Bez šaubām, viens no aizraujošākajiem un intriģējošākajiem ziņojumiem par reptiļiem parādījās 1951.gada maijā Manilā, Filipīnās. Tas bija notikums, kuram aculiecinieki bija vairāki cilvēki. Pēc tam to izpētīja nopietni noskaņoti cilvēki, kuri rezultātā kājām gaisā apgrieza visu savu skatījumu uz realitāti…

Neredzama ļaundara uzbrukums

Manilā, incidenta brīdī jau bija vispārēja sprādzienbīstama atmosfēra. Tas nozīmēja, ja, gaidot cilvēku nemierus un “nekārtības” pilsētas ielās, tika pastiprināta policijas klātbūtne. Tā bija tikai naktī, kad Klarita Viljanueva piedzīvoja vienu no dīvainākajiem un satraucošākajiem vakariem savā dzīvē.

Tajā vakarā tieši Klarita kļuva par iemeslu un uzmanības centru tam, ka cilvēki sāka strauji pulcēties. Pūlis, savukārt, uz notikuma vietu lika doties vairākām policijas patruļmašīnām. Virsnieki cerēja atrast protestētāju grupu un nemiernieku bandas.

Tomēr, ierodoties notikuma vietā, viņi ieraudzīja ārkārtīgi dīvainu ainu. Tur, uz zemes, ap Klaritu riņķoja cilvēku pūlis, un jaunā sieviete locījās sāpēs, it kā viņai kāds uzbruktu. Tad, kad viņi izdzirdēja viņas kliedzienu “turieties tālāk no manis” un “palīdziet man kāds”, šķita, ka neredzams uzbrucējs viņai “kostu līdz nāvei”. Virsnieki pēkšņi saprata, ka notiek kaut kas patiesi neparasts.

Šķita, ka racionāla izskaidrojuma tam nav, un tad policisti, kuri vēroja šo satraucošo ainu, saprata, ka tieši viņu acu priekšā uz nelaimīgās sievietes rokām un kakla var redzēt nagu un koduma pēdas.

Nezinādami, ko darīt, divi policisti piegāja pie sievietes un noliecās pie viņas. Viņi sievieti pacēla no zemes, saslēdza roku dzelžos un ielika mašīnā. Pēc tam sievieti aizveda uz savu policijas iecirkni. Sieviete, visu laiku, acīmredzot, turpināja cīnīties ar savu neredzamo uzbrucēju.

Ņemot vērā, ka pastāvēja varbūtība par to, ka viņa varētu būt lietojusi kaut kādas narkotikas, viņu apskatīja policijas ārsts.

“Viņa ieiet pa kameras durvīm tā, it kā to vispār nebūtu!”

Atbildība par šīs medicīniskās apskates veikšanu bija uzticēta dakterei Mariannai Larai. Viņa uzreiz secināja, ja jaunajai sievietei ir “epilepsijas lēkme”.

Tajā brīdī policisti jauno sievieti aizveda uz kameru, aizvēra durvis un atstāja tajā vienu. Tomēr pēc tam, kad viņa dažus mirkļus bija izmisīgi raudājusi, viņa pēkšņi sāka kliegt: “Šī lieta tuvojas man! Tā ieiet pa kameras durvīm tā, it kā to vispār nebūtu!”

Viņa turpināja saukt ikvienu, kurš varēja dzirdēt, viņai bija “lielas izspiedušās acis” un šķita, ka viņa “peld gaisā”. Taču, tāpat kā uz ielas, kur atrada nelaimīgo jauno sievieti, atverot kameras durvis, policisti ieraudzīja tikai viņu.

Vēl vairāk satrauca tas, ka viņi vēroja un visiem spēkiem centās meiteni nomierināt, taču uz viņas kailajām rokām atkal sāka parādīties koduma un nagu pēdas. Viņi atkal saprata, ka notiek kaut kas patiesi neparasts. Viņi lūdza dakteri Laru, kā arī policijas priekšnieku un pat pilsētas mēru Arsenio Laskonu atgriezties, lai vēlreiz izmeklētu jauno sievieti.

“Radījums” ir atgriezies!

Drīz pēc tam daktere Lara kopā ar mēru un policijas priekšnieku atgriezās policijas iecirknī, kā bija prasīts. Katrs no viņiem aplūkoja koduma un nagu pēdas uz Klaritas rokām, un visi atzina, ka pēdas ir patiešām dīvainas. Turklāt daudzas no tām atradās uz ķermeņa daļām (piemēram, pleca aizmugurējās daļas), kur jaunā sieviete nebūtu varējusi to nodarīt pati sev.

Tikmēr Klarita nedaudz nomierinājās un galu galā aizmiga. Policija, joprojām nezinot, kas īsti notiek, plānoja nākamajā rītā viņu vest uz tiesu, kur viņa tiks apsūdzēta par klaiņošanu (bezpajumtnieka atrašanos un ceļošanu uz dažādām vietām bez acīmredzama finansiāla nodrošinājuma). Tomēr tad, kad viņa kopā ar policistiem nākamajā rītā sāka ceļu uz tiesas namu, viss atkal sāka kļūt dīvains.

Viņa apgalvoja, ka “radījums” ir atgriezies un atkal viņai uzbrūk. Policija, tāpat kā iepriekšējā vakarā, bija šokēta un vēroja kā uz viņas neaizsargātās ādas atkal sāka parādīties zobu un nagu pēdas. Šis neredzamais uzbrukums turpinājās tiesā, un patiesi dīvainos notikumus savām avīm redzēja arī tiesas amatpersonas. Galu galā jaunā sieviete zaudēja samaņu un nokrita uz tiesas zāles grīdas.

Tiesas namā jaunajai sievietei tika veikta medicīniskā pārbaude. Medicīnas speciālists apgalvoja, ka koduma un nagu pēdas bija ne tikai “autentiskas”, bet arī “nebija pašas radītas”.

Hospitalizācija un pēkšņa uzbrukumu pārtraukšana!

Kad laikrakstu reportieri presi un plašākai sabiedrībai sāka gatavot savus stāstus, policija nolēma Klaritu nogādāt slimnīcā. Redzējuši notikumus tiesas namā, daktere Lara un mērs Laskons uzstāja, ka viņiem ātrās palīdzības mašīnā ir jābrauc kopā ar ievainoto jauno sievieti. Rezultātā viņi kļūs par lieciniekiem turpmākajiem satraucošajiem notikumiem.

Gandrīz uzreiz pēc ātrās palīdzības došanās ceļā Klarita paziņoja, ka kopā ar viņiem mašīnā ir ne tikai viena dīvaina figūra, bet divas. Otra ir gandrīz identiska pirmajai. Daktere Lara un mērs Laskons ar šausmām vēroja, kā tieši viņu acu priekšā uz viņas kakla un rokām atkal parādījās koduma pēdas.

Turklāt katrs zvērēja, ka tas, ko viņi aprakstīja, patiešām ir noticis. Daktere Lara apgalvoja, ka visa epizode bija “pilnīgs noslēpums” un “kaut kas tāds, kas nepadodas izskaidrošanai”. Viņa paskaidroja, ka viņa pati bija “ārkārtīgi nobijusies”.

Stāsts pieņem vēl dīvainākus pavērsienus

Nav nekāda racionāla izskaidrojuma, kāpēc tad, kad satrauktā sieviete nokļuva slimnīcā, uzbrukumi nekavējoties apstājās. Neskatoties uz to, policija saglabāja bruņotu klātbūtni pie viņas slimnīcas istabas durvīm, lai reaģētu atkārtotu paranormālu uzbrukumu gadījumā. Taču tādu aktivitāšu nebija.

Klarita no slimnīcas tika izlaista aptuveni pēc sešām nedēļām. Lai gan rētas no uzbrukumiem viņai palika uz visu atlikušo mūžu, citādi viņa bija pilnīgi vesela.

Kas notika ar Klaritu?

Iespējams, ka šeit ir par ko padomāt. Vai, piemēram, ir iespējams, ka Klarita ar brūču parādīšanos uz sava ķermeņa izraisīja ar zemapziņas spēku? Varbūt, dažas dīvainas un ekstrēmas neizskaidrojamas stigmas formas? Varbūt, tā daļēji bija ilūzija vai halucinācijas. Vai tas varētu arī izskaidrot, kāpēc uzbrukumi pēkšņi apstājās, kad viņa nokļuva drošībā slimnīcā?

Vai, varbūt, Klaritai tiešām uzbruka kaut kāds spēks vai radība, visiem neredzama, izņemot, viņu pašu? Reģistrēti ir daudzi šādi gadījumi. Lai cik viegli tos būtu ignorēt, faktam, ka tik daudzas no šīm tikšanās reizēm ir dokumentētas, vajadzētu mūs brīdināt par to, ka notiek “kaut kas neparasts”.

Klaritas ziņojumā ir arī informācija, kas patiešām liecina par kaut kāda veida reptiļu esamību, vai vismaz to, ko mēs, pētnieki un entuziasti kopā, saprotam kā reptiļus.

Neredzamības aspekts arī ir detaļa, kas parādās citās saskarsmēs ar reptiļiem. Kā tas notiek? Daži pētnieki norāda, ka šīm radībām piemīt spēja mainīt savu vibrāciju frekvenci. Tāpēc tie atrodas ārpus cilvēka redzeslauka. Tomēr vai to var sasniegt ar tehnoloģiju palīdzību? Mēs drīz atgriezīsimies pie šī aspekta.

Citas līdzīgas tikšanās

Iepriekš ir izpētītas vairākas citas tikšanās ar reptiļiem. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, ir daudz citu līdzīgu reptiļu un dēmoniem līdzīgu radību tikšanos.

Viena īpaši intriģējošas tikšanās notika 20.gadsimta 80.gadu beigās, lai gan par to tika ziņots tikai 1998.gadā.

Torīt liecinieks pie sarkanā luksofora signāla apturēja savu automašīnu. Pēc dažām sekundēm pie viņa piebrauca melns limuzīns. Liecinieks ievēroja, ka aizmugurējais logs bija nedaudz atvērts, un transportlīdzekļa aizmugurē esošajos sēdekļos bija redzamas “divas figūras”.

Kamēr divas mašīnas gaidīja, kad iedegsies zaļā gaisma, limuzīns, gaidot “startu”, sāka nedaudz virzīties uz priekšu. Tāpēc liecinieks abas figūras varēja redzēt pavisam skaidri. Viņš uzreiz pamanīja, ka viņu āda bija “ļoti bāla” un tai bija arī “zaļa nokrāsa”. Figūras bija ģērbušās tumšos uzvalkos, un tām bija brilles. Tad, kad pēc brīža viena no figūrām brilles noņēma, liecinieks ieraudzīja “visdīvainākās acis”. Viņš paskaidroja, ka tās “izskatījās kā reptiļu acis”.

“Bristoles dārdoņa”

Vēl satraucošāk ir tas, ka liecinieks apgalvoja, ka dīvainā figūra viņam “ar žestu rādīja”, lai viņiem seko. Taču, tiklīdz iedegās zaļā gaisma, liecinieks piespieda gāzes pedāli un devās ceļā. Tad, kad viņš beidzot pievērsa uzmanību savam spogulim, lai atrastu limuzīnu, viņš saprata, ka tie ir pazuduši.

Kur automašīna pazuda, joprojām ir noslēpums. Taču daudzi apgalvo, ka šie reptiļi dzīvo pazemes telpās. Iespējams, ka slepenās ieejas, kas uz tām ved, var sniegt skaidrojumu.

Saskaņā ar Džona Singera rakstu ar nosaukumu “Bristoles dārdoņa” (“The Bristol Rumble”) žurnālā “UFO Review” daudzi Konektikutas iedzīvotāji apgalvoja, ka ir dzirdējuši dīvainas “parādības kā pērkona dārdoņu”. Kas nāk no dziļas pazemes. Šie ziņojumi ir datēti ar 1700.gada sākumu. Šķiet, ka liela daļa šo trokšņu spēcīgāka ir ap Alu kalnu (Cave Gill), ap vietu, kur, kā vēsta leģendas, kādreiz ir pulcējušās raganas. Daudzi pētnieki atzīmē, ka šī reģiona un ap to esošo vietu alas un pazemes ejas var apdzīvot šādi reptiļi.

Šajos apgalvojumos par pazemes troksni Konektikutā intriģējošs ir tas, ka 1999.gadā konstitucionālajā štatā notika īpaši noslēpumains incidents.

“Dodies prom tagad vai pievienojies mums uz visiem laikiem!” – 1999.gada incidents Konektikutā.

Vēl viens dīvains incidents notika gandrīz pusgadsimtu pēc Klaritas lietas. Tas notika 1999.gada beigās Konektikutā, ASV. Pieci jaunieši bija liecinieki kaut kam tādam, ko viņi nosauca par “dēmonisku”, bet pilnībā varēja būt satikšanās ar reptili.

Tajā vakarā 19 gadus vecais Džeremijs Sanders; 18 gadus veci jaunieši Šons Sirs, Pols Poniatovskis, Džozefs Robinsons un 23 gadus vecais Tods Silbers devās uz valsts parku “Devil’s Hopyard”, lai trenētos cīņas mākslās. Tas notika pēc tam, kad viņi tikko bija piedalījušies cīņas mākslu treniņā, kas notika kaimiņos esošajā Tolandē.

Pieci vīrieši, katram no viņiem bija atšķirīgs prasmju līmenis. Šo vietu treniņiem viņi izvēlējās tāpēc, ka tur bija “atvērta telpa”, kas viņiem ļautu noteiktas kustības praktizēt pietiekamā attālumā no citiem cilvēkiem. Sākotnēji viss risinājās bez starpgadījumiem. Taču pēkšņi Poniatovskis paziņoja, ka dzird kaut ko tādu, kas “čukst” viņa vārdu. Vēl vairāk, lai arī kas tas būtu, paziņoja, ka viņiem “jādodas tūlīt prom vai jāpievienojas tiem uz visiem laikiem!”.

Kad dīvainos, čukstus izteiktos, brīdinājumus izdzirdēja otrs vīrietis, viņi nolēma, ka, iespējams, ir pienācis laiks doties prom. Vēl vairāk viņus satrauca tas, ka tad, kad viņi gāja ārā no parka, Silberam šķita, ka viņš dzird dīvainus un biedējošus smieklus.

Tomēr satraucošākais tikšanās aspekts bija atgadījums ar Robinsonu, kurš apgalvoja, ka redzēja “zvērveidīgu dēmonu”. Viņš sēdēja uz žoga blakus vietai, kur viņi tikai pirms dažām minūtēm trenējās. Tajā pašā laikā Poniatovksi redzēja “ēnu ar robainu malu”.

Šķita, ka Silberu satvēra spēcīgas, neredzamas rokas, un tās uzmeta viņu gaisā. Tad, kad viņš pēc dažiem mirkļiem pamodās un atgriezās pie draugiem, uz viņa kājas bija redzamas četras atšķirīgas nagu, kas bija sagriezuši viņa apģērbu, pēdas.

Dīvains un neveiksmīgs pagrieziens

Viņi ātri devās uz savu automašīnu. Sirs pārliecināja Sanderu doties uz tuvējo Mančesteru uz garīdznieka, godājamā Deivida Bousera vecākā, mājām. Viņi tur ieradās nedaudz pēc diviem naktī. Poinatovskis, Robinsons un Sanders palika mašīnā, bet Sirs un Silbers ātri nokļuva pie mājas ieejas durvīm.

Par nelaimi jauniešiem viņiem automašīnā bija mantas, kas tika izmantotas treniņos. Tos varēja uzskatīt arī par ieročiem, kas tie arī bija. Bouzers durvis viņiem neatvēra, viņos neklausījās un izsauca policiju. Kad ieradās policija, tā pārmeklēja automašīnu un atrada šādas mantas: samuraja zobenu, trīs nažus, četras beisbola nūjas, kā arī tumšu apģērbu un maskas.

Sirs apgalvoja, ka viņš vienkārši gribēja parunāt ar garīdznieku par redzēto, tomēr, iespējams, ņemot vērā nakts laiku, Bouzeri bija satraukti par naksnīgo viesu ierašanos.

Virsnieks Skots Ventura sacīja, ka garīdznieks “jūtas slikti par notikušo pārpratumu”, tomēr tagad viņš stāvēja uz savas mājas sliekšņa, sarunājās ar diviem jauniem vīriešiem, kamēr pārējie trīs notiekošajā noskatījās pa savas stāvošās automašīnas logiem.

Ņemot vērā, ka jaunieši nevarēja sevi identificēt, un apvainojumā par to, ka Sirs atradās arvien uztrauktā stāvoklī, kura laikā viņš zaudēja samaņu (viņa draugi apgalvoja, ka tas noticis diabētiskā šoka dēļ), galu galā visi pieci vīrieši tika arestēti. Starp citu, Sirs vēlāk paziņoja, ka, pēc viņa domām, Venturas policists izskatījās ļoti līdzīgs dēmoniskajai būtnei, kuru viņi bija iepriekš redzējuši. Tas, vai viņš bija precīzs šajā novērtējumā, vai viņa prāts bija nedaudz “samulsis”, paliks diskusiju jautājums.

Lai gan nevienam no jauniešiem alkohola vai narkotiku tests nebija pozitīvs, viņi visi tika apsūdzēti par “ieroču” nēsāšanu un arī par sabiedriskās kārtības traucēšanu.

Ko tieši tajā vakarā šie pieci jaunieši redzēja, paliek noslēpums. Turklāt viņiem vairs nebija nekādas vēlēšanās atgriezties parkā, pat ne dienas gaismā.

Vēsturiskas tikšanās ar reptiļiem

Zināmi ir daudzi gadījumi, kad ir notikušas šķietamas vēsturiskas tikšanās ar reptiļiem. Par dažiem no tiem pastāstīja pētnieks Džeimss Vandeils.

Piemēram, 1222.gada 30.novembrī Londonā, Anglijā, “virs pilsētas tika redzēti pūķi”. Pagājušajā gadsimtā tika reģistrētas liecības par pūķi, kurš slēpās Kijevas apgabalā, Ukrainā, un daudzus gadus terorizēja tur dzīvojošos cilvēkus.

Iespējams, ka šeit varētu būt interesanti atzīmēt daudzos apgalvojumus par “pūķiem”, radījumiem, kas atkārtoti parādās daudzos stāstos, leģendās un mītos par pasaules radīšanu. Vai šīs šķietami mītiskās radības varētu būt daļēja patiesība, ko varētu dēvēt par reptiļiem?

Taču mūs te uztrauc ne tikai leģendas par pūķiem. Patiesībā viens īpaši interesants gadījums var būt reptiļu radījumu apraksts Hargreiva Dženingsa grāmatā “Rozenkreiceri: viņu rituāli un noslēpumi” (The Eosicrucians: Their Rites anf Mysteries). Saskaņā ar stāstu 1770.gadā Stafordšīrā, Anglijā, kāds strādnieks, kad viņš strādāja uz lauka, atklāja dīvainas akmens kāpnes, kuras veda uz pazemi. Ieinteresēts, viņš tās atraka līdz galam un devās lejā pa kāpnēm.

Vīrietis “mantijā ar kapuci”

Viņš turpināja kāpt lejā vairākus simtus pēdu, līdz galu galā nonāca “lielā pazemes kamerā”. Šajā alā atradās “dīvaini priekšmeti un lielas mašīnas”. Turklāt šķita, ka visu telpu apgaismoja “dīvaina, vienmēr mirdzoša bumba”.

Tomēr vairāk satraucošs bija vīrietis, kurš bija ģērbies “mantijā ar kapuci”, kurš sēdēja tronim līdzīgā krēslā un vēroja nelūgto viesi.

Pēkšņi vīrietis mantijā piecēlās no krēsla un, turot rokā sikspārnim līdzīgu priekšmetu, sadauzīja sfēru, milzīgajā telpā radot pilnīgu tumsu. Strādnieks nobijās, pagriezās un kāpa pa kāpnēm atkal augšā, bet, to darot, paklupa. Galu galā viņš tomēr nokļuva augšā, drošā vietā.

Informācija par incidentu ātri izplatījās visā sabiedrībā. Saskaņā ar dažiem datiem, kamera, kuru strādnieks atrada, bija vieta, kur augsta ranga rozenkreiceri “glabāja savus zinātniskos noslēpumus” un citas tehnoloģijas.

Vai figūra, kura bija tērpusies mantijā, varētu būt līdzīga būtnei, kura uzbruka Klaritai? Vai daži no šiem zinātniskajiem noslēpumiem varētu būt neredzami?

Kaut kas dīvains, ko ir vērts izpētīt

Atgriežamies pie stāsta par Klaritu. Vai mēs varam pieņemt, ka neredzamie uzbrucēji patiešām bija reptiļveidīgie radījumi? Un, ja tā, vai šīs radības patiešām regulāri uzbrūk cilvēkiem, šķietami tikai savai izklaidei? Varbūt, ja mēs ņemsim vērā dažu pētnieku pieņēmumus, ka tie “barojas” no cilvēka emocijām, šo uzbrukumu iemesls varētu būt tādas pašas šausmu un baiļu izjūtas, kādas neapšaubāmi piedzīvo viņu upuri.

Ko mums vajadzētu darīt ar šo reptiļveidīgo radījumu acīmredzamo tehnoloģiju, no kurām dažas tos var padarīt mūsu uztverei neredzamos? Vai varētu būt kāds sakars starp šīm reptiļveidīgajām būtnēm, kas dzīvo zem mums, Zemes iekšienē, un elites grupām, kurām ir ekskluzīva piekļuve dažādu gadsimtu zināšanām, gudrībām un tehnoloģijām, sazvērestībām?

Nav nekādu šaubu, ka jebkādi apgalvojumi vai pētījumi par reptiļveidīgajām radībām, vai tie būtu no kosmosa dziļumiem, citām dimensijām vai citām vietām, labākajā gadījumā tiks uztverti ar skepsi. Tomēr apgalvojumu, kurus vajadzētu izpētīt, gūzmai, iespējams, vajadzētu pievērst mūsu uzmanību tam, ka varētu notikt “kaut kas dīvains”, bet mēs, diemžēl, šobrīd to neņemam vērā.