Roza skatījās, sakrustojusi uz krūtīm rokas un smīkņāja.

- Varu iedomāties, ko šie bez mātes izbarotie sastāstīs par mani, - viņa teica.

Alise vienā mirklī sastinga, it kā viņai būtu iešauts mugurā. Apgriezās. Paskatījās šai sievietei acīs. Un lēni, skaidri izrunājot katru vārdu, pateica.

- Šie, kā jūs izteicaties, izbarotie pastāstīs visu, kas te īstenībā ir noticis. Un varat būt pārliecināta, tiesnesis noticēs katram viņu vārdam.

Misis Heloveja atvēra muti, lai vēl ko pateiktu, taču sabijās un vairāk neko neteica 

12. Pasaule dziest.

Kas bija primārais, tagad pateikt vairs nav iespējams. Vai strauji progresējošais aklums izraisīja nervu sabrukumu, vai arī līdz galējai robežai no “audzinātājas” ņirgāšanās cietusī psihe veda pie akluma. Taču tas nav svarīgi. No šīs nelaimes Redjards tomēr izkūlās.

Paņēmusi divpadsmit gadus veco dēlu un vienpadsmit gadus veco meitu no pansijas, Alise palika Anglijā pie vecākiem. Četrus mēnešus viņa rūpējās par dēlu – baroja, mierināja, ārstēja. Izrādījās, ka bērns ar lielu apetīti ēd parastu maizi, pat sakaltušu, pat vispār bez jebkā. Turēts pusbadā, viņš cieta no svara deficīta un pēdējo pusgadu, liekas, nebija gandrīz neko ēdis.

Taču tas nebija pats šausmīgākais. Šausmīgas bija psihiskās novirzes. Redjards maz runāja, visu laiku it kā kaut ko gaidīja, visu laiku rāva galvu plecos un satraucās. Viņš žēlojās, ka redz realitātē neesošas figūras un ēnas. Bija jūtams, ka progresē maniakāli-depresīvā psihoze. Ak, Dievs – divpadsmit gadus vecam bērnam! Alise bija šausmās...

Uz visu dzīvi Redjardam Kiplingam palika tuvredzība, pastāvīgas galvas sāpes un bezmiegs – Rozas Helovejas “dāvanas”. Taču parādā nepalika arī Kiplings. Vienai no viņa pirmajām novelēm ir nosaukums “Mē-ē, pretīgā aita”. Tas ir piemineklis nelabojamajai briesmonei, kas bija iedomājusies, ka ir pedagoģe un sakropļoja bērnu, kas vēlāk kļuva par Lielbritānijas lepnumu. No šī zīmoga viņai vaļā tikt vairs nebija lemts.

13. Mācību gadi.

Visām nepatikšanām ir viena laba īpašība, agri vai vēlu tās beidzas. No savām slimībām izveseļojās arī Redjards.

Viņam jau bija 13. gads. Vajadzēja domāt par tālāko izglītību. Tēvs ievietoja viņu privātā, militārā skolā, Devonā, kuras direktors bija sens tēva paziņa, pulkvedis Kormels Praiss. Džons Kiplings uzrakstīja viņam smalku vēstuli, kurā aprakstīja visas nelaimes, kas bija nākušas pār dēla galvu. Un saņēma atbildi: “Draugs Džon, tu vari uz mani paļauties. Protams, tu saproti, ka militārā mācību iestādē par tādiem vai citādiem pārkāpumiem pilnīgi bez sodiem iztikt nav iespējams. Apsolu, ka tavs dēls fiziski nekad netiks sodīts, bet morālais sods būs tāds, lai netraumētu bērna psihi... Es ļoti centīšos būt viņam tēva vietā, kaut arī, Džon, miesīgā tēva rūpes neaizvietos neviens, pat labākais audzinātājs.”

1878. gada rudenī Redjards Kiplings kļūst par Devonas kara skolas kursantu, lai pēc sešiem mācību gadiem varētu iestāties Viņas Augstības Kara akadēmijā un sāktu dienestu jau kā virsnieks. Taču šis plāns piepildījās tikai līdz pusei. Skolu Kiplings pabeidza, bet par oficieri nekļuva. Un, paldies, Dievam, ka nekļuva, citādi viņa liktenis iegrozītos pavisam citādi.

No slēgtas pansijas – uz slēgtas kara skolas kazarmām. Pārmaiņas tā kā nekādas... Taču pēc Rozas kundzes zvērībām kazarma Redjardam likās kā īsta paradīze.

14. Pēc “dedovščinas” likumiem.

Tiek uzskatīts, ka “dedovščina”, kroplīgā parādība, kad jauno karavīru cieņu pazemo vecākie, ir radusies padomju armijā pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās un zeļ tikai pie mums – Krievijā. Tas tomēr tā nav. Īstenībā “dedovščinai” ir senas saknes. Tās pazīmes jau tika novērotas Senās Grieķijas un Senās Romas armijās. Taču tad tai bija nedaudz cits raksturs – uzmācīga aizbildniecība, jaunāko pakalpošana vecākajiem.

Bija sava “dedovščina” arī Devonas skolā. Vecākajiem audzēkņiem nebija nekādu oficiālu privilēģiju jaunāko priekšā, tomēr vecāko kursu audzēkņi izmantoja dažas nerakstītas privilēģijas. Viņi, piemēram, ieņēma labākās vietas teātrī, uz kura pirmizrādēm Praiss regulāri veda savus audzēkņus. Jaunākie bieži spodrināja vecākajiem apavus un tā tālāk.

Taču atlika tikai pulkvedim Praisam sajust, ka skolā kaut kas notiek ne tā, kad notika krasas izmaiņas. Viņš nostādīja visus audzēkņus ierindā un lika iznākt priekšā tiem, kurus, pēc viņa aizdomām, apcēla vecākie un arī tos “večus”, kurus turēja aizdomās par apcelšanu. Un tad lika visiem, kas stāvēja ierindas priekšā, nosaukt sevi ar pilnu, mantoto titulu. Efekts bija graujošs... “Dedovščina” izbeidzās pati no sevis. Bet Redjarda klases biedri uzzināja, ka viņa tēvs ir augsts ierēdnis Indijas koloniālajā kultūras pārvaldē. Vēlāk tas zēnam ļoti palīdzēja. Un daudz ko paskaidroja viņa biedriem.

15. Soļos, marš!

Sākumā viss gāja krustām un šķērsām. Neatkarīgs no dzimšanas, Redjards ar grūtībām uztvēra priekšniecības pavēles. Bet tās bija visīstākās armijas pavēles – nerēķinoties ar kursantu vecumu un viņu aristokrātisko statusu.

Viņam vajadzēja pašam izciest veselu sodu rindu – no atļaujas zaudēšanas svētdienā aiziet vizītē pie tēvoča Edija Bērna-Džonsa (Redjards viņu ļoti mīlēja, jo zēns uzskatīja, ka tas viņam ir vienīgais, tuvais cilvēks Anglijā) līdz pat trauku mazgāšanai ēdnīcā. Kā jau solījis, pulkvedis Praiss Redjardam pat pirkstu nepiedūra pat pēc smagiem pārkāpumiem (vienreiz tāda palaidnība zēnam bija pulkveža pīpes piebāšana ar satrunējušiem salmiem, lai slepus paskatītos, kas no tā iznāks). Tomēr, zēns netika arī īpaši žēlots.

Pats pārsteidzošākais, ka Kormels Praiss savu panāca! Pagāja tikai gads un Redjards jau ar prieku cēlās no gultas un skrēja uz pagalmu, lai kopā ar visu klasi veiktu rīta rosmi. Viņš soļoja pa laukumu, cītīgi stiepjot kāju pirkstgalus un sekojot tam, lai karabīnes stobrs atrastos tieši vertikāli. Viņš reizi pa reizei izpildīja komandu “apkārt griezties”, panākot noteiktību kustībās. Un viņam tas... ļoti patika.

Pulkvedim izdevās galvenais – iedvest šiem puišeļiem domu par to, ka disciplīna un kārtība ir armijas pamatu pamats, tās mugurkauls un nākošo uzvaru ķīla. Gribi iemācīties komandēt, bet audzēkņiem pieaugušajā dzīvē bija jākļūst par vecākajiem virsniekiem – iemācies izpildīt pavēles.

16. Kormels Praiss.

Ja kāds arī kļūdījās par Redjarda Kiplinga nākotni, tad tas nebija Kormels Praiss. Pulkvedis labi redzēja, ka zēnam tomēr nav noslieces uz militārām lietām. Ka viņš tomēr nav karavīrs, bet – kas? Praiss nolēma, ka humanitārijs. Un vienā reizē viņš uzaicināja Redjardu pie sevis kabinetā.

- Radij, dēliņ, man ar tevi ir jāparunā, - viņš sacīja, apsēžoties krēslā un piedāvājot Redjardam iekārtoties tādā pašā ar ādu apšūtā krēslā blakus.

- Klausos, sēr, - zēns teica.

- Vienkārši, tēvocis Kormels, - viņu apturēja pulkvedis. - Ne priekš visiem, protams, bet tikai priekš tevis un tikai te. Mēs ar tavu tēvu esam seni draugi.

Redjards pamāja, to viņš lieliski zināja.

- Man te iedeva tavu dzejoli, - Praiss sacīja. - Atvaino manu ziņkārību un nedusmojies uz saviem draugiem. Es palūdzu tavam audzinātājam... vai zini, man patika. Pavisam godīgi. Es domāju, ka tev būtu jāmācās tieši tādā virzienā. Un jāturpina, jāturpina...

Redjards izpleta acis. Lai nu ko, bet kaut ko tādu viņš nebija gaidījis.

Nākošajā dienā skolā tika izdota pavēle par Kiplinga mācībām, direktors pavēlēja viņam mācīties pēc individuālas programmas, kurā uzsvars tiktu likts uz valodām, vēsturi un literatūru. Un vēl – viņš tika atbrīvots no obligātās piedalīšanās komandu spēlēs – Praiss ievēroja, ka individuālistam Kiplingam ar grūtībām padodas sporta sacensības. Gudrs cilvēks. Un ar ļoti labu sirdi.

17. Nav derīgs ierindas dienestam.

1882. gadā, kad Redjardam vajadzēja beigt Devonas skolu un kārtot iestājpārbaudījumus akadēmijā, viņš pilnā sparā rakstīja dzejoļus un īsus stāstus. Pats uzticīgākais lasītājs un pats labvēlīgākais kritiķis viņam bija pulkvedis Praiss.

Reiz, savācis Redjarda dzejoļus nelielā burtnīcā, Kormels Praiss iesaiņoja to brūnā, ietinamajā papīrā, uzlēja zīmoglaku, apzīmogoja ar zīmogu un aizsūtīja ar armijas pastu uz Bombeju. Bandrolē ieliktajā vēstulē viņš rakstīja: “...bet vēl, dārgais draugs, sūtu tev dzejoļu burtnīcu. Izlasi uzmanīgi. Tie ir tava dēla dzejoļi. Pieņem manus apsveikumus. Ceru, ka tu pats zināsi, kā rīkoties tālāk...”

Pēc mēneša no Bombejas atnāca atbilde. Džons Kiplings rakstīja: “Ir ļoti grūti tam noticēt. Es taču esmu šī talantīgā jaunekļa tēvs... Man laimējās kļūt par viņa tēvu, bet par dzejnieku viņu esi izveidojis tu, Kormel. Un to es neaizmirsīšu līdz sava mūža beigām...”

Kad pienāca izlaiduma eksāmenu laiks, Praiss iesauca Redjardu savā kabinetā.

- Radij, dēliņ. Te ir tāda lieta, - pulkvedis saminstinājās. - Tu nepārdzīvo ļoti, bet uz akadēmiju tev ceļš ir slēgts. Tev ir ļoti slikta redze.

Redjards satraukts paskatījās uz direktoru.

- Zinu, zinu, arī universitātē tu nevarēsi iestāties, jo tur ir vajadzīgs koledžas diploms. Taču tā nav problēma, Radij... Paklausi mani, dēliņ. Tavus dzejoļus un stāstus es nosūtīju tavam tēvam. Viņš tevi gaida. Ir laiks uzsākt pieauguša cilvēka dzīvi... Laimīgu tev ceļu, Redjard Kipling!

18. Atgriešanās Indijā.

Lai kā arī Redjardu nemierināja pulkvedis Praiss, jauneklis uztvēra neiespējamību iestāties kara akadēmijā kā personīgu katastrofu. Kā tad nē! Viņa biedri uzģērba armijas formu. Drīz kļūs par leitnantiem, bet viņš, ne jau pats pēdējais skolā skolnieks, paliks par vienkāršu civīlpersonu...

Taču arī šādā situācijā Kormels Praiss izturējās kā gudrs un labs cilvēks. Zinot, cik ļoti Redjards viņam tic, viņš rīkojās ar viltību. Viņš uzaicināja pie sevis vecu ģenerāli, sava tēva paziņu. Ģenerālis pazina arī Džonu Kiplingu, tāpēc, uzzinājis, kas par lietu, bija ar mieru uz šo, visumā nevainīgo afēru.

- Sēr, lūk, tas ir tas pats audzēknis Kiplings, kas ļoti vēlas kļūt par virsnieku, - Praiss sacīja, nostājoties ģenerāļa priekšā miera stājā un, atdodot godu, pielika roku pie cepures.

- Nu, nu, - vecais vīrs teica, samiedzot skatienā acis. - Kormel, vai tikai tas nav tas pats Kiplings, kura burtnīciņu jūs man rādījāt pirms trim mēnešiem?

- Tieši tā, sēr, tas ir viņš...

Un pagriezies pret jaunekli, piebilda:

- Atvaino, Radij, nenoturējos. Ļoti jau man tavi dzejoļi iepatikās.

Bet ģenerālis piegāja klāt Redjardam, kas bija absolūti samulsis un pārmaiņus, te sarka, te bālēja.

- Lūk, ko es jums teikšu, jaunais cilvēk. Armija ir rupja un netīra padarīšana. Bet jūs esat ļoti labs dzejnieks. Norunāsim tā, jūs trīs gadus nodarbosieties ar literatūru. Nesanāks, brauciet uz Londonu. Atrodiet mani un es palīdzēšu nokārtot, lai jūs uzņem akadēmijā. Taču, esmu pārliecināts, ka jums to nav vērts darīt...

1882. gada oktobra sākumā Kiplings uzkāpj uz kuģa borta, kas dodas uz Indijas krastiem. Priekšā viņu gaidīja pieauguša cilvēka dzīve.

19. Tēvs un dēls.

Viņi nebija redzējušies daudzus gadus. Vienu reizi, pirms četriem gadiem, Džons Kiplings bija atbraucis uz Londonu darba darīšanās un nedēļu pavadīja kopā ar dēlu. Taču tā bija liekas pat, ka vienīgā viņu tikšanās reize.

Un lūk, Redjards atkal ir mājās. Milzīga māja Bombejas priekšpilsētā. Ducis kalpotāju, no kuriem Redjards neatcerējās nevienu, izņemot veco dārznieku un pavāri. Izbraucieni lielisku zirgu četrjūgā. Novecojusi, bet joprojām skaistā māmiņa. Un tēvs Džons Kiplings  - iededzis, tumšiem matiem un apbrīnojami līdzīgs indusam.

Vispār jau, Redjards arī drīz kļuva līdzīgs indusam. Arī ļoti iedega. Kļuva kalsnāks un akurātāks. Vienīgi tikai nēsāja eiropiešu drēbes un vietējā valodā runāja ar jūtamu akcentu – pie vainas bija bērnības un jaunības gadi, kas tika pavadīti Anglijā...

Viņi ar tēvu sēdēja uz plašās verandas un dzēra stipru, melnu kafiju. Katrā krūzītē tēvs, kas tēju un kafiju gatavoja pats, pievienoja nedaudz kanēli. Un dzēriens sanāca smaržīgs un atmiņā paliekošs.

- Dēls, es to teikšu tev tikai vienu reizi, tāpēc ka par to nav pieņemts runāt... Man patika tavi dzejoļi un ļoti patika tavi stāsti. Tev ir jādodas uz Lahoru. Tur tevi gaida korespondenta vieta “Civilajā un armijas avīzē”. Ar redaktoru, misteru Džoisu es jau esmu sarunājis.

Redjards palocīja galvu. Īstenībā jau viņš pats arī bija gribējis lūgt tēvam palīdzību, lai sameklētu darbu.

- Prasīt, lai nedari man kaunu, neprasīšu. Zinu, ka nedarīsi, - Džons Kiplings sacīja.

20. “Civilā un armijas avīze”.

Tie bija vareni laiki...

1882. gada decembrī jaunais Kiplings ieradās Lahorā – senā pilsētā, kas mūsu dienās atrodas Pakistānas teritorijā, bet tad bija tāla lielās Indijas ziemeļrietumu nomale. Viņu sagaidīja Džoisa kungs, īsa auguma, apaļīgs cilvēks klasiskajā korķa ķiverē un armijas bridžās. Viņš arī uzsvārci valkāja militāru, tika misis Džoisa to bija pāršuvusi, lai vīra nestandarta figūrai tas derētu. Uzsvārča sānos varēja manīt iešūtas joslas – Džoisa kungam bija neiedomājamu apmēru “alus” vēders. Kopā ar pliko pauri un acīm, kurās mūžīgi bija redzams izbrīns, tas viss radīja visai jocīgu skatu.

Redaktors Džoiss izrādījās ļoti mīļš cilvēks, kas, nevis vienkārši strādāja redakcijā – viņš dzīvoja ar to. Saņēmis no Bombejas Kiplinga tēva vēstuli, kurā bija ielikti arī daži Redjarda stāsti, Džoiss ar nepacietību gaidīja jauno darbinieku. Tajā apstāklī, ka zēns bez šaubām ir talantīgs, viņš bija pārliecināts. Atlika tikai viņam iemācīt reportiera darba gudrības.

“Civilā un armijas avīze”  (Civil and Military Gazette) bija tīri koloniāls izdevums, kas tika veidots misijas angļu valodā runājošiem darbiniekiem (ne tikai angļiem, bet arī indiešiem, kas nēsāja tādu pašu formu un zināja angļu valodu tikpat labi, ne sliktāk par kolonistiem). Neliela tirāža, neliels apjoms. Taču avīze iznāca katru dienu un, pateicoties dzelzceļam – to pārdeva pasažieru vilcienu vagonos, kas brauca pa visu Indiju – to arī lasīja visā Indijā.

Turpinājums sekos