Baiba, saviem garajiem, viļņainajiem, brūnajiem matiem plīvojot, uznāca uz balkona un maigi mani apskāva no aizmugures. "Aiziesim uzkopt virtuvē, Lapsiņa mana. Pēc tam aiziesim uz Preses bāru," viņa teica, klusi iečukstot man ausī un pēc tam noskūpstot. Ievilku pēdējo dūmu no cigaretes, nometu izsmēķi pāri balkona malai un devos pie trauku kaudzes. Gandrīz devos. Tas, mirguļojošas gaismas, un spēcīgu elektroizlāžu pavadīts, parādījās karājoties gaisā virs Rīgas centra. Milzīgs, gandrīz pusotra kilometra rādiusā, biezs metāla disks, pārklāts ar nezināmiem simboliem, kas izkārtoti enigmātiskās, gigantiskās kopās. Gaiss bija piepildīts ar caurstrāvojošu zumm skaņu, kas radās tam tur vienkārši tā esot – ja arī notika kāda vibrācija, tad tā nebija nedz redzama, nedz sajūtama. Man sāka trīcēt ceļi un krūzīte, izkrītot no rokām, saplīsa uz balkona grīdas. Baibas māte mūs sauca iekšā, nākt palīgā. Es instinktīvi paņēmu aiz šausmām sastingušo mīļumu aiz rokas un ievilku dzīvoklī. Milzīgais metāla objekts pārtrauca vibrēt. Dzīvoklī nodzisa visas gaismas, izslēdzās televizors un dators, visa tehnika apklusa. Droši vien, ka elektromagnētiskais impulss. Ja tā, tad varēšu savu portatīvo mest mistkastē. Atmiņā pāršalca momentānas atmiņas par visām iespējamajām filmām, spēlēm un konspirācijas teorijām. Kāds pustraks fizikas speciālists reiz rakstīja, ka ja kuģis darbotos uz antigravitācijas lauka, tad ar to pietiktu, lai sagrautu mājas, kurām tas lidotu pāri. Vai kā tamlīdzīgi – laikam sakarā ar nepatiku, pret māju spridzinošiem lāzeriem lētās šausmu filmās. Šī tehnoloģija bija radikāli atšķirīga no jebkā, kas radies zemes zinātnieku prātos. Tad dažas no savādajām kuģa zīmēm sāka spīdēt, un bija novērojams, ka dažas no plātnēm pārbīdās. Pāri Rīgai, no kuģa pāršāvās ārkārtīgi spalgs, augstas, ļoti nedabiskas skaņas vilnis. Bija sajūta, ka  tas skan tieši smadzenēs, nevis ausīs – un tad mājām  izbira stikla logi. Panikas lēkmē Baibas māte vēl mazliet, neatbilstoši situācijai, izteica žēlumu par saplēstajiem stikla traukiem – kaut gan, ko tur pārmest, es žēloju savu datoru. Apstulbinoša tehnokrātiskās paaudzes pieķeršanās savām mīļākajām spēļlietiņām izrādījās gluži normāla parādība laikos, kad cilvēki neietu nobalsot pat par savu bērnu brīvību, kur nu vēl par vecmāmiņas pensiju vai savu labklājību.

Tūlīt pēc tam sākās galvassāpes. Sajūta bija kā ļaunākajās paģirās vai ārkārtīgi spēcīgā migrēnas lēkmē, sajūta, ka kāds ar mazu ledus cirtni tev pacietīgi un mērķtiecīgi urbjas galvaskausā, burtiski rakājas smadzenēs. Tās ilga kādas minūtes piecpadsmit un beidzās tikpat piepeši, cik bija sākušās. Mīļums skrēja vannas istabā nomazgāt seju, viņas vecāki – uz kāpņu telpu aplūkot, vai radiem viss ir labi. Es izvilku no paciņas vēl vienu cigareti un no balkonistabas aplūkoju milzīgo kosmosa kuģi. Tam bija jābūt kosmosa kuģim, tas izskatījās ļoti līdzīgs filmās redzētajiem, tomēr pārspēja jebkuru Holivudas darinājumu. Šo piecpadsmit minūšu laikā tas bija izmainījies – daudzviet kuģa pamatnē metāla plātnes bija pavērušās, dodot vietu milzīgiem, dažādu krāsu projektoriem, kuģa sāni, kas jau tāpat sastāvēja no visdažādākās man neatpazīstamās tehnikas, tagad spīdēja tumši zili un daudzviet bija labi redzamas lielas trubas, kas atgādināja stobrus. Tikai tagad spēju patiesi novērtēt metāla behemota izmērus – tas, bez sava ievērojamā diametra, vēl bija arī savus trīsdesmit metrus biezs – un tas ir tikai pie malām, jo centrālajā daļā tas kļuva biezāks. Piepeši no vannas istabas atskanēja spalgs Baibas kliedziens. Es steigšus metos turp, durvis nebija aizslēgtas. Baiba, noslīgusi uz ceļiem un apkampusi tualetes podu, raudāja. Kad es jautāju par notikušo, viņa turpināja raudāt, un spēja tik vien kā norādīt uz telpas tālāko stūri. Paskatījos turp, kur atradās kaķa smilšu kastīte, ar mirušu, jauku pelēku kaķīti tajā. Viņš bija sastindzis ļoti nedabiskā pozā, it kā būtu centies glābties bēgot. Kaķis, visdrīzākais, bija nomiris, kad mēs cietām no savādajām galvassāpēm; rakāšanās galvā acīmredzot nav tikai vienkārši sāpīga, par to liecināja runča iztecējušās acis. Uz dzīvniekiem laikam atnācēju iekārtas darbojas savādāk. Intuitīvi jutu, ka man vajag izskriet uz ielas un paskatīties, kā ir tur. Mīļums vēl raudāja, viņas vecāki mani šobrīd neinteresēja, un par savējiem radiem un draugiem es šobrīd pat nevēlējos domāt; jāteic, labi ka pats nekritu panikā. Lai Baiba paraud, nomierināsies un būs labi. Vai varbūt arī nebūs - es nezinu, es neko vairs nezināju. Racionālais prāts atteicās īsti darboties, tomēr uz emocijām paļauties būtu daudz sliktāk. Jāpasaka vecākiem, lai viņu pieskata, un jāiziet ārā. Kā NATO reaģēs uz šādu ienācēju rīcību? Ko man tagad vajadzētu darīt? Un ko vispār sagaidīt? Galva bija pilna ar jautājumiem. Viņas vecāki bija virtuvē. Māte, vēl joprojām panikā, sēdēja tās stūrī, apkampusi ceļus, un kliedzot, lai viņai liek mieru, kad es mēģināju pieiet tuvāk un pajautāt, vai nepieciešams kā palīdzēt. Viņas acis bija sarkanas; lielas asaru piles tecēja pāri vaigiem – sāpes, kas pusmūža sievieti bija pārņēmušas, mocīja bez gala un nežēlīgi. Liekas, ka nelūgtie ciemiņi ir izdarījuši vēl kādu nelietību. Tēvs, acīmredzot, visu notiekošo rūpīgi pārdomāja. Seja gan viņam bija ļoti bāla, likās, ka viņš nosirmojis, arī novecojis burtiski minūšu laikā. Rokās viņš turēja glāzi un šņabja pudeli. Vēl aukstu, tikko no saldētavas – un šņabis arī nebija no lētajiem, visdrīzākais kāda no Ukrainas atvesta "gorilka". Nez no kurienes uzradusies, padomju laika stereotipiskā graņonka ātri piepildījās ar degvīnu – līdz malām, bez taupības; tā tika arī tikpat ātri iztukšota. Ielēja man arī, un klusi noteica ausī: "Biju paskatīties kāpņu telpā. Ja tu ej ārā, neko neaiztiec. Un še, atslēgas, pieslēdz durvis. Pats sapratīsi." Kā lai viņi tagad daudz runātu? Ir grūti skatīties uz sagrautiem, izmisušiem cilvēkiem, kuri ne vēlas, ne spēj saņemt tavu palīdzību. Izlēmu sekot plānam – lai cik neveiksmīgs tas arī nebūtu, tas tomēr bija kaut kas vairāk, nekā panika.

Izvilku no kabatas atslēgas – pie tām vienmēr nēsāju nelielu, sarkanu Šveices armijas kabatas nazīti – vai arī tā pakaļdarinājumu, jo tāpat nemācēju noteikt atšķirību. Atvāzu to – necik bīstams nelielais asmens nebija, pasargāt mani tas nekādi nevarēja, bet tomēr šādi sevi nedaudz uzmundrināju. Ārā, trepju telpā, uz kāpnēm gulēja cilvēku mirstīgās atliekas.  Aizslēdzu durvis un apsēdos.

Baibas tēvocis, ar sievu skumji nolūkojās savu bērnu iztecējušajās actiņās, glaudīja viņu nejūtīgās galvas un bija izplūduši asarās. Pārim vienkārši nebija spēka. Es baidījos jautāt, kā tas noticis, kaut gan šāda vēlme bija. Grūti noticēt, ka viss šis nav tikai nolādēta datorspēle. Baibas māsa – Ilona, Mīļuma māsa, līdzīgi savai mātei sēdēja stūrī un nesakarīgi šņukstēja, kamēr viņas puisis mierināja izmisušo sievieti – arī Ilonas un Baibas vecvecāki bija miruši tādā pat nāvē, kā kaķītis un bērni. Likās, ka atnācēju izraisītās galvassāpes nebija panesamas jūtīgākām būtnēm, neatkarīgi no to veida. Bēdu sagrauztas sejas un sāpēs cilvēku dvēselēs grauza no iekšpuses – un es nevarēju neko citu, kā vien palikt tik vēss un racionāls, cik vien spēju. Šobrīd bija pat labi, ka  manas empātijas spējas un vispār, emocionalitātes līmenis ir tuvs nullei.  Domāt par iespējamām briesmām, Dārguma sajūtām, paša radiniekiem šobrīd likās...neloģiski. Normālos apstākļos, man pārmeta, ka es nesaprotu cilvēkus, neraudu bērēs, nespēju ieklausīties Mīļumā un tamlīdzīgi. Dīvaini, bet mani aizskāra mazās lietas – raudāju varonīgos cilvēcības momentos filmās, un aizķēra depresīva mūzika. Romantiskās vietas vienmēr likās nepatīkamas. Grūti bija skatīties kā cilvēki jūt, izrāda emocijas viens pret otru – pat klasisko pārpratumu humoru lētās komēdijās bija sarežģīti vērot, nekad nepameta zināma kauna, neērtības sajūta. Esmu grūti aizkaitināms, slikti saprotu sarkasmu. Toties, man lieliski padodas kritiska domāšana un vēsa, nosvērta analīze. Patika arī loģiskās mīklas, un šobrīd es risinu vienu tādu ar sevi. Jo sarežģītāk, jo interesantāk. Jo baisāka situācija, jo grūtāk izkulties, jo mierīgāks kļūstu – domas par atrisinājumu rada patīkamas izjūtas un slāpē jutekliskas reakcijas. Protams, es arī neesmu no akmens, un mani var aizskart, turklāt spēcīgi, bet kaut kā vienmēr esmu spējis saņemt sevi rokās arī tad. Vismaz tā man šķiet, un pat ja tā nav, tad šai ilūzijai vajadzētu mani spēcināt. Kaut kur biju dzirdējis, ka izliekoties par kaut ko, par tādu arī kļūsti.

Lai nu kā, pārējie ģimenes locekļi nebija redzami – varbūt aizbēguši, varbūt kā savādāk. Varēja saprast Baibas tēva Jāņa bālo seju un šņabi. Arī Ilgas sēdēšanu stūrī. Jāatzīst, ka šobrīd gan gribējās tikai nogādāt drošībā mīļumu un tad skriet un parūpēties par saviem radiem. Atkal izskanēja kaut kāds troksnis – šoreiz kaut kas gārdzienam līdzīgs. Nesapratu, kas īsti notiek, bet likās, ka tas nāk no dzīvokļa, tādēļ skrēju atpakaļ, satvēris savu kabatas nazīti – patiešām nepalīdzēs, ja sāksies kādas problēmas, tagad to sapratu droši, tomēr, instinkti lika pie tā turēties cik spēju. Ieskrienot dzīvoklī, pirmajā mirklī nekas jauns nebija saskatāms, tikai viss dzīvoklis bija kļuvis dīvaini dzeltens. Baiba turpināja sēdēt vannas istabā, māte raudāja turpat, bet Mīļuma tēvs ar pusmirušu sejas izteiksmi raudzījās virtuves sienā. Pievienojos viņam, un ieraudzīju dīvainu, trīsdimensionālu gaismas sfēru; tā bija aptuveni futbolbumbas izmērā, un sastāvēja no daudziem, kopā saliktiem spīdošiem trijstūriem – nevarēja pateikt, vai tā sastāv no tīrais gaismas, vai no kāda, savāda materiāla. Tā karājās gaisā pie virtuves sienas, starp izlietni un durvīm no koridora, iepretim galdam. Lielākoties caurspīdīga, šī savādā sfēra tomēr spīdēja, un varēja saprast, ka tieši šis veidojums ir atbildīgs par dzīvokļa dzeltenību. Es pavilku krēslu malā no virtuves galda, apsēdos un raudzījos tajā – šī sfēra bija pievilcīga. Radīja labas izjūtas, izstaroja optimismu un tādu sajūtu, kāda parasti ir bērniem, kad viņu mātes tos apskauj un saka, ka viss būs kārtībā. Biju iemācījies tai neuzticēties – nekad nebiju uzticējies, šādas sajūtas bija īslaicīgas, iluzoras un parasti noveda pie lielāka posta, nekā tas, kas šo nelielo mīlestības izpausmi bija izraisījis. Sfēra sāka strauji griezties,  segmenti pakāpeniski atdalījās no sfēras un izvietojās līdzeni, vienā plaknē, līdz apaļās, rotējošās gaismas vietā, gaisā mums priekšā karājās plāksne. Uz tās nodzisa burti. Ir grūti paskaidrot, kā izskatās tad, kad uz spoža objekta vietām pazūd gaisma – turklāt, pazūd absolūti, apēdot to – kaut kādēļ absolūtais melnums uz spožās plāksnes fona bija gluži labi saskatāms, un es nojautu, ka šie burti drīzāk atrodas man galvā, nevis uz spīdošā objekta. Tie vēstīja: "Iedzīvotāju reģistrācija. Sākums pēc 00:05:00" Laika atskaite sākās nekavējoši. Man šķita, ka būs labāk, ja es iesaukšu visus radus no kāpņu telpas atpakaļ dzīvoklī, un, iespējams, savākšu visus virtuvē. Vismaz iedzersim kafiju, ja jau neko citu izdarīt nav iespējams. Piegāju pie Baibas, paņēmu viņu aiz rokas, apskāvu, piespiedu sev cieši klāt un maigi nomierināju. Daudz laika nebija, tomēr, histēriskus cilvēkus pārvietot nav iespējams, turklāt, es patiešām ļoti vēlējos, lai mīļumam viss būtu labi. Un šobrīd viņai būs labi, ja viņa nedarīs muļķības un tiks vaļā no panikas. Ar pierunāšanu un samīļošanu kaut kā tikām ar to galā – kad ievedu Baibu virtuvē, viņas tēvs jau bija Ilgu mazliet nomierinājis, jo viņa nu jau sēdēja uz krēsla un raudāja tur. Baiba uzreiz metās viņas apskāvienos, kamēr Jānis ielēja degvīnu arī abām sievietēm. Laika atskaite uz mirdzošās plāksnes rādīja 00:02:27 un es skrēju uz kāpņu telpu, savākt pārējos radiniekus dzīvoklī. Nevarēja zināt, kas notiks ar tiem, kuri nebūs piereģistrēti nevienā dzīvesvietā – un, ja tā padomā, ārkārtīgi daudzi cilvēki taču šobrīd atradās uz ielas, vai darbā; kaut kādās telpās var piereģistrēt jebko, tomēr viņiem taču ir īstās mājas.

Kad es atkal izgāju trepju telpā, Baibas tēvocis ar sievu bija pazudis. Ilona paskaidroja, ka viņi paņēma bērnu līķus un izvēlējās ātrāk doties mājās. Tas man likās nedaudz savādi, tomēr, prasīt kādu skaidrību šajā brīdī bija bezjēdzīgi. Iesaucu viņu ar Raiti dzīvoklī. Paspējām tieši laikā – kad arī viņi bija nonākuši virtuvē, uz atskaites taimera bija palikušas labi, ja desmit sekundes. Sastinguši sēdējām un vērojām mirdzošo plāksni. Kad laiks beidzās, plāksne sadalījās trijstūrveida segmentos, kuri atkal izveidoja bumbu. Pa logu iespīdēja spoži gaismas stari, tie nāca no kāda no miljoniem prožektoru atnācēju kuģī. Viens uz katru cilvēku, tikai to krāsas bija atšķirīgas. Uz mani spīdēja zilgana gaisma, baibu apspīdēja dzeltens, kamēr uz pārējiem no savādās ierīces krita stars, kurš bija zaļā krāsā.  Man likās, ka kāds vēlreiz lasa manas smadzenes. Sajūta ir neizsakāma vārdos, tā nedaudz līdzinās sāpīgai niezēšanai, vietā, kuru jūs nekādi nespējat aizsniegt. Sapratu, ka tūdaļ sekos galvassāpes, un nekļūdījos. Pamazām, pa drusciņai, gaisma, kā mazmazītiņu adatiņu pūlis sāka durties manas galvas audos; pirmais mazais urbītis pāršķēla galvaskausu, ieurbās smadzenēs un palika tur, stāvot un gaidot biedrus; tad otrs, trešais, ceturtais, piektais, tie iebruka galvā un dūra spēji un derdzīgi, šīs sāpes nelīdzinājās trokšņa radītajām, nē, šīs radīja patiesu briesmu sajūtu, īstu, instinktīvu, derdzīgu - tādu, kādu jūt dzīvnieki, tādu, kura ir noslēpta visdziļākajos apziņas slāņos. Viņi...tie...zina visu par tevi, tavus mazos noslēpumus, lielos skeletus skapī, vissīkākos grēciņus, visu – tavas labās īpašības, vājības, stipros punktus, to, kam tu esi derīgs. Vērtīgs, priekš šiem svešādajiem. Lopi. Uz kaušanu – pārdots zirgs, kuram pārbauda zobus, lietota mašīna, kurai skatās nobraukumu. Prece. Resurss. Un tas viss, bez jebkādas intereses par to, vai sāp, vai nē – svešie mums sagatavoja patiesi cilvēciskus,  jo cilvēki tādus bija pelnījuši, apstākļus. Stari beidzās kopā ar sāpēm. Tik pēkšņi un atbrīvojoši, likās, ka spēju pacelties gaisā un lidot; moku neesamība vien likās kā baudījums. Palika tikai klātesošas, atsvešinātas bailes par to, ka tā būs arī turpmāk – ja liks ciest, tad cietīsim un tad, kad necietīsim tik ļoti, teiksim paldies pāridarītājiem; nekas tāds, ko cilvēki demokrātijas apstākļos paši nespētu izdomāt, tomēr asinis stindzināja līdz kaulam. Pāris sekundes pēc tam, dzīvoklī ieskrēja Baibas tēvocis – viņš sauca mūs ārā, palīgā, jo sievai kļuvis slikti. Centušies aizbraukt, bet pat mašīnā nav tikuši. Ar ķieģeli ticis izsists durvju stikls, un durvis atvērtas no iekšpuses, mehāniski. Automobilis nav bijis iedarbināms – un kur nu būs; visi Rīgas akumulatori ir nelietojami, labākajā gadījumā iet kāda veca dīzeļa automašīna, jo tai nav nepieciešama dzirkstele. Un tur, lejā, pie mašīnas, kad visos dzīvokļos spīdināti gaismas stari, viņiem arī uzspīdējusi spilgti balta gaisma, pēc kā šī sieviete arī saļimusi. Noskrēju lejā, kopā ar tēvoci Gvido un Jāni. Kāpnes no septītā stāva tika pārvarētas nemanot, ārā uz ielas viss bija kluss. Redzēju no kuģa, kurš izskatījās vēl milzīgāks nekā iepriekš, jo tagad varēja saprast, ka tas karājas gandrīz uz visas centrālās Rīgas daļas, uz zemes krītam dažādus starus no daudzajiem prožektoriem. Tie bija dažādās krāsās, tāpat kā tie, kurus spīdināja dzīvokļos, tikai vairākas reizes platāki. Divi no tiem, viens sarkans un viens zaļš, šķietami spīdēja uz iekšpagalmu – purvciema deviņstāvu mājas, kopā ar piecstāvu ēkām izveido skaistus, precīzus kvadrātus, pa vidu kuriem atrodas kaut kas parkam līdzīgs. Kamēr Gvido un Baibas Tēvs kopīgi centās piedabūt pie samaņas Artu, es izmantoju iespēju aizskriet un aplūkot šos prožektoru starus. Apskrēju apkārt mājai, un parka vidū ieraudzīju divus gaismas apļus, kā jau biju domājis. Zaļajā aplī atradās, precīzāk klusējot un ar tukšu acu skatienu tālumā raugoties stāvēja, daudzi, visdažādākie cilvēki, pusaudži, jaunas sievietes, spēcīgi vīrieši; bez jebkāda sadalījuma – likās, ka it visi, kas tuvākajā apkaimē atradās uz ielas cilvēku reģistrēšanas laikā, bija nokļuvuši zaļajā aplī. Tur nebija neviena bērna vai večuka. Tie visi gulēja miruši, kā nu pagadās. Tikai pēc abiem apļiem pamanīju bērnu spēļlaukumu, kurš tagad atgādināja huligānu izvandītu izstādi vaska figūru muzejā – bērniņi bija miruši kāpjot kokos, spēlējoties smilšukastē, slidinoties pa slidkalniņu, darot gluži nevainīgas lietas. Tos, kuri atradās dzelenajā aplī, tas vairs nesatrauca. Sarkanajā aplī, kurš bija nedaudz mazāks par zaļo, un atradās vien kādus divdesmit metrus no manis, stāvēja četri stāvi. Visi bija humanoīdi, divi no tiem atgādināja milzīgas kultūristu karikatūras ar ragiem – lieli, pelēkzaļi, puvuma krāsas stāvi, kuru muskuļotās rokas bija tik garas, ka sniedzās līdz pat to potītēm. Apmēram divarpus metrus gari, un plati, kā drēbju skapis, tie sniedzās pāri abiem pārējiem. Āda izskatījās raupja un bez apmatojuma, kā reptīļiem, tikai krāsa bija nedabiska, pretīga. Acis tiem bija pilnībā sarkanas. Bez zīlītēm, asinssarkano acu skatiens šķiet rādīja gluži citādu pasaules ainu, kā mums. Gan rokām gan kājām bija pa četriem pirkstiem katrai – trīs un īkšķis, viņu kājas bija līdzīgas tām, kas ir putniem. Tiem bija arī visai plānas, melnas lūpas, kuras nespēja apslēpt milzīgos ilkņus, galva, aptuveni futbola bumbas izmērā, kopsummā atgādināja primātus – ja neskaita no deniņiem augošos, kādu pusmetru garos ragus; tie bija labi uzasināti,  un nedaudz izliekti. Nešķita ka šiem monstriem varētu ko nodarīt pat tanka šāviens. Un smaka, tā bija vienkārši neciešama. Pat šajā attālumā, tie smirdēja pēc puvušām olām un pāris nedēļas veciem izkārnījumiem. Likās, ka svešie pūst manu acu priekšā. Turklāt, es nezināju vai tie ir milzeņi, vai tie otri. Viņi - abi pārējie bija aptuveni vidusmēra cilvēka augumā un izskatā; tiem, tāpat, kā iepriekšējiem, nebija redzama apģērba, bet šie bija pilnībā pelēki. Galvas tiem bija kā mums, tikai bez jebkāda apmatojuma – šīs bezuzacu, bezskropstu acis izraisīja pretīgu skudriņu sajūtu aiz ādas - uz aizmuguri pagarinātais galvaskauss tikai pastiprināja nepatīkamās sajūtas. Arī ekstremitātes bija nedaudz pagarinātas, bet viduklis par to bija krietni mazāks, nekā mums. Šiem svešajiem acis bija melnas. Pilnīgi, absolūti melnas. Kaut kāpēc, tas neradīja bailes, tieši otrādi, ieskatoties tiem acīs, pārņēma miers, vēlme tuvoties. Par laimi, mēs, nolādētie Kaina pēcteči, vēl spējam brīnīties; jau jutu savas kājas, kas vienkārši vilka mani tuvāk viņiem, tuvāk zaļajam aplim...līdz brīdim, kad tur notiekošais atdeva man kontroli pār saviem locekļiem. Cilvēki aplī sāka dejot. Visi, kā viens – kustības bija nedabiskas, viņi ar augsti paceltām, taisnām rokām, lokoties viduklī, sāka gaisā zīmēt apļus. Tad, uz brīdi apstājušies, viņi pārliecās uz pusēm – noliecās ar pirkstgaliem līdz pašai zemei, tūlīt pēc tam pievelkot kreisās kājas celi pie krūtīm. Dzelžaini un vienā ritmā, viņi izpildīja šīs kustības, kamēr viens no tievajiem citplanētiešiem tos cieši vēroja; ārkārtīgi dīvaini, ka pieklājīga vecuma vīrietis ar alus vēderiņu dara to, ko nekad no brīvas gribas ne vēlētos, ne spētu, viņam pa labi – jauna blondīnīte, kuras augstpapēžu kurpes arī noteikti nepalīdz vingrojumu veikšanai, un pa kreisi jauns panks, saplēstās džinsos, ar kārtīgu ādas jaku un grebeni, gluži kā skolas vingrošanas klasē. Svešajiem, visdrīzākais, šie ļaudis nebija labāki par laboratorijas žurkām. Otrs cilvēkveidīgais, acīmredzot, arī bija pievērsis viņiem mirkli savas uzmanības, kas deva man iespēju bēgt. Vēlme palikt un skatīties savādo izrādi bija ārkārtīgi nospiedoša, bet izdzīvošanas instinkts ņēma virsroku. Skrēju atpakaļ uz Baibas vecāku dzīvokli pa to pašu ceļu, pa kuru nonācu šeit. Galvā visu laiku skanēja balsis; tās sauca mani atpakaļ, solīja laimi, pilnību, veiksmi, mieru...tās neko neteica, tomēr tur tās bija – un visbaisākais šķita tas, ka nekādu baiļu vispār nebija. Tas mani mudināja skriet ātrāk. Kad es jau gandrīz biju nokļuvis aiz mājas stūra, savā pusē, kurā ir ieejas trepju telpās, man priekšā izlēca līdzīgi stari, kā tikko redzētais – viens zils, un viens sarkans. Zilais stars parādījās uz mazās ieliņas, starp deviņstāveni un privātmājiņām, ietverot sevī dažas mašīnas un pirmās trepju telpas ieeju. Izskrēju tam cauri, tā arī neko nesajutis – tomēr izvēlējos nākošo staru apiet. Otrs, sarkanais, bija mazliet mazāks. Likās, ka tas nedaudz mirgo; tuvā atmiņā palikušie citplanētieši raisīja bailes. Es centos tam apskriet apkārt, bet tad šis gaismas aplis pakustējās. Cauri tam varēja redzēt Jāni un Gvido, kuri, pabeiguši modināt Baibas tēvoča sievu, šobrīd palīdzēja viņai iet uz trepju telpu – mašīna atradās kādus piecpadsmit metrus no tās. Tieši uz šo trijotni stars arī virzījās. Es skrēju ātrāk, cenšoties viņus brīdināt, pasaukt malā, kliegt...darīt jebko, lai viņi pamuktu malā – kaut gan abi nekad dzīvē nebūtu sievieti vienu pametuši briesmās, es arī nevarēju viņus tur atstāt, tādēļ skrēju vēl ātrāk. Nezināju ko darīt, absolūti nekādas idejas – un tad stars papletās lielāks. Es, cerot izskriet tam cauri, neuzmanījos. Ietriecos starā ar lielu spēku, un tas ar tikpat lielu mani atmeta atpakaļ. Nokritu atmuguriski, puķu audzē pie pirmās kāpņu telpas, un atsitu galvu pret tur augošo koku. Pēdējais, ko atceros, bija jaunas sievietes balss, kura kliedza: "Aiz mašīnas! Skrienam visi aiz mašīnas...."

 Turpinājums sekos