Un Kiplings tās nelasīja. Pret kritiku viņš pielietoja pašu ērtāko un nesāpīgāko taktiku – viņš centās to vienkārši neievērot.
Tajā pašā laikā “Misija” Eiropā sacēla veselu sašutuma vētru. Dzejolis kļuva par iemeslu, lai tiktu sasauktas ārpuskārtas sēdes zinātniskajās biedrībās un literatūras klubos. Simtiem kultūras darbinieku nosodīja Kiplingu, kaunināja un aicināja boikotēt viņu... Taču, kā lai paziņo par boikotu tam, kas ar jums pats nekontaktējas?
Ap Kiplinga vārdu ne pa jokam trakoja kaislības. Rakstnieka pretinieki cīnījās ar viņa pielūdzējiem. Taču, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, Kiplinga popularitātei tas nekaitēja, par to droši liecināja viņa grāmatu tirāžas.
[Dzejoļa teksts: http://www.fordham.edu/halsall/mod/kipling.asp - t.p.]
62. “Dienas darbi”.
Grūti tam noticēt, bet vienlaikus Kiplings publicē propagandas rakstus, iestājoties par rasu teorijas attaisnošanu un... izdod lielisku stāstu grāmatu “Dienas darbi”. Un atkal panākumi un lasītāju uzmanība. Un atkal labvēlīga kritika – pārvarot saērcinājumu, gandrīz ar sakostiem zobiem.
Pa to laiku “Baltā cilvēka misija” kļūst gandrīz vai par galveno reklāmas saukli, ko lieto Lielbritānijas valdība, kas kara priekšvakarā pastiprina savu klātbūtni Dienvidāfrikā. Par apoteozi kļūst ziepju reklāma “Pirmais solis, lai mazinātu baltā cilvēka nastas smagumu”. Uz reklāmas bukleta bildes bija redzams admirālis Džordžs Devejs, kas mazgā rokas ar ziepēm. Teksts zem bildes vēstīja, ka ziepes apgaismos planētas tumšos stūrīšus, kad tur atnāks civilizācija...
Bet kiplingam viss bija vienalga. Koloniālās varas iestādes viņam atvēra visus ceļus, kurp tikai rakstnieks negribēja doties. Viņš apmeklēja kara daļas, hospitāļus, ieroču rūpnīcas. Viņu vētraini sveica angļu karavīri, bet oficieri rīkoja trokšņainas pieņemšanas. Dienvidāfrikā Kiplingu vērtēja ne savādāk, kā par nācijas sirdsapziņu. Dzimtenē uzskatīja savādāk, saucot viņu par “nācijas lāstu”.
Nebija tikai vienaldzīgo. Tie, kas neinteresējās par politiku, tajā pašā laikā lasīja “Dienas darbus” un... sajūsminājās par Redjarda Kiplinga talantu. Kā tas viss ietilpa vienā cilvēkā?
63. Slimība.
1899. gada vasarā Kiplingi devās uz Ņujorku. Tas bija parasts darba brauciens – Redjardam vajadzēja apspriest kādus jautājumus ar izdevējiem. Tajā pašā laikā laulātie gribēja pārvest naudu, ko viņi ieguva no mājas pārdošanas Vermontā, no amerikāņu bankas uz angļu.
Taču Atlantijā kuģis iekļuva auksta ciklona joslā. Divas dienas bez stājas lija lietus. Kiplingu vecākā meita saaukstējās un saslima. Līdz ar viņu saslima arī Redjards.
Ņujorkā viņus ieveda gandrīz bezsamaņas stāvoklī. Izrādījās, ka viņu slimība nebija nekāda saaukstēšanās, bet gan smaga gripa. Trešajā dienā pēc ievietošanas amerikāņu slimnīcā mazulīte Džozija nomira...
Redjards bija ļoti novājējis un viņam sākumā par meitas nāvi neviens neteica, baidījās, ka šī vēsts viņu vienkārši iznīcinās. Viņš tā mīlēja savu vecāko meitiņu.
Lūk, ko par šo grūto laiku rakstīja rakstnieka tēvs Džons Kiplings: “Nabaga Redjards stāstīja mātei, ka viņš redz meiteni, kad atver durvis vai pie galda tukšajā vietā, kā viņa iznāk viņam pretī no katra ēnaina stūrīša dārzā, iznāk starojoša un sarauj viņa dvēseli gabalos”.
Tikko izveseļojies no slimības, Kiplings nolemj pamest Ameriku uz visiem laikiem. Valsts, kas viņam bija gandrīz vai kā otrā dzimtene, atkal bija kļuvusi sveša. Viņš nespēja piedot tai pašu smagāko triecienu, ko viņam bija devis liktenis...
1899. gada vasarā Kiplingu ģimene atkal uzkāpa uz tvaikoņa borta un devās uz Dienvidāfriku.
64. Traģēdija.
Džozefīnes nāve piespieda Kiplingu apklust uz vairākiem mēnešiem. Bet tad, kad viņš atkal ķērās pie spalvas, viņu stāstu stils bija mainījies. Tajos bija parādījušās vieglas, neizbēgamas skumjas, kurās varēja just zaudējuma rūgtumu. Un viņš atkal rakstīja bērniem, it kā censtos labot to, ko labot vairs nebija iespējams – izstāstīt mirušajai meitiņai savus neizstāstītos stāstus.
Līdz savas dzīves galam Kiplings ar sāpošu dvēseli atcerējās Džoziju. Jau izcietis sava vienīgā dēla bojā eju, pats atrazdamies uz dzīves un nāves robežas, Kiplings pēkšņi kļuva skumjš, ilgi domāja un tad sacīja:
- Kā tagad Džozija priecātos...
Vai arī:
- Ko par to teiktu mūsu mazulīte Džozefīne...
Viņš pārdzīvoja viņas nāvi pat tad, kad pārstāja pukstēt Karolīnas mātes sirds. Un nekad nespēja piedot sev šo braucienu uz Ņujorku, kurp mierīgi varēja nebraukt un tomēr brauca.
1899. gads vispār Kiplingu klanam nesa smagus triecienus. Gada sākumā, Bombejā nomira Džona Kiplinga brālis, tēvocis, kuru kiplings ļoti mīlēja. Pēc tam smagi saslima un tik tikko nenomira Redjarda jaunākā māsa Triksa. Pēc tam vairs nebija Džozijas... Kā viņš to pārcieta? Kā vispār to var pārdzīvot?
Atgriezies Keiptaunā, Redjars pilnībā nodevās profesijai, par kuru jau bija paguvis aizmirst. Viņu gaidīja armijas avīzes redaktora amats. Valstij tuvojās šausmīga kara negaisa mākoņi.
65. Būru karš.
Trausla miera astoņpadsmit gadi, kas bija pagājuši no Pirmā angļu-būru kara 1880.-1881. gadā, tuvojās beigām. 1899. gadā būri Transvālā uzbruka angļu karaspēka bāzei. Drīz viņiem pievienojās būru strēlnieki no Oranžas republikas. Sākās Otrais angļu-būru karš, kas beidzās pēc trīs gadiem ar būru sakāvi un šo tālo teritoriju aneksiju, pilnīgu pāreju Anglijas varā.
Šis karš “uzdāvināja”cilvēcei internacionālās vienības – karā būru pusē karoja brīvprātīgie no Krievijas, Francijas, Kanādas franču valodā runājošās daļas, Vācijas un Holandes. Radās arī partizānu kustība: būri, kas nevarēja spēkoties ar angļiem atklātā kaujā, pielietoja partizānu cīņas taktiku. Beidzot, koncentrācijas nometnes, kurās angļi sadzina sagūstītos būrus.
Daudz kas šajā karā, divdesmitā gadsimta šausmīgo katastrofu priekšvēstnesī, notika pirmo reizi. Ierakumu karš, ložmetēju un tālšāvēju artilērijas izmantošana. Un mobilie karalauka hospitāļi.
Vienā no šādiem hospitāļiem Kiplings, kas pārvietojās pa visu karadarbības zonu kā armijas avīzes redaktors un korespondents, satika savu seno draugu – Artūru Konanu Doilu. Doils iznāca pie viņa tieši no lauka hospitāļa telts tieši pēc operācijas, asinīm aptraipītā halātā un ļoti, ļoti noguris. Viņi apskāvās. Un Doils teica:
- Ak, Radij, cik pretīgs gan ir šis nolādētais karš...
66. Kara korespondents.
Kā korespondents, Kiplings bija visās frontēs un visās vietās, kur notika sadursmes ar būru partizāniem. Tieši viņš vienā no savām korespondencēm rakstīja par angļu karavīru parunu: “Piesmēķēt trešajam no viena sērkociņa ir tas pats, kas labprātīgi iet bojā. Ieraudzījis uguntiņu, būrs paceļ šauteni. Kad piesmēķē otrs, būrs notēmē. Kad piesmēķē trešais – būrs šauj.” Par būru snaiperu šaušanas prasmi stāstīja leģendas. Un angļiem, kas zaudēja karavīrus Āfrikas buša plašumos un mežos, atlika tikai lietot soda vienību taktiku – koncentrācijas nometnēs sadzīt visus būru ciematu vīriešus, cerot, ka to vidū ir arī partizāni. Karstajā laikā internētie cilvēki cieta no slāpēm un mira no slimībām. Konans Doils, pieredzējis ārsts, kas ārstēja ievainotos karavīrus, žēlojās, ka dienā apglabā ap simts angļu karavīru. Turklāt, cilvēki mira ne tik daudz no ievainojumiem, cik no tropu slimībām.
Dažreiz Kiplingu uzaicināja štābā kā politisku konsultantu. Kā uzvesties kolonizatoriem ar vietējiem iedzīvotājiem? Karš notika ar būriem, nevis ar vietējām ciltīm. Taču noslēpumainā veidā tieši būriem izdevās pārvilināt savā pusē pašu paverdzinātās tautas.
Pagāja vairāki mēneši un Kiplings nolēma, ka dzīvot karojošā valstī ir pārāk bīstami. Drīz visa ģimene iekrāva savu iedzīvi tvaikonī un devās uz Angliju.
67. “Kims”.
Pēs atgriešanās Anglijā Kiplingi apmetās Londonā, noīrējot māju tuvējā priekšpilsētā. Redjards atkal sēdās pie rakstāmgalda. Viņš strādāja pie sava labākā romāna “Kims”. Kiplings pārrakstīja šo darbu no sākuma līdz beigām piecas reizes, tajā skaitā trīs reizes pēc tam, kad romāna teksts jau bija nodots tipogrāfijā, aplauzts un pat salikts. Viņš bija gatavs ciest zaudējumus, lai tikai padarītu romānu perfektu.
“Kims” ir stāsts par Indijā dzimuša zēna un ceļojoša budistu mūka piedzīvojumiem. Zēns, kurā viegli atpazīt jaunā Kiplinga vaibstus, kalpo britu tronim kā izlūks. Lieliski zinot Indijas specifiku, viņš iegūst no indusiem vērtīgas ziņas un nodod tās koloniālajām iestādēm.
Galvenā varoņa tēls pārsteidz ar savu psiholoģisko dziļumu, bet zēna un mūka piedzīvojumi – ar aprakstīto notikumu episko raksturu. Romāns bija tik sekmīgs, ka Kiplingu, neskatoties uz kolēģu slikto un pat nicinošo attieksmi, sāka slavināt kā to laiku Anglijas labāko rakstnieku.
Tikai 1901. gada laikā, kad “Kims” iznāca Lielbritānijā, tas tika tulkots divdesmit valodās. Nākošos gados to izdeva atkal un atkal desmitos valstu. Romāns vēl joprojām ir jaunatnei domāto, labāko, kara tēmai veltīto darbu vidū. Šodien no tā ir nogājis ideoloģiskais pārsegs [oriģinālā – fleur (fr.) - t.p.], kas traucēja grāmatas izplatībai ASV un Krievijā, kur Anglijas koloniālā politika visvairāk tika kritizēta.
[Nenoturējos ar repliku! Paradoksāli – ņemot vērā, kā amerikāņi izrīkojās ar indiāņiem, bet krievi ar citām impērijas pakļautām tautām... - t.p.]
68. “Spiegu poēzija”.
Grāmata “Kims” bija pirmatklājēja vēl vienam divdesmitā gadsimta populāram žanram – spiegu romānam. Izlūku piedzīvojumu stāsti, klasiskā detektīva tuvi radinieki, tika izdoti arī pirms šī Kiplinga darba. Taču tajos nebija galvenās idejas, kas caurvija šo izcilo romānu. Par patriota dzīves galveno mērķi jākļūst kalpošanai dzimtenei pat, ja tas saistīts ar nāvīgām briesmām, risku – un pat ar morāliem pārmetumiem.
Izlūks ir savas tēvzemes slepenais kareivis. Viņš ir spiests melot cilvēkiem, kas viņam uzticas. Tas ir smagi un daudzi uz to nav spējīgi. Taču izlūkam ir jāizdara morāla izvēle un jāizlemj, būt uzticīgam dzimtenei vai arī saglabāt tīrus savus centienus.
Mūžīgais jautājums – vai spiega profesija ir amorāla. Kiplings dod viennozīmīgu atbildi, taču vienlaikus uzsver mērķa tīrību un cēlumu. Spiega darbība tikai par maksu kā karavīram-algotnim ir dziļi amorāla. To var salīdzināt ar pasūtījuma slepkavas amatu. Taču viss izskatās pavisam citādi, ka izlūks seko cēliem mērķiem un ne jau nauda ir iemesls viņa piespiedu meliem...
Ļoti sarežģīti jautājumi. Kiplings romānu adresēja jauniešu auditorijai. Un Kiplings ar uzstādīto mērķi tika galā. Romāns bija iznācis tik precīzs, ka neizsauca jautājumus pat nesamierināmajiem kritiķiem. Kiplings atkal bija trāpījis tieši mērķī.
69. Sava māja.
“Kima” izdošana atnesa Kiplingam daudz naudas. Bet ģimene joprojām dzīvoja svešā mājā un viņiem nebija sava stūrīša. Kiplings nolika pie malas savas darīšanas un metodiski brauca pa visu valsti, meklējot piemērotu māju. Viņš lasīja avīžu sludinājumus, sūtīja uz visām Anglijas malām vēstules. Beigu beigās nopirka... tvaika automobili, ar kuru ceļoja pa Lielbritāniju, meklējot piemērotu ēku.
Mašīna bija milzīgu izmēru mehānisms, kas Redjardam sagādāja milzums nepatikšanu. Lūk, ko par to stāstīja pats rakstnieks.
“Es nopirku mašīnu ar tvaika dzinēju, ko sauc par “lokomobili”... Tas ir novedis mūs līdz pilnīgam spēku izsīkumam un histērijai... Tieši ar šo nelaimīgo “lokomobili” mēs pirmo reizi piebraucām pie “Jūrnieku nama” (tā Kiplings sauca veco Beitmensa muižu Saseksas grāfistē)”.
Un tālāk: “Mēs iegājām tajā un uzreiz sapratām, ka tās gars... ir labvēlīgs. Mēs izstaigājām visas istabas un nekur nemanījām pat ēnu no senām skumjām un apslēptām bēdām, nekāds ļaunums nelidinājās virs šīs ēkas, kaut gan tās “jaunākajai” daļai bija jau trīs simts gadu... Mūsu zemes pašā malā, mazā ielejā, kas veda no nekurienes uz nekurieni, atradās liela, nezālēs ieaugušu izdedžu kaudze – drupas no senas smēdes, kas laikam bija darbojusies jau feniķiešu un romiešu laikā līdz pat XVIII gadsimtam... Likās, ka katrs šīs zemes stūrītis ir pilns spokiem un ēnām... Zeme, Ūdens, Gaiss un Cilvēki it kā būtu sarunājuši, lai dotu man desmit reizes vairāk materiāla, kā es spētu izmantot...”
70. “Pasakas vienkārši tāpat”.
Ar mīlestību pārbūvējis un labiekārtojis milzīgo muižu, 1902. gadā Kiplings pārved ģimeni uz “Jūrnieka namu”. Pēc būtības tas bija pamests ciemats tālu no lielām pilsētām un kultūras centriem. Lai nokļūtu uz šejieni no Londonas, bija jāveltī ne mazums pūļu. Bet Kiplings jau pie sevis nevienu arī neaicināja. Dzīvoja noslēgti, vientulīgi. Bet, kad uz laiku bija jāiesaistās sabiedriskajā dzīvē, tad pārcēlās uz laiku Londonas viesnīcā.
Šeit uz Saseksu, viesos pie Kiplinga pa retam ieradās tikai viņa tuvākie draugi – sērs Artūrs Konans Doils, kas taja laikā jau bija ieguvis bruņinieka titulu par nopelniem būru karā, un... Anglijas karalis Džordžs V, kas uzskatīja Kiplingu par savu tuvāko draugu. Karaliskās vizītes bija retas un neoficiālas. Taču tās ar nepacietību gaidīja gan Viņa Augstība, gan viņa uzticamais pavalstnieks Redjards Kiplings...
Taču tas viss būs daudz vēlāk. Pagaidām Kiplings ar aizrautību ķeras pie pasaku grāmatas, ko uzvēdījusi Beitmensas muižas bagātā pagātne. Drīz iznāk vēsturisku stāstu grāmata “Vienkārši pasakas”, bet pēc tam, pēc četriem gadiem, pasaku un dzejoļu krājums, kas veltīts elfiem - “Paks no pauguru zemes”.
Šīs pasakas nostiprina Kiplingam bērnu literatūras meistara slavu. Un grāmata patiešām ir iznākusi ļoti poētiska, gaisīga, izsmalcināta.
Anglijā notiek jauns lasīšanas bums. Izdevēji sacenšas viens ar otru, cenšoties pirmie iegūt autora grāmatu izdošanas tiesības. Kiplings atkal ir populārs kā vecajos laikos.