– Tas ir ar nodevību.

– Nodevība. Zini kad tu to tā pasaki tas izklausās tik banāli un prasti.

– Nu man bija izvēle starp to un ”tu esi maita” un tu esi *******.

– Vidējais man patika vislabāk, Elkoss (tāds cik zināms Ilkam bija vīrieša vārds) skatījās Ilka acīs, – es ne reizi neesmu tev melojis. Padomā un nosauc kaut vienu reizi!

–Tu teici, ka krāsainā vīna tev (krāsainais vīns nesajaucas pat tad kad to dzer) vairs nav!

–Vīns bija astoņsimt piektā gada. Tā dēļ ir pat nogalinājuši, – Elkoss taisnojās.

– Kur ir pretinde?

– Man tās nav un neesmu to arī kaut kur noslēpis!

Elkoss piegāja pie loga un skatīdamies ārā teica:

– Te snieg. Vai esi pamanījis? Vienmēr. Pirms stundas pamanīju vienu sniegpārslu, šķiet nemaz nav izkustējusies. Mākonis, no kura tā izkrita un sniega vētra, kas to šeit nolika, izgaisuši pirms tūkstoš gadiem, bet sniegpārsliņas to nezin, viņas joprojām dejo – nu jau laika vējā. Tas, kā tu zini, šeit ir tik lēns, ka paiet tūkstošiem gadu līdz sniegpārsliņa nokrīt uz pārāk karstās zemes (tā bija pavasara vētra) un izkūst. Sniegpārsliņas nezin, ka viņu laiks sen pagājis un liktenis jau izlemts. No otras puses varbūt tieši otrādi – tie esam mēs, kas tām liekamies kā rēgi. Viņas redz garām paskrienam gadu tūkstošus kā uzauga mežs blakus pilsētai, kā lūk tas kalns pārvēršas par pauguru un tad tikai par atmiņām, kuras gadu tūkstošiem–acumirkli atcerēsies tikai viņas. – Ko ar to visu es gribēju teikt? Vienmēr ir vismaz divi skatupunkti Ilk!

Ilks spēra soli uz priekšu. Svinīgā, saviļņotā balsī teica:

– Tava sirdi plosošā un aizgrābjošā runa lika man visu pārdomāt. Es pievienojos jums!

– Vai tiešām? – Elkoss skeptiski/cerīgi jautāja.

– Protams nē!!! – Ilks atcirta. – Un vēl kas. Varbūt nolāpītās sniegpārslas krāc! Krāca pirms tūkstoš gadiem, krāc tagad un krāks mūžīgi.

– Ak, Ilk, vienmēr ar jaunajiem ķēpa, – Elkoss nopūtās, pakratīja galvu (pie kuras klāt nāca SPOŽI melni mati, pareizā izmēra ausis (3) ar sudraba auskaru vienā no tām un zilas acis). – Nu ko tev vēl vajag? Lai visi skandē pantiņu:

”Ilks – varonis!

No pasaul’s gala izglābis!”?

– Vai varbūt domā paspēt izglābt Aliu? Jūs iepazināties tikai pirms trim mēnešiem un tu jau domā, ka zini visu? Tici man...

– Piedod, neticēšu, – Ilks nomurmināja.

– ...nekāda glābšana Aliai nav vajadzīga. Par vēlu Ilk!

Pēkšņi Elkoss bija jau izrāvis zobenu, vienlaikus atlaižot iepriekš sagatavotu burvestību un uzbruka Ilkam.

Viņš nokavēja un tāpēc pievienojās sniegpārslām.

Ilks izvilka roku no kabatas.

– Es tev neticu! – Ilka vārdi atbalsojās tukšajā zālē, kurā vēl bija tikai ļoti reālistiska statuja, – un... un tavs deguns ir kā cūkai!

Ilks pagriezās un sāka skriet.

______

Pirms trim mēnešiem.

Kāds zēns? Jaunietis? Vīrietis? gāja pa Arkotas ielām, kuras pat nevar tā nosaukt, jo Arkotas ielas ir līdzīgas mozaīkas gabaliņiem ko kāds ir sadauzījis, sakratījis un nometis (dažus pat ieracis) zemē. Ceļotāji, kuri Arkotā ir pirmoreiz beigu beigās vienmēr nolīgst pavadoni. Kā pilsētā neapmaldās vietējie paliek noslēpums.

Tātad jaunietis vai tomēr vīrietis devās uz mājām un protams, nojauta, ka viņa dzīve mainīsies. Ja dzīvo Erekaisas galvaspilsētā ar laiku nojautas saasinās (pastāv hipotēze, ka tas ir Arkotas arhitektūras dēļ. Ir jānojauš kas jūs gaida aiz stūra citādi iedzīvosieties ne vienā vien punā).

Krēsloja, ielas klāja bieza nedabīgi pelēka migla. Ilks, lai arī Arkotā dzīvoja jau piecus gadus tomēr domās skaitīja: ”divas sarkanas mājas; garām lauvai; tagad pagrieziens; trīs šķērsielas izlaist un... Kas tad tas?!!”

Tur virs miglas lidoja pūķis ar violetu galvu, debeszilu ķermeni un rozā spārniem!! Ilks ieknieba vaigā, vēlreiz paskatījās – pūķis bija pazudis. ”Izlikās vai arī laba ilūzija.,” nodomāja Ilks, lai arī zināja, ka Arkotā ilūziju, maskēšanās un citas šāda veida burvestības tikpat kā nedarbojas. ”Īstu pūķu taču nemaz nav vai vismaz tie visi ir izmiruši.”

Ilks gribēja doties tālāk kad pēkšņi no sānieliņas izskrēja vīrietis un sieviete. Šķiet abi no kaut kā bēga jo nemitīgi atskatījās. Negaidīti vīrietis paklupa tad Ilks pamanīja, ka nepazīstamā plecu caururbusi arbaleta bulta. Fejai līdzīgā (tā likās Ilkam) sieviete iesaucās:

– Elkoss!

Noliekusies viņa ātri, bet uzmanīgi izvilka bultu, mazliet izplēta rokas it kā kaut ko nestu, bulta nozibsnīja un vienā acumirklī aizšāvās miglā.

– Ha izdomā ko labāku Kerez!!

Tad uzsauca Ilkam:

– Nestāvi kā stabs! Palīdzi!

Atjēdzies Ilks palīdzēja piesliet vīrieti kājās.

– Mums jānokļūst Sudraba krasta piektā tiltiņa Ozola mājā. Kurš mošķis izdomājis šos nosaukumus? Vai zini kur tas ir?

Pēc stundas Ilks attapās, ka palīdz pienest Elkosu pie Ozola mājas vārtiem. Stundu tas prasīja tādēļ, ka Elkoss nebija no vieglajiem un arī tāpēc, ka Alia vairākkārt lika lietā burvestības. Vienreiz pat pazudusi labu laiciņu atgriezās ar arbaletu murminot:

– Tā laikam tikai pārbaude.

”Nu ja šī ir ”tikai pārbaude” tad varbūt negaidīt kad šāvēji kļūs nopietni!” nedaudz satraucies nodomāja Ilks.

Viņi ienesa Elkosu mājās un noguldīja uz pirmā dīvāna kas pagadījās ceļā. Vīrietim, kurš ienāca istabā Alia klusi kaut ko pateica. Vīrietis pamāja ar galvu un aizgāja.

– Tā un tagad es gribētu zināt kas te notiek? – Ilks pieprasīja.

– Ne tagad!

– Es gan vēlos uzzināt tagad! – atskanēja valdonīga balss no durvīm.

– Pirmkārt kāpēc uz dīvāna guļ Elkoss, otrkārt kas ir šis jauneklis? – Runātājs ienāca istabā vienā mirklī nopētīja Ilku un varēja nešaubīties pamanīja visu.

– Nevis jauneklis, bet Ilks Ronatu un jūsu vārds būtu ?

Izdzirdot Ilka toni runātājs nopētīja viņu mazliet ciešāk, ignorēja jautājumu un vērsās pie jaunās sievietes.

– Alia?

– Vai jums nevajadzētu palīdzēt... – Ilks mēģināja vēlreiz.

– Elkosam es palīdzu jau kopš ienācu istabā. Uz rīta pusi vajadzētu sadzīt. – Pārtraucis Ilku, dīvaiņu grupas, acīmredzot vadonis, joprojām gaidīja atbildi.

– Kereza vīri mūs jau gaidīja; Ilks palīdzēja atnest Elkosu Arik. – Īsi atbildēja Alia.

– Tā, – noteica Ariks, vīrs pāri piecdesmit kā vēlāk uzzināja Ilks jo izskatījās, ka Arikam nav vairāk par trīsdesmit pieci. Mazu brīdi padomāja un tajā pašā kaitinošajā manierē ignorēdams Ilku teica:

– Jebkurā gadījumā viņš ir redzējis un dzirdējis pārāk daudz lai aizietu!

– Pagaidiet, lūdzu un atkārtojiet to pēdējo ko teicāt!!

– Nē tu pagaidi...

– Nē pagaidīsiet jūs! Un beidziet mani pārtraukt! Es joprojām gribu dzirdēt dažas atbildes un es aiziešu tad kad vien vēlēšos!

– Alia? – Ariks apsēdās krēslā un skatījās uz Ilku tā it kā apsvērtu visas iespējas, kā viņu paslēpt pagrabā, tā lai neviens nemana – sasietu, protams.

– Erekaisā precīzāk Arkotā pienāks pasaules gals. Tas nozīmē, ka tādas pasaules kādu tu agrāk pazini vairs nebūs!

– Ko?!

Alia nogurušā balsī turpināja:

– Ariks, es un vēl daži cilvēki cenšamies atrast pareģojumā...

– Tāds ir vienmēr, – nedzirdami nomurmināja Ilks.

– ...minēto Alkotas akmeni lai... Alia šķita pārāk nogurusi lai turpinātu.

– Un kas ir Kerezs?

– Kerezs, – paskaidrojumu tagad turpināja Ariks, – ir nelietīgs maita kurš stāv aiz tā visa.

– Bet kādi jums ir pierādījumi?

– Pierādījumu nav daudz izņemot to, ka Kerezs ir šeit, te ir pelēkā migla un tu taču esi dzirdējis, ka pēdējā mēneša laikā visi kam ir kripata pareģošanas spēju paredz pasaules gala pienākšanu?

– Jā, tā baumo, – atzina Ilks. – Vai mēģinājāt (savu murgaino iedomu) paziņot citiem?

– Neviens jau mums netic!

”Nevar būt”, Ilks gribēja sarkastiski iesaukties, bet atturējās.

– Visi saka, ka migla kādu dienu izklīdīs, pareģi vienmēr kaut ko pareģo un ka Kerezs ir godīgs, cienījams un ļoti bagāts cilvēks, – atbildēja Alia.

– Tātad kā jau teicu tu esi dzirdējis par daudz, tāpēc tev jādodas mums līdzi, – nedodot iespēju iebilst Ariks aizgāja.

Lai arī Ilks neticēja gandrīz nevienam vārdam, brīdi padomājis nolēma pievienoties dīvaiņu grupai; Arkotā nekas viņu neturēja un ceļojums solījās būt pietiekami interesants. Vēl vajadzēja noskaidrot tikai vienu: ”No kurienes tu esi Alia.”

– Kas tas par pareģojumu?

– Pareģojums? – Alia šķiet bija aizdomājusies. – Nu tas skan šādi: ”Kad pelēkā migla pacelsies Arkotā un pasaules gals tuvosies. Akmeni kas Alkotā tad meklējiet; tad patiesība atklāsies.”

– Alkotas akmens?

– Ir mīts, ka Alkotā esot zaļš akmens dūres lielumā, kas izpilda trīs vēlēšanās – saprātīgās robežās, protams.

______

Kerezs Orims zināja kas viņš ir.

Un viņam patika tas ko viņš darīja.

– Arbaleta bulta?

– Tā tiks atrasta, – atbildēja sievietes balss.

– Vai ar to pietiks?

– Ja tu visu izdarīsi kā nākas tad – jā.

______

– Pelēkā migla mūs panāk! – iesaucās Alia.

– Nolāpīts kā Kerezs mūs atrada?! Man vajag nedaudz laika, – Ariks uzsauca Terelam.

Pēkšņi Ilks tika iesviests pilnīgi citā pasaulē. Paskatoties atpakaļ viņš varēja apzvērēt, ka redzējis sevi un citus, bet tas notika tik ātri, ka to tik tikko varēja pamanīt. Arī skaņa un krāsas bija mainījušās. Drīz Ilks saprata, ka dzird tikai skaņas ko izraisa pats, ceļabiedri un zirgi; visas pārējās skaņas bija pazudušas.

– Terel cik ilgi tu noturēsi nulles laika barjeru?

– Ne visai ilgi. Jo vairāk cilvēku un zirgu man jātur barjerā jo īsāku laika brīdi es to noturēšu!

– Turi cik vari! – Ariks pavēlēja, – jāsim cik tālu vien varam!

Viņi jāja tālāk pa pasauli kas bija tā pati, kas pirms mirkļa un tomēr tik nepazīstama! Lai gan Ilks saprata, ka nav pagājis daudz laika, tomēr līdz mirklim kad Terels deva zīmi apstāties, likās ka pagājušas vairākas stundas. Ariks ātri nolēca no zirga, tikpat ātri sāka rakstīt zemē kaut kādus simbolus, tad nostājās to vidū; kādu laiku nekustējās, tad teica:

– Labā ziņa ir tā, ka es zinu kas tā par burvestību, lai gan joprojām nevaru saprast kā tā mūs atrada.

– Un sliktā? – jautāja Ilks.

– Kuru no tām gribi dzirdēt? – vaicāja Ariks un kā parasti negaidot atbildi turpināja, – burvestība ir saistīta ar Elkosu – precīzāk ar Elkosa asinīm. Tai ir tevi jāatrod, jāatpazīst un tālāko varat iztēloties paši; turklāt Kerezs ir pietiekami spēcīgs lai šāda veida burvestībā ieliktu tik daudz spēka, ka tā izsūks no tevis maģiju un nogalinās ikvienu tūkstoš soļu rādiusā!

– Tad man ir jāpasteidzas, – Elkosa balss nodrebēja.

– Migla ir pārāk tuvu tu nepaspēsi aizjāt pietiekami tālu, – runādams Ariks izvilka nazi, iegrieza Elkosa rokā, tad savējā.

Ilks brīnījās kāpēc Elkoss to atļāva, bet tad atklāja, ka sēžas seglos, lai gan nemaz negrasījās to darīt. Citi arī nespēja pretoties Arika maģijai.

– Bet ir kāds vājais punkts. Ja kāds pārvērš savas asinis, – Ariks izvilka no somas zizli rokas garumā ar abām rokām satvēra to aiz galiem, ļāva nopilēt uz tā Elkosa asinīm, tad neizlaižot zizli no rokām sakrustoja rokas – un ja šis kāds ir pietiekami stiprs, kurš zin ko dara, tad rādiuss samazinās!

– Jums jāturpina ceļš! – ielecis seglos Ariks pavēlēja.

”It kā mums būtu izvēle!” nodomāja Ilks, jo Ariks joprojām viņus kontrolēja.

Viņi jāja ātri, līdz negaidīti atguva kontroli pār saviem ķermeņiem; nekavējoties atgriezās, bet atrast Ariku neizdevās. Viņš bija izgaisis kopā ar pelēko miglu. Atrast izdevās tikai, pilnīgi aukstu, Arika zirgu. Elkoss no tā nocēla dažas lietas, kas varēja noderēt un sacīja:

– Līdz vakaram mums jābūt tālu no šīs vietas!

Ilkam tomēr kaut kas nedeva mieru.

– Kāpēc Ariks teica, ka nevar saprast kā burvestība mūs atrada?

– Kad mēs pirms nedēļas pametām Arkotu, mēs radījām ļoti labu ilūziju, patiesībā gandrīz vai dubultniekus un aizsūtījām tos uz citu pusi, – atbildēja Ferots Baltais, gara auguma vīrs ar tumsnēju ādas krāsu un pilnīgi baltiem matiem. Ilks reiz jokojoties bija viņu uzrunājis: ”Ferot Sirmais!”.

– Dubultniekus?

– Es izveidoju pilnīgi precīzus visu atveidojumus, Alia ar ilūzijas palīdzību lika izskatīties tiem dzīviem, Elkoss un Ariks viltoja mūsu prātus tik labi, ka vajadzētu pārbaudīt vai tie tiešām neesam mēs. Starp citu, tieši tādēļ Ariks tev prasīja asinis.

– Es jau domāju ka viņš tās dzer, – Ilks nomurmināja.

– Papildus drošībai es visu laiku dzēsu mūsu pēdas, bet Ariks ar savu maģiju slēpa mūsu esamību, – turpināja Ferots.

Ariks bija miris, Ilks joprojām nespēja tam noticēt, likās ka viņš ignorēs Ilku mūžīgi.

Pārējā dienas daļa pagāja bez notikumiem. Sarunās tika apspriests tikai pats nepieciešamākais; kādu ceļu izvēlēties, kā labāk noslēpt pēdas un kur apstāties.

Jājot Ilks atcerējās pagājušās divas nedēļas, kuru laikā bija iepazinies ar pārējiem ceļojuma dalībniekiem. Ilks līdz pat šai dienai nespēja noticēt tam ko viņi apgalvoja par pasaules galu un godīgi sakot pat tagad šaubījās.

Terels Norhets nāca no Branikas. Branikā maģiskas spējas bija gandrīz ikvienam, bet atšķirībā no Erekaisas maģiskie talanti, vismaz vienas paaudzes laikā, nekad neatkārtojās un nesakrita (tas ir tie visi atšķīrās cits no cita). Ferots, kurš likās jau no sākuma nolēma Ilku neciest, bija no Kanihas kur magi, tieši otrādi, dzima ar izteiktām spējām tikai vienā no trim maģijas jomām, kas tur pastāvēja. Elkoss un Alia nāca no Denoriāmas kur Vārdu maģija ir tik spēcīga, ka to var lietot arī parasti cilvēki.

Denoriāma un Erekaisa pirms piecdesmit gadiem karoja – salu dēļ; abas puses pēc kara apgalvoja, ka uzvarēja (skatoties kartēs, kurās atzīmēja robežas pirms un pēc Salu kara, atšķirību pamanītu tikai ērglis).

Par Ariku Ilks neko neuzzināja. Aptuveni pirms nedēļas kādā rītā Ilks pajautāja Arikam:

– Kāpēc ceļojums prasīs trīs mēnešus?

Ariks, izliekoties, ka jautājumu uzdeva Alia atbildēja:

– Es biju aizsūtījis Elkosu pie Saulrieta elfiem. Palīdzēt viņi atteicās un arī šķērsot Ail’salisu neatļāva.

– Vai tu Arik, – Ilks tīšām uzsvēra viņa vārdu, – paskaidroji situācijas nopietnību?

– Jā, – Ariks beidzot vērsās tieši pie Ilka, – bet kopš Orezas notikumiem, cilvēki Ail’salisā nav aicināti viesi un kā tu noteikti labi zini arī nesenāki notikumi šo attieksmi nav uzlabojuši – drīzāk gan otrādi.

 

Vakarā pie ugunskura Elkoss ierunājās:

– Mēs esam zaudējuši Ariku. Vai turpināsim ceļu?

– Tas ir jāturpina, – kā faktu konstatēdams, atbildēja Ferots.

– Mēs nedrīkstam padoties! Tagad vairs ne! Ir jāiet līdz galam lai kāds tas būtu! – teica Terels.

– Gals var pienākt pat ļoti ātri, – Elkoss klusi noteica.

– Mums visiem ir savi rēķini ar Kerezu. Es atpakaļ negriezīšos lai tur vai kas! Ja vajadzēs iešu uz Alkotu arī viena pati! – nelokāmā balsī sacīja Alia.

Elkoss pievērsās Ilkam. – Un kā ar tevi? Zini es sapratīšu ja izlemsi aiziet.

Ilkam uzmācās ļoti spēcīgs kārdinājums pateikt ”Sveiki!” jo galu galā piedzīvojumi tas ir viens, bet nāves briesmas pavisam kas cits. Un tomēr nezin kāpēc viņš to nepateica. Viena noteikta iemesla nebija; drīzāk gan viss kopā. Gan vēlēšanās pierādīt, ka viņš to (nezin ko) var, gan vēlme kļūt mazliet slavenam – ja nu viss izrādītos patiesība, gan Alias dēļ – arī daudzās nozīmēs un tāpēc Ilks atbildēja:

– Es palieku!

– Labi... tas ir labi, – klusi noteica Elkoss, tad nedaudz skaļāk piebilda, – es stāvēšu sardzē pirmais, – strauji piecēlās un pazuda tumsā.

Ilks ar skatienu pajautāja Aliai, ko tas nozīmēja, bet arī viņa neizpratnē paraustīja plecus. Saruna noklusa pati no sevis un Ilks iemiga. Viņš pamodās kad visapkārt valdīja nakts.

– Gandrīz tieši laikā, – atslējusies pret koku un raugoties tumsā, ko kliedēja tikai zvaigznes, sacīja Alia, – es jau gatavojos tevi modināt.

– Alia? – balsī kas vēstīja par nopietnu sarunu iesāka Ilks.

– Ilk? – Alia atgrieza jautājumu ar to pašu nopietnību un intonāciju.

Ilks pasmaidīja un turpināja:

– Vai tu spēj šim visam noticēt?

– Nē. Tieši šobrīd visādi pasaules gali, pareģojumi, Alkotas bluķi un Kerezi liekas pilnīgas muļķības! Un es sev jautāju: ”Ko tik dīvainā kompānijā, šeit daru?” – mazliet paklusējusi Alia atbildēja.

– Un izdodas saprast?

– Nē.

– Bet tu teici, ka ja vajadzēs ceļu turpināsi arī viena pati.

– Jā, teicu, un tā arī darīšu!

– Tagad es vairs neko nesaprotu!

– Nu, dažreiz arī es apjūku, bet tikai dažreiz, – teica Alia ļoti, ļoti nopietni.

– Tā, tagad tava kārta sargāt, – pēc īsas pauzes sacīja Alia, – bet mana – pasnaust. Starp citu, tu briesmīgi krāc.

– Nekrācu vis!

– Kā tu zini?

– Nezinu, bet nekrācu!

– Protams Ilk. Kā teiksi.

– Alia es nekrācu!!

– Neuztraucies es nevienam neteikšu.

– Alia... !!!

Strīds turpinājās līdz vienas puses pilnīgai aizmigšanai.

 

Rīts solījās būt parasts. ”Tātad tas būs neparasts! ” nodomāja Ilks un nekļūdījās. Piedzīvojumu meklētāji gandrīz bija gatavi doties tālāk, kad no apkārtnes izlūkošanas atgriezās Ferots un iekliedzās:

– Stihi!! Glābjamies!!

Diemžēl viņš nokavēja.

– Glābjamies?! Ko nozīmē glābjamies!! Vai mēs kādi briesmoņi, no kuriem jāglābjas? – ierēcās ūdens stihijas gars.

Stihiju gariem jeb stihiem nav noteiktas formas un pašreiz ūdens gars izskatījās pēc apsarmojuša ledus cilvēka.

– Nepateicīgie cilvēki!! – ieaurojās gaisa gars izskatīdamies kā virpuļviesulis.

– Drīz gribēs lai mēs vispār neizklaidējamies! – iesprakšķējās uguns gars.

Nelikās, ka stihi ievēroja daudzās burvestības, ar kurām viņus dāsni apdāvināja uztrauktie ceļotāji.

– Nekādu zemestrīču, nekādu vulkānu un nevienu pašu lavīnu!! – dunēja aizskartais zemes gars. – Vai tad es spiežu dzīvot vulkānu tuvumā? Vai tad es ar varu velku iet pāri kalniem tieši tad kad man gribas mazliet padraiskoties? Mazliet padrebinu zemi – jau esmu slepkavnieks! Ja paši nejēdz uzbūvēt kārtīgas mājas, tad kāpēc es esmu vainīgs?

– Un tas vēl nav viss, – kā dusmīgs ūdenskritums dārdēja ūdens gars, – viņi paši sausumā mani piesauc, es, līdzjūtīgs būdams, atnāku un ko tu neteiksi pēc nieka nedēļas (nu kas gan ir nedēļa – gadā to ir daudz) mani jau nolād!!!

– Un vai tad es vainīgs ja tās laiveles, ko cilvēki sauc par kuģiem, viņi būvē tik neizturīgas – mazliet papūt un pagalam, bet pirms tam paši pieprasīja lai pūšot stiprāk!!! Nu kā gan jūs to nosauksiet!!! – aizvien stiprāk auroja vēja gars.

– Un...

Ilks tā arī neuzzināja par ko sūdzējās uguns gars, jo nokļuva jau pazīstamajā sastinguma pasaulē. Sapratis kas notiek viņš sekoja Terelam un pārējiem. Kad viņi aizjāja pietiekami tālu, Terels noņēma barjeru.

– Tfu tu!! – Elkoss reizē gan nolamājās, gan nopūtās, – Paveicās, ka viņi aizrāvās ar sūdzībām un nemanīs kā aizgājām. Cerams.

– Jā, varēja vēl sākt kauties savā starpā un nemanot piebeigt mūs, –piemetināja Ferots.

Nākamās nedēļas laikā ceļotāji pamazām tuvojās Erekaisas robežai. Šai laikā nekas īpašs, izņemot divus īstus Kereza sūtītus briesmoņus un laupītāju bandu, nenotika.

Briesmoņi tagad bija briesmīgi beigti, bet laupītāji tika nogādāti pirmajā ciematā kur par tiem solīja parūpēties.

______

– Ariks un Orika... Zini man reiz likās, ka tu esi viņā ieķērusies.

– Vai tu ņirgājies par mani Kerez ? – sievietes balss auksti jautāja.

– Tikai mazs jociņš Rika. Tikai jociņš...

– Mans vārds ir Orika!! – balss joprojām bija ledusauksta.

Kerezs pēc īsas pauzes mainīja sarunas tematu.

– Tātad viņi turpina ceļu... Jauki.

Kerezs skatījās uz miglu aiz loga.

– Lai īstenotu nodomāto viņiem nāksies iet gan caur...

 

... uguni...

______

Beidzot pasaules glābēji nonāca aiz Erekaisas robežām – Ugunszemē. Ilks par Ugunszemi jeb Belkristu dzirdējis un lasījis dažādus stāstus. Par Ugunszemi to sauca tāpēc, ka tā dega – visa un vienmēr, bet ne jau parastām liesmām. Maģija šai zemē darīja redzamas jūtas, emocijas un arī dzīvības esamību. Viss dzīvais izstaroja tikko saredzamas, visdažādāko krāsu sajaukuma liesmas.

Ko nozīmē tas, ka viss ko jūti un kādā noskaņojumā esi, un arī tas vai mēģini to noslēpt kļūst acīmredzams, Ilks saprata dažu dienu laikā. Lai gan lai pilnībā izprastu liesmu nozīmi vajadzēja nodzīvot Belkristā vairākus gadus, tomēr šo to varēja saprast jau uzreiz.

Un tā Ilks centās nedomāt un neskatīties uz Aliu, kas viņam, protams, neizdevās, jo viņa ar nopietnu sejas izteiksmi, kas bija izlikšanās kā Ilks labi redzēja, gandrīz vienmēr iemanījās atrasties līdzās; tikpat nopietni apgalvojot, ka tas gadās netīšām.

Ugunszemes iedzīvotājiem gan kut kas tāds nesagādāja īpašas grūtības, jo ikviens jau no bērnības mācījās liesmu nozīmi, noslēgt apziņu, kā noslēpt jūtas un emocijas, kā arī daudz ko citu.

Trešās nedēļas beigās arī Ilka prasmes šajā jomā mazliet uzlabojās tā, ka sarkt nācās nedaudz retāk.

Belkrista vēl ir slavena ar saviem dziedniekiem (te nevar noslēpt, ka esi slims), dzinējsuņiem, kuri medījumu atrod ne tikai ar ožu, tirgotājiem, kas spēj pārdot sālsūdeni jūras vidū un protams, no Belkristas ir nākuši arī vislielākie blēži, krāpnieki un šarlatāni. Vienu no Ugunszemes īpatnībām Ilkam izdevās redzēt ar savām acīm – slavenos Varavīksnes svētkus. Katru reizi tie tiek rīkoti citā pilsētā un vienmēr naktī.

Vērojot emociju dzirksteles, sajūtot jūtu ugunskurus un klausoties dzīvības mūziku Ilks pilnībā aizmirsa kas viņš ir un kāpēc te atrodas. Kad svētki beidzās Ilks zināja, ka nekad tos neaizmirsīs.

Tomēr arī Ugunszeme nebija bezgalīga. Trešās nedēļas beigās Ilkam par lielu atvieglojumu un nožēlu viņi sasniedza Belkristas robežas.

______

... gan ūden

______

”Šis apvidus Skriltā tiek dēvēts Mirdzošie nakts ezeri, nez kāpēc?” drūmi domāja Ilks stāvēdams līdz ceļiem purvā (zirgi bija pārdoti) lietum smidzinot un tuvojoties naktij.

”Tāpēc, ka te ir desmit tūkstoš mazu mirdzošu ezeriņu. Un tikai tādi dulburi kā mēs speramies iekšā purvā ko nepazīstam. Es taču teicu, ka jānolīgst pavadonis!” atskanēja Elkosa atbilde Ilka domās.

”To pasaki tam tur kas slampā pa priekšu!”

Ferots apgalvoja, ka spēs atrast ceļu pat purvā. Nu, ceļu viņš atrada, tikai vai tas bija ceļš ārā no purva? Turklāt pārējiem nepiemita Ferota spējas un viņi jau vairākkārt gandrīz (svītrojiet gandrīz) iegāzās ar seju purvā, sākot izskatīties (izskatoties) pēc aizvēsturiskiem dubļu briesmoņiem.

– Ferot!!! – iebļāvās Alia pēc pirmās (kārtējās) peldes. – Ja tūlīt neatradīsi sausu vietu es tev, es tev... – Alia acīmredzot nevarēja izlemt ko īstenot: vai nu es, vai arī ķerties uzreiz pie tev.

Ilks, paskatoties uz viņu, nespēja atturēties no smaida.

– Tikai pamēģini!! – Alia viņam uzmeta brīdinošu skatienu.

Ilks saprātīgs būdams nolēma paklusēt.

Beidzot izdevās atrast, ne nu gluži sausu, bet tomēr saliņu. Neraugoties uz maģiju ugunskurs dzisa nepārtraukti un arī visādi citādi šī nakts bija viena no visdraņķīgākajām visā ceļojuma laikā. Nākamajā dienā tiekot ārā no purva un atrodot nelielu pilsētu viņi uzreiz nolīga pavadoni. Purvā nakšņot neviens vairs negribēja.

Ilks mazliet uztraucās par Aliu, jo Belkristā viņa likās pārgurusi un nomocījusies. Tas gan laikam bija parasts nogurums, jo pēc nedēļas Skriltā viņa atkal pilnībā atguvās.

Drīz kādā pilnmēness Ilks saprata kāpēc šo apvidu sauc Mirdzošie nakts ezeri. Viņi apstājās uz nakti kalna galā, kad pienāca Ilka kārta stāvēt sardzē mēness bija pietiekami augstu debesīs, lai nākamajā brīdī Ilks ieraudzītu tūkstoš mazu mirgojošu mēnestiņu. Dīvaini, bet no rīta gandrīz nevienu no ezeriem saskatīt neizdevās.

Protams, Skrilta ir slavena ne tikai ar Mirdzošajiem ezeriem. Skriltieši lielījās, ka viņiem nav tikai saldūdens okeāna, bet ja jūs vēlaties ezerus: mazus, lielus, dziļus, seklus, pazemes, sāls, vulkānu tuvumā vai izdzisušā vulkānā, sēra un karstus; upes: kalnu, lielas, mazas, mierīgas, straujas, krāčainas, ar ūdenskritumiem un bez; visādu veidu purvus, strautus, avotus un jūras (Skriltā ir pat saldūdens jūra, maza, bet tomēr jūra), tad to visu jūs atradīsiet Skriltā, turklāt aptuveni katrs simtais no minētajiem objektiem ir maģisks.

Dažbrīd Ilks apbrīnoja apkārtējo dabu, dažbrīd domās (un ne tikai) lamājās un solīja sadedzināt ikvienu grāmatu, kur piedzīvojumi ir aprakstīti kā izklaide. Sevišķa liesmu kāre uzmācās, kad dažas dienas pēc kārtas no rīta viņš pamodās biezā miglā, tad sāka līt, tad bira krusas graudi, tad, kopā ar aukstumu, uznāca sniega vētra, kas pēcpusdienā pārvērtās neciešamā karstumā. Elementu kārtība gan katru reizi mainījās. Tas viss lielākoties pateicoties Skriltas burvjiem, kuri ir īsti meistari laika apstākļu mainīšanā.

Pēc trīs nedēļām saslima Ferots.

– Tas ir nopietni! Mums būs viņš jāatstāj,– Elkoss teica.

– Vai tu un Alia neko nevarat darīt? – jautāja Terels.

– Gandrīz neko. Slimību ārstēšana nav mūsu stiprā puse.

– Vija saka, ka pusdienas gājiena attālumā atrodas maza pilsēta,– sarunai pievienojās Alia.

– Labi, līdz vakaram būsim tur, – paskatījies uz sauli teica Elkoss.

Viņi uztaisīja nestuves un nepārtraukti mainoties nesa Ferotu vairākas stundas, tad apstājās mazliet atpūsties un iekost.

– Viņš pamodās! – Ilks to pamanīja pirmais.

– Ak, tas esi tu, Ilk. Nu ko, izrādei jāturpinās, izrādei jāturpinās...– Ferots nočukstēja.

– Izrādei?

– Jā, izrādei – to sauc par dzīvi, tā turpinās jau veselu mūžību un, cerams, turpināsies vēl kādu brīdi, – Ferota vietā atbildēja Elkoss, skatīdamies slimniekam tieši acīs. Ferots šķiet grasījās iebilst, kad pēkšņi atkal zaudēja samaņu.

– Viņam laikam kļūst sliktāk, – Elkosa balsī ieskanējās bažas, – derētu pasteigties!

– Vēl mazu brītiņu. – Terels lūdza, – tā vien liekas, ka nesam lāci!

Pēc atpūtas neapstādamies viņi aiznesa Ferotu līdz pilsētai, kurā atradās burve – dziedniece, kas teica, ka šī slimība nav bīstama, bet tomēr vajadzēs divas nedēļas lai pilnībā atlabtu. Tik ilgi gaidīt nevarēja, tāpēc tikko Elkoss samaksāja par Ferota ārstēšanu un uzturēšanu, viņi nekavējoties devās atpakaļ pie upes, kur tika atstātas noslēptās laivas. Nakts panāca ceļotājus pusceļā, bet tā kā spoži spīdēja pilnmēness, tika nolemts neapstāties.

Ilks aizdomājās par Ferotu. Atšķirībā no asprātīgā un humoru mīlošā Elkosa, kurš ātri kļuva par Ilka draugu, Ferots neslēpa, ka nevar Ilku ciest un savu attieksmi nemainīja. Tomēr Ilks jutās tā it kā zaudētu cienījamu pretinieku, ko var neciest, bet tomēr vērtēt ļoti augstu.

Ilks ar Aliu palika iepakaļ tas, protams, gadījās nejauši.

– Vai tev tas neliekas dīvaini? – Ilks jautāja.

– Kas?

– Kereza darbība jeb pareizāk sakot bezdarbība. Padomā pati kopš pametām Erekaisu viņš nav neko darījis, lai mūs apturētu. Bet Erekaisā sūtīja spēcīgu burvestību un uzzinot, ka tā nav nostrādājusi pilnībā – divus ne-zvērus. Bet pēc tam atmeta ar roku? Vai tas neliekas dīvaini? – šis, protams, bija vienīgais temats ko Ilks gribēja apspriest.

– Varbūt viņš ir pārliecināts par uzvaru. Vai arī zinot kur mēs dodamies, izlicis lamatas pie Alkotas, – iedama un domādama par ko citu, atbildēja Alia.

– Nu, jā, iespējams. Bet tomēr vai nebūtu labāk sarīkot lamatas tagad, jo ja tās nenostrādātu, vēl būtu laiks organizēt ko citu?

– Jā tā būtu labāk... labāk... – Alia acīmredzami domāja par kaut ko citu.

Viņa pēkšņi apstājās.

– Ilk!

Ilks arī apstājies, lūkojās viņā.

Pauze ievilkās, varēja redzēt, ka Alia ļoti vēlas ko teikt, bet...

– Nē nekas... nekas...– pēdējo vārdu nočukstot, viņa ātri ejot pievienojās pārējiem.

Ilks palika viens. Neizpratnē pakratījis galvu viņš pasteidzās panākt priekšā ejošos.

 

Pēc nedēļas viņi atvadījās no Vijas, jo bija sasnieguši Skriltas robežu. Nonākot...

______

...un pat zemi.

______

...Nonākot Dunošās Balss Aizā.

– VAI JŪS ESAT MARAKULLI? – dunoša balss, ļoti draudīgi nodārdināja pa visu aizu.

– NĒ!!! – atskanēja kopīga atbilde.

– Ak, tā... nu labi, tad ejiet tālāk! Neaizsprostojiet aizu! Te vēl daudzām būtnēm cauri jāiziet! – jau mierīgāk nodunēja balss. – Tik un tā kādreiz viņi te ieradīsies un tad es... – balss dudināja tālāk.

 

Vēl pēc divām dienām ceļotāji sasniedza kalnu grēdu, kas saucās Kalni Melni, ne Melni Kalni, ne Melnie Kalni, ne arī Kalni – Melni, bet tieši Kalni Melni. Mērķis gan nebija kalni, bet gan pamests rūķu pilsētas alu labirints zem tiem. Viņi bez jebkādiem piedzīvojumiem, nomaldoties nonāca otrpus kalniem pēc nedēļas.

______

– Tātad, Orika, tu saki, ka man viss izdosies?

– Jā.

– Labi, tad nu laiks beigt ar piedzīvojumu!

– Es tomēr iebilstu pret harotu izmantošanu, – Orika zināja, ka iebildums netiks uzklausīts.

– Jā, tas visiem būs liels pārsteigums, bet tieši tādēļ mēs šeit arī esam. Vai ne, Orika?

Orika neatbildēja.

______

Pasaules glābēji bija nonākuši pie mērķa. Alkota atradās pusstundas gājiena attālumā. Elkoss aizgāja izlūkot vai pie pilsētas nav slazds, Ilks gan domāja mazliet par ko citu: par pasaules galu, kas neskatoties uz Arika nāvi likās pat nereālāks nekā sākumā, par ceļojumu, un arī par attiecībām, ja tās vispār varētu tā nosaukt, ar Aliu, kas kopš tās nakts Skriltā kļuva aizvien dīvainākas. Likās, ka viņš Aliai tik tiešām patīk, bet vairākas reizes sarunas vidū Alia apklusa, neko nepaskaidrojot aizgāja, izvairījās un nerunāja pēc tam ar Ilku dienām ilgi. Viņam tas bija apnicis! Ilks grasījās tūlīt pat visu noskaidrot!

Te gluži vai no zemes izlīda pieci pelēki stāvi un atvilka lokus. Par laimi, viņus laicīgi pamanīja arī Terels un Alia. Alia izrāva zobenu (Ilks vēl paspēja nobrīnīties: ”No kurienes?!”), nogrūda viņu zemē un paslēpās aiz koka. Tālāko Ilks atcerējās visai neskaidri.

Lūk Alia iekliedzas:

– Tie ir haroti!!!

”Tas nav iespējams! Tas nu nekādi nav iespējams!” Ilks domāja, atvelkot loku, izšaujot uz pelēko stāvu un redzot kā tas krīt.

Te atkal viņš ar Aliu tik tikko paspēj atvairīt cita harota zobenu, Terels novērš tā uzmanību un Aliai, par mata tiesu izvairoties no nāves, izdodas ar zobenu caurdurt arī pēdējo. Pārējos trīs Terels jau bija padarījis nekustīgus.

Klusums... kurā dzirdēt varēja tikai smagu elpošanu.

Tad Ilks aptvēra, ka viņš vēl ir dzīvs... un vairākās vietās ievainots, kā tūlīt atgādināja sāpes. Arī Terels un Alia nebija tikuši cauri sveikā. Terelu nopietni ievainoja rokā, bet Aliai grūtības sagādāja iešana.

– No kurienes, nolādēts, Kerezs izrāva harotus?!! – iekliedzās Terels.

– Un kā tas maitas gabals pierunāja viņus palīdzēt?!

– Kāpēc jūs domājat, ka tie ir haroti? – patiesību sakot atbildi Ilks nemaz negribēja dzirdēt.

– Pirmkārt uz viņiem neiedarbojās mana spēcīgākā burvestība, otrkārt viņi redzēja cauri ilūzijai, treškārt kad es mērkaķa ātrumā pārbaudīju kas viņi ir maģija deva ļoti dīvainu atbildi – tā teica, ka viņi ir un nav cilvēki un ceturtkārt haroti neasiņo! – Alia atbildēja.

Ilks ieskatījās rūpīgāk tuvākajos ķermeņos – tik tiešām neviens no tiem neasiņoja, arī uz Terela un Alias zobeniem asiņu nebija.

– Un tā kā tie ir haroti, tad kā tu noteikti labi zini, viņi nav arī miruši, – klusi piebilda Terels.

Pēc brīža Alia ierunājās:

– Tu taču zini, ka esi te vienīgais kas var to izdarīt.

– Jā, zinu. Es zinu.... – Ilks klusi noteica.

Tikko Ilks bija beidzis, viņi tālumā ieraudzīja atgriežamies Elkosu.

– Kas te notika?

– Izgāzās kārtējais Kereza mēģinājums mūs novākt, – atbildēja Ilks.

– Ak tā, – pēkšņi Elkosa rokās parādījās dunči, kurus viņš meta Aliai un Terelam.

Dunči trāpīja mērķī.

– Bet kas attiecas uz tevi...

Ilka galvā uzsprāga zibens un viņš zaudēja samaņu. Atjēdzies Ilks atklāja, ka ir bijis piesiets pie koka, bet Terels ar nazi pārgriezis virves tagad iepļaukā viņu.

– Alia?

– Ir vēl dzīva. Ilk klausies mani uzmanīgi, nu klausies taču, nolādēts! Man ir plāns. Tu atgriezīsies atpakaļ laikā!!

– Ko?!

– Beidzot tu klausies. Šo talismanu, – Terels no kabatas izvilka apaļu, monētai līdzīgu, tikai lielāku ar kaut ko aprakstītu, metāla apli, kuru vienlīdzīgās daļās sadalīja zaļā, zilā, baltā un melnā krāsa, – mēs ar Ferotu radījām jau sen. Terels stingri saspieda talismana zaļās krāsas daļu abās pusēs – pasaule sastinga.

– Tā, tagad varam parunāt. Talismanā ir četras lietas: zaļajā daļā ir aptuveni pusotras stundas nulles laika barjera, zilajā – atgriešanās pagātnē uz vienu stundu, melnajā – burvestība, kas visus apkārtējos, bet ne tevi, piemēro ”valdošajam” laikam, piemēram, ja kāds turētu nulles laika barjeru burvestība izrautu viņu ”parastajā” laikā, baltā daļa ļauj saglabāt ”parasto” laiku gandrīz jebkur. Ar šo tev jādodas uz Alkotu pēc akmeņa!

– Bet kāpēc? Izmantojam atgriešanos laikā un viss!

– Nē! To darīt nedrīkst! Tas ir jau noticis notikums. Jau notikušus notikumus mainīt ir ļoti bīstami. Tā tu vari mūs visus iznīcināt! Tas ir tāpat kā ar šiem dunčiem, kas ir sazāļoti.

– Tikai saindēti?! Bet kāpēc? Kāpēc Elkoss mūs nenogalināja?

– Tev atbildi vajag tagad vai uz vakariņu laiku? – Terels painteresējās.

– Un kāpēc tu esi pie samaņas?

– Paklusē mazliet tad uzzināsi! Tātad es stāstīju par notikušiem notikumiem. Es nevarēju izmainīt to, ka duncis man trāpa, jo tas jau bija noticis, es izmainīju indes vecumu, tāpēc tā iedarbojas lēnāk.

– Nu tad es atgriezīšos laikā pie Alkotas un sagaidīšu Elkosu, – Ilks piedāvāja citu variantu.

– Viņš tevi sajutīs un atkal apdullinās.

– Tad izmantošu nulles laiku un panākšu Alkotā, starp citu kā viņš taisās tur ieiet?

– Es domāju, ka viņam ir vienkāršāks talismans, kas ļauj saglabāt ”parasto” laiku. Un kā tu grasies viņu tur atrast. Skraidīsi pa ielām līdz beigsies nulles laika barjera? Nē, tev ar nulles laika barjeru jāaiziet līdz Alkotai, tad jāatgriežas laikā, tad jāatrod nolāpītais akmens un tikai tad vari medīt Elkosu. Kāpēc? Tāpēc, ka Alkotas akmens zināmās robežās pasargā tā īpašnieku no maģijas. Kad būsi pagātnē piespied talismana balto daļu, nulles laiks tur nebūs vajadzīgs. Un vēl kas, tev jāatrod akmens stundas laikā, jo pēc tam tiksi aizsviests stundu uz priekšu laikā.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka šī jau tā sarežģītā talismana uzlādēšana prasīja divarpus mēnešus, ja gribi ko izcilāku – nāksies pagaidīt; un vēl tāpēc, ka šis fenomens šķiet ir līdzsvara saglabāšanas veids, ja stundu izmantoji stundu nebūsi nekur. Un tagad pasteidzies, nolāpīts!!

Terels beidzot padevās indes iedarbībai, aizvēra acis un novēlās zemē. Ilks paņēma talismanu, pagriezās un sāka ātri iet pilsētas virzienā. Viņam no visiem tiem laikiem, galva griezās riņķī un tomēr Ilks brīnījās: ”Kāpēc Elkoss mūs nenogalināja?”. Ticis līdz Alkotai Ilks cieši saspieda talismana zilo daļu. Nekas, izņemot to, ka tagad saule bija mazliet augstāk debesīs, nenotika.

Viņš skrēja, skatījās kartē, atkal skrēja, meklēja un... atrada.

Stunda gandrīz bija galā, kad Ilks atrada pili, templi vai mošķis zin kas tā par celtni, bet tieši tur atradās Alkotas akmens. Viņš ieskrēja iekšā. Tur tas bija – uz paaugstinājuma, milzīgas zāles otrā galā. Ilks lēni aizgāja un paņēma Alkotas akmeni. ”Viss tāda nieka dēļ! Un es tā vienkārši atnācu un paņēmu to.” ”Tā un tagad...” viņš nepaspēja pabeigt domu, jo tika aizsviests nākotnē.

– Āā, te tu esi Ilk. Es jau gribēju aiziet.

Ilks kabatā sataustīja talismana zaļo daļu un stingri saspieda abas puses.

– Man tev ir kāds piedāvājums! – Elkoss turpināja...

 

Ilks atkal skrēja pa Alkotas ielām domājot: vai tas ko Elkoss teica ir patiesība? Viņš zināja, ka Elkoss nemeloja, bet tomēr vai tiešām dažas stundas kaut ko izšķirs? Ilks domāja kāpēc neizmanto vienu vēlēšanos nepārvietojas uz Arkotu un neatklāj visiem patiesību. Vai tas Alias dēļ? Par to Ilks pašlaik nemaz negribēja domāt. Viņš gribēja domāt tikai par to, ka izmantojot vienu vēlēšanos viņš izglābs Aliu! Un arī Terelu!

Ilks gandrīz bija sasniedzis vietu, kur viņi apstājās, kad nulles laika barjera nokrita. Viņš izdzirdēja daudzu cilvēku balsis. ”Kas gan tur notiek? Nav svarīgi, jāpasteidzas!!”

Ilks izskrēja klajumā un ieraudzīja...

______

Kerezs Orims zināja kas viņš ir.

Un viņam patika tas ko viņš darīja.

Kerezs Orims bija labākais reklāmas un maģisko izrāžu radītājs visā Denoriāmā!!!

______

– Izrāde?!! – Ilks gan dzirdēja sevi izrunājam šo vārdu tomēr likās, ka to dara kāds cits.

– Bet protams! – Kerezs atbildēja, – redzi Denoriāmā pirms apmēram piecdesmit gadiem atklāja īpašus kristālus, kuri spēj gan pārraidīt, gan uztvert attēlus un skaņu. Tas gan ir izplatīts tikai Denoriāmā, kur tos lieto arī parasti cilvēki, citur tas pieejams tikai burvjiem vai nav iespējams nemaz.

– Un kas gan ir Pasaules gals?

– Lielveikals, kuru atvēra vakar.

– Un pareģojums? – Ilks dzirdēja kā kāds uzdod šo jautājumu, pēc tam aptvēra, ka šis kāds ir viņš pats.

– Tika salikts no diviem. Viens attiecās uz tevi, otrs uz Arkotu.

Ilks atbildi dzirdēja kā no liela attāluma.

– Tā kā Erekaisā gandrīz ikviens spēj sajust kad runā patiesību un kad melo, mēs nevarējām riskēt un sacerēt kaut kādas blēņas. Starp citu, tas, ka tev šī spēja ir izteiktāka nekā vairumam cilvēku, piedeva izrādei īpašu asumiņu.

– Haroti? – kāds joprojām uzdeva jautājumus.

– Lūk haroti bija pilnīgs pārsteigums arī pārējiem! Bet Orika...

– Orika?

– Orākuls, viņa strādā pie manis. Orikas pareģojums pārliecināja harotus, ka viņi neuzvarēs. Tikai tad viņi piekrita piedalīties. Drošības pēc man padomā bija arī kāda glābēja ierašanās.

– Ferots?

– Saslima pa īstam. Gandrīz visu sabojāja, labi ka Elkoss ātri aizsūtīja viņu bezsamaņā. Es Ferotu jau atlaidu!

Ilks centās izdomāt vēl jautājumus, lai tikai nebūtu jājautā un jādomā par vienīgo, kas viņu patiesībā interesēja. Sadzirdējis apsveikumus, viņš pagriezās – tur klajumā iznāca Elkoss.

– Terels nemeloja par burvestību viņš tikai nepateica, ka tās iedarbība ilgs dažas minūtes, – pamanījis uz ko Ilks skatās Kerezs paskaidroja.

– Un uz dunčiem bija...?

– Tikai miegazāles, – Kerezs pabeidza.

– Tātad šis..., – Ilks izvilka no kabatas Alkotas akmeni.

– Ir zaļš akmens ar nelielām piedevām.

Jautājumi izņemot vienu bija beigušies.

– Un Alia? – Ilks nekur viņu neredzēja.

– Ļoti noderēja Belkristā. Aliai labi padodas ilūzijas ar to palīdzību viņa visu laiku slēpa patiesību.

Tas bija par daudz, Ilks pārstāja klausīties.

”Tieši tāpēc viņa turējās man blakus un tā nogura. Uzturēt ilūziju visu dienu – tas tiešām ir grūti.” Ilks centās nedomāt.

Pēc īsas pauzes viņš izdzirdēja nenozīmīgus trokšņus, kuros necentās ieklausīties:

– Par piedalīšanos izrādē tu saņemsi... zelta... Kā man ienāca prātā runāt par sniegpārslām? Zini es paskatījos uz tām, sajutu iedvesmu un...

– Sajuta iedvesmu... sajuta iedvesmu..., – pilnīgi bezjēdzīgie vārdi atbalsojās Ilka galvā. Viņš paskatījās klajumā, kur joprojām gulēja harotu līķi nu jau pilnīgi nekustīgi. Haroti tagad patiesi bija miruši.

Kāpēc?

Ilks negribēja par to domāt.

Viņš gribēja būt tālu, tālu prom no šīs vietas.

______

– Jā, kā jau tu teici, Orika, viņš bija vislabākais variants. Vai redzēji viņa seju, kad atklāju, ka viss ir tikai izrāde? Man liekas viņam labāk būtu patikusi alternatīva.

Orika, kas šobrīd atgādināja gaismas noaustu tīklu starp: parastiem akmentiņiem, dārgakmeņiem, maģiskiem akmeņiem, ziedlapiņām, visdažādākās formas koka gabaliņiem, vienradža raga gabaliņu, pūķa zobu, sastingušu uguns liesmu, ūdens lāsēm, metāla figūriņām un daudz ko citu, neko neatbildot vienā mirklī izmainījās; tagad izskatījās, ka viss iepriekšminētais ir iegrimis vismelnākajā tumsā.

– Par pārsteigumiem runājot, kā Ferotam izdevās apiet manu patiesības noklusēšanas burvestību?

– Kā tu pats labi zini, tā nav visai spēcīga, jo neviens nepiekristu, ka viņam uzkrauj ko spēcīgāku un Ferots jau sen uztaisīja atbrīvojošu amuletu.

– Un tu to pasaki tikai tagad?

– Es tikai nupat paskatījos pagātnē Kerez! Vai man jāparedz katras monētas kritiens?!!

– Ja tas attiecās uz lietu tad – jā! Un pievēršoties darbam, tev jāsameklē kaut kas piemērots nākamajai izrādei. ”Skaistule un Nezvērs”– tā to sauks. Nezvērs, kurš neko nenojauš, man jau ir, bet... Nu kas Aliai uznācis, visu laiku varēja strādāt, bet te pēkšņi ”Tas ir amorāli un pretīgi.”. Nu kā tad, varētu domāt, ka es viņu piespiedu to darīt!

Kerezs piepeši kaut ko iedomājās.

– Orika pārbaudi Alias un Ilka tuvāko nākotni. Vai tik viņa nav ielīmējusies Ilkā? Man nelabi paliek to tikai iedomājoties!

Iestājās klusums, tad viss Orikas ”ķermenis” sāka lēni griezties un viņa atbildēja:

– Tuvākajos piecos gados viņi ne reizi netiksies. Vai vēlies lai es paskatos tālāk?

– Nē nav vērts. Paskaties labāk...

Orika nemeloja, bet viņa noklusēja, ka apmēram pēc pieciem gadiem Alia un Ilks satiksies.

Citā vietā, citā laikā.

Kas un vai notiks – tas jau būs viņu pašu ziņā.