- Nu ko tu, māt! Mocīs? Viņa ir ļoti lieliska sieviete. Un es viņu mīlu.
- Ja mīli, tad precies. Un neklausi mani. Kaut es godīgi tev teikšu, es esmu pret, - māte Alise atbildēja...
Novietojis uz kuģa savas mantas, Kiplings stundu pirms kuģa atiešanas metās uz ostu meklēt telegrāfu. Ilgi nedomādams, viņš uz pelēkās telegrāfa veidlapas uzrakstīja tekstu: “Mīļā Karolīna, vai tu nebūtu ar mieru mani precēt?” Un parakstījās.
Atbildi viņš saņēma pēc divām nedēļām, kad tvaikonis ieradās Anglijā. Nokāpis no trapa, pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija – mirdzošās Karolīnas acis. Un uzreiz visu saprata.
Karolīna bija septītajās debesīs aiz laimes. Laimīgs bija arī Kiplings. No ostas viņi devās uz Londonas viesnīcu, kurā Kiplingam vienatnē bija jādzīvo tikai dažas dienas. Pēc tam viņi apmeklēja kapsētu un pieminēja Volkotu. Tad viņi veica tūri pa veikaliem, nopērkot visu, kas nepieciešams kāzām.
Un tad Redklifs jautāja:
- Ko mēs aicināsim uz kāzām?
Un Karolīna, minūti padomājusi, atbildēja:
- Nevienu... Radij, vai tad mums ar tevi kāds ir vajadzīgs?
42. Kāzas.
Kāzas viņi nosvinēja tā paša 1892. gada janvārī.
Kad mācītājs, ar kuru bija norunāts, ka viņš veiks laulību ceremoniju, paskatījās uz nākošajiem laulātajiem draugiem, tad no brīnumiem iepleta muti. Bez Redjarda un Karolīnas ceremonijā piedalījās vēl tikai trīs cilvēki – Kiplinga paziņa un divas Karolīnas draudzenes.
- Kur tad jūsu vecāki? - mācītājs vaicāja.
- Mani ir Indijā, Bombejā, - Kiplings pasmaidīja.
- Bet mani jau ir miruši, - Karolīna atbildēja.
- Un vairāk neviena radinieka jums nav? - garīdznieks nelikās mierā.
- Ir, - Karolīna atzinās. - Brālis Bitijs ar ģimeni, bet viņi dzīvo Amerikā.
- Labi, nopūtās mācītājs. - Tad sāksim...
Bagātīga kāzu galda vietā Kiplingi paēda pieticīgas vakariņas restorānā. Visi novietojās pie viena galdiņa. Un no malas svinības izskatījās pēc skolas draugu sanākšanas. Ja vien nebūtu līgavas plīvurs, nevienam prātā neienāktu, ka tās ir kāzas...
- Uz kurieni jūs tagad? - Karolīnas draudzene jautāja, kad pienāca laiks šķirties.
- Uz tvaikoni, - Kiplings atbildēja. - Mēs braucam kāzu ceļojumā. Uz Japānu.
- Bet tas taču ir tik tālu, - pārsteigtā viešņa sacīja.
- Tā ir Tokija. Brīnumaina pilsēta. Un bīnumaina valsts, - Kiplings iebilda.
Viņš zināja, par ko runāja. Noslēpumainā Japāna bija viņa sena mīlestība.
Nākošās dienas rītā jaunlaulātie jau kāpa uz tvaikoņa borta, kas devās uz Japānas krastiem. Viņiem priekšā bija trīs bezrūpīgas ceļojuma nedēļas.
43. Medus mēnesis.
Viņi apmetās Tokijā, dārgā eiropiešu viesnīcā, pilsētas centrā. Numurā bija augsts galds un parastie krēsli – Kiplingiem nevajadzēja sēdēt pēc japāņu modes. Taču japāņu restorānā, uz kuru Redjards veda sievu, uzskatot, ka viņiem ir jāizmēģina Japānā viss, kas pieejams, ēst vajadzēja ar kociņiem. Kiplings ar smaidu vēroja sievas nesekmīgos mēģinājumus tikt galā ar šiem viltīgajiem instrumentiem. No nevarības viņa pat mēģināja ņemt ēdienu ar rokām. Redjardam nācās ilgi mācīt Karolīnu tikt galā ar kociņiem. Izrādījās, ka tas ir neparasti ērti un ļoti aizraujoši...
Viņi apmeklēja visus Japānas galvaspilsētas muzejus. Apskatīja imperatora pili – no ārpuses, iekšā viņus tomēr nelaida. Viņi uzkāpa Fudzijamā, ievērojot kādu senu rituālu.
Bet vakaros ceļoja pa veikaliem, pērkot visus niekus. Viņi nopirka pērļu virteni, pērles bija no pērlenēm izņemtas tikai pirms trim dienām, tāpēc mirdzēja žilbinoši baltas un tām bija vajadzīga kaut kāda īpaša aprūpe. Divi kimono, vīriešu un sieviešu. Tējas servīzi, kas izrādījās – ķīniešu kaolīns. Vēdekļus, samuraju zobenu (Kiplings sacīja, ka ar to varēs sadalīt lielākas zivis). Un daudz citādu interesantu lietu.
Taču pēkšņi viņiem beidzās nauda. Un Kiplings devās uz banku.
- Atvainojiet, - Redjardam sacīja smaidošs klerks un sāka enerģiski kratīt galvu. - Jūsu rēķins ir bloķēts.
Kiplinga makā bija palikušas tikai divdesmit piecas mārciņas. Tā bija visa viņu nauda.
44. Bankrotējusī banka.
Tam bija neiespējami noticēt, taču angļu banka, kurā Kiplings glabāja visu savu naudu, bija izputējusi. Rēķini tika nobloķēti, bet četrdesmit tūkstoši mārciņu, ko Kiplings bija nopelnījis pēdējos gados, bija pazudušas.
Viņi izgāja uz ielas. Viņiem garām, zibinot papēžus, traucās aizņemtās rikšas. Visus steidzās gājēji – jauni kungi, tērpušies kā eiropieši, un jaunas dāmas, ietinušās kimono. Vēl šorīt tāda jautra un tik viesmīlīga valsts tagad likās drūma un sveša.
Kiplings atcerējās sarunu ar bankas direktoru. Viņš ne ar ko īpaši nevarēja palīdzēt, taču tomēr piedāvāja Kiplingam paņemt kredītu. Taču tad bija vajadzīga ķīla. Bet, ko Kiplings varēja ieķīlāt? Izņemot rēķinu bankā, viņam absolūti nekā nebija, nekāds kustināms vai nekustināms īpašums, ja neskaita pāris čemodānu, apģērbu un veselu baru nekam nederīgu suvenīru.
Ko lai dara? Izeju piedāvāja Karolīna. Jābrauc uz Ameriku pie brāļa – Uz Vērmontu. Tur vismaz viņiem palīdzēs ar naudu.
Bet... cik maksā biļete uz Ameriku? Kiplingi devās uz Tokijas ostu un noskaidroja, ka viņu niecīgais “kapitāls” ir pietiekoši liels, lai nokļūtu līdz Sanfrancisko. Paliks vēl arī dzelzceļa biļetei braucienam Amerikā. Pie Bitija Balestjē viņi ieradīsies pilnīgi bankrotējuši... Taču nekādas citas izvēles jau nebija.
Viņi nopirka biļetes, savāca mantas. Pēdējo reizi pastaigājās pa Tokijas ieliņām. Pēc tam uzkāpa uz tvaikoņa, kas devās uz Ameriku.
45. Mēs esam bankrotējuši.
Kiplings skuma tikai vienu diennakti. Taču nākošajā rītā, kad viņi jau kuģoja pa Kluso okeānu, viņš jau atkal izstaroja enerģiju un optimismu. Temperamentīgs cilvēks, kas neatzina pustoņus (dzīvē, nevis daiļradē), katrā savādākā situācijā Redjards noteikti būtu zaudējis sparu. Bet, zaudējot dzīvesprieku, viņš saslima – nepatikšanas viņam vienmēr izvērtās arī par fiziskām ciešanām. Pazaudējis visu naudu, viņš, kā minimums, kļūtu akls. Vai zaudētu dzirdi. Iegūtu kuprainu muguru vai sajuktu prātā... Taču kāda velna pēc? Tā taču bija tikai nauda! Bet Kiplings ir laimīgs jaunlaulātais. Talantīgs jaunlaulātais, kam nav zudusi spēja darboties.
Viņa grāmatas joprojām tika izdotas un tās pārdeva ļoti labi. Un ne tikai Anglijā, bet visā angļu valodā runājošā pasaulē. Un tās ienesa, ne jau mazu naudu.
Kādreiz viņš sarunājās ar savu paziņu Konanu Doilu par to, kurš no viņiem iegūst vairāk naudas par savu darbu. Saruna bija jautra – abi jokodamies lielījās, pārspīlējot savus honorārus. Taču vēlāk Doils skumīgi piezīmēja, ka pat viņš, kas par Šerloka Holmsa piedzīvojumiem saņemot tūkstoš mārciņu par stāstu, nevar spēkoties ar Kiplingu. Tomēr, viņa balsī nebija skaudības. Doils bija īsts džentlmenis. Tādus cilvēkus Kiplings vērtēja augstāk par citiem...
Neesot ierāvējs, ne skopulis, ne sibarīts, Kiplings ļoti ātri sāka jokot pats par sevi. Un uz Karolīnas asarainajiem pārmetumiem atbildēja:
- Es esmu bankrots? Tad jau tu esi – mana... bankrotese...
46. Vērmonta.
Beidzot viņi nokļuva līdz Vērmontai. Te Jaunanglijā, miestiņā, ko sauca par Bratlboro, dzīvoja Bitijs Balestjē, pats visīstākais, parastākais fermeris, kas nodarbojās ar lopkopību.
Kiplings nedaudz uztraucās – kā Bitijs viņu uzņems. Izrādījās, ka lieliski – Bitijam Kiplings likās “lielisks puisis”. Un uzzinājis par jaunlaulāto bēdīgo stāvokli, viņš tūlīt piedāvā savu palīdzību.
Viņi sāk dzīvot Balestjē laulāto draugu mājās. Taču 1892. gada ziemā Karolīnas vēders kļuva manāmi apaļāks – viņa gaidīja bērnu. Un Kiplings, kas no Anglijas bija saņēmis naudu par savām grāmatām (naudu pārsūtīja literārais aģents, kas turpināja pārraudzīt rakstnieka lietas), noīrēja māju sievasbrāļa saimniecības tuvumā.
Tā bija mīļa mājiņa vecās Anglijas stilā – ar stāvu jumtu, šauriem, slēģu aizvērtiem logiem. Ļoti mājīga un silta. Pēdējais bija īpaši svarīgi – Vecajā Anglijā bija sniegainas un aukstas ziemas.
Mājiņa ieguva pati savu vārdu - “Svētlaimes kotedža”. Tieši šeit, šajā necilajā mājiņā, Dieva aizmirstajā Vermontā, Kiplingi jutās laimīgi. Šeit Redjards sāka savu darbu pie savas labākās grāmatas – pasakas par Maugli. Te, 1892. gada 29. decembrī piedzima viņu pirmais bērns – meita Džozefīne.
Šo dienu viņi sāka svinēt 29., bet beidza Jaunā gada priekšvakarā. Lieta tāda, ka 30. decembris bija Redjarda Dzimšanas diena, bet 31. - Karolīnas Dzimšanas diena. Kiplingi šo sagadīšanos sauca par “brīnišķīgo laika izjūtu”.
47. “Izdomu masa”.
Laimes un miera sajūtas pārņemts Kiplings ķērās klāt pie grāmatas “Izdomu masa”. Tas bija īstu stāstu krājums “dzelzceļa bibliotēkas” stilā. Šoreiz viņu gaidīja veiksme – skaļi panākumi Anglijā atkārtojās līdz pēdējam sīkumam. Par Kiplingu atkal sāka runāt, bet viņa grāmatas atkal pārspēja visus iespējamos pārdošanas rekordus.
Sāka plūst nauda – sākumā kā mazs strautiņš, pēc tam kā jūtama straume. No jauna atvērtais bankas rēķins jūtami pieauga. Un 1893. gadā Kiplings sāka domāt par paša māju.
Par to uzzināja sievasbrālis Bitijs un tūlīt pat piedāvāja nopirkt daļu no viņa zemes – lai radinieku mājas atrastos blakus. Tā arī nolēma, Kiplings nopirka no sievasbrāļa desmit akrus zemes, nolīga strādniekus un sāka jaunas mājas būvi.
Celtniecība turpinājās visu vasaru un rudeni. Uz ziemu māja bija gatava. Par godu mirušajam Volkotam māju nosauca par “Naulahku” - tā sauca viņu kopīgi sarakstīto romānu. Decembrī, neilgi pirms mazās Džozijas pirmās Dzimšanas dienas, tūlīt pēc Ziemassvētkiem, Kiplingu ģimene pārcēlās uz jauno māju.
Nevarētu teikt, ka ar pārcelšanos Redjarda un Karolīnas dzīve stipri mainījās. Viņi joprojām vakaros pulcējās viesistabā pie kamīna un skatījās, kā kamīnā dejo liesmas. Bet vasarā iznesa uz lieveņa pītus krēslus un, apsēdušies zem nojumes, vēroja saules rietu.
Taču Redjardam nu bija savs kabinets. Viņa senais sapnis bija piepildījies.
48. Meitas.
Mazā Džozija, kas pasaulē ieradās “Svētlaimes kotedžā”, Kiplingam bija pats mīļākais cilvēks uz pasaules. Viņš dievināja savu vecāko meitu. Nemitīgi lutināja viņu, spēlējās un nēsāja uz rokām. It kā juta, ka liktenis drīz atņems viņam šo silto kamolīti ar karsto, pukstošo sirsniņu...
Otrā meita Elsija piedzima jau “Naulahkā”. Viņai visa kā tika vairāk nekā māsai: vecāku mīlestības, tēva slavas, bagātību. Taču iemesls bija tikai viens, Džozefīnes dzīve aprāvās pārāk ātri.
Kiplings ļoti vēlējās, lai viņam būtu arī dēls. Taču pagaidām Karolīnai dzima tikai meitas. Redjards nedeva viņai mieru – lūdza nepretoties grūtniecībai... Viņam bija vajadzīgs mantinieks, zēns, kuram viņš nodotu savu meistarību, to dzīves skolu, ko bija apguvis viņš pats...
Strādājot Kiplings bieži pasauca pie sevis Džozefīni, iesēdināja viņu sev klēpī un turpināja rakstīt, izvairoties no viņas bizītēm. Maitene tvēra pēc zīmuļa un zīmēja tieši uz tēva rokrakstiem. Viņa izjauca akurātās rindiņas, ar zīmuli izvilka smieklīgas figūras un pati sev kaut ko stāstīja. Bet Kiplings klausījās un ar ziņkāri novēroja, kā Dievs vadā viņa roku pa papīru. Un paši no sevis radās stāsti par zēnu Maugli, kas tā līdzinājās viņa dēlam. Tajam pašam dēlam, kas vēl nebija piedzimis.
Bet tad ieradās Karolīna un paņēma meitu. Bet to Kiplings vairs nedzirdēja. Viņš bija pilnībā iegrimis darbā.
49. Dēls Džons.
Viņš sagaidīja dēlu. Zēns, kuru nosauca par godu vectēvam – Kiplinga tēvam – par Džonu, piedzima 1897. gadā. Džons neizspieda no dzīves Kiplinga meitas, taču ieņēma tieši to vietu, ko viņam bija sagatavojis tēvs.
Atcerieties brīnumaino Kiplinga “Bausli”, kas kļuva par iemīļotu dzejoli miljoniem Kiplinga talanta cienītājiem visā pasaulē:
Paliec vienkāršs, runājot ar valdniekiem,
Esi godīgs, runājot ar pūli;
Esi taisns un stingrs gan ar draugiem, gan naidniekiem,
Lai viņi visi savā laikā tevi vērā ņem;
Piepildi ar jēgu katru mirkli,
Stundu un dienu neapturamo skrējienu, -
Tad visa pasaule būs kā īpašums tavs,
Tad, mans dēls, Tu Cilvēks būsi!
Viņš sacīja to dēlam. Bet tagad mēs to pašu sakām saviem dēliem – ar viņa domām, atkārtojot viņa domas.
Patiešām tāds bija šī lielā cilvēka liktenis – zaudēt tos, kurus viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē. Nestundā aizgāja mīļākā meita Džozefīne. Tad bojā aizgāja arī Džons. Kā astoņpadsmit gadus vecs jauneklis viņš krita Pasaules kara kaujas laukā, 1915. gadā. Pats šausmīgākais, ka karā viņu sūtīja pats tēvs. Džonam, tāpat kā tēvam bija tuvredzība un dienestā viņu neiesauca. Taču aizstāvēt dzimteni gribēja pats jaunietis. Un vecāki tam nelika šķēršļus...
Vai viņš kļūtu par rakstnieku un dzejnieku, Kiplingu-otro. Mēs par to neuzzināsim. Nekad.
60. Mērija Dodža.
Reiz, kad Kiplingi vēl būvēja “Naulahku”, pie Redjarda ar neparastu lūgumu griezās amerikāņu rakstniece un bērnu žurnāla izdevēja Mērija Elizabete Meipsa Dodža.
- Redjard, - viņa teica. - jūs rakstiet izcilus stāstus par Indiju. Vai jūs nevarētu uzrakstīt kaut ko tādu pašu, tikai bērniem domātu? Piemēram, kaut ko tādu, kā indiešu pasakas?
Kiplings sāka domāt. Rakstīt priekš bērniem vajag tieši tāpat, kā priekš pieaugušajiem, tikai labāk. Bērni momentā jūt nepatiesību autorā, sižeta samākslotību. Bez tam, viņi ir daudz lielāki reālisti, kā pieņemts domāt. Ja uzrakstīsi, ka zilonim, piemēram, noveļas snuķis, tad skaidri ir jāpasaka, kā tas notika un, kur tas snuķis palika. Ziloņa snuķis ir liels, tāpēc tāpat vien kaut kur pazust tas nevar.
- Labi, - Kiplings sacīja. - es mēģināšu.
Un mēģināja... Sākumā nekas nesanāca – nebija piemērota sižeta. Galvā līda tikai vecā dārznieka naivās pasaciņas, kuras viņš klausījās savu vecāku mājās Bombejā.
Kiplings pasauca Džoziju. Novietoja viņu uz ceļiem. Pabužināja viņas matus. Un nodomāja: “Viņi kopē vecākus. Un aizgūst visu, gan labo, gan slikto. Slikto, diemžēl, vispirms...”
Un tad viņš atcerējās senu indiešu leģendu par zēnu, kuru bija izaudzinājuši vilki. Līdzīgas pasakas ir daudzu tautu eposos, sākot seno romiešu Romulu un Remu. Taču indiešu variantā leģenda skanēja mazliet savādāk.