Viņam palika piecdesmit gadi, taču Kiplings jutās kā sirms vecis. Viņš kļuva viegli aizkaitināms un bieži kurnēja. Karolīna, kas bija pieradusi pie maiga un pielaidīga vīra, Redjardu vairs nepazina. Viņai blakus bija pilnīgi cits cilvēks...

No nervu satricinājuma, no šausmīgās depresijas Kiplings saslima. Ārsts, kuram pēc viņa sievas ilgas pierunāšanas un pat asarām, rakstnieks beidzot parādījās, pateica diagnozi – gastrīts. Kiplings neko nespēja ieēst un, izdzēris pusglāzi ar vieglu buljonu, ilgi mocījās no nepārejošām sāpēm vēdera apvidū.

Gadu laikā gastrīts pārvērtās kuņģa čūlā. Sāpes pastiprinājās. Taču Kiplings nekad nežēlojās, cenšoties slimīgo stāvokli pārvarēt pats. Viņš atteicās no zālēm un ārstnieciskas pārtikas. Tikai smēķēja savu iemīļoto pīpi - bez stājas, nezinot mēru.

Viņš it kā meklēja nāvi. Varbūt patiešām vairs negribēja dzīvot?

Taču priekšā bija vēl ilgi divdesmit gadi.

82. Vientuļnieks.

No pilnīgas izdzišanas, no izmisuma viņu glāba darbs. Pamazām viņš atkal sāka rakstīt stāstus – galvenokārt bērniem. Taču šoreiz bez Kiplingam piemītošā stila temperamenta, šīs virtuozās lietiņas iznāca kaut kādas, aukstas, tomēr joprojām brīnišķīgas.

Cilvēku pasaulē viņš tikpat kā neparādījās. Taču sāka lasīt presi, gūstot baudu no tā, ka par viņu, ne avīzēs, ne žurnālos nav ne vārda.

Uz vēstulēm viņš atbildēja ārkārtīgi reti. Viesus nepieņēma. Vienreiz gan, pēc kaimiņu parašas, pie viņa atbrauca Doils, kuram Kiplings atteikt nekādi nespēja. Viņi dzēra tēju, izpīpēja pīpes. Parunāja par visādiem sīkumiem. Pēc tam iz ilgu laiku apklusa. Katrs no viņiem domāja par vienu un to pašu. Taču šīs skumjās domas tā arī netika izteiktas skaļi. Tikai šķiroties, vecais draugs apskāva Kiplingu un klusi sacīja:

- Turies, draugs.

Un Kiplings sāka raudāt....

Par viņu visi bija aizmirsuši, kā aizmirst novecojušu, tālā jaunībā žilbinošu elku. Bet bija pagājuši tikai pāris gadu.

Reiz Kiplings atvēra jaunāko Londonas literārā žurnāla numuru un ar lielu pārsteigumu izlasīja viņam veltītu... nekrologu. Žurnāls ar sērām ziņoja, ka lielais angļu rakstnieks Kiplings ir miris.

Redjards tūlīt pat ņēma rokās spalvu un rakstīja žurnālam: “Tikko uzzināju, ka es esmu miris. Lūdzu neaizmirstiet izsvītrot mani no jūsu abonētāju saraksta”.

83. “Visdažādākās radības”.

1917. gadā pēc ilga pārtraukuma, Kiplings izdod stāstu un dzejoļu krājumu ar nosaukumu “Visdažādākās radības”. Joprojām labestīga, joprojām aizkustinoša un ļoti vienkārša proza. Dzejoļi tīri, kā bērna asaras...

Grāmata kļust par pēdējo gadu signālu saviem lasītājiem un draugiem: “Es esmu dzīvs, es strādāju, es neesmu pazudis”.

Angļu presē tūlīt saceļas publikāciju vilnis. Par Kiplingu atkal sāk runāt, taču kā runāt! “Aizmirstā slavenība”, “laureāts bez lauriem” un pat “izrakstījies dzejnieks”.

Pašu Kiplingu šie, viņam uzspiestie zīmogi absolūti neuztrauca. Nereaģēja arī varas iestādes. Neliels sašutums bija jūtams mazajā Kiplinga daiļrades cienītāju biedrībā, kas kļuva mazāka ar katru dienu. Uzzinot un apzinot kara šausmas, literārā sabiedrība nespēja piedot Kiplingam desmito gadu militāristisko retoriku.

Bet viņš neuzskatīja par vajadzīgu attaisnoties. Visu, ko viņš varēja pateikt cilvēkiem, viņš jau bija pateicis. Ja kādam kaut kas nepatika, neko darīt... visiem labs nebūsi. Vismaz viņš bija godīgs. Un labākais pierādījums tam – viņa grāmatas...

1918. gadā, tūlīt pēc kara beigām Kiplings saņem ielūgumu apmeklēt militāro pārvaldi. Viņš jau spēja iedomāties, kas viņu gaida. Tāpēc nekavējoties taisījās ceļam un devās no savas visu aizmirstās Saseksas uz Londonu. Priekšā viņu gaidīja rūpīgs darbs daudzu gadu garumā.

94. Kritušo piemiņai.

No Kara  ministrijas ēkas Kiplings iznāca turot rokās Militāro kapavietu komisijas locekļa biedra karti. Karš bija aiz muguras. Tagad priekšā gaidīja skumjš, taču absolūti nepieciešams darbs – apglabāt visus, kas gājuši bojā šajā baismīgajā karavīru kautuvē.

Kiplings dodas jaunā ceļojumā – šoreiz pa Eiropas valstīm, ko skāris karš. Kopā ar citiem Komisijas locekļiem Kiplings apstaigā visus kaujas laukus, salīgst strādniekus, lai savāktu pa zemi izsvaidītos karavīru kaulus, vada darbus pamestu kapavietu ekshumācijā un palieku pārapbedīšanā karavīru kapos. Šo darbu Kiplings uzskatīja par savu pienākumu, tajā skaitā arī sava bojā gājušā dēla priekšā.

Satiekot savu klejojumu laikā milzums kara sakropļotu veterānu, pavisam vēl jaunus puišus, Kiplings iekšēji saspringa, izdzirdējis vācu valodu. Ieskatoties bijušo ienaidnieku sejās, viņš pieķēra sevi pie domas, ka cenšas saprast – vai tieši šis nelaimīgais cilvēks nav tas, kas nogalināja Džonu Kiplingu...

Komisijas locekļi ilgi un mokoši sprieda par piemiņas obeliska veidu, kuram vajadzētu slieties virs armijas kapsētām. Apstājās pie pagarinātas piramīdas – kā skumju simbola. Taču uz obeliska kaut kas bija jāuzraksta? Pārskaitīt kritušo uzvārdus? Protams. Bet, ko vēl?

Un Kiplings lika priekšā Bībeles frāzi: “Viņu vārdi dzīvos mūžīgi”.

95. Džordžs V.

Tas notika Francijas ziemeļaustrumos, Ardenos, kur kara gados notika pašas sīvākās kaujas. 1922. gadā Kiplings Kara apbedījumu komisijas sastāvā pētīja katru šejienes zemes pēdu, atrodot karavīru pamestās atliekas.

- Kiplinga kungs?

- Jā, - Redjards atsaucās, paceļot galvu.

Viņa priekšā stāvēja paīsa auguma cilvēks angļu armijas militārā formā.

Plecos bija uzmests civīlistu puskažociņš, tāpēc Kiplings nespēja saskatīt dienesta pakāpi.

- Lūdzu, vai mēs nevarētu paiet sāņus. Es negribu samulsināt jūsu biedrus, - svešinieks pasmaidīja...

Vai nepazīstams? Šīs ūsas. Uzmanīgas acis. Cēli vaibsti.

- Vai ziniet, ja tas nebūtu tik neticami, tad es domātu, ka jūs esat... Lielbritānijas karalis, - Kiplings sacīja un iesmējās.

Arī svešinieks iesmējās.

- Un ko jūs domājiet, tā tas arī ir. Tikai lūdzu, nekādu ceremoniju, - viņš čukstēja, tikko Kiplings bija noliecis galvu. - Es vienkārši gribu ar jums parunāt.

Tas bija pats Lielbritānijas karalis Džordžs V. Pats personīgi, kas tuvumā izrādījās ļoti vienkāršs un ļoti simpātisks cilvēks. Kiplings, kuru, liekas, ne ar ko nevarēja pārsteigt, bija satriekts līdz sirds dziļumiem.

- Jūsu augstība... - Kiplings atkal iesāka.

Bet Džordžs tūlīt sāka vicināt rokas:

- Dieva dēļ, nevajag! Es šeit esmu inkognito ar tīri privātu vizīti. Un esmu atbraucis tieši jūsu dēļ... Redjard, esiet tik laipns, parakstiet man... jūsu grāmatu...

96. Viņa Augstība Draugs.

Džordžs V uzaicināja Kiplingu aizstaigāt pa lauka malu, kur karali godbijīgi gaidīja svīta un stāvēja automobiļu rinda. Iekāpuši niķelī spīdošā “rols-roisā”, viņu norunāja divas stundas un nepamanīja, ka pa šo laiku ir atbraukuši līdz viesnīcai, kurā bija apmeties karalis.

Vēl ceļā Džordžs V uzmanīgi paskatījās uz Kiplingu un ļoti nopietni teica:

- Redjard, ja jūs vēlreiz mani nosauksiet par “Jūsu Augstību”, es būšu spiests iecelt jūs bruņinieku kārtā un tad saukt jūs tikai ar pilnu titulu.

Kiplings iesmējās.

- Jūs nemaz nevarat iedomāties, kā es vēlējos šo tikšanos, - karalis atzinās. - Un ļoti baidījos jūs uzaicināt uz pili. Vismazāk man gribējās oficiālu tikšanos ar etiķetes ievērošanu... Jūs esat tik krāšņs rakstnieks, Redjard...

Viņi šķīrās kā draugi. Un tā nepavisam nebija tukša formalitāte un arī ne Anglijas kroņa padotā dievināšana. Tā bija īsta, jau nepavisam ne jaunu vīru draudzība, kas turpinājās līdz abu dzīves beigām.

Saņēmis no Kiplinga ielūgumu apmeklēt “Jūrnieka Namu”, Džordžs V stingri apsolīja vistuvākā laikā arī atbraukt. Un patiešām atbrauca. Kad Redjards stādīja draugu priekšā sievai, viņš visai nevērīgi sacīja:

- Iepazīsties, dārgā, mans draugs Džordžs. Starp citu, strādā par Lielbritānijas karali. Ļoti sirsnīgs cilvēks.

Džordžs žilbinoši pasmaidīja. Un palīdzēja Redjardam nolikt Karolīnu uz dīvāna, jo viņa bija noģībusi.

97. Dēlu atceroties.

Darbs Kara apbedījumu komisijā Kiplingam beidzās 1923. gadā ar lielas dokumentālas grāmatas “Īru gvardi Lielā kara laikā”. Veidojot šo pieminekli dēlam, Kiplings sameklēja visus karā izdzīvojušos gvardus un ar katru parunāja personīgi.

Katrs no bijušajiem karavīriem atcerējās Džonu, pat tie, kas viņu nevarēja būt redzējuši principā, jo bija nokļuvuši pulkā jau pēc jaunā Kiplinga bojāejas. Un katrs runāja par Džonu, kā par varoni. Kiplings klausījās un neslēpa asaras. Aizturēt asaras viņam nebija spēka.

Pēc grāmatas iznākšanas, Kiplings izsūtīja visiem gvardiem-veterāniem parakstītus grāmatas eksemplārus. Un tiem, kas neatteicās no tā, palīdzēja ar naudu, samaksājot par ārstēšanu vai tāpat nosūtot čeku...

Dzīves pēdējos gados viņš strādāja maz, taču tomēr strādāja. 1926. un 1932. gadā izdeva divus pietiekoša lieluma stāstu krājumus - “Debets un kredīts” un “Ierobežojumi un atjaunošanās”. Šajos gados Redjards Kiplings nodarbojās ar visādiem literāriem niekiem, kā piemēram, ar Toronto universitātes absolventu – jauno inženieru – iesvētīšanas ceremonijas scenāriju vai humoristiskām piezīmēm par izbraucienu ar automobili. Un tas bija pavisam negaidīti.

Kiplings juta, ka viņam tuvojas norieta laiks. Un uzskatīja, ka jau ir uzrakstījis visu, ko vien viņam bija jāuzraksta. Kas varētu viņu apvainot bezdarbībā? Kas uzdrošinātos? Neviens...

98. Atvadas no drauga.

1930. gadā Kiplings saņēma bēdīgu vēsti – miris Konans Doils. Un Redjards dodas uz bērēm pateikt pēdējo piedod vecajam draugam...

Viņš stāvēja pie zārka, skatījās uz Doila seju, kas bija izmainījusies līdz nepazīšanai, un domāja par to, ka atvadās gandrīz vai no sava uzticīgākā, nesavtīgākā biedra.

Lai cik arī tas nebūtu savādi, viņi nekad nebija bijuši tuvi un dzīves laikā tikās reti. Paziņas, tikai – paziņas. Un – literārā ceha kolēģi. Taču kādos apstākļos bija notikušas viņu tikšanās...

Laimīgie laiki Vermontā – Doils bija blakus. Āfrika, karš – Doils te kā īsts karavīrs. Beidzot, personīgā katastrofa, Džona bojāeja – Doils atkal blakus. Tā rīkojas īsti draugi.

Vecumdienās viņi netikās vairs nemaz. Doils aizrāvās ar spiritismu, bet Kiplings, kas neuzskatīja sevi par īpaši reliģiozu, ne arī māņticīgu, viņa aizraušanos nesaprata un nepieņēma. Taču ne reizi neatļāvās publiski izteikties par Konanu Doilu kritiski.

Vienreiz kāds no žurnālistiem tomēr uzdeva provocējošu jautājumu par Kiplinga attieksmi pret spiritiskiem seansiem, ko vadīja Doilu laulātais pāris. Redjards klusēja, it kā nedzirdējis jautājumu.

Redjards Kiplings stāvēja pie zārka un domāja, ka paliek pavisam viens šajā pasaulē. Un, ka drīz, pavisam drīz atpūtā no Zemes gaitām būs jādodas arī viņam. Viņš nebaidījās neizbēgamo. Kiplings bija spēcīgs cilvēks.

89. Izdzišana.

1935. gada pēdējos mēnešos Kiplings sstipri slimoja. Atvērās kuņģa čūla, kas sagādāja rakstniekam spēcīgas sāpes. Taču Kiplings cieta un nerādīja citiem savas ciešanas.

1936. gada janvārī viņam kļuva pavisam slikti. Un Kiplingu ievietoja Londonas slimnīcā. Taču viņa spēki bija galā, 1936. gada 18. janvārī Džozefs Redjards Kiplings nomira...

Nav zināms, vai tā ir tikai traģiska sakritība vai arī vēsts par drauga nāvi paātrinājā Lielbritānijas karaļa nāvi, taču tieši pēc divām dienām, 1936. gada 20. janvārī nomira arī Džordžs V.

Pēdējos gados viņi bija pieķērušies viens otram un bieži tikās, pavadot laiku sarunās pie kamīna. Karalis ļoti mīlēja Kiplingu un pat deva rīkojumu neredzami aprūpēt Redjardu, lai tam nekā netrūktu. Tikai Kiplingam jau nekā arī netrūka. Bet no vecuma kaitēm neglābj neviena karaļa pavēle.

Tik dažādas dzīves un tik dažādi likteņi. Vēl apbrīnojamāka ir šāda sirsnīga, draudzīga tuvība – karalis un dzejnieks. Ja kaut kas tāds kādreiz varētu notikt, tad tikai Kiplinga romantiskajās pasakās. Taču dzīve izrādījās ne mazāk neparasta kā mākslinieka fantāzija.

Ziņa par karaļa Džordža nāvi satrieca visu Lielbritāniju. Viņš bija labs karalis, kas bija izdarījis daudz laba savai tēvzemei.

Vēsts par Kiplinga nāvi, liekas, nesaviļņoja nevienu. Kaut arī viņš bija liels dzejnieks, kas bija kļuvis par Lielbritānijas lepnumu un veselu notikumu pasaules literatūrā.

90. Atvadas.

Kiplingu apglabāja Dzejnieku stūrītī Vestminsteras abatijā. Aiz zārka, kas bija pārklāts ar Lielbritānijas karogu, no oficiālajām personām gāja tikai divas – premjerministrs Stenlijs Boldvins un nākošais feldmaršals Bernards Lou Montgomerijs. Bērēs piedalījās Francijas, Brazīlijas, Itālijas un Beļģijas vēstnieki, No karaļa, karalienes un karaliskās ģimenes locekļiem bija pienākušas līdzjūtības telegrammas. Neviens no pazīstamiem Lielbritānijas rakstniekiem un kultūras darbiniekiem atvadīties no rakstnieka neuzskatīja par vajadzīgu. Kiplings aizgāja vientuļš, aiznesot kapā visus kolēģu apvainojumus.

1937. gadā, gadu pēc Kiplinga nāves, dienasgaismu ieraudzīja viņa pēdējā, nepabeigtā grāmata - “Nedaudz par sevi”. Vairījies stāstīt par savu personīgo dzīvi, rakstnieks bija nolēmis noslēpumainības plīvuru pacelt, taču nepaspēja.

Pēc nāves par Kiplingu aizmirsa. Uz ilgu laiku – veselu desmitgadi. Taču pēc tam atcerējās. No jauna iznāca viņa brīnišķīgo dzejoļu un stāstu izdevumi. Un izrādījās, ka tādu rakstnieku aizmirst nav iespējams. Jo tas ir Kiplings...

Beigsim ar to, ar ko parasti beidz visus rakstus un grāmatas par Redjardu Kiplingu – ar frāzi no viņa dzejoļa “Lūgums”:

Taujājiet par mani

Tikai manām grāmatām.

Atvērsim tad no bērnības iemīļoto “Maugli”(tā krievu valodā tulkota “Džungļu grāmata”). Un mēs noteikti tajā atradīsim atbildes uz visiem jautājumiem.

Tajā ir viņa trīsošā sirds.