Fosīlo zvīņņešu interesanta īpatnība bija tāda, ka viņiem bija otrās smadzenes. Krustu rajonā viņiem bija vēl viens attīstīts nervu centrs, kas dažreiz bija daudzas reizes lielāks par galvas smadzenēm. Tā ar lieliem dzelkšņiem klātajam stegozauram galvas smadzenes svēra 70 gramus, bet krustu centrs – 1400. Tradicionāli zinātnieki uzskata, ka šis centrs atbildēja par kustību, vai vienkārši retranslēja nervu impulsus no galvas smadzenēm uz kājām un asti.

Taču ne visi dinozauri bija tik truli. To paleontologi saprata, pētot stenonihozaura atliekas, kas pazīstams arī ar nosaukumu troodons. Zvīņnesis bija apmēram pusotru metru augsts un divus metrus garš. Troodons dzīvoja uz Zemes vairāk nekā pirms 100 miljoniem gadu un ārēji bija līdzīgs velosiraptoram, kas plaši pazīstams, pateicoties filmai “Juras perioda parks”. Stenonihozaurs arī staigāja uz pakaļkājām un viņam bija visai veiklas priekšķepas ar labi attīstītu “tvērējpirkstu”. Savas rokām līdzīgās priekšķepas šis apbrīnojamais dinozaurs varēja aizlikt aiz muguras kā putns spārnus. Nagi uz tām bija izliekti kā sirpji un varēja tikt ievilkti vai kustēties uz augšu vai leju. Troodons mierīgi varētu paņemt ar nagiem akmeni un aizmest to. Zvīņnesis arī gulēja kā putns, paslēpis galvu starp priekšplecu un korpusu, aptinis garo asti ap ķermeni, palīdzot saglabāt miegā vajadzīgo temperatūru.

Taču galvenā stenonihozaura iezīme bija attīstītās galvas smadzenes. Viņa iespaidīgajā galvaskausā mierīgi varēja ievietoties šimpanzes vai cilvēka pērtiķveidīgo senču smadzenes. Šim zvīņnesim, tāpat kā cilvēkiem bija ļoti attīstītas smadzenītes un iegarenās smadzenes. Tie varēja saprast, domāt un izstrādāt grupas medību stratēģiju. Plēsēja mute bija nosēta ar sīkiem, asiem zobiem. Lielās, stereoskopiskās, nedaudz uz priekšu izvirzītās acis liecināja, ka tas bija nakts dzīvnieks ar lieliski attīst;itu telpas dziļuma izjūtu. Tā troodons savlaicīgi pamanīja, kas notiek priekšā, sānos un pat aizmugurē.

 Deila Rasela reptoīds.

Stenonihozaura gandrīz humanoīdā āriene atstāja spēcīgu iespaidu uz kanādiešu paleontologu Deilu Raselu – visai ievērojamu zinātnieku, kas daudz ir sasniedzis ne vien paleontoloģijā, bet arī ģeoloģijā. Rasels bija viens no pirmajiem speciālistiem, kurš uzstājās tās hipotēzes pusē, kas par dinozauru izmiršanas iemeslu Krīta perioda beigās atzina ārpuszemes faktorus: supernovas sprādzienu, komētas vai asteroīda krišanu. Lietojot likumsakarības, kuras zinātne atklāja, pētot cilvēkveidīgo pērtiķu evolūciju, pārvēršoties cilvēkā Homo sapiens, kanādietis noteica, kāda varētu izskatīties saprātīgā būtne, ja līdzīga evolūcija būtu notikusi ar troodonu.  Iznāca būtne, kuru kolēģi – paleontologi nosauca par dinozauroīdu jeb reptoīdu. Pēc paleontologa skicēm skulptors Rons Segīns no stiklaplasta izveidoja hipotētisku troodona pēcteča figūru, kuru novietoja Kanādas dabas muzejā Otavā. Gadu gaitā līdzīgas reptoīdu figūras, kā likums visai atbaidoša izskata, parādījās daudzās pasaules pilsētās, pārvēršoties par izklaides industrijas aktīvi ekspluatējamu produktu.

Pasaules vadošie paleontologi nolēma, ka šoreiz Deils Rasels ir bijis pārlieku drosmīgs savos pieņēmumos. Toties viņa rekonstrukcija ļoti iepatikās ufologiem un visādiem tāda veida pētniekiem-entuziastiem. Ņemot vērā, ka troodoniem bija attīstītas ne vien galvas, bet arī “šausmīgajiem zvīņnešiem” raksturīgā krustu smadzenes, daži no viņiem nonāca pie secinājuma, ka, pateicoties smadzeņu sadalīšanai, saprātīgajiem reptīļiem varēja būt augsti attīstīta intuīcija. Tajā pat laikā, reptoīdi varēja būt ar augstu harmonijas izjūtu un reliģiozitāti, kuru, iespējams, traucēja to pārliekā miesaskārība. Taču visvairāk ufologu saimi iepriecināja, Deila Rasela reptoīda līdzība ar vienu no varbūtējo atnācēju formām.

 Lizardoīdu pakalpiņi.

Jāsaka, ka čūskveida un reptoīdu tipa radījumi arī bez tā visa no pašiem senākiem laikiem bija ļoti izplatīti mitoloģiskos sižetos un pēc tam pārcēlās uz kinoteātru un televizoru ekrāniem. Maiju indiāņi kā “gudrības čūsku” pielūdza Kukumacu, bet viņu acteku “kolēģis” bija Ketcalkoatls. Hopi indiāņi stāsta par brāļiem – čūskām “šeti”, kas dzīvo zem zemes. Indijas leģendās tiek vēstīts par “nagām” - zem zemes dzīvojošiem reptoīdiem radījumiem. Pēc dažām versijām tās kādreiz ir dzīvojušas uz Klusajā okeānā nogrimušā kontinenta.  Leģendāro, pirmo Atēnu valdnieku Kekropu senie grieķi attēloja kā pa pusei vīrieti, pa pusei čūsku. Viduslaikos Rietumeiropiešu mākslā bieži Bībeles čūska-kārdinātāja tika attēlota kā reptoīda tipa sieviete ar čūskas vai ķirzakas asti.

Arī modernajā fantastiskajā literatūrā saprātīgi reptīļi ir visai izplatīti. Visbiežāk tie tiek tēloti kā kādas sākotnējas, noslēpumainas un varenas rases pārstāvji, dinozauru pēcteči vai citplanētieši. Tālajā 1929. gadā Roberts Hovards uzrakstīja fantastisku sāgu par čūskcilvēkiem. Vēl agrāk slavenais Laukrafts aprakstīja senas pilsētas vēsturi Arābijas tuksnesī. Kādreiz to jūras krastā bija uzcēluši reptoīdi, taču ūdens atkāpās un tā izrādījās tuksnesī – smilšu apbērta, bet nepamesta.

Reptoīdi figurē arī kino. Laikam pirmie bija gorni no amerikāņu fantastiskā seriāla “Zvaigžņu ceļš” - lēni, taču ļoti spēcīgi un ļauni citplanētieši. Viņi labprāt aprija citas rases, tajā skaitā arī cilvēkus, turklāt, no visas sirds būdami sašutuši, kad iecerētais medījums atšaudījās no lāzera ieročiem.

Taču pats interesantākais iesākās tuvāk deviņdesmitajos gados, kad reptoīdu tēmu sāka ekspluatēt visāda veida konspirologi. Tā, Džons Rodss apgalvoja, ka dinozauri nav izmiruši, bet ir evolucionējuši par zvīņnešu-vilkaču rasi, kas slepeni dzīvo cilvēku vidū un kontrolē pasaules valdības ar slepenu, iluminātiem līdzīgu biedrību palīdzību. Deivids Aiks gāja vēl tālāk un drosmīgi norāva slepenības plīvuru no Džordža Buša-jaunākā, Bila Klintona, viņa sievas Hilarijas un visas britu karaliskās ģimenes. Visi viņi ir nomaskējušies, divmetrīgi reptīļi-vampīri, kas atlidojuši uz mūsu Zemi no  Pūķa zvaigznāja zvaigznes. Iepazīstoties ar vairāku aizokeāna saitu saturu, var uzzināt, ka aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds, ASV ģenerālprokurors Džons Eškrofts, valsts sekretārs Kolins Pauels  un veselības aizsardzības un sociālo dienestu ministrs Tomijs Tompsons ir augsta ranga reptīļi. Finanšu ministrs Pols O'Nīls – vienkāršs reptoīds, bet prezidents Bušs un viņa uzticamā līdzgaitniece – padomniece nacionālās drošības jautājumos – Kondolīza Raisa ir cita veida reptoīdi. Lieta aizgāja pat tik tālu, ka drosmīgie amerikāņu karotāji, kas tradicionāli pazīstami pasaulē kā dži-ai , sāka joka pēc sevi saukt par “lizardoīdu pakalpiņiem”. Tāds lūk, nevainīgs amerikāņu humors.