāļi Holmsi un Fileass Fogs.

Stīmpanka popularitāte strauji izlija no grāmatu lappusēm citos plašumos – kino, multiplikācija, komiksi... Šis virziens ir radījis daudzus atzarus, pats pazīstamākais no tiem – dīzeļpanks.

Starp citu, ar fantastiku tās lietas neaprobežojās: retrofutūrisms, vintāža, rimeiki. Pagātne arvien agresīvāk iespiežas tagadnē. Kāpēc retrospekcija ir kļuvusi tik populāra?

Laika trūkums.

Mēs dzīvojam ne īsti lieliskā, ne īsti nelaimīgā laikmetā, taču noteikti – nemierīgā. Ir pagājuši četrdesmit gadi, kopš ir iznācis “Futūršoks” (1970.), kurā Elvīns Toflers brīdināja no tā, ka pārmaiņas, ko izsauc zinātniski-tehniskais progress, notiks arvien straujāk un sabiedrībai nāksies pierast pie ZTR inovācijām. Kaut arī dažas no pārmaiņām ir tīri kosmētiskas, citas – tādas, kā, piemēram, GPS navigācija un “papildus realitāte”, vēl nav sevi pietiekoši parādījušas, ir pilnīgi skaidrs, ka divu-trīs desmitgadu laikā datori un mobilie sakari ir izmainījuši sabiedrību spēcīgāk, nekā jebkurš iepriekšējais, tikpat ilgs laika periods.

Kas gan varēja iedomāties, ka kopā ar tagadni tikpat strauji mainīsies mūsu priekšstati par nākotni. Dažu desmitu gadu laikā nākošās cilvēces kosmiskās dekorācijas ir nomainījušās uz virtuālajām. Bet to vietā tuvākā laikā var nākt biotehnoloģiskās. Jāpiemin, ka arī te veiklais di Filipo ir pasteidzies pa priekšu un 1996. gadā izdevis stāstu krājumu ar zīmīgu nosaukumu “Ribofunk” [savienojot biopanku ar nanopanku – t.p.].

Vai jābrīnās par daudzu vēlmi pagriezt laiku atpakaļ un atcerēties laikmetu, kas bija nesteidzīgs un sakārtots, kad pasaule bija vienkāršāka un atklātāka!

Nav brīnums, ka par nostaļģijas avotu kļūst tieši Viktorijas laikmets. Laiks, kad pēc visiem zināmā teiciena “saule nekad nenorietēja virs Britu impērijas” (starp citu, īri vienmēr ar sarkasmu piebilda: “Tas tāpēc, ka Dievs neuzticējās angļiem un negribēja tos vienus atstāt tumsā”).

Patiešām, pasaulē gandrīz nav palikuši “baltie plankumi” - zemes ainavas, izņemot pašus grūtāk pieejamos rajonus, ir tikušas uznestas uz kartes. Vēl vairāk, izpētījis savu apkārtni, cilvēks ir ķēries pie tās aktīvas apgūšanas un pārveidošanas (XX gadsimtā šis impulss jau skāra kosmosa apgūšanu). Īpaši zīmīga ir dzelzceļu tīkla attīstība. Piemēram, 1830. gadā ASV bija 64 kilometri dzelzceļa, bet pēc desmit gadiem tika uzbūvēti vēl četri ar pus tūkstoši kilometru. Ja pazīstamais Žila Verna romāns “80 dienās apkārt Zemeslodei” arī bija māksliniecisks pārspīlējums, tad pavisam neliels. Turklāt, atklātās jaunās teritorijas bija pieejamas ceļotājiem – nelegālā migrācija un terora draudi nebija tik izplatīti kā šodien. Franču sociologs Andrē Zigfrīds rakstīja, ka XIX gadsimta beigās viņš apbrauca apkārt pasaulei kā personu apliecinošus dokumentus vedot līdzi tikai savas vizītkartes.

Idealizēt laikmetu nav vērts: tādas iespējas nebija visiem. Viktorijas laikmeta raksturīgākā iezīme bija stingra sociāla hierarhija, ko saturēja imperiālisma veidotāja morāles kodekss un baltā cilvēka pienākumu nasta. Kaut gan zinātnes un tehnikas attīstība lika ieviest arī sociālas inovācijas. Jauniem cilvēkiem, kas bija zinoši un tehniski izglītoti, darba un karjeras ceļi bija plaši atvērti. Kaut vai atceramies Amerikas izgudrojumu bumu, par kuru indīgi izteicās Marks Tvens, kas pats kļuva par tā upuri. Izgudrotāji un inženieri kļuva par varoņiem, bet varoņiem vienmēr seko ļaudis, kas mēģina viņus kopēt.

Inženieri un izgudrotāji – jaunie profesionāļi, XIX gadsimta japiji, centās izmainīt vai vismaz, uzlabot pasauli, un bieži gadījās, ka pasaule atbalstīja viņus vai vismaz nelika šķēršļus viņu mēģinājumiem, saistot ar tiem cerības uz gaišu nākotni. Ne jau velti, dzīvi uz “Noslēpumu salas” centās iekārtot inženieris Sairuss Smits (vēlāk līdzīgas tehnokrātiskas notis, kaut arī ne tik labsirdīgas, skan “Atšķirību mašīnā”).

Par jaunā laikmeta simbolu kļūst vispasaules izstādes, sākumu kurām liek Londonas izstāde 1851. gadā ar Kristāla pili. Pēc četriem gadiem francūži atbildēja uz izaicinājumu, speciāli Parīzes izstādei uzbūvējot Industrijas pili. Šajās pasaules saimniecības, zinātnes, tehnikas un rūpniecības skatēs vadošā loma bija tieši šīm tēmām.

Ko tur lai saka, pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir radīta ar slaveno ZTR, kas kā jebkura revolūcija sagrāva veco kārtību, tajā skaitā, arī sociālo, taču uz to liktās cerības neattaisnoja. Kā runāja Iļja Ilfs: radio ir, bet laimes nav.

Vispār vispārējās labklājības ilūzija, ko var sasniegt ar zinātniski-tehnisko progresu, atgādina šaha automāta “Turks” vēsturi, šo automātu radīja vēl pirms tvaika laikmeta sākuma. “Turks” kļuva slavens divas reizes: sākumā, kā meistarīgi izveidots mehānisms, kas pieveica daudzus slavenus šahistus, bet pēc tam, kā apbrīnojams fokuss: mašīnas iekšienē slēpās meistarīgs spēlētājs. Ticama demonstrācija tam, ka ka katras tehniskas novācijas centrā atrodas cilvēks.

Vilšanās tagadnē, ko pastiprina visādas krīzes, katastrofas un kataklizmas, likumsakarīgi noveda pie nostaļģijas pēc samērīgākiem un drošākiem laikiem, kad ūdens bija tīrāks un zāle zaļāka. Pievērsīsim uzmanību tam, ka tvaikapanka rašanās sakrīt ar XX gadsimta vislabvēlīgāko desmitgadu beigām. Vilšanās tā arī neatnākušajā nākotnē un nepiepildījušies sapņi apvērsa zelta laikmetu uz pagātni.

Galotne?

Progress kā pastāvīga uzlabojumu secība laikā pa tiešo ir saistīts ar vienu no būtiskajām ZF tēmām – ar Nākotnes tēmu. Tieši priekšstatu rašanās par nākotni iezīmēja galīgu “maģiskā” laika apļa pārraušanu, pēc kā civilizācija sāka soļot uz priekšu – uz to pašu gaišo nākotni. Piezīmēsim, ka maģiskā laika izzušana notika pakāpeniski. Sākumā parādījās apziņa, ka pagātne ir vēsturisks process un Herodots kļuva par Vēstures tēvu. Taču priekšstats par nākotni radās vēlāk. Iedomu pasaules un ideālās valstis vēl ilgi eksistēja, nevis laikā, bet telpiskā dimensijā. Par to liecina arī termins “utopija” - tulkojumā - “vieta, kuras nav”.

Progresa idejas rašanos tradicionāli saista ar agrīnajiem kristiešu domātājiem. Pirmā kārtā, runa ir par Svētā Augustīna “Dieva pilsētu”, kurā pirmo reizi tiek runāts par visas cilvēces lineāru laiku un kurā autors pirmoreiz runā par materiālā un garīgā progresa lomu kristietībā. Taču, vai progress ir cilvēces vēstures determinante (likumsakarīga un neatņemama iezīme), vai arī nejauša fluktuācija?

Dzīves pieredze mums rāda, ka progress ir pastāvīgs. Kā rakstīja Čehovs, “es jau no bērnības ticēju progresam un nemaz nevarēju neticēt, kā kā starpība starp laiku, kad mani sita, un laiku, kad pārstāja sist, bija šausmīga”.

Taču tūkstošgades beigās visai noteikti sākās runas par vēstures galu, kuru 1992. gadā postulēja Frēnsiss Fukujama, kas to attiecināja uz politisko ideoloģiju un beigās uz zinātni. Nākošo desmitgadu vēsture pierādīja tiem, kas šaubījās, ka tā turpinās, taču progresa ideja vispār un zinātniski-tehniskā progresa ideja konkrēti šodien vairs neliekas tik absolūti viennozīmīgas.

Sociālās šaubas atspoguļojas tekstos. Piemēram, Maikla Svenvika grāmata “Džeks/Fausts” (1997.) lasītājam sniedz ieskatu dažos gados saspiestā vēsturē, kurā notiek pāreja no feodālas sabiedrības uz masu ražošanas un masu patēriņa industriālo sabiedrību, un stāstījums beidzas visai bēdīgi.

Kas tad ir izsaucis īpašo tvaikapanka popularitāti, kurā biezi sajauktas alternatīvās tehnoloģijas, moderna domu gaita un Viktorijas laiku vēsturiskās reālijas? Varbūt tāpēc, ka vairums darbos darbība norisinās modernai civilizācijai būtiskos laika posmos – pēc vēsturnieka Ērika Hobsbauma vārdiem – garā XIX gadsimta, kas sākās ar Lielo franču revolūciju un beidzās ar Pirmo pasaules karu, otrajā pusē?

Tieši tad izveidojās visi priekšnoteikumi, lai iezīmētos mūsdienu pasaule: urbanizācija, zinātnes, rūpniecības un kapitāla attīstība. Tomēr jāatzīmē, ka priekšnoteikumi mūsdienu pasaules sistēmas radīšanai attiecas uz agrāku laika posmu. Pavisam ne nejauši Nils Stīvensons sava “Barokālā cikla” darbību pārnes uz XVII gadsimta vidu un XVIII gadsimta sākumu. Starp citu, būtu interesanti salīdzināt divu mūsdienu modernās ZF liela mēroga domātāju Stīvensona un Sterlinga daiļradi. Tajā laikā, kad pirmais vērš uzmanību uz mūsdienu civilizācijas un tās avotu analīzi, aizejot “gadsimtu dzīlēs”, otrs uzmanību velta sabiedrības attīstības tendenču sintēzei, formējot no tās mūsu tuvākās (un ne tik tuvās) nākotnes variantus. Abus autorus toties vieno uzsvērts “zinātnes centrisms”: bez zinātnes no turienes neizķepuroties.

Retrospektīvās ZF darbi apraksta dažādus cilvēces attīstības scenārijus un rada sava veida māksliniecisku instrumentāriju, modelējot tos vai citus zinātnes, tehnoloģiju un civilizāciju attīstības variantus. Jāpiemin Maikla Flinna romāns “Aklo valstī” (1990.), kas bāzējas uz izplatītu ideju par skaitļojamo mašīnu agrīnu radīšanu. Tā vietā, lai attīstītu alternatīvo tehnoloģiju tēmu, Flinns sniedz interesantas pārdomas par cilvēces vēstures likumsakarībām un iespēju vadīt sabiedrības attīstību – ak vai, grāmatas beigās autors pāriet pie triviāla trillera ar slepkavībām un spiegu spēlītēm.

Vai laiks, kas sāk virzīties uz retrospekciju atkal neieciklēsies “otrajā maģiskajā”? Trešais Klārka likums tieši var norādīt uz daļēju maģiskā laika atgriešanos, kuram ir raksturīga, ne vien virzīšanās pa apli, bet arī nostiprinās simpātiska priekšmetu un parādību sasaiste bez to sastiprinošām cēloņa-seku saitēm, principiem un likumsakarībām. Zinātne vairs netiek galā pati ar savu sasniegumu un pasaules iekārtojuma skaidrošanu, bet šī sapratne vai, vismaz, tā tulkojums ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. [Ko zinātne pašlaik var teikt par pasaules iekārtojumu? Vakuumā, kas īstenībā nemaz nav tukšs, atrodas zināms daudzums zināmu vielu un enerģiju veidu un milzīgs daudzums vielas un enerģijas, par kurām zinātniekiem ir “tumša bilde”, tāpēc tās nosauktas par tumšo matēriju un tumšo enerģiju. Vai kāds brīnums, kas cilvēks labāk izklaidējas fantāzijas pasaulēs, kuru iekārtojums ir pilnīgi skaidrs? - t.p.] Zinātniskā pasaules aina sadzīves līmenī atdod vietu pilnīgi maģiska veida apziņai – cilvēki patērē zinātniski-tehniskā progresa augļus un gandrīz nedomā par tā dabu.

Pagātnes pievilcība ir saprotama. Taču starp apburošām, taču bieži iluzorām un konstruētām atmiņām un izplūdušām nākotnes ainām galīgai izvēlei ir jābūt par labu žilbinošajai nākotnei.