Darbā tiekoties ar vietējiem ierēdņiem – indiešiem, ar vienkāršiem zemniekiem un strādniekiem, Kiplings runāja viņu dzimtajā valodā. Tas nevarēja neuzrunāt šos nabadzīgos, bet lepnos cilvēkus. Sarunas laikā Kiplings bieži saņēma ielūgumus uz tēju, šajā Indijas daļā tēja bija kļuvusi gandrīz vai par kultu. Tad arī viņš atpogāja portupeju un indiešu izbrīnā atplesto acu priekšā (kas to lai zina, kāpēc anglis tver pēc ieroča) izņēma no turienes angļu rūgtās šokolādes tāfelīti.
Viņš ātri aptvēra reportiera darba būtību. Un drīz spēja “aizrunāt” pat pašu drūmāko, noslēgtāko sarunu biedru. Ar indiešiem runāt Kiplingam bija vieglāk, nekā ar augstprātīgajiem tautiešiem. Tāpēc viņš ātrāk atsaucās doties intervēt vietējos, nekā devās uz koloniālo varas iestāžu departamentu, lai gan, protams, bija arī tur.
22. Vasara Himalajos.
No 1883. gada vasaras Kiplings sāka braukt uz Simlu – pilsētiņu Himalaju piekalnē, kur atradās Indijas vicekaraļa vasaras rezidence. Vasarā te sapulcējās viss Bombejas, Deli un rietumu pilsētu bomonds. Te Kiplings iepazinās ar daudziem ierēdņiem, te arī pavadīja laiku ar tēvu un māti, kas atbrauca uz Simlu kopā ar kolonijas priekšniecību.
Pirmo reizi esot Simlā kā iesācējs žurnālists no Lahoras, nākošajā gadā viņš šeit jau ieradās kā slavens žurnālists. Bet vēl pēc gada – kā labs rakstnieks. Tādas bija viņa talanta īpašības: pats banālākais avīžu rakstiņš zem Kiplinga spalvas pārvērtās par mākslas darbu. Pietiekami bija uzmest kaut vienu skatu uz šo mazo avīzes tekstu, lai saprastu, ka tavā priekšā nav vis vienkāršs žurnālista darbs, bet literārs sacerējums.
Kiplinga darbs tika vienā mirklī pamanīts un novērtēts pēc nopelniem. Lahoras “Civilās un armijas avīzes” pastāvīgo abonentu vidū parādījās augstas amatpersonas no Bombejas un Indijas citām lielpilsētām.
Tas deva iespēju Redjardam būt visu galveno notikumu kursā, kas risinājās kolonijā. Viņš bija galma intrigu, viltīgu plānu un neveiksmīgu sazvērestību liecinieks. Pavisam vēl jauns, iesācējs žurnālists, viņš drīz vien sasniedza tādu informētības līmeni, ka varēja rakstīt par jebkuru tēmu, īpaši neatskatoties uz koloniālās priekšniecības viedokli.
23. Pirmais honorārs.
1883. gada janvārī Kiplings saņēma dzīvē pirmo honorāru – naudu par pirmo publikāciju avīzē...
Mūsdienu lielais rakstnieks Gabriels Garsija Markess, Nobela prēmijas laureāts nesauca sevi par žurnālistu – tikai par reportieri. Un lepojās, ka pieder šai profesijai. Viņš runāja, ka avīžu rakstam bez literatūras pazīmēm nav tiesības uz eksistenci. Šajā ziņā jaunā Kiplinga raksti bija īsta literatūra.
Reta īpašība avīžu rakstiem (kā arī pats žurnālista talants ir ļoti reta parādība, tāpēc jau mēs, uz sliktiem avīžu publikāciju piemēriem audzināti, tā nemīlam avīzes). Tomēr – gadās... No mūsdienu Krievijas paraugiem var atcerēties Dovaltovu. Strādājot provinces jauniešu avīzē (Igaunijā), viņš rakstīja tā, ka viņa piezīmes pēc tam, praktiski bez izmaiņām, tika publicētas grāmatā. Un tos var lasīt kā īstus stāstus, nevis kā sausus un banālus avīžu rakstus.
Tas pats bija arī ar Kiplingu. Pašas vienkāršākās tēmas viņa izpildījumā pārvērtās īstos stāstos. To sajuta arī avīzes, kur strādāja Kiplings, redaktors. Džousam bija simpātisks jaunais darbinieks. Viņus tuvināja arī vēl kopējās saknes – abu senči bija nākuši no Īrijas.
Kad tikai uzstādīts jautājums par algu, redaktors piedāvāja jaunajam žurnālistam ļoti labu likmi. Pirmais honorārs – 10 mārciņas – tiem laikiem bija varena summa (tikpat tolaik maksāja par visai apjomīgu grāmatu).
[Interlūdija. Šeit minētais Sergejs Dovlatovs ir dzimis Ufā, 1941. gadā inteliģentā ģimenē: tēvs, teātra režisors - ebrejs, māte literatūras korektore - armēniete. Mācījies, dienējis atkal mācījies, no 1972. gada līdz 1975. gadam dzīvojis Igaunijā, strādājis dažādās avīzēs, arī “Sovetskaja Estonija”, par piedzīvoto žurnālista dzīvē sarakstījis stāstu grāmatu, kurai bija jāiznāk izdevniecībā “Eesti Raamat”, taču “Piecu mezglu” pirmais metiens pēc Igaunijas PSR VDK pavēles tiek iznīcināts. Dovlatovs pārceļas uz Ļeņingradu, kur turpina rakstīt un publicēties progresīvākos izdevumos, “samizdatā” un ārzemēs. Varas iestāžu vajāšanas dēļ 1978. gadā aizbrauc no PSRS un pārceļas uz dzīvi Ņujorkā, kur turpina publicēties, viņam ir raidījums radiostacijā “Brīvība”. Rakstnieks miris 1990. gadā ar sirdskaiti. -t.p. no Vikipēdijas]
24. Pirmais dzejoļu krājums.
Kā gan viņam paveicās... Nevarēja nepaveikties, ar viņa spējām.
Katrā numurā Lahoras avīzē iznāk Kiplinga stāsti un dzejoļi, atnesot avīzei ar vien jaunus abonentus. Un reiz redaktoram rodas doma palutināt ierēdņus, kas vasarā atpūšas Simlā no vasaras svelmes ar labu dzejoļu krājumu. No avīzes līdzekļiem Džoiss pasūta nelielu Kiplinga dzejoļu krājuma izdevumu - “Departamenta dziesmas”. Tas notiek 1886. gada vasarā. Bet pēc mēneša jau tiek pasūtīts papildus metiens, tāpēc ka Simlā grāmata tika izpirkta gandrīz vienā mirklī. Un speciāls pasūtījums pienāca arī no Bombejas – ierēdņi, kuriem dienesta pienākumi liedza doties vasaras atpūtā uz Himalajiem arī vēlējās baudīt mākslu.
Pēc Kiplinga domām, šī pirmā grāmata neatnesa viņam, ne lielu naudu, ne īpašu slavu. Taču, kā noskaidrojās vēlāk, izmainīja viņa likteni. Pagaidām viņš tikai saņēma daudzus komplimentus no cilvēkiem, kuriem bija vara, bet kuriem ar mākslu nebija nekāda sakara.
Īpaši vērtīga bija tēva uzslava. Redjards nezināja, ka tēvs tūlīt pat bija aizsūtījis dēla stāstu krājumu uz Angliju. Un šī nelielā grāmatiņa tūlīt pat izgāja tautās, pārrakstīta ar roku. Un paradīja Redjardu slavenu literārās bohēmas aprindās...
1886. gada rudenī Redjards Kiplings saņem vēstuli no Allahabadas. Tās ir tās pārmaiņas, kas pārvērš Kiplingu-žurnālistu par Kiplingu-rakstnieku.
25. “Pionieris”.
Priekšlikums tiek saņemts no Allahabadas pilsētā iznākošās avīzes “Pionieris”. Tā jēga bija tāda, ka avīzes redakcija piedāvā Kiplingam attiekties no parasta reportiera darba un doties ceļojumos – ar obligātu noteikumu, regulāri sūtīt uz avīzi ceļojuma piezīmes. Kurp doties? Pilnīgi vienalga uz kurieni, kaut vai uz pasaules malu! Jāsāk, protams, ar Indiju. Bet pēc tam, uz jebkuru vietu, kas pašam Kiplingam un “Pioniera” lasītājiem liksies interesanta. Tas bija tāds spīdošs piedāvājums, ka Kiplings neatrada nevienu argumentu, lai no tā atteiktos.
Ar smagu sirdi Džoiss atlaida šo dzīvo, maza auguma puisi ar bieza stikla lēcām. Taču vienlaikus arī saprata, ka tāda mēroga talantu turēt provinciālā avīzē nekādi nedrīkst. Un vai vajag?
Un Kiplings dodas ceļot pa Indiju. Bet avīzē “Pionieris” katru nedēļu parādās viņa ceļojumu apraksti par piedzīvoto.
Tie bija ļoti interesanti, aizrautīgi stāsti, kas izsauca lasītājos asociācijas un atmiņas par Marka Tvena “Jokaiņiem aiz robežām”, taču ar to atšķirību, ka šie stāsti bija lakoniskāki un precīzāki. Un Kiplinga humors bija ne tik dzirkstošs kā Tvenam. Protams, divi pilnīgi dažādi autori, kurus salīdzināt nav jēgas... Taču, kā izrādīsies pēc dažiem gadiem, kaut kādu līdzību starp viņiem saskatīja pats Tvens. Jaunais Kiplings izsauca amerikāņu klasiķī ļoti dzīvu interesi.
26. “Indijas dzelzceļa bibliotēka”.
Kiplingam parādījās vairāk brīva laika un vairāk brīvības. Un pateicoties visam tam, tam pašam “Pionierim” radās vēl viena ideja...
Cauri Indijai stiepās tūkstošiem un tūkstošiem jūdžu dzelzceļa. Gan toreiz, gan tagad dzelzceļš bija gandrīz vai vienīgais transporta veids, kas bija pieejams miljoniem indiešu un palīdzēja bez lielām pūlēm nokļūt uz katru lielāko valsts pilsētu.
Vilcienu pirmās klases pasažieru galvenais kontingents bija koloniālā karaspēka virsnieki, ierēdņi un viņu ģimenes. Cilvēki izglītoti, lasoši... Kāpēc tad viņiem nepiedāvāt labu literatūru, ko palasīt pa ceļam? Grāmatu sēriju ar kopējo nosaukumu... “Indijas dzelzceļa bibliotēka”.
Bez īpašas domas par finansiāliem panākumiem un kaut kādu popularitāti Kiplings uzņēmās “Bibliotēkas” grāmatu radīšanu. Un trīs gadu laikā, no 1887. gada līdz 1889. gadam uzrakstīja sešus īso stāstu krājumus. Sešas grāmatas, kas kļuva par viņa daiļrades pērlēm, īstu virsotni, kas atnesa rakstniekam graujošu, vispārēju slavu un ļoti pieklājīgu naudu.
Katrā krājumā ietilpa vairāki stāsti, kurus apvienoja viena tēma. To varoņi – koloniālā karaspēka karavīri, ierēdņi, viņu sievas, indieši. Koši, lakoniski, ļoti precīzi, šie stāsti pilnībā atklāja lasītājiem Kiplinga talantu.
Drīz šīs sērijas grāmatas izplatījās tālu aiz Indijas dzelzceļa robežām. Un angļu lasītājs pat nesaprata, kāds tam sakars ar dzelzceļu?
Patiešām – kāds?
27. Pirmo reizi par karavīriem.
Kā pirms Kiplinga bija pieņemts rakstīt par vienkāršajiem karavīriem? Kā par labiem un bezbailīgiem puišiem, kuriem visa dzīve paiet nesavtīgi kalpojot dzimtenei, gatavībā ziedot karalim vienīgo vērtību, kas viņiem bija – dzīvību. Šie stāsti neizsauca lasītājos uzticību, tāpēc ka tie bija pretrunā ar dzīves patiesību. Tāpēc jau arī radās tautas pasakas par gudro, izveicīgo zaldātu, kas veikli piemāna raganu, ūdensvīru un pat pašu nāvi, tauta dienējošiem vispirms kā īpašību pierakstīja viltību un tikai tad drosmi.
Kiplings veltīja šiem, vispār jau, nelaimīgajiem cilvēkiem stāstu ciklu ar nosaukumu “Trīs karavīri”. Pašā nosaukumā var saskatīt reminiscenci uz Dimā “Trīs musketieriem”. Taču Kiplinga karavīri ir dzīvu cilvēki, rupji un mazizglītoti, māņticīgi un reliģiozi, bezbailīgi un – negaidīti – labi. Par šausmīgām lietām viņi spriež kā par paši vienkāršāko. Un tas ir īsti hemingvejisks zemteksts: lasi uzjautrinošu stāstu, kurā nav ne vārda par karu, bet pa muguru – tirpas skrien...
“Karavīru stāsti” nevarēja palikt nepamanīti. Vēl vairāk, tos gaidīja graujoši, lavīnai līdzīgi panākumi. Tikai pats Kiplings to uzreiz pat neuzzināja. Dzīvojot Indijā, viņš pat necerēja, ka viņa pirmās grāmatas nonāks Lielbritānijā. Kam tās ir interesantas? Nu, varbūt kādam dīvainim, kāds ir viņš pats, Kiplings, kas nostaļģē par savu mazo, aizjūras dzimteni.
Tādu dīvaiņu Anglijā izrādījās vairāki simti tūkstošu.
28. “Vienkāršie stāsti no kalniem”.
Pirms cikla “Trīs karavīri” bija krājums “Vienkāršie stāsti no kalniem”, kuru Kiplinga daiļrades pētnieki pieskaita viņa labākajiem darbiem. Aprakstot vienkāršo “Viņas Augstības kareivju”, šoreiz tieši civilistu, nevis armijnieku dzīvi, Kiplings pēc būtības rakstīja pats par sevi, tādu pašu parastu, britu darbarūķi, kura devums impērijas labklājībā bija nemanāms, taču tikpat nozīmīgs kā ordeņiem apkārta ģenerāļa uzvara...
Katra cilvēka reālā dzīve veidojas no mazpamanāmiem sīkumiem. Mazas uzvaras un mazi zaudējumi, mazi prieki un mazas traģēdijas. Bet rezultātā – vesels liktenis, unikāls, neatkārtojams.
Kiplings ir detaļas meistars. Šīs īsais, bet ietilpīgais raksturojums ir piemērojams katram meistaram. Māka salikt no sīkām detaļām kā no mozaīkas lielu, episku audeklu, nodrošināja panākumus, piemēram, Tolstoja romānam “Karš un miers”. Taču Indijas dzīves audekls, ko radījis Kiplings, nav grandioza, varena ainava. Tie ir atgriezumi, dzirkstelītes, kuras tā arī paliek sadalītas. Kopaina izveidojas lasītāja galvā. Viens stāsts, otrais, trešais. Un, lūk, jau mūsu priekšā saules staros mirdz, visās varavīksnes krāsās spīguļo žilbinošā, senā Indija. Brīnumu zeme un darbarūķu zeme, kuru Kiplings visu mūžu uzskatīja par savu īsto dzimteni.
29. Skandāls redakcijā.
Jaunā Kiplinga dzīves un daiļrades Indijas periods beidzās pēkšņi un ne visai saprotami. 1889. gadā Redjards pamet mazo dzimteni un dodas septiņu mēnešu garā ceļojumā pa pasauli, ar galamērķi Londonu...
Kāpēc viņš pameta iesēdēto vietu un valsti, kuru viņš pazina un mīlēja, ka neviens cits? Iespējams, iemesli bija divi. Pirmais, viņām kļuva šauri tālajā provincē. Gribējās īstas, liela rakstnieka slavas. Ļoti saprotams motīvs, vai ne?
Taču ir leģenda, saskaņā ar kuru Kiplings aizbrauca no Indijas, glābjoties no tiesas izmeklēšanas. Šis stāsts ir visai romantisks un pilnīgi varēja notikt patiesībā (kaut arī Kiplinga dienasgrāmatās tam apstiprinājuma nav).
Reiz Kiplings savā avīzes piezīmē visai asi izteicās par kādu britu virsnieku. Tas, uzbudināts ieradās avīzes “Pionieris” redakcijā un sarīkoja tur skandālu. Oficieris meklēja vainīgo un gribēja ar viņu izskaidroties. Taču redakcijas darbinieki bez ceremonijām izlika viņu aiz durvīm. Pats Kiplings tajā laikā atradās vienā no saviem daudzajiem braucieniem pa Indiju.
Apvainotais virsnieks iesniedza prasību tiesā. Un, kad Kipligs atgriezās mājās, redaktors paziņoja, ka labāk viņam būtu uz kādu laiku aizbraukt no valsts – līdz tam laikam, kamēr skandāls nenorims. Tiesu Kiplings noteikti zaudētu, jo likums bija apvainotā brita pusē.
Un rakstnieks aizbrauca. Kā izrādījās, uz visiem laikiem.
30. Ceļš uz mājām.
Kur kājām, kur uz zirga, kur ar vilcienu, kur ar tvaikoni – Kiplings atgriezās Anglijā, šķērsojot gandrīz visu planētu. Viņa ceļš no Indijas veda cauri Birmai, Singapūrai, Ķīnai, Honkongai, Japānai un Amerikai. Septiņi bezgalīgu ceļojumu mēneši. Septiņi mēneši tiekoties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Septiņi košu iespaidu mēneši.
Ceļā viņš nemitīgi rakstīja rakstus avīzei “Pionieris”, sūtot tos uz redakciju no katras lielākās pilsētas. Ziņkārība atvēra viņam visas durvis, bet tas, ka viņu tur neviens nepazina, padarīja dzīvi vienkāršu.
Šķērsojot pasažieru tvaikonī Kluso okeānu, viņš rakstīja: “Indijas un dienas avīzes... neeksistēja. Vienīgās reālās lietas pasaulē – kristāldzidra jūra, balti nomazgātais klājs, mīkstie paklāji, karstā saule, sāļais gaiss un bez izmēra staipīgs slinkums”.
Visvairāk viņam patika Savienotās Valstis. Šī valsts bija apbrīnojami līdzīga angļu kolonizētajai Indijai. Ja ne tie paši pārceļotāji, tad viņu pēcteči. Tā pati angļu valoda. Tā pati darba mīlestība un neatlaidība, lai sasniegtu nospraustos mērķus. Nobraucis ar dzelzceļu pāri visam kontinentam no rietumiem un austrumiem, Redjards iemīlējās šajā apbrīnojamajā zemē – debesskrāpju Amerikā, bet vēl vairāk mazo, vienstāvu pilsētiņu Amerikā, kuros vēl bija dzīvs laukstrādnieku gars, kas pārcēlušies no šejienes no Anglijas un nodibinājuši pašu lielāko no kādreiz eksistējušām angļu kolonijām.