“Džungļu grāmatas” kritiķi bieži apvaino Kiplingu, ka viņš poetizē bargo, spēcīgākā dominantes likumu. Rakstnieka pasakās uzvar fiziski vai intelektuāli spēcīgākais. Tas arī ir tas pats “džungļu likums” - spēcīgākajam vienmēr ir taisnība un tas vienmēr uzvar vājāko.
Taču visa sāls jau ir apstāklī, ka cilvēka bērns, pēc definīcijas vājāks par bargo tīģeri Širhanu, pieveic to ar saprāta spēku un cilvēciskām rakstura īpašībām – drosmi un uzticību draugiem.
Turklāt – kādā pasaulē mēs dzīvojam? Kādi likumi valda cilvēku pasaulē? Vai tad mūsu pilsētas nav šausmīgākas par tropiskās Indijas pirmatnējiem džungļiem?
52. Mauglis.
Protams, Maugļa stāsts ir tikai leģenda. Gan tajos tālajos laikos, gan šodien laiku pa laikam radās un rodas baumas par kārtējo džungļos atrasto bērnu, ko uzaudzinājuši savvaļas dzīvnieki. Tas atgadās īstenībā, kaut arī ļoti reti. Kambodžas biezokņos, Indijā, Taizemes džungļos atrod bērnus – bāreņus. Taču, atgriezušies cilvēku sabiedrībā, bērni nespēj pilnībā adoptēties. Viņi uzvedas kā savvaļas dzīvnieki. Nelieto apģērbu. Nav spējīgi iemācīties sakarīgi runāt. Viņiem vispār nav attīstīta, vai ir attīstīta tikai iedīgļos asociatīvā domāšana.
Īsta traģēdija... Taču no kurienes tad leģendas? Varbūt sirmā senatnē kāds zēna Maugļa sencis tomēr vēlāk kļuva par pilnvērtīgu cilvēku sabiedrības locekli, saglabājot atmiņu par mācībstundām, kuras saņēmis no vilku bara, kas bija kļuvusi par viņa audžu ģimeni? Nē: diez vai. Dabas likumi darbojas vienmēr. Un pamesto bērnu reabilitācija nav atkarīga no sabiedrības attīstības līmeņa (sak, pirmatnējā sabiedrībā “meža cilvēkam” atgriezties ir vieglāk, nekā apgaismotā, kulturālā sabiedrībā).
Lieta ir tāda, ka seno cilvēku naivā ticība, totēmisms, savvaļas dzīvnieku pielūgšana ir iemesls šādām leģendām. Ticot, ka dzīvnieks valda pār cilvēku, viņi uzskatīja, ka savvaļas dzīvnieki saprātā ir līdzīgi cilvēkiem un pat augstāki. Kļūdījās? Jā. Taču, cik skaisti kļūdījās...
53. Riki-Tiki-Tavi un visi pārējie.
Citas pasakas varonis, kura piedzīvojumi arī tika aprakstīti “Džungļu grāmatā”, ir mangusts Riki-Tiki-Tavi. Šis mīļais radījums kā pasaku par Maugli varoņi – dzīvnieki kļuva par otru literatūras pētnieku un kritiķu apvainojumu objektu – tiem pārmeta pārlieku antropomorfismu.
Ir taču pilnīgi skaidrs, ka dzīvnieki runāt nevar. Vēl vairāk, deviņpadsmitā gadsimta beigās uzskatīja, ka arī savā starpā sazināties tie nevar. Augstāk attīstīto dzīvnieku, īpaši – mājdzīvnieku, apzinātā izturēšanās saskarsmē ar cilvēkiem tika izskaidrota ar nosacītu instinktu darbību. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados pat radās vesela skola, kas ieguva nosaukumu “Pavlova skola”. Šajā mācībā dzīvnieku izturēšanās pilnībā tikai izskaidrota tikai ar instinktu darbību, bet apzināta darbība praktiski tika izslēgta, pieļaujot tika visprimitīvāko saprātīgo darbību.
Šodien mēs zinām, ka augsti organizētu sugu dzīvnieki var komunicēt savā starpā (pat zemākie, piemēram, kukaiņi, kaut vai bites). Primātiem, vaļveidīgajiem, suņiem un kaķiem var novērot saprātīgu uzvedību. Taču... vai tas nozīmē, ka Kiplings nav pārspīlējis dzīvnieku spējas, piešķirot tiem cilvēkiem raksturīgu saprātu?
Viņš taču nerakstīja par dzīvniekiem. “Džungļu grāmata” ir veltīta cilvēku pasaulei. Un lācis Balu, čūska Kā, tīģeris Šerhans ir cilvēki “zvēru ādās”.Vienkārši, pamācošos stāstus rakstnieks bija ietērpis pasakas formā. Un “Džungļu grāmata” iemirdzējās visās Indijas tropiskā meža krāsās.
54. “Kaķis, kas staigāja, kur pašam tīk”.
Otrajā Indijas pasaku grāmatā iekļuva stāsti par kaķi, kas staigāja, kur pašam tīk, par ziņkārīgo zilonēnu, kas ieguva garu snuķi, un citi sižeti.
Un atkal Kiplings pasaku formā stāstīja mazajiem lasītājiem par cilvēku pasauli. Kaķenes tēls ir neatkarīga, gudra, kaislīga sieviete, pārliecināta individuāliste un pat egoiste. Izauguši ar Kiplinga pasakām, mēs tūlīt nosakām tā cilvēka raksturu, ko redzam pirmo reizi mūžā un par kuru mēs maz ko zinām. Lūk tā, piemēram, augstprātīgā un žilbinošā persona – ir kaķene, kas staigā, kur pašai tīk. Vai tad ne tā?
Bet stāsts par naivo, uzticīgo zilonēnu – ir stāsts par pašu Kiplingu. Atbildot uz viņa “muļķīgajiem” jautājumiem, ne jau tropiskā meža iemītnieki viņu iekausta, bet gan pieaugušie cilvēki. Pasakas fināla taisnība uzvar – zilonēns iegūst snuķi, kas ir, ne vien derīgs instruments, bet arī aizsardzības līdzeklis.
Reālā dzīvē taisnība diemžēl neuzvar vienmēr. Taču tāpēc tā jau ir pasaka un apbrīnojami aizkustinošs stāsts. Pasaka nevar, nedrīkst beigties ar traģēdiju...
Kiplinga pasaku sēklas deva bagātīgu ražu. Pat ne ar to, ka daudzas lasītāju paaudzes, ieskaitot arī mūs uzsūca vienkāršās “Džungļu grāmatas” patiesības. Pēc šīs grāmatas bērnu un piedzīvojumu literatūrā parādījās daudz jaunu vārdu. Angļu valodā rakstītās literatūras laukā, domājams, pats talantīgākais bija skautu kustības dibinātājs Setons-Tompsons.
Bija arī daudzi pakaļdarinājumi. Viens no slavenākajiem piemēriem - “Tarzāns”.
55. “Mēs ar tevi vienu asiņu”.
Ļoti aizraujošā, piedzīvojumiem pilnā pasaka par Maugli un viņa draugiem tā arī paliktu par bērnu izklaidi, ja ne morāle, kas tajā bija ielikta. Pamācot netieši, bez garlaicīgas didaktikas Kiplings ir spējis nodot mazajam lasītājam galveno domu – labais vienmēr uzvar ļaunumu. Pat, ja šis labais tiešā divcīņā ar pretinieku ir nespēcīgāks un nav tik varens. Pat, ja viens pats Mauglis Šerhana priekšā ir tikai niecīgs upuris. Pat, ja zēns nav izglītojies cilvēku sabiedrības zinībās. Taču viņam pietiek ar stratēģisko domāšanu, gudrību un prasmi rīkoties, kaut ar primitīvu, bet tomēr ieroci...
Tomēr, apstāsimies. Kā stāsts par Maugli saskan ar Kiplinga rasistiskajiem uzskatiem? Viņš taču ir bijis rasists, vai tad ne? Un noteikti – zvērināts koloniālisma piekritējs.
Tā jau laikam ir, tikai lieta ir daudz sarežģītāka. Atcerēsimies maģisko frāzi: “Mēs ar tevi esam vienu asiņu”. Šie ir vārdi, kurus zvēri (aborigēni, indusi) saka, Maugļa (baltā cilvēka) priekšā atver visas durvis. Gan plēsoņa kļūst par sabiedroto, gan mednieks par aizstāvi.
Kiplings stingri iedala pasaku pasauli cilvēku pasaulē un dzīvnieku pasaulē. Tās ir pilnīgi savādākas. Dzīvnieki ir kā nesaprātīgi bērni, nespēj apvienoties, lai pretotos ļaunumam, saprot asmens varenību, taču nemāk to lietot (tieša asociācija ar pulveri un citiem civilizācijas izgudrojumiem). Taču – vienu asiņu. Un – tikai kopā. Cienot un aizsargājot viens otru... Tad, kurš te ir rasists?
56. “Septiņas jūras”.
Abas “Džungļu grāmatas” izsauca īstu furoru. Kritiķi un lielie rakstnieki pēkšņi saprata, kā ir jāraksta grāmatas bērniem. Un angļu valodas literatūrā parādās pirmās, “nopietnās” grāmatas bērniem, bet glaimīgo un cukursaldo bērnu stāstiņu skaits strauji gāja mazumā. Kiplingam ar savām pasakām tika tas gods piesaistīt lasīšanai miljoniem bērnu visā pasaulē.
Taču ar “indiešu” pasakām lieta neapstājās. Mauglis ir universāla pasaka, zēniem un meitenēm. Toties, Kiplinga 1896. gadā sarakstītā “Septiņu jūru” grāmata, stāstu krājums par jūrasbraucējiem un ceļotājiem, bija adresēta zēniem, tāpat kā vēlāk sarakstītais garstāsts “Drosmīgie jūrasbraucēji”.
Zvērināts ceļotājs, kas savas dzīves laikā bija apbraucis lielāko planētas daļu, Kiplings arī vecākos gados nebija zaudējis romantisko kaislību uz piedzīvojumiem. Viņš mīlēja jūru un ar prieku devās garākos ceļojumos uz Austrālijas vai Jaunzēlandes krastiem – tiklīdz radās tāda iespēja. Ceļot viņš jau bija pieradis no bērnības, jo viņa mājas bija Indija, bet dzīvoja jaunais Kiplings pārsvarā Anglijā.
Jūras un okeāni, tālo kuģojumu romantika, cilvēciska zinātkāre un drosme – šīs jūrasbraucēju īpašības tika cildinātas Kiplinga “jūras” grāmatās.
57. Sadzīves dīvainības.
Četrus gadus Kiplingi dzīvoja Vermontā, taču par savējiem vietējiem amerikāņiem tā arī nekļuva.
Vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka viņi ir nedaudz dīvaini. Pa Bratlboro un tuvējo pilsētiņu ielām Kiplings brauca ar divriteni. Viņš bija tērpies rūtainās bridžās un sporta jakā. Bikšu staras bija sakniebtas ar veļas knaģiem – lai audums neieķerto divriteņa ķēdē. Kurpes no buru audekla pabeidza rakstnieka ikdienas tērpu... Džentlmeņi taču tā neģērbjas! Bet, ja ģērbjas tieši tā, tad – tie nav džentlmeņi.
No velosipēdista Kiplinga varētu gaidīt vienkāršu ikdienišķu dzīvi amerikāņu garā. Ne visai dārga un funkcionāla mājas iekārta. Demokrātiski ieradumi ģimenē. Viegla un nepiespiesta uzvedība. Bet... ka tik ne tā. Kiplingu māja bija iekārtota ar mēbelēm Viktorijas stilā. Smagi kokgriezumi, baldahīni un bārkstis pie logu aizkariem, drapērijas uz sienām.
Taču vēl pārsteidzošāki bija likumi, kas tika noteikti Kiplingu namā. Viņiem bija neiedomājams kalpotāju skaits. Aukle, virtuvene, mājkalpotāja, kučieris un dārznieks. Kaut kas tāds ne visai bagātajā Vermontā sen nebija redzēts.
Taču arī tas nebija viss. Pusdienas Kiplingu namā pasniedza pēc gonga signāla. Kalpotājus izsauca ar zvaniņu. Pusdienas vajadzēja ēst īpašā apģērbā.
Kaimiņus tādi “angļu izlecēju” smalkumi stipri kaitināja. Kaitināja arī Karolīnas brāli, kas beigu beigās neizturēja.
58. Strīds.
Gadījums bija visai nepatīkams. Redjards un viņa sievasbrālis Bitijs nāvīgi sastrīdējās. Turklāt tik ļoti, ka lieta nonāca tiesā.
Bija noticis sekojošais. Pēc pārdošanas līguma Bitija Balestjē uz savas bijušās zemes saglabāja tiesības ganīt uz pļavas mājas tuvumā savus lopus. Pilsētiņas apkaimē bija problēmas ar tuvējām ganībām, tad nu Bitijs arī nodrošinājās.
Taču, ko nozīmē ganības māju tuvumā? Lielāko daļu no gada - tukšu pļavu. Viss, kam tā varēja kalpot, no Kiplinga redzes viedokļa, bija – golfa laukums. Dotās spēles gudrības Redjardam kādreiz iemācīja Vermotas apmeklējuma laikā viņa vecais draugs Konans Doils. Bet Kiplingam bija vēlēšanās, lai ap māju būtu pašam savs dārzs – kā vecāku mājās Bombejā. Un viņš iestādīja pļavā jaunas ābelītes.
Šis notikums sakaitināja Bitiju Balestjē. Viņš uzskatīja, ka šāda rīcība ir vienkārši neciešama. Tā bija visīstākā nodevība. Un Bitijs sagaidījis, ka Kiplings brauc garām ar velosipēdu, nogāza to zemē un piekāva.
Saprotot, ka fiziskā ziņā viņš zaudē druknajam Bitijam, Kiplings iesniedza sūdzību tiesā. Viņš pieprasīja, lai sievas brālis tiek arestēts par uzbrukumu. Novadnieka aizstāvībai cēlās visa apkaime. Un dažus mēnešus Vermontas avīzes visādi locīja Kiplinga vārdu.
Rezultātā Redjards pārdeva māju, atmeta ar roku uz iekārtoto sadzīvi, sakravāja mantas un kopā ar ģimeni devās uz Ņujorku, lai no turienes ar kuģi brauktu uz... Keiptaunu.
59. Dienvidāfrika.
Viņi nokāpa no kuģa Keiptaunas ostā 1897. gada ziemā.
Redjards, iemīlējies šajā bargajā, bet brīnišķīgajā valstī, pat notrauca asaru, it kā ierastos sen atstātajā Dzimtenē. Dienvidāfrika uz visiem laikiem bija iekarojusi viņa sirdi. Un viņš atgriezās šeit, nopietni apdomādams plānus, palikt te uz visiem laikiem.
Visa ģimene – Redjards, Karolīna, Džozefīna, Elsija un mazais Džons – apmetās plašā savrupmājā liela skaita melnādaino kalpu ielenkumā. Dzīve Dienvidāfrikā bija apbrīnojami lēta. Bet pats Kiplings jau bija pietiekami populārs, lai viņu pazītu Keiptaunas un citu Dienvidāfrikas pilsētu ielās.
Diezgan izbrīnīts Redjards atklāja, ka arī te viņu zina un pat ciena. Rakstnieka slava traucās viņam pa priekšu. Tas bija nāvīgi patīkami.
Kiplingu pieņēma pašā augstākajā līmenī. Viņš regulāri apmeklēja valdības pilis, armijas ģenerāļu štābus, lielo zemes īpašnieku mājas. Āfrikaneriem ļoti patika Kiplinga pozīcija, kas visur propagandēja koloniālismu un imperiālismu, uzskatot, ka baltais cilvēks ir spiests veikt savu misiju – nest civilizāciju atpalikušajām tautām.
Vai tā bija kļūda? Tagad jau mēs precīzi zinām, ka Kiplings, bez šaubām, kļūdījās. Taču pat savās kļūdās viņš bija absolūti atklāts un patiess. Viņam nebija iespējams neticēt. Un tas Kiplinga oponentus kaitināja vēl jo vairāk.
60. “Koloniālisma dziedonis”.
Tajā pašā laikā Dienvidāfrikā viss virzījās uz asiņaina kara pusi ar būriem – vietējiem ieceļotājiem no Eiropas, baltajiem kolonistiem, pārsvarā holandiešu izcelsmes, kas šeit bija apmetušies krietni senāk par angļiem un uzskatīja šo zemi par savu.
Galvenā atšķirība starp būriem un angļiem bija attieksmē pret Dienvidāfrikas vietējiem, melnādainajiem iedzīvotājiem. Lieta tāda, ka būri praktizēja verdzību un ar vietējām ciltīm daudz neceremonējās. Zemju dalīšana šeit bija notikusi jau aizlaikos. Būru fermās strādāja gan melnie vergi, gan algādži no citām valstīm (te bija visai daudz atbraucēju no Indijas). Kārtība, ko uzspieda būriem, jaunā militarizētā angļu pārvalde, patikt nevarēja, jo būri pakāpeniski tika izspiesti no savām zemēm. Būru fermeru vidū, kas jau bija zaudējuši angļiem pirmajā karā, radās pretošanās kustība – sākumā slēpta, pēc tam pilnīgi atklāta un pat demonstratīva...
Draudošā kara priekšvakarā Kiplings viennozīmīgi pieņēma angļu pozīciju. Propagandējot presē Dienvidāfrikas militarizāciju un uzstājoties ar kvēlām runām, aizstāvot Anglijas varas iestāžu koloniālo politiku, Kiplings pilnībā nostādīja pret sevi Anglijas literāro sabiedrību. Taču būtība jau bija tajā apstāklī, ka viņu vismazāk interesēja sava reputācija.