Bet reportieri tikai sniedza, sniedza viņam pretī grāmatas, cerībā dabūt autogrāfu.
Kiplings nedrošībā apstājās. Notīrīja brilles. Atkal devās pa trapu uz leju. Un tikai tad pamanīja, ka tās taču ir viņa grāmatas. Visi seši “Indijas dzelzceļa bibliotēkas” sējumi. Jauni, tikko iznākuši.
Vēlāk izrādījās, kamēr Kiplings nesteidzoties brauca apkārt pasaulei, Anglija jau sajūsminājās par viņa stāstiem. Kāds no viņa pielūdzējiem bija aiznesis viņa grāmatas uz izdevniecībām. Tūlīt pat tika noslēgts līgums ar indiešu izdevēju. Un gatavs, jaunais bestsellers bija iekarojis veco Lielbritāniju.
No Liverpūles, visur esošo reportieru ielenkts, Kiplings devās uz Londonu – uz dārgu viesnīcu Strendā, pretīm slavenajam Londonas Mūzikholam.
Nākošā dienā Londonas “Times” iznāca ar košu virsrakstu pirmajā lapaspusē: “Uz Angliju ir atbraucis Kiplings”. Pats raksts bija... vieni vienīgi sajūsmas kliedzieni.
32. “Dikensa mantinieks”.
Efektu, kas bija radies Kiplingam atgriežoties, aprakstīja Herberts Velss: “Šis maza auguma cilvēks brillēs, ar ūsām un masīvu zodu, enerģiski žestikulējošs, ar zēnisku entuziasmu kaut ko kliedzošs un aicinošs darboties ar spēku. Liriski sajūsminoties par impērijas ziediem, krāsām un aromātiem... viņš bija kļuvis gandrīz par nacionālo simbolu.”
Pats apbrīnojamākais bija tas, ka Kiplings šādu sagaidīšanu nebija gaidījis. Vēl Amerikā viņam teica, ka viņa grāmatas Anglijā ir ārkārtīgi populāras. Taču Kiplings neticēja. Kaut kas tāds nevarēja būt principā – viņš taču metropolē netika izdots. Nevienas grāmatas, pat neviena avīžu raksta. Un pēkšņi... tāds pārsteigums.
Kopā ar preses uzmanību pār Kiplingu nolija naudas lietus un, kas bija pats patīkamākais, kolēģu atzinība. Viņu momentā uzņēma prestižajā literātu klubā “Ateneum”. Pats Oskars Vailds nosauc Kiplingu par “Čārlza Dikensa literāro mantinieku”. Redjardam parādās personīgais literārais aģents – cilvēks, kas uzņemas visas lietas, kas saistītas ar Kiplinga grāmatu izdošanu.
Literatūras žurnālos, viena pēc otras, parādās atzinīgas atsauksmes no pazīstamu rakstnieku puses. Ietekmīgais kritiķis Endrū Lengs izsaka sajūsminātu tirādi: “Eurēka! Pasaulē ir nācis ģēnijs”...
1889. gadā Londonas avīzes raksta, ka kopš Bairona laikiem Anglija nav piedzīvojusi tik agrīnus un vētrainus panākumus.
33. Pirmais romāns.
Slava un nauda – divas lietas, pie kurām jebkurš cilvēks pierod vienā mirklī. Kiplings kļūst par īstu salonu lauvu. Kaut gan, ar naudu vēl nemaz tik labi nav. Grāmatu izdošanas biznesa īpatnība ir tāda, ka ieguldījumi jaunā grāmatā neatmaksājas vienā dienā un pat ne vienā mēnesī. Un autors savu “pīrāga daļu” dabū kā rindā pēdējais.
Apmeklējot augstākās sabiedrības rautus un pieņemšanas, izbaudot kolēģu sajūsmu un sniedzot intervijas, Kiplings nepārstāj saspringti strādāt. 1890. gadā viņš pabeidz savu pirmo romānu “Gaisma nodziest”. Tas bija autobiogrāfisks romāns, stāsts par paša Kiplinga bērnību un jaunību – no sirds. atklāts, tīrs. Uz slavas viļņa grāmatu tūlīt pat izdod, turklāt, uzreiz divos variantos – ar traģisku un laimīgu finālu.
Taču sagaidāmos panākumus romāns nenes. Lai cik dīvaini arī nebūtu, publika nenovērtē Kiplinga atklātību. Stāstu krājumus izķer kā karstus pīrādziņus, bet romānu – nē.
[Iespējams, ka Kiplinga personīgie pārdzīvojumi ne visai saskan ar tolaik valdošo morāli – bērni ir jāsoda – t.p.]
Tajā pat laikā, grāmata paņem no rakstnieka pārāk daudz spēku. Viņš nekad nav sevi saudzējis, ir strādājis daudz un ar aizrautību. 1890. gadā atkal sāk pasliktināties redze. Kiplings jūt, ka paliek akls. Ir jāatsakās no darba.
Viņš nolemj nedaudz atpūsties un gūt spēkus. Taču, kas Kiplingam ir atpūta? Ceļojums! Un atkal viņš dodas uz Ameriku – valsti, kas pilnīgi ir pārņēmusi viņa iztēli.
34. Pa Ameriku.
Brauciens ilga gandrīz visu 1891. gadu. Redjards izbrauca visu kontinentu no austrumu līdz rietumu piekrastei. Apstājā lētās viesnīcās, dažās pilsētās palika nedēļas, dažām brauca cauri bez apstāšanās.
Viņš atpūtās viņu apņēmušās atpazīstamības. Pats pieredzējis avīžnieks, Kiplings lieliski zināja cenu totālai avīžu popularitātei. Un noskaidroja, ka daudz komfortablāk ir dzīvot parastu, godīgu dzīvi, nekā būt visu acu priekšā.
Tā bija visīstākā vērtību pārvērtēšana. Pēc Amerikas brauciena Kiplings nepalika noslēgts, taču intervijas deva arvien retāk un retāk, atrada visādus iemeslus, lai izbēgtu tikties ar žurnālistiem, bet uz viņu urdošiem jautājumiem visbiežāk atbildēja ar joku.
Strādāja viņš maz – Kiplingam reti iznāca piesēsties pie rakstāmgalda, bet biežie pārbraucieni nosita darba noskaņojumu. Taču viņš tomēr strādāja, vāca materiālu nākošai grāmatai, kurai bija jākļūst par pirmo indiešu vesternu, kurā darbība notiktu, gan Indijā, gan Amerikā. Grāmatu Redjards gribēja rakstīt kopā ar savu jauno draugu – Volkotu Balestjē. Romāna “indiešu” daļu rakstītu Kiplings, “amerikāņu” daļu – viņa nākošais līdzautors.
Kad īsi pirms aizbraukšanas no ASV Kiplings deva interviju Ņujorkas avīzes korespondentam, uz jautājumu, ko viņš uzskata par īsto Amerikas varoni, Redjards atbildēja: “Fermeri”. Un pateica to pilnīgi atklāti.
35. Roberts Stīvensons.
Pēkšņais literārais panākums ļāva Kiplingam iegūt daudz jaunu draugu no Anglijas literārās elites vidus. Starp tiem bija jauni rakstnieki, kā Velss un Konans Doils. Bija arī atzīti grandi, kā Oskars Vailds. Taču vienai tikšanās reizei nebija lemts notikt. Tajos gados Kiplings ļoti gribēja iepazīties ar Robertu Lūisu Stīvensonu, ar nemirstīgās “Bagātību salas” autoru.
Stīvensons bija smagi slims ar tuberkulozi. Un komfortablāka klimata meklējumos bija aizbraucis uz Samoa salām. Kiplings aizrakstīja Stīvensonam vēstuli un saņēma laba humora pilnu atbildi. Stīvensons aicināja Kiplingu pie sevis un ļoti slavēja viņa stāstus, kas arī bija nonākuši līdz šīm Dieva un cilvēku aizmirstajām, tropiskajām salām.
Diemžēl, aizkļūt līdz Samoa Redjardam nebija pa kabatai. Arhipelāgs atradās nost no galvenajām kuģu ceļiem. Bet tajos laikos pasažieru laineri uz Samoa nekuģoja – arhipelāgs vēl nebija kļuvis par tūristu svētceļojumu vietu.
Stīvensona romānus un īpaši “Bagātību salu” Kiplings pārlasīja daudzas reizes un viņa personīgajā bibliotēkā tās bija starp mīļākajām grāmatām. Vai topošais “Džungļu grāmatas” autors juta, ka arī pats drīz ieņems vietu jaunatnes literatūras klasiķu vidū blakus Stīvensonam? Nē, diez vai. Taču pilnīgi noteikti var teikt, ka “Bagātību sala” kļuva par to skolu, kas vēlāk, pēc gadiem, dāvās pasaulei puisēnu Maugli un mangustu Riki-Tiki-Tavi...
1894. gada decembrī Stīvensons nomira.
36. Volkots Balestjē.
Par vienu no Kiplinga jaunajiem draugiem kļūst jaunais Londonas izdevējs un literators Volkots Balestjē. Viņi iepazinās pavisam prozaiski – darba lietās – Balestjē gatavoja izdošanai vienu no Kiplinga stāstu sērijas grāmatām, no tās pašas slavenās “dzelzceļa” sērijas, un uzaicināja Redjardu, lai parunātu par noteikumiem.
Saruna bija īsa un Kiplingam visai rezultatīva – Balestjē uzreiz paziņoja, ka ir gatavs uz jebkādiem publicēšanas noteikumiem, lai kādi tie arī nebūtu. Redjards no savas puses, pacelt latiņu nesāka un prasīja tik daudz naudas, cik Balestjē ir ar mieru maksāt. Tā arī nolēma.
Pēc tam Balestjē uzaicināja kiplingu pavadīt izdevēja mājās vakaru – Volkots gribēja jaunajam paziņam parādīt savus dzejoļus. Kiplings uzaicinājumu pieņēma. Bet, izlasījis Balestjē dzju, atrada, ka tā ir lieliska.
Vārds pa vārdam, un paziņas sāka runāt par citām lietām. Un negaidot nonāca pie idejas, ka varētu kopā uzrakstīt romānu. Sarunāja sižetu, sadalīja darbus. Bet drīz Kiplings devās ceļojumā uz Savienotajām Valstīm. Viņa ceļojumu somā atradās pirmie jaunās grāmatas uzmetumi.
Savu darba daļu uzsāka arī Balestjē. Un sarakstīja lieliskas romāna “amerikāņu” romāna nodaļas. Protams, tās atšķīrās no nodaļām, kuras sarakstīja Kiplings. Taču visumā sadarbība izdevās. Jāsaka gan, ka pats romāns (jeb liels garstāsts), ko sarakstīja līdzautori un nosauca par “Naulahku”, gaidītos panākumus nenesa.
Sācis literāro karjeru ar milzīgi straujiem panākumiem, Kiplings to turpināja ar neveiksmju sēriju... Ko darīsi, gadās arī tā. Ja pacelies virsotnē, tad jābūt spēkam, lai tajā arī noturētos.
37. “Naulahka”.
Kas viņam bija literārs darbs? Absolūti viss. Liecība tam – kā Kiplings pārdzīvoja neveiksmi...
Katram cilvēkam var gadīties neveiksmju periods. Vēsture nezina gadījumus, kad ceļš uz virsotni būtu gluds un līdzens. Liktenis ir kā svārsts, kas svārstās no neveiksmes uz veiksmi un atpakaļ. Ar laiku šī kustība dziest, samazinoties, gan panākumu, gan neveiksmju mērogam. Bet, kad svārsts vispār apstājas, beidzas arī rakstnieka literārā karjera.
Neveiksmes Kiplingu iedzina īstā šokā. Te viņu salīdzināja ar Dikensu, solīja angļu literatūras dzīvā klasiķa slavu, Un pēkšņi – viņa grāmatas kaudzēm guļ grāmatu veikalu plauktos nepieprasītas. Lasītājam vienkārši ir neinteresanti, ko Redjards raksta. Kā kaut kas tāds var būt? Un... vai viņš vispār principā māk rakstīt? Vai viņš nav kļūdījies, izvēloties savu dzīves ceļu?
Smagi, ļoti smagi jautājumi. Ārēji neiespaidots, ar vēsu mieru, ar kādu Kiplings uzņēma likteņa triecienus, tomēr šīs rūgtās neveiksmes, burtiski, kropļoja viņa psihi. Pēc pirmās romāna “Gaisma nodzisa”, kurā Kiplings izsūdzēja grēkus lasītājam, neveiksmes, viņš gandrīz zaudēja redzi. Neveiksme ar “Naulahku” viņu noveda līdz smagam nervu sabrukumam. Depresīvā stāvoklī Redjards devās pēc palīdzības pie ārstiem. Un saņēma padomu, mainīt klimatu.
Kārtējam ceļojumam viņš izvēlējās Dienvidāfriku.
38. Drauga nāve.
“Naulahka” hindustani valodā nozīmē “deviņsimt rūpijas”. Tā indieši sauca kaklarotu, ko dāvāja sievietēm. Pats Kiplings to tulkoja kā “nesamaksājams dārgums”. Šoreiz dārgums izrādījās lētu stikliņu sauja – kritiķiem un angļu lasītājam, taču ne pašam autoram.
Viņš devās uz Keiptaunu ar tirdzniecības kuģi, ieņēmis vienīgo pasažiera kajīti. Kiplings ļoti mīlēja jūru un jūras ceļojumus. Ilgajās tālā ceļojuma dienās viņš pat domāja par to, ka varētu kļūt par jūras virsnieku. Protams, ja viņu nepieviltu redze. Laiku pa laikam Kiplings patiešām kļuva akls. Viņa tuvredzība bija saasinājusies tik tālu, ka viņš zaudēja spēju rakstīt. Šajās dienās viņa rokraksti ir – papīra lapas ar dažiem vārdiem uz katras lapas. Šausmīgi...
Dienvidāfrika tik ļoti apbur Redjardu, ka viņš šurp sāk braukt katru ziemu. Paies gadi un viņš gandrīz vai pārcelsies uz šejieni dzīvot, kļūstot par armijas avīzes redaktoru. Taču tas būs pēc tam. Tagad viņš skatījās, klausījās un rakstīja savus iespaidus bloknotā.
Pēc mēneša viņš atkal uzkāpa uz kuģa borta. Šoreiz viņa ceļš veda uz Bombeju – caur Austrāliju un Jaunzēlandi. Lielisks ceļojums pāri visai Dienvidu puslodei.
Jau Bombejā, vecāku mājā, pirms Ziemassvētkiem viņš saņēma telegrammu no Londonas. Bija notikusi nelaime. Bija miris viņa līdzautors un draugs Volkots Balestjē.
39. Pirmā mīlestība.
Balestjē nomira no tīfa. Nejauša, muļķīga nāve, kas aprāva talantīga cilvēka dzīvi... Kiplings traucās uz Londonu. Viņa domās bija sievietes tēls – Volkota māsa Karolīna Balestjē...
Vēl devonas skolā, beidzot mācību kursu, Kiplings iepazinās ar meiteni vārdā Florensa Gararda. Retas tikšanās, nesteidzīgas sarunas noveda pie tā, ka jaunie cilvēki iepatikās viens otram un, liekas, pat iemīlējās. “Liekas” tāpēc, ka turpinājuma šim stāstam nebija.
Florensa iepazīstināja Redjardu ar vecākiem. Gararda ģimene nebija lielā sajūsmā par meitas izvēli – labāk jau būtu iepazinusies ar kādu jaunekli, kura ģimene dzīvo Anglijā, nevis kaut kur kolonijā. Taču pats jauneklis bija labi audzināts, pieklājīgi izturējās un it kā labi mācījās. Oficiera karjera solīja meitai labu stāvokli sabiedrībā un pieklājīgus ienākumus jaunajai ģimenei.
Taču, ak tavu bēdu, izrādījās, ka Redjards nevar kļūt par oficieri. Bet pēc tam jauneklis paziņoja, ka pēc mācību beigām viņš domā atgriezties Indijā, lai sameklētu sev labu darbu. Par to, ka Florensai vajadzētu doties viņam līdzi, nebija runas, jaunie cilvēk vēl nebija pat saderināti...
Viņi aizkustinoši atvadījās, apsolot, ka uzskatīs viens otru par līgavaini un līgavu. Un Redjards devās uz Bombeju.
Bet drīz vien atnāca vēstule no Florensas, kurā bija teikts, ka nekādas attiecības, kaut žēl, tomēr nebūs. Florensa nevar doties uz Indiju un vispār, viss ir beidzies.
40. Karolīna Balestjē.
Pirmā iemīlēšanās neatstāja Kiplinga dvēselē nopietnas pēdas. Viņš ātri aizmirsa Florensu. Viņu interesēja tikai darbs.
Taču apciemojot Volkota balestjē māju, Kiplings iepazinās ar viņa vecāko māsu karolīnu. Tā bija skaista, valdonīga sieviete, trīs gadus vecāka par Redjardu.
Ar Karolīnu Redjards nebija bijis kopā tik daudz, lai runātu par mīlestību... Vai viņš viņu mīlēja? Iespējams. Taču drīzāk tās bija cita veida attiecības. Kā sacīja pats Kiplings: “Mūsu dzīvē ir tik daudz romantikas, cik tas mums ir noderīgi. Dažreiz pat vairāk”. Un reālā dzīvē viņš centās rīkoties, novērtējot situāciju no praktiskā, nevis no romantiskā redzes punkta.
Tā bija stabila, bet nedaudz dīvaina savienība. Kiplingam izrādījās neparasta tieksme uz spēcīgām, par sevi vecākām sievietēm. Vai tās bija traģēdijas sekas, ko viņš bija pārdzīvojis bērnībā? Vai tikai Roza Heloveja neiemiesojās viņa priekšā Karolīnas Balestjē tēlā? Lai kā tur arī nebūtu, Kiplinga draugi uzskatīja, ka Redjards no viņas baidās un pat neieredz. Karolīnu dēvēja par nelaimīgu sievieti, uzskatīja, ka viņa vienmēr esot bijusi pat nedaudz nenormāla.
Taču tāda bija Redjarda Kiplinga izvēle. Un ar Karolīnu viņš nodzīvoja visu mūžu. Tieši viņa kļuva par viņa bērnu – divu meitu un dēla – māti. Izdzīvot gan izdzīvoja tikai viena meita – Elsija. Džozefīne nomira sešu gadu vecumā, bet dēls Džons gāja bojā Pasaules karā...
Taču tas jau ir cits stāsts.