Ja samainītu vārdu “opera” ar vārdu “fantastika”, es esmu gatavs parakstīties zem katra lielā dziedoņa vārda. Tā pat, kā dzīvo un piesaista skatītājus operteātru zālēm opera, neskatoties uz visām “krīzēm”, fantastika turpina piesaistīt lasītājus, kinorežisorus un datorspēļu veidotājus. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados “Literatūras avīzes” lappusēs notika “apaļie galdi” ar žanra tā laika korifeju piedalīšanos, dalībnieki runāja, ka daudzas tēmas un idejas ir sevi izsmēlušas, fantastika kļūst (kļuvusi?) par otrās šķiras literatūru, fantastikas tēli ir kā no kartona, sižeti atkārtojas, kā bildītes kaleidoskopā.

Vēl bija trīsdesmito gadu krīze, kad labākie fantasti (A. Beļajeva personā) gribēja rakstīt par jauniem, tajā laikā fantastiskiem atklājumiem, bet partija, valdība un biedrs Staļins personiski pieprasīja no fantastiem izpildīt “sociālo pasūtījumu” un rakstīt par tautas saimniecības sasniegumiem industrializācijas laikmetā.

Piecdesmito gadu sākumā iesākās jauna krīze, kad fantasti, kas bija pieraduši rakstīt tieši par tautas saimniecības sasniegumiem, saprata, ka tagad var rakstīt arī par ko citu, nesen aizliegtu. Pa vecam autori rakstīt mācēja, taču to vairs nevienam nevajadzēja, bet pa jaunam viņi nemācēja.

Deviņdesmitajos gados fantastikas krīze bija tāda, ka pa vecam, pa padomju modei, rakstīt vairs nebija jēgas, taču pa jaunam (kā?) autori vēl nebija iemācījušies.

Ja atceramies, tad atmiņā nāks arī vēl citas, daudzas krīzes, bez kurām PSRS (un pēc tam Krievijas) fantastika, liekas, nemaz nevarēja iztikt.

Arī Rietumos bez krīzēm neiztika, iemesli bija citi, taču rezultātā vienmēr izrādījās, ka fantastikā dzimst kāds jauns virziens (apakšžanrs) vai arī populārs kļūst kāds jau zināms novirziens, kas līdz šim ir bijis pamests novārtā.

Citiem vārdiem, krīzes fantastikā, tāpat kā jebkurā cilvēku sabiedrības nozarē, vēsturē, zinātnē, noveda pie jaunām tendencēm literatūrā, jaunu virzienu radīšanas, jaunas autoru paaudzes ienākšanas literatūrā – un fantastika “atdzīvojās”, kaut arī patiesībā jau no savas dzimšanas (kad tas bija, vai senatnē? vai par fantastiku var uzskatīt Homēra darbus?) fantastika nemaz nedomāja mirt, iznākot no permanentām krīzēm atjaunota un vienmēr lasītāju gaidīta.

Tomēr tagad Krievijas fantastikā ir radusies situācija, kad nav runa tikai par krīzi, par slimību, no kuras var izārstēties (ar jaunām idejām, ar jaunu autoru rašanos), runa ir par nāvi – galīgu un neatgriezenisku. Par laimi gan, runa nav par visu fantastiku ar tās milzum daudzajiem virzieniem, kas apvij literatūru kā astoņkājis. Runa ir par viena, nesen ļoti svarīga un populāra apakšžanra (virziena, ja jēdziens “apakšžanrs” speciālistiem liksies nepietiekami pareizs) – zinātniskās fantastikas (ZF) – nāvi. Turklāt, ja pirms desmit gadiem vēl varēja runāt par klīnisko nāvi, no kuras pacientu var izvilkt ar aktīvu reanimāciju, tad tagad, lasot kritiskus rakstus, uzstāšanos Interneta forumos, kā arī sarunās ar lasītājiem, kritiķiem un izdevējiem rodas iespaids, ka krievu zinātniskās fantastikas gals ir noticis fakts, reanimācija ir bezjēdzīga, ZF ķermenis ir apbedīts un atlicis tikai tajā vietā, kur kādreiz plauka zinātniskā fantastika, uzstādīt pieminekli, uz kura iekalt divus datumus – dzimšanas (XIX gadsimta sešdesmitie gadi, pirmie Žila Verna romāni) un nāves (XX gadsimta beigas). Zinātniskā fantastika, tik daudz rakstījusi par XXI gadsimtu, pati šajā gadsimtā tik tikko ievilkās uz trīcošām kājām un izlaida garu uz sliekšņa.

Vienā no intervijām (http://www.astrel-spb.ru/content/view/238/57/), atbildot uz jautājumu: “Kādas ir jūsu domas par to, kāda nākotne gaida pašmāju zinātnisko fantastiku?”, B. N. Strugackis sacīja:

“- Atklāti sakot, ZINĀTNISKĀS fantastikas žanrs (kas ir literatūra par zinātnes atklājumu likteni un zinātnes perspektīvu) mani ne visai interesē. Šim žanram, bez šaubām, ir savas virsotnes un savi (žilbinoši!) paraugi, kā piemēram “Dieva balss” vai “Andromēdas celms”, taču tā sauktajā Lielajā Literatūrā šis žanrs sev vietu neiekaroja – vienkārši tāpēc, ka Lielā Literatūra tomēr pēc definīcijas ir ir grāmatas par cilvēku likteņiem, nevis par idejām (kaut arī pašām pārsteidzošākām).”

Un vēl:

“Šis process ir saistīts arī ar izdevniecību darbu komercializāciju, no vienas puses, un ar plašās publikas kopējo vilšanos zinātnes solītajās iespējās, no otras puses. No zinātnes ir pārstājuši gaidīt brīnumu, jo vairums cilvēku zinātnē nemeklē zināšanas, atklājumus, neparastu ideju izvirdumu, bet tieši brīnumu – maģiskas zinības, brīnumainus atklājumus un pašas pieejamākās idejas, kā galdiņu-klājies vai panaceju no visām slimībām. Baidos, ka tieši tāpēc jauns uzplaukums ZF negaida.”

B.N. Strugackis nosauca kā minimums divus pašmāju ZF bojāejas cēloņus. Epikrīzē parasti tiek minēti trīs galvenie cēloņi, kas kļuva par iemeslu ZF nāvē, kura visu savu mūžu mocījās ar smagām, hroniskām kaitēm.

***

Pirmais iemesls. Zinātne?

Tā ir ļoti sarežģīta!

Zinātne, kas radīja fantastikā ZF virzienu (apakšžandru), ir arī tās nāves vaininiece. Žila Verna laikos un vēlāk, XX gadsimta pirmajā pusē, bija visai vienkārši izskaidrot lasītājam pašas jaunākās zinātnes idejas un ieintriģēt viņu ar šīm idejām. Jaunās idejas, ko lika priekšā fantasti, arī bija, kaut paradoksālas, taču pietiekami viegli aprakstāmas.

Aparāti, kas smagāki par gaisu, ceļojumi laikā, dvīņu paradokss, paralēlās pasaules, kiborgi, kloni – šīs un daudzas citas idejas pārsteidza iztēli, taču lasītāji tās saprata un tas padarīja ZF populāru. Bet mūsu dienās, kā (un kāpēc) izskaidrot literatūras darbā 11 dimensiju Visuma uzbūvi, kā pastāstīt par mūsdienu molekulārās bioloģijas, kvantu fizikas idejām? Žila Verna laikos ZF uzdevums bija arī popularizēt zinātni. Tagad, kad eksistē zinātniski-populārā literatūra, lasītājs vairāk negrib, lai ZF uzņemas vēl arī izglītojošu lomu.

Citiem vārdiem, zinātne šodien ir tik sarežģīta, ka vairs nespēj būt par daiļliteratūras priekšmetu.

Vēl vairāk, ZF bija laba ar to, ka autori, ne tikai stāstīja par zinātnē jau esošajām idejām, bet arī izdomāja savas, vienā laidā apsteidzot zinātni, urdot zinātnieku fantāziju. Var, cik grib, strīdēties par to, vai fantastu pareģojumi bija vai nebija nejauši, rezultāts no tā nemainās: tādi pareģojumi bija gan Ž. Vernam, gan H. Velsam, A. Beļajevam, gan I, Jefremovam un G. Altovam...

Bet tagad, ne tikai kaut ko jaunu zinātnē paredzēt – pat esošās idejas pamēģini izskaidrot uz pirkstiem, turklāt tekstā, kas pretendē uz mākslu!

Ar vecajām zinātnes idejām bagāžā tālu neaizbrauksi. Ieraudzījis kārtējo reizi tekstā, kā ZF personāžs atver durvis un pāriet uz paralēlo visumu, lasītājs paceļ acis pret debesīm un novaidas, cik tad var – un noliek grāmatu. Protams, arī tagad fantastikas varoņi ļoti bieži atver durvis (vārtus, portālus utt.) un nonāk citā pasaulē, taču līdzīgas idejas ir pārcēlušās no ZF uz citiem apakšžanriem: kosmisko operu, grāvēju un pat fantāziju.

ZF ir vajadzīgas jaunas idejas. Kur tās ņemt, ja zinātne ir tik sarežģīta?

Lūk, ZF arī pienāca gals.

***

Otrais iemesls.

Zinātne? Fui, tā ir pē!

Lasītājs ir vīlies zinātnē un negrib vairs lasīt par tās lieliskajiem panākumiem. Patiešām: “Radio ir, bet laimes nav.” Kas vainīgs? Protams, ka zinātne. Jo vairāk par to sajūsminies, jo vairāk tā pieviļ. Pirms simts gadiem to vēl nesaprata un priecājās par zinātnes sasniegumiem kā bērni – par jaunu rotaļlietu. Taču XX gadsimtā cilvēce strauji kļuva pieaugusi (tur palīdzēja divi pasaules kari) un saprata, ka zinātne nav tikai radio, televīzija, ledusskapji, datori, telefoni un daudz kas vēl. Zinātne ir arī atombumba, jaunas slimības (nebija taču agrāk AIDS, bet parādījās!), upes, kurās iet bojā zivis, pilsētas, kurās nav ko elpot. Turklāt visi lielie atklājumi zinātnē jau ir izdarīti un fantasti par tiem jau ir pastāstījuši. Ko principiāli jaunu zinātne ir atklājusi pēdējā desmitgadē? Neko. Vai arī kaut ko tādu, kas, izņemot speciālistu saujiņu, nevienu neinteresē (sk. 1. iemeslu). Paši zinātnieki raksta, ka zinātnei pienāk gals, izlasiet kaut vai D. Horgana grāmatu “Zinātnes gals”, tā ir izdota arī krievu valodā.

Vēl pirms pusgadsimta zinātnieki (precīzāk, viņu vietā runājoši žurnālisti) solīja, ka tūlīt, tūlīt katrs varēs uz nedēļas nogali aizlidot kosmosā. Bet realitātē? Vienu pašu kosmisko staciju pēc pāris gadiem noslīcinās, jo nav naudas ekspluatācijai. [Droši vien runa ir par staciju “Mir” un acīmredzot raksts nav tik jauns, vai arī autors to ir pārstrādājis tagad, bet pielabot aizmirsis. Tas gan neko nemaina, jo arī pašlaik krievu fantastikā nekas nav mainījies. Ja nekļūdos... - t.p.] Zinātnieki solīja jaunus enerģijas avotus – kur tie ir? Benzīna dzinēji, kā bija pirms simts gadiem, tā arī ir palikuši. Zinātnieki (precīzāk, fantasti, kas runāja viņu vārdā) solīja, ja ne nemirstību, tad vidējo dzīves ilgumu ne mazāk kā 120 gadus.  Un ko? Nesen nomira pati vecākā planētas iemītniece, kas nodzīvoja gandrīz līdz 115 gadiem – piecus gadus nenovilka līdz “dabiskajam” laikam.

Vispār, vienas vilšanās zinātnē. Vai tad zinātnē vīlušies ļaudis sāks lasīt ZF?

[Kā lai neatceras A. Klārka kosmisko odiseju -2001.? - t.p.]

Kas notiek, kad lasītāji novēršas no kāda literatūras virziena un pārstāj pirkt grāmatas? Sākumā izdevēji pārstāj šo literatūru izdot – pieprasījums rada piedāvājumu, pieprasījuma trūkums piedāvājumu pazudina. Pēc tam arī autori pārstāj rakstīt – kāpēc, ja uz izdošanu nav ko cerēt?

Lūk, arī ZF mirst.

Trešais iemesls.

Zinātne! Nē, cilvēks!

ZF nomira, tāpēc ka bija slima jau no dzimšanas, esot Lielās Literatūras ārlaulības bērns no tās gadījuma sakara ar zinātni. Tāpēc ZF cieta no daudzām slimībām, kas literatūrai nav raksturīgas – piemēram, trakā stāstnieka sindroma: ar maniakālu mērķtiecību turpinot stāstīt par visu ko, tikai ne par cilvēku, par fiziku, botāniku, ģeoloģiju, astronomiju... Šīs savas dzemdību traumas dēļ ZF nekad nav bijis pilnvērtīgs literatūras novirziens, tāpēc ka literatūras jēga ir cilvēks, bet ZF galvenie varoņi bija zinātniski-fantastiskās idejas.

Nomocīta ar tādām hroniskām slimībām, ZF nespēja nodzīvot tik ilgi, cik dzīvo Lielā Literatūra. Dabiski, ka ZF nomira, vēl pat jāpriecājas, ka tā spēja nodzīvot gandrīz pusotru gadsimtu – ja mēs tā varētu...

Turpinājums sekos.